MESlĀNISKĀS KOPIENAS
Kumranas tekstu autorus, stingri ņemot, nevar saukt par kristiešiem, jo viņiem mesija (Kristus) vēl nebija atnācis. Turklāt šajā tēlā palaikam skaidri dubultojas priesteru mesija (Ārona Kristus) un politiski militārais mesija (Izraēla Kristus). Taču atrasto manuskriptu terminoloģijā, kopienas dzīves raksturīgo ritu aprakstos, godināšanā, kas saista kopienas locekļus ar viņu «taisnības skolotāju», kurš, iespējams, vajātāju sists krustā, pacēlies debesīs un kuru atkal atnākam kā pestītāju gaidīja ticīgie kopienā (to sauca par «Jauno savienību» jeb «Jauno derību»), — visos šajos aspektos bija ietverti pašu agrāko kristiešu baznīcu evaņģēlisko stāstu un liturģiskas pieredzes visi jaunie momenti.
Daudzus pārsteidz tas, ka Jaunajā derībā nekas nav minēts par kopienām, kuru ideoloģija bija tik tuva kristietismam. Taču jāatceras, ka evaņģēliji un visi citi Jaunās derības raksti radušies pēc 70. gadu katastrofas un pauž tikai miglainas un fragmentāras atmiņas par pagājušo laiku notikumiem. Arī no sadukejiem nav palicis ne miņas pēc Jeruzalemes tempļa izpostīšanas. Ziņas par viņiem evaņģēlijos ir neprecīzas un maz ticamas. Turpretī farizeji izdzīvoja un joprojām palika jūdaistiskas ortodoksijas kvēli aizstāvji. Pret viņiem arī vērsās ar niknu polemiku pirmie kristieši, kas nonāca opozīcijā pret sinagogu.
Mesiānisti no Kumranas (no kurienes cēlušies iepriekš minētie ebreju manuskripti) nekādā ziņā nav identificējami ar eseniem jeb esejiem (iespējams, no vārda asija, kas aramiešu valodā nozīmē «dieva kalpi», «svētie»): jau saules kults vien izslēdz šādu identifikāciju. Tā laika vēs turnieki apraksta esejus kā īstus un pārliecinātus askētus, lai arī ne vienmēr neprecētus, taču nošķīrušos no pasaules. Aleksandrijas Filons runā par viņiem kā par «šķīsto» brālību, uzskata tos gandrīz vai par pitagoriska tipa mistiķiem. Plīnijs Vecākais, pamatojoties gan uz aizgūtām ziņām, vēstī, ka viņi mituši netālu no Nāves jūras tuksnešainajiem krastiem, kādus piecpadsmit kilometrus no Kumranas, Engadi tuksnesī, un piebilst, ka viņi dzīvojuši komūnā «bez sievietēm un bez naudas» («Dabas vēsture», V, 17). Josefs Flāvijs turpretī «Jūdu karā» norāda, ka viņi bijuši izkliedēti daudzās Palestīnas vietās, un tos vienojušas ne visai stingras, taču ciešas kopības saites. Arī Josefs salīdzina tos ar pitagoriešiem, lietojot grieķu-romiešu garā audzinātam lasītājam vispiemērotāko terminu (līdzīgā kārtā viņš identificēja farizejus aŗ stoiķiem un sadukejus — ar epikūriešiem).
Kāda eseju grupa apmetās Ēģiptē Mareotīdas purva tuvumā un sāka saukties par «terapeitiem» («dziedniekiem» dieva kalpībā).
Eseju rituālās šķīstības meklējumi izpaudās viņu apģērbu tīrībā, kas sauc atmiņā izredzēto «baltās drānas» Apokalipsē (Atklāsme, VII:13), kā arī biežās rituālās apmazgāšanās. Kā vēstī Josefs, viņi pulcējās rītos, lai ar lūgsnām sveiktu saules lēktu, it kā lūgdami to parādīties («Jūdu karš», II, 8), tad sekoja kopīgs azaids ar ēdiena svētīšanu. Viņiem bija jādod solījums turēt slepenībā visu savu darbību, un par solījuma laušanu draudēja briesmīga atriebība. Viņi nicināja jutekliskas izpriecas, nepieļāva vergturību, ieroču izgatavošanu un pārdošanu uzskatīja par nesaskaņojamu ar dieva gribu, tomēr šīs pacifistiskās tendences, aiz kurām droši vien slēpās opozicionāras pret Romu vērstas noskaņas, nekavēja viņus piedalīties 67.—73. gadu karā Jāņa eseja vadībā. Par spīti eseju varonībai, šī cīņa beidzās ar viņu pilnīgu sakāvi. Romieši viņus nežēlīgi spīdzināja, gribēdami piespiest, lai tie atdotu savas apslēptās grāmatas, reliģiskos sacerējumus un traktātus par maģiju, taču neko nepanāca.
Pēc šīs sacelšanās eseji pazuda no vēstures.
Samērā prāvā Kumranas mesiānistu kopiena grupējās grandiozam klosterim līdzīgā mājoklī Jūdejas tuksneša klinšainajās nogāzēs, kas sniedzās līdz Nāves jūras krastiem, gaidīdama beigu konfliktu, kurš atbrīvos gaismu no tumsas varas. Arī viņiem raksturīgas dažas kopdzīves formas, kas tos tuvina kristiešu draudzēm. Tomēr šī līdzība aprobežojas ar eksistencei nepieciešamo līdzekļu sagādi komūnas apstākļos.
Organizatoriskā struktūra ir stingri hierarhiska: katra desmitnieka priekšgalā stāv priesteris, ir viens pārvaldnieks, «mevakers» (vārds, ko grieķu valodā varētu pārtulkot kā «bīskaps» — «uzraugs») un vecāko padome, kura vada kopienas dzīvi. Trīs gadus ilgā noviciāta laikā o2 kopienas jaunie locekļi nodeva kopīgā kasē visu savu mantību un saņēma no tās ikdienas vajadzībām nepieciešamo. Kopienas locekļi nodarbojās ar Bībeles tekstu un oriģinālu traktātu pārrakstīšanu ebreju un aramiešu valodā. Tika ievēroti izstrādātie «Statūti» ar priekšrakstiem un aizliegumiem, kas bieži bija pretrunā ar Jeruzalemes priesteru praksi: kristīšanas tipa apmazgāšanās, publiska grēksūdze un sakrāls kopienas azaids līdz ar mesiāniska satura liturģiju.
Kopienas locekļi nebija celibāta piekritēji: iespaidīgajam kompleksam blakus atklātajā kapsētā ir sieviešu un bērnu apbedījumi. Tomēr pastāvošo sabiedrību viņi ne tikai noliedza garīgā ziņā, bet arī nicinoši novērsās no tās.
Pret romiešiem uzliesmojušā lielā kara gaitā arī viņi uz visiem laikiem nogāja no vēstures skatuves.
Viņu «taisnības skolotājs», iespējams, krustā sists taisnīgais, bija Kristus prototips. Tiesa, ja Kumranas teksti arī piemin viņa vislielākās mokas, tad dara to neskaidrā veidā. Taču tas lai mūs nepārsteidz. Eksaltēta attieksme pret krustu kā pret moku un vienlaikus slavināšanas simbolu nevarēja rasties nekur citur kā aiz Palestīnas robežām, emigrācijas ebreju vidē, zemēs, kur jau gadsimtiem ilgi šāds nelietīgs sodīšanas veids atbilda vergu un dumpinieku beztiesīgajam stāvoklim.
Atcerēsimies masveida krustā sišanu, ar kuru 71. gadā p. m. ē. beidzās Spartaka sacelšanās, kad Licīnijs Krass to bija apspiedis; Seksta Pompeja izglābušos korsāru flotes jūrnieku iznīcināšanu vai Augusta rīcību, atdodot atpakaļ saimniekiem krustā sišanai vairāk nekā sešus tūkstošus izbēgušu vergu, kas, izmantojot pilsoņu kara radītās jukas, bija mēģinājuši atgūt brīvību.
Krustā sišana bija notikusi arī Palestīnā Makabeju sacelšanās laikā, valdot Antioham IV Epifānam, pēc tam Hasmoneju, Hēroda un, beidzot, romiešu okupācijas periodā. Taču tur sita krustā, galvenokārt lai iebiedētu visaugstāk stāvošos slāņus, kas nepakļāvās pagāniskajām varām. Nāve krustā tika izmantota par represijas līdzekli arī atklātu dumpju reizēs. Turpretī Romā un diasporas zemēs tai bija noteikti šķirisks raksturs; Romas pilsoņus un vispār brīvu cilvēku sodīt ar nāvi krustā bija stingri aizliegts, pat ja būtu izdarīts vissmagākais noziegums.
Nāves jūras ebreju rokrakstos skan tautas sašutuma atbalss par šo nāvessoda veidu, kas bija svešs jūdu tradīcijām. Kādā no Kumranas 4. alā atrasto tekstu fragmentiem ar dusmām tiek atmaskots «traks lauvēns», kas «karot dzīvus cilvēkus..[..].. tas Izraēlā agrāk nebija noticis» («Komentārs pravieša Nahuma grāmatai», 5—8) Vairums teksta skaidrotāju uzskata, ka ar to domāts valdnieks Aleksandrs Jannejs, Jāņa Hirkana dēls, kas apmēram gadsimtu pirms mūsu ēras esot pavēlējis sist krustā 800 farizejus un viņu acu priekšā nogalināt arī sievas un bērnus.
Tas viss vēl attiecināms uz dažādo jūdu grupējumu iekšējo cīņu. Taču apokrifiskajā un apokaliptiskajā literatūrā, kas bija plaši izplatīta tieši Kumranas kopienas locekļu vidū, rodam pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu secināt, ka līdz ar nacionālās neatkarības zaudēšanu «ļaunuma spēki» aizvien biežāk tika identificēti ar cits citam sekojošajiem svešzemju iekarotājiem: asīriešiem un babiloniešiem, persiešiem, maķedoniešiem, ēģiptiešiem, Antioha IV Epifāna un Dēmetrija III Eikarija sīriešiem, Hēroda idumejiešu pretoriāņiem un, beidzot, ar romiešiem, kas Nāves jūras rokrakstos saprotamas piesardzības dēļ tiek maskēti ar Bībeles terminu «kittiim». Šī vēsturiskā ekvivalence tagad jau vairs nav apšaubāma.
Tīstoklis «Gaismas dēlu karš pret tumsas dēliem» tīri fantastiskos terminos runā par gaidāmo karu pret romiešiem. Karš, kas norisinājās no m. ē. 66. līdz 73. gadam, bija neveiksmīgs un tai pašā periodā izbeidza Kumranas komūnas pastāvēšanu. Naivi ticēdami, ka ir drošībā, šie gaišreģi, kas bieži vien tiek identificēti ar esejiem (jeb eseniem), taču īstenībā bija daudz tuvāki pirmajam kristiešu tipa apvienībām, cerēja, ka romiešu iekarotājus sagraus nācijas dieva, «kareivju Jahves» — tā kunga Cebaota neuzvaramie spēki. Cik sāpīga droši vien bijusi viņu vilšanās, ja pieļaujam, ka neliela cilvēku grupa bija izdzīvojusi tālu no dzimtajām vietām, kuras tā bija atstājusi uz mūžu.
Rituālās darbības, ar kurām tika atzīmēti svarīgākie momenti kopienas dzīvē, sakrīt ar pirmo kristiešu apvienību ieražām, tās ir — šķīstīšanās ūdenī kristīšanās brīdī, publiska grēksūdze, maizes un vīna pasniegšana svētajā vakarēdienā, kas simbolizēja mesijas valstību. To pašu var teikt par viņu organizācijas formām: kategoriskā norobežošanās no pārējiem iedzīvotājiem, brīvprātīga jaunās ticības pieņemšana, kas nav saistīta ne ar dzimšanu, ne sociālo stāvokli, nabadzības, kā arī zemnieku un amat 35 nieku darba slavināšana, kolektīvas kases izveidošana ikdienas vajadzībām, atturīga ģimenes dzīve un dažkārt arī celibāts, ko pagaidām vēl nenoteica ne askētiski apsvērumi un arī ne t. s. riebums pret miesu, bet gan vajadzība justies brīvākam, «lai varētu kalpot dievam, ņemt dalību nenovēršamās beigu drāmas pārbaudījumos, kā atzīmēts Jāņa Atklāsmes grāmatā: «Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti» (XIV:4). Lūgšanās un dievkalpojumos, kur godbijīgi tiek pieminēta ticības dibinātāja upurēšanās, nekad netika nosaukts viņa īstais vārds, jo nozīme bija nevis tā laicīgajam tēlam, bet gan spējai būt pasludinātās valstības priekštecim, būt ar to tādās pašās attieksmēs kā Jānis Kristītājs ar Jēzu.
Kopienas piederīgie rūpīgi ievēro visus seno Mozus likumu priekšrakstus un aizliegumus, tieši tāpat kā rīkojās farizeji, kurus evaņģēlisti vēlāk tik nesaudzīgi nosodīja. Taču nedrīkst aizmirst, kā arī Palestīnas senākās kristiešu kopienas, kas pazīstamas ar nosaukumu ebionīti («nabagie»), no viņiem neatšķīrās. Viņi ievēroja pilnīgu atpūtu sestdienā, Jahvem veltītajā dienā, pildīja galvenās jūdu svinīgās ceremonijas tai secībā, kas jau atšķīrās no Jeruzalemes laika skaitīšanas un tuvojās kristiešu kalendāram ar tā kompromisu starp Mēness un Saules cikliem. Viņiem likās pareizāk saukties par «Saduka dēliem», pēc Bībeles lielā priestera vārda, ar kuru saistīti arī saduķeji. Tomēr šis pretstatījums ir polemisks, tāpēc ka par īsto priesteri viņi, «Saduka dēli», uzskatīja nevis to, kas templī upurēja dzīvniekus, bet gan to, kuru pie kulta saista iedvesmojoši patiesības meklējumi. Tāda pati ar laiku būs arī pirmo Kristus sekotāju nostāja.
Tomēr visu izšķīra radusies apziņa, ka, iestājoties šādā grupā, cilvēks kļuva par kādas reliģiskas sabiedrības locekli, kura pamatos atšķīrās no tradicionālās sabiedrības, bija «jaunā savienība», citiem vārdiem, atbilstoši ebreju termina «berith» («savienība») tulkojumam latīņu valodā ar grieķu vārda «diathēkē» («vienošanās līgums», arī «novēlējuma akts») starpniecību — pārvēršas par «Jauno derību».
Lai gan Kumranas mesiānisti savu mērķu sasniegšanā cerēja uz dievišķīgu iejaukšanos, viņi gatavojās arī bruņotai cīņai. Viņu ideāls tagad bija jaunas monarhijas — senās pasaules civilizācijas augstākās valsts formas — izveidošana, par kādu sapņoja arī apspiestās masas, kas nebija spējīgas uz patstāvīgu pašnoteikšanos. Jautājums par varu vēl nenozīmēja pastāvošās sociālās sistēmas noliegumu, tas bija ieguvis pārdabiskas «valstības» izvēles formu, valstības, kas pastāvētu beztiesīgo slāņu labā, pie kuriem piederēja arī agrīnie kristieši.
Šis grupējums izzūd vienlaicīgi ar pirmo kristiešu kopienu rašanos.
Tomēr disidentu un mesiānistu kopienas Palestīnā bija pielāgojušās no pārējās sabiedrības nošķirtai eksistencei un nevis «iespiedušās» pasaulē kā senās kristiešu baznīcas.
Nav nekā pārsteidzoša tajā apstāklī, ka Jaunā derība nav saglabājusi nekādu tiešu atmiņu par tām. Tajā aprakstītās draudzes modelē imigrantu asociācijas. Kaut arī pašas šīs kopienas atradās Palestīnā, tās tikai daļēji saskārās ar citām radniecīgām grupām.
Kumranas alās atrastajā literatūrā sastopami simtiem un simtiem tekstu fragmentu, kas saskan ar evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem. Atklāt neapstrīdamu sakaru starp šo divu posmu reliģisko pieredzi nav viegli, jo bez visa pārējā tie atdalīti ar zināmu laika distanci.
Jaunā imigrācijas valoda atšķiras no oriģināla valodas, tā piešķir jaunu skanējumu idejām, kuras skaidroja cilvēki, kas bija cietuši sakāvi Nāves jūras krastos.
KRISTIETISMA IZCELSMES ĪSTIE AVOTI
Ja Palestīnā — īpaši tautā — jūdaisms bija kļuvis pavisam citāds, nekā bija bijis patriarhu, ķēniņu un praviešu laikos, tad arī diasporas ebreju dzīves apstākļi jau kopš 6. gs. p.m.ē. bija ne mazāk izmainījušies.
Vēsturiski apstākļi, kas bija pamatā izkliedētībai un bez kuriem kristietisms vai jebkura cita reliģija būtu ieguvusi pavisam citu raksturu un citu apjomu, ir pilnīgi skaidri.
Vispirms minēsim to, ka vairāki desmiti tūkstošu ebreju augstmaņu un amatnieku ģimeņu (zemnieki tika atstāti, lai apstrādātu laukus nākamajiem kungiem) bija izsūtītas, sākumā uz Mezopotāmiju (pēc tam, kad 586. g. p.m.ē. Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars), vēlāk, An tioha IV Epifāna karu laikā — uzMazāziju un Sīriju, arī uz Grieķiju un uz Vidusjūras piekrastes pilsētām, ieskaitot Romu. Tur ebreji izveidoja ievērojamu daļu no pilsētas amatniekiem un tirgotājiem, jo kā amatniecība, tā arī tirdzniecība tika uzskatīta par «darbu» un tāpēc nebija brīvo cilvēku cienīgas. Ne mazums ebreju kļuva par karavīriem. Daudzi nonāca vergu stāvoklī, taču šķiet, ka tie bija visumā reti gadījumi, vismaz atkarīgais stāvoklis, kādā tie nonāca, tikai retumis laupīja tiem jebkuru brīvību un jebkuru ekonomisku un ģimenisku patstāvību.
Romas impērijas robežās ebreji pat baudīja vairākas priekšrocības; taču viņu teokrātiskais ideāls, kura vārdā reliģiskā kopiena centās identificēties ar valsti, nevarēja tikt īstenots, bet, ja arī tika, tad visai niecīgā mērā.
Diasporā ebreji zaudēja agrāko sociālo un ideoloģisko vienotību. Šķiriskie kontrasti emigrācijā kļuva spēcīgāk manāmi. Palestīnā spēkā esošie Mozus likumi tos vairs nespēja saturēt. Bībeles mācība tomēr saglabājās visā savā kopumā samērā tīrā veidā. Hellēnistiskie pestīšanas kulti nespēja atbrīvot emigrācijā oficiālo jūdaismu no neiecietības un noslēgtības, kas noteica tā opozīciju pret pirmajām kristiešu baznīcām. Tomēr bija arī izņēmuma gadījumi, piemēram, trāķiešu-frīģiešu mistisko kultu dievība Sabatijs bija sajaukts ar Jahvi-Cebaotu (kareivju pavēlnieku); rezultātā Mazāzijas jūdu kopienās izveidojās dīvaina sinkrētiska «šabatiešu» sekta.
Emigrācijā no attāluma uztveramais mesija zaudēja daudz no raksturīgajām dinastiskā un militārā atbrīvotāja īpašībām, īpaši pēc tam, kad Hēroda mēģinājumi atjaunot valsti beidzās ar neveiksmi. Likuma burtiska ievērošana pasargāja emigrantus no briesmām tikt ierautiem šajā tik dažādo ļaužu un civilizāciju pārkausētavā, par kādu bija kļuvusi Romas impērija. Daži privileģētākie gribēja atteikties no savām tradīcijām un rituālajiem tabu: no apgraizīšanas, aizlieguma ēst gaļu, ja dzīvniekam kaujot nebija pilnīgi notecinātas asinis, no sestdienas svētīšanas vai lielo naudas nodevu nosūtīšanas uz Jeruzalemes templi. Bet pilsētas nabadzīgo kvartālu iedzīvotāju ticība šiem aizliegumiem, kā arī apgrūtinošo paražu ievērošana — tās dēļ viņus izsmēja kaimiņi un darbabiedri — kļuva aizvien vājāka. Tieši tas, bet ne tikai centieni piesaistīt jaunpievērstos, ir par cēloni tam, kāpēc diasporā bez jebkādiem aizliegumiem līdzās Bībelei tika izmantota grieķu valodā pārtulkotā tautas apokrifiskā literatūra.
To pārliecinoši pierāda homēriskajos heksametros sarakstītie, bez šaubām, jūdaistisku_avotu iedvesmotie «Sibillas orākuli», kas bija izplatīti Ēģiptes Aleksandrijā un pauda naidu pret Romu. Tomēr jāsaka, ka šos rakstus ar grieķu-romiešu kultūru saista vienīgi dzejiskais pantmērs.
Citas liecības par grieķu-romiešu sabiedrības ietekmi tajos nav konstatējamas: no tā varam secināt par visai vāju valdošās un pakļautās kultūras mijiedarbību tolaik. Vakuumā, kas atdalīja tās abas, brīvi varēja ieplūst pirmo kristiešu mācība, kas saskanēja ar daudzām nabadzīgo un beztiesīgo ebreju masu iecerēm.
Starp citu, tai pašā Ēģiptes Aleksandrijā vesela plejāde jūdu tekstu skaidrotāju un teologu centās izvirzīt koncepciju par vienīgu, neaizskaramu dievību Platona un stoiķu filozofijas terminoloģijā, tādējādi veidojot pamatus transcendentam racionālismam. Tādi teicieni kā dieva «vārds», «gudrība», «doma», kas saskaņā ar Bībeles tradīcijām aizstāja dieva personvārdu, Jahves vārdu (tādā pašā nozīmē tie sastopami arī Nāves jūras rokrakstos), Filonam jau pārvēršas par «logosu», «dievišķo sapratni» — par jēdzieniem, kas sasaista radītāju un radīto. Abstrahēta terminoloģija tad arī kļūs par ideālu līdzekli, lai pielīdzinātu dievībai seno Izraēla mesiju: vārds kļūs par miesu, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, kurš radās imigrantu vidē.
Mūsu ēras sākumā impērijā ar 65—70 miljoniem iedzīvotāju ebreju skaits bija septiņi miljoni. Tātad no desmit iedzīvotājiem viens, bija ebrejs; hellēnistiskajos Austrumos šī proporcija bija viens pret pieci. Imigrācijā kopumā ebreju skaits bija visai prāvs — pieci miljoni. No šiem septiņiem miljoniem tikai ceturtajai daļai saskaņā ar tautas skaitīšanu, kuru bija noteicis Augusts, bija Romas pilsoņu tiesības, tas ir, tie bija brīvi pavalstnieki.
Viņu vienību veicināja trīs pamatelementi: monoteistiskā ticība, sinagoga un sestdienas svinēšana. Turpretī jautājumā par gaidāmo mesiju tie nebija vienoti. Koncepcija par kādu «valstību» — dezorganizētu patriarhālu zemnieku valsti, kas ietvertu pretrunas starp pilsētu un laukiem, tagad šķita maz atbilstīga viņu sarežģītajām problēmām.
Šo situāciju atspoguļo Jaunā derība. Tanī viss, kas teikts par viņu tālās tēvzemes Palestīnas patiesajiem apstākļiem, liekas izkropļots.
«Mesiānisma» spiritualizācija, citiem vārdiem, «kristietisma» rašanās (jo abi šie termini ir ekvivalenti) varēja notikt vienīgi imigrācijā. Tas fakts, ka pirmie evaņģēliji rakstīti grieķu un nevis ebreju valodā, tāpēc jau vairs neiekļaujas tīri filoloģiskā konstatējuma ietvaros: tā ir visai svarīga parādība, kas veido drošu pamatu visas kristietisma izcelsmes problēmas noskaidrošanā.
JĒZUS AGRĪNAJĀ EVAŅĢĒLIJU TRADĪCIJĀ
Jēzus ir saīsināta forma no «Jehošua», kas ebreju valodā nozīmē «Jahve ir glābiņš». «Dievs — glābējs, pestītājs», tas jau ir tautas ticējumu «glābējs» (grieķu val.
sotēr, kā Austrumu mistiskajos kultos un nereti arī dinastiju pievārdos — Ēģiptes faraons Ptolemajs I Soters, Sīrijas valdnieks Dēmetrijs I Soters). Jēzus vārds Bībelē minēts arī kā Jošua, taču saīsinātā forma Jēzus sastopama daudz biežāk.
Jūdu reliģiskajā tradīcijā citu personu vidū, kam vārds ir Jēzus, pieminēts kāds Jēzus Siraha dēls, kurš grieķiskajā tradīcijā vēlāk nosaukts par Siracīdu. Viņam tiek piedēvēta viena no visvairāk apstrīdētajām Vecās derības grāmatām «Eklesiasts» (Siraha gudrības grāmata), kuru no ebreju kanona izslēdza, toties pirmie kristieši atzina. Jēzus vārds bieži pieminēts ebreju vēsturē m. ē.
1. un 2. gs. Ir zināms līdz 20 vēsturisku personu, kas saukušās šai vārdā. To vidū arī tā cilvēka vārds, kurš it kā esot vadījis kādu neveiksmīgu sacelšanos Hēroda Agripas II laikā. Par viņu stāsta Josefs Flāvijs savā «Arheoloģijā» jeb «Jūdu senatnē» — grāmatā, kas sākas ar vēstījumu par 67. gadā sākušos karu (67.—73. g.). Nav izslēgta iespēja, ka dažās vissenākajās mesiāniskajēs kopienās šī Jēzus tēls, laika dūmakas aizmiglots, saplūda ar Kristus tēlu.
Vismaz trīs no tradicionālā Jēzus atšķirīgi vārdabrāļi pieminēti Jaunajā derībā: Barjēzus, viltus pravietis, zīlnieks Kiprā (Apustuļu darbi, XIII:6), Jēzus saukts arī Justs («taisnīgais»), Pāvila līdzgaitnieks un darbabiedrs (Pāvila vēstule kolosiešiem, IV:11), un noslēpumainais Jēzus-Baraba, dažos grieķu Bībeles manuskriptos, kā arī Mateja evaņģēlija fragmenta (XXVII: 16, 17) sīriešu un armēņu tulkojumā. Šis vārds sastopams arī diasporas ebreju vidē Ēģiptē. Kad m. ē. 2. gs. Jūdeju okupēja sīrieši, Jēzus vārds reizēm tika hellēnizēts un izrunāts kā Jasons.
JOSEFA FLĀVIJA MĪKLA
Kristietisma vēsturnieku vidū pēdējos gadu desmitos izvirzījušies daudz jautājumu sakarā ar Josefa Flavija darba «Jūdu karš» dažu fragmentu (pavisam tie bija pieci) tulkojumu no 11.-12. gs. senslāvu (vai senkrievu) valodas.
Tur rodama diezgan dīvaina versija par Jēzus — cilvēka, kas izskatījās pēc kaut kā lielāka nekā cilvēks — notiesāšanu un nāvi. Pašam negribot, viņš esot ticis iesaistīts kādā bruņotā sazvērestībā pret romiešu iekarotājiem — līdzīgi «valdniekam, kas nekad nav valdījis».
Vīlušies par viņa atteikumu iebrukt Jeruzalemē un iznīcināt romiešu garnizonu, «ebreju vadoņi» un «rakstu mācītāji» esot iedevuši Pilātam 30 talantus, lai dabūtu atļauju «pretēji sentēvu likumiem» sist to krustā.
Dažas detaļas — Jēzum piedēvētie brīnumi, apcietināšana un vēlākā atbrīvošana pēc Pilāta pavēles, epizode ar 30 denārijiem —, bez šaubām, ir absurdas un pārņemtas no evaņģēlijiem. Ir atzīmētas dažas šī teksta pārveidojumu pazīmes. Bet, ja runa ir par interpolācijām, tad, ievērojot, ka visas šīs epizodes nav Flāvija darba grieķu oriģinālā, tās attiecināmas uz laiku, agrāku par 11.— 12. gs. Skaidrs, ka to nevarēja izgudrot neviens no kristīgās baznīcas tekstu pārrakstītājiem viduslaikos, kad Jēzus tēls jau bija nostabilizējies uz teoloģiskās bāzes.
Iespējams, ka līdzīga epizode bijusi kādā no Flāvija darba senākajiem rokrakstiem aramiešu vai grieķu valodā un pēc tam varētu būt saglabājusies kādā tālā Austrumu nostūrī.
Jēzus Josefa Flāvija darba slavu tulkojumā
Tad parādījās kāds cilvēks, ja to var saukt par cilvēku. Viņa izskats un vaibsti bija cilvēciski, taču viņš izskatījās pēc kaut kā lielāka nekā cilvēks, un arī viņa darbi bija dievišķīgi: brīnumdarbi, kurus viņš darīja, bija pārsteidzoši un vareni. [.. ] Daži par viņu teica: «Viņš ir mūsu pirmais likumdevējs, kas ir augšāmcēlies no mirušajiem, daudzus izdziedēdams, viņš pierādījis savu visspēcību.» Citi uzskatīja, ka viņš ir dieva sūtīts. Tomēr daudzās lietās viņš nepakļāvās likumam un neievēroja sabatu, kā to prasīja tēvu paraža; vispār viņš nedarīja nekā netīra, nekur nepielika roku, bet izmantoja vienīgi vārdus. Daudzi no pūļa viņam sekoja un uzklausīja viņa pamācības, un daudzi tika satraukti, jo domāja, ka, pateicoties viņam, Izraēla cilts spētu atbrīvoties no romiešu rokām. Parasti viņš labprāt apmetās pie pilsētas Eļļas kalnā [.. ].
Redzēdami viņa spēku un to, ka ar vārdu viņš paveic visu, ko vēlējās, cilvēki lūdza viņu ienākt pilsētā un pieveikt romiešu karaspēku, un nogalināt Pilātu, un valdīt pār viņiem. Taču viņam tas nerūpēja.
Uzzinājuši par viņu, ebreju vadoņi sapulcējās kopā ar augsto priesteri un sacīja: «Lai pretotos romiešiem, mēs esam pārāk bezspēcīgi un vāji kā atslābis loks. Iesim un teiksim Pilātam, ko mēs jūtam, un mums nebūs nepatikšanu.» [..]Un viņi devās pie Pilāta, lai paziņotu par viņu.
Tas aizsūtīja cilvēkus, pavēlēja nogalināt daudzus no pūļa un apcietināja brīnumdarītāju. Labāk viņu iepazinis un redzēdams, ka viņš dara labu, bet nevis ļaunu, un nebija dumpinieks, ne arī tīkoja pēc valdnieka varas, Pilāts to atbrīvoja; un, patiesi, viņš izdziedināja tā sievu, kas jau bija tuvu nāvei.
Atgriezies savās ierastajās vietās, viņš atkal atsāka savu darbošanos un no jauna ap viņu pulcējās vēl lielāks ļaužu skaits. [. . ]Likuma sargi, skaudības pārņemti, iedeva Pilātam trīsdesmit talantu, lai tas pavēl viņu nogalināt. Viņš tos paņēma un atļāva viņiem pašiem izpildīt to, ko tie vēlējās. Tā viņi to sagūstīja un sita krustā, pretēji sentēvu likumiem.
(No «Jūdu kara» senslāvu tulkojuma, 2. grāmata.)
Tā laikmeta jūdu pasaules vēsturē vispār rodams daudz liecību par dažāda veida pret romiešiem vērstiem nemieriem, sākot ar sacelšanos Gamalas Jūdas (saukts par «Galilejieti») vadībā pret tautas skaitīšanu, kuru m. ē. 6. gadā pēc Augusta pavēles veica Sīrijas legāts Sulpīcijs Kvirīnijs, līdz Teidas «ēģiptieša» asiņainajiem varoņdarbiem ar četriem simtiem vai četriem tūkstošiem sekotāju, kas bija sapulcējušies tuksnesī un tur nogalināti starp 44. un 46. gadu. Apustuļu darbos abi šie neveiksmīgie karagājieni tiek pieminēti ar zināmu sarūgtinājumu un noder secinājumam, ka «Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks. Bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt» (V:35—39).
Vēl ir zināms, ka drīz pēc Hēroda Lielā nāves kāds vergs no valdnieka nama Simons, nācis no Jordānas ielejas, aizdedzināja Jerihas valdnieka pili un nosauca sevi par «ķēniņu», t. i., par mesiju. Par viņu savā «Vēsturē» stāsta arī Tacits (V:9). Gana Atronga nodibinātā dumpinieku valsts īsu brīdi pastāvēja Galilejā, bet pats Atrongs drīz traģiski gāja bojā. Kad Galilejā cits Jūda, Ecehijas dēls, uzbruka ieroču noliktavai, to kopā ar līdzgaitniekiem romieši nogalināja.
«Jūdu senatnē» (XVIII:4) Josefs Flāvijs stāsta par kāda samariešu pravieša avantūru. Tas m. ē. 36. gadā mēģinājis parādīt saviem mācekļiem svētos priekšmetus, kurus, kā vēsta sena leģenda, Mozus bija paslēpis Gerizima kalnā. Sapulcējies milzīgs bruņojies pūlis, bet to ātri vien izklīdinājuši Poncija Pilata uz notikuma vietu atsūtītie karavīri. Iespējams, ka šī epizode bija par iemeslu, kādēļ nākošajā gadā Pilatu negaidot atsauca atpakaļ uz Romu: samarieši, Tibērija draugi, bija iesnieguši protestu Sīrijas legātam Vitelijam, un Pilatam steigšus bija jāatstāj zeme.
«Jūdu karā» (II:3) stāstīts vēl par vienu ēģiptiešu cilmes «pravieti», kas, sapulcinājis tuksnesī vairāk nekā 30000 bruņotu vīru, laikā no m. ē. 52, līdz 58, gadam devies karā pret Jeruzalemi, bet ticis sakauts un izglābies bēgot.
Visas šīs nežēlīgās un neveiksmīgās cīņas epizodes nevarēja nerosināt reliģisku atbalsi: tālaika apstākļos revolucionārais nemiers un mesiāniskie uzliesmojumi neizbēgami pārauga par mītu. Sai mīta dūmakā tīta arī pieminētā epizode no Josefa Flāvija darba senslāvu tulkojuma.
Nav šaubu, ka pārējās liecības par Jēzu, kādas rodamas «Jūdu senatnes» grieķu teksta 18. un 20. grāmatā, tāpat nav patiesas.
Josefs ir visai apsviedīgs, bet vienlaikus neparasts tā laika ebreju intelektuālis. Viņa darbi ir galvenais ar kristietismu nesaistītais avots par to gadu notikumiem Palestīnā. Citi autori, piemēram, ģeogrāfs un dabzinātnieks Plīnijs Vecākais, kas gāja bojā Vezuva izvirduma laikā m.ē. 79. gadā, vai Pausānijs, pat «Vēstures» autors Tacits, Josefa darbus varējuši papildināt mazā mērā.
Josefs, dzimis ap m. ē. 37.—38. gadu farizeju priesteru ģimenē, arī pats bija priesteris Jeruzalemes templī. 67.
gadā Josefs tika iesaistīts pirmajā jūdu karā. Viņam uzticēja karaspēka pavēlniecību un pretestības organizēšanu Galilejā, kuru tas labi pazina. Taču, cietis sakāvi, viņš gandrīz tūdaļ pat pārgāja romiešu pusē. Lai iegūtu Vespasiāna labvēlību, no kura nama viņš vēlāk esot dabūjis iesauku Flāvijs, viņš bija gatavs uz visu un pat apgalvoja, ka ebreju tauta esot maldināta ar viltus pravietojumiem un ka īstais mesija, kuru pareģojuši noslēpumaini orākuli, neesot neviens cits kā uzvarām vainagotais romiešu iekarotājs, kas 69. gadā, svētās pilsētas krišanas priekšvakarā, uzkāpa imperatora tronī.
Par šiem notikumiem Josefs vēstī sava «Jūdu kara» septiņās grāmatās. Darbs sākotnēji bija uzrakstīts aramiešu, pēc tam paša autora pārtulkots grieķu valodā laikā no 75. gada līdz 79. gadam. Tam sekoja «Jūdu senatne» divdesmit grāmatās, kas rakstītas no 93. gada līdz 94. gadam grieķu valodā, lai cilvēki labāk zinātu tās tautas politiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kuru viņš bija nodevis, bet ar kuru allaž jutās saistīts. To rakstnieks pārliecinoši pierādīja savas dzīves pēdējos gados: 97. gadā sarakstītajā nelielajā pret antisemītisku gramatiķi vērstajā pamfletā «Pret Apionu» un tendenciozajā, tomēr visai zīmīgajā «Autobiogrāfijā», kas pabeigta 99. gadā, īsi pirms autora nāves, kad Romā uzliesmoja ebrejiem naidīga kampaņa sakarā ar to, ka daudzas jūdu kopienas tolaik, pēc Jeruzalemes tempļa sagrāves 70. gadā, bija at teikušas iemaksāt imperatora kasē naudas nodevu, kuru sākotnēji diaspora bija paredzējusi Jeruzalemes tempļa vajadzībām. Pret tiem tad arī vērsās Domitiāna represijas.
Šīs īsās ziņas ir pietiekamas, lai pārliecinātos, ka ar Josefu Flāviju nekādi nevar saistīt tās. divas liecības, kuras viņam tiek piedēvētas «Jūdu senatnē» — darbā, kas līdz mūsu dienām nonācis tikai trīs senos grieķu norakstos, no kuriem pats senākais nav vecāks par 9.— 10. gs.
Flāvija liecība
(«Jūdu senatne», XVIII:3)
Ap to laiku parādījās gudrs cilvēks — Jēzus, ja viņu vispār var saukt par cilvēku: viņš patiesi paveica brīnumainus darbus un mācīja cilvēkus, kas tiecās pēc taisnības. Viņam pievienojās daudz jūdu, kā arī daudz grieķu. Viņš bija mesija (Kristus). Un pēc tam, kad Pilāts mūsu ievērojamāko cilvēku nodevības dēļ sodīja viņu ar nāvi krustā, tie, kas viņu mīlēja no paša sākuma, mīlēja viņu joprojām. Patiesi, viņš parādījās trešajā dienā, atkal dzīvs, ar to piepildīdams dievišķā pravieša pareģoto šo un vēl tūkstošiem citu brīnumu. Vēl šobrīd nav sarukusi to ļaužu cilts, kas nosaukti pēc viņa par kristiešiem.
Fragmentā, kas pazīstams ar nosaukumu «Flāvija liecība», par Jēzu tiek runāts kā par gudru cilvēku, «ja viņu vispār var saukt par cilvēku», kas apveltīts ar neparastām spējām; Pilāta notiesāts uz nāvi, viņš trešajā dienā augšāmcēlies un tiek to cilvēku cienīts, kas pēc viņa «nosaukti par kristiešiem». Vēl tiek precizēts: «Viņš bija mesija.» Turpretī mums ir zināms, ka Josefam mesija bija Vespasiāns. Te iejaucies kāds nezināms kristiešu pārrakstītājs, būdams satriekts, ka Josefa detalizētajā vēstījumā nav ne reizes pieminēts Jēzus; viņa patvaļīgā iejaukšanās ir tik uzkrītoša, ka pat lielākā daļa mūsdienu teologu — gan katoļu, gan protestantu— apšauba visa fragmenta autentiskumu. Varam pat precīzi noteikt laiku, kad šī interpolācija notikusi, jo Origens 3. gs. pirmajā pusē par to nezināja (savā grāmatā «Pret Celzu» (I, 47) viņš pat apgalvo, ka Josefs nav ticējis Jēzum kā mesijam), toties Cēzarejas Eisebijs, Konstantīna laiku galma vēsturnieks, 4. gs. sākumā savā «Baznīcas vēsturē» minēto epizodi atstāsta vairākkārt ar patiesu līdzjūtību, tā ka viņa fabricējumā nav nekā dīvaina.
Ne mazāk apšaubāms liekas otrs īss «Jūdu senatnes» iespraudums, kur attēlota Jēkaba, «par mesiju sauktā Jēzus brāļa» (XX:9), varmācīgā nāve, — un to pašu motīvu dēļ. Turpretī Jāņa Kristītāja nāves epizodi Josefs atstāsta bez mazākās saistības ar Jēzu (XVIII:5). Viņš vienīgi piemin, ka Hērods Antipa licis apcietināt un Maherontas cietoksnī zvēriski nogalināt kādu viņam netīkamu pravieti, jo tas esot savācis lielus fanātiķu pūļus un aicinājis tos kristīties un «dzīvot taisnprātīgi». Evaņģēliji vēl piebilst, ka Jānis esot asi nosodījis asinsgrēka attiecības starp valdnieku un viņa pusbrāļa Hēroda Filipa laulāto draudzeni Hērodiādi; viņas sakūdīts, Hērods sodījis Jāni ar nāvi, nocērtot galvu. Tas arī bijis par iemeslu, kāpēc Jēzus sācis publiskos sprediķus.
Nav šaubu, ka fakti, par kuriem Josefs Flāvijs minējis pavisam citos nolūkos, pārveidoti vēlākā laikā.
Pirmā Jūdejas kara vēsturi uzrakstījis, arī grieķiski, Tiberiādas Justīns, dzimis Galilejā, miris ap m. ē. 100. gadu.
No viņa teksta saglabājušies tikai nenozīmīgi fragmenti.
Taču, kad 9. gs. Bizantijas patriarhs Fotijs to vēl lasīja pilnībā, viņš arī nebija atradis tur pieminētu Jēzus vārdu.
Citu tā laika (līdz pat m. ē. 2. gs. vidum) kristietismam nepievērsušos autoru liecībās par Jēzu — to ir maz, tās visas ir apstrīdamas un, iespējams, pat ir vēlāki iespraudumi (runa ir par Plīnija Jaunākā, Tacita, Svetonija un Hadriāna darbiem) — pieminēts vienīgi Kristus vārds, kas jau kļuvis par kāda dievišķa pestītāja rituālos lietotu nosaukumu. Arī tie visi piešķir visai mazu ticamību Jēzus personas vēsturiskajai eksistencei.
Viņa vārds tomēr samērā bieži pieminēts mūsu ēras pirmo gadsimtu oficiālajā jūdaisma literatūrā, un nereti asu uzbrukumu veidā. Talmuds, kas radies, saplūstot 1.—3. gs. Mišnai (norādījumiem, mācībām) un 3.—5. gs.
Ghemarai (komentāriem), apgalvo, ka Jēzus esot kāda romiešu karavīra Panteras vai Panderas un kādas ebreju pusprostitūtas Marijas dēls un miris, «pakārts pie koka» (t. i., pie krusta) kā šarlatāns, burvis un blēdis. Šīs Nācaretes Jēzus polemiskās biogrāfijas pēdas rodamas arī dažu neebreju rakstnieku darbos: 2. gs. pirmajā pusē filozofs Celzs to pārstāsta savā pret kristiešiem vērstajā traktātā «Patiesais vārds»; traktāts gan gājis zudumā, taču pilnībā izklāstīts Origena atspēkojumā («Pret Celzu», I, 32, 33, 69).
Skaidrs, ka tas ir mēģinājums ar atpakaļēju datumu vērst leģendu pret Jēzus tēlu, izmantojot pretrunīgas un paradoksālas detaļas no populārajiem Jēzus dzīves nostāstiem. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka vārds Pantera jeb Pandera nav nekas cits kā grieķu vārda parthenos («jaunava») pārveidojums, t. i., karikatūra par ticību Marijas brīnumainajai ieņemšanai, par kuru vēstī evaņģēlisti Matejs un Lūka. Vēsturiska pamata nav arī «Toladoth Ješu» jeb dažādiem «Jēzus ciltsrakstiem», kas parādījušies ne agrāk par 8. gs. Tie gluži vienkārši ir Jēzus dzīves aprakstu jūdaistiskas rekonstrukcijas, kas atkārto no kristiešu leģendām ņemtās ziņas, vienīgi deformētas kristietismam pašos raksturīgākajos aspektos.
«JĒZUS EVAŅĢĒLIJS»
Vispirms mazliet par vārdu, ar kādu apzīmēti visi šie raksti. Evaņģēlijs (no grieķu euangelion) ne uzreiz dabūja labas, svētīgas vēsts nozīmi, kas vēlāk kļuva par tradicionālu un sastopama ebreju ekvivalentā dažos Nāves jūras rokrakstu fragmentos («.. un viņš atnesīs labu ziņu» — teikts par šīs kustības dibinātāju — «taisnības skolotāju»).
Klasiskajā grieķu valodā šis termins sākotnēji nozīmēja atalgojumu, kas pienācās labas vēsts atnesējam, vēlāk — pateicības aktu, upurēšanu dieviem, pateicoties par priecīgu vēsti. Grieķu tautas valodā «koinē» tas varēja nozīmēt vai nu vispār jebkuru labu vēsti, vai arī paziņojumu par kādas ievērojamas personas ierašanos. Dekrēts Mazāzijas grieķu pilsētās 9. g. p. m. ē. par Jūlija kalendāra ieviešanu norāda, ka Augusta dzimšanas diena, 63. gada p. m. ē. 23. novembris, nozīmējusi pasaulei «evaņģēlija sākumu», t. i., jaunas — svētlaimīgas ēras iestāšanos. Cits grieķu uzraksts stāsta par paša imperatora ierašanos pilsētā kā par viņa «evaņģēliju».
Lai kāds arī būtu. saturs sākotnējam kristiešu vēstījumam, kuru baznīcas tēvu grieķu valodā apzīmētu drīzāk ar jēdzienu kērygma — «sprediķis», «paziņojums» (terminu tagad atkal iecienījuši tekstu skaidrotāji, lai piešķirtu baznīcas valodai lielāku noslēpumainību), tomēr nedrīkst aizmirst, ka vārdkopa «Jēzus Kristus evaņģēlijs» imigrācijā kristietismam tikko pievērsto ausīs grieķu valodā skanēja vienkārši kā «mesijas Jēzus atnākšana», t. i., viņa atgriešanās zemes virsū, lai valdītu taisnīgi tūkstoš gadus. Līdzīga jēga ir vēstij par «mūžīgu evaņģēliju» Jāņa Atklāsmes grāmatā (XIV:6); vēlāk, viduslaikos, tā ieguva atbalsi abata Floras Joahima mistiski sociālajā kustībā. Tas sludināja trešo «gara» atnākšanas ēru, kas būs brīvības un taisnīguma ēra dzimtbūšanas un 12.—13. gs. feodālo hierarhiju tirānijas jūgā smokošajām masām.
Šādu izteicienu saprata tieši. Tas uz īsu brīdi pavērsa dvēseles pretī mērķim nereālajā pasaulē. Taču, kad ticība drīzam galam un Jēzus atnākšanai zemes virsū bija satricināta, neizbēgama kļuva šī vārda acīmredzamā nozīmes maiņa. Tagad tas norādīja uz Jēzus mācību solīdā teoloģiskā apvalkā.
Līdzās citiem Jaunās derības rakstiem četri evaņģēliji līdz mums nonākuši stipri vēlā rokrakstu formā, lai arī bezgala daudzos norakstos (170 no tiem unciālā rakstā, t. i., rakstīti ar lielajiem burtiem līdzīgām rakstu zīmēm, un ap 260 — ar mazajiem burtiem jeb kursīvā). Bet vissenākie no tiem attiecināmi tikai uz 4. gs. beigām un 5. gs. sākumu un tātad no pirmatnējiem tekstiem atdalīti ar nozīmīgu laika distanci. Plašie unciālie kodeksi radušies no trim grieķu manuskriptu kolekcijām, kādas 4. gs. bija izveidotas Aleksandrijā, Cēzarejā un Jeruzalemē. Sākotnēji to bija pāri par 3000, taču gandrīz visi gājuši zudumā jau līdz 6. gs. Uz papirusa rakstītie 80 fragmenti galvenokārt korelējami ar Jāņa evaņģēliju.
Radušies diasporā, šie teksti nevar būt rakstīti agrāk par 3. gs. sākumu. Marka evaņģēlija fragmentu, deviņu grieķu valodā rakstītu vēstuļu «atrašana» Nāves jūras 7. alā, kuru no jauna pārmeklēja 1955. gadā, tātad nekādā gadījumā nav bijusi iespējama, lai kā arī pēdējos gados par to skandināja prese. Daži līdz mums nonākušie par sv. Hieronīma «Vulgatu» senāku Jaunās derības tekstu fragmentu tulkojumi latīņu valodā, tāpat arī tulkojumi citās valodās (īpaši sīriešu) ļauj mums ielūkoties senākā, līdz 4. gs. sastādītā evaņģēliju tekstā. Tas pats sakāms par daudziem pirmo baznīcas tēvu citējumiem, ja tie nav radušies no oficiāliem tekstiem, bet ņemti vai tulkoti tieši no oriģināliem. Taču pamatīgi, sistemātiski šie materiāli vēl nav pētīti.
Tekstuālu atšķirību evaņģēlijos ir daudz, un tās ir visai manāmas. Mūsu evaņģēliji ir nepārtraukti pārveidoti. 2. gs. beigās Celzs rakstīja, ka viņa laika kristieši bez sirdsapziņas ēdām evaņģēlija pirmatnējo tekstu pārtaisījuši pēc savas gaumes «trīs, četras un pat vairāk reižu», lai atspēkotu dažādus pret viņiem vērstus apgalvojumus (Origens. «Pret Celzu», XX). Norādīsim tikai, ka divas Marka evaņģēlija senās kopijas, kas ir mūsu rīcībā, beidzas ar XVI nodaļas 8. pantu, pārējie 12 panti, kas stāsta par Jēzus augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, pievienoti daudz vēlāk. Cits manuskripts, par kuru nesen ziņoja vēsturnieki, dod pamatu secinājumam, ka šo daļu rakstījis kāds Aristions, kas no Jeruzalemes nonācis Mazāzijā 2. gs. sākumā un ticis saukts par Hierapoles Papiju, «tā kunga mācekli».
Pat neņemot vērā neskaitāmās tekstuālās atšķirības evaņģēlijos, kuras izraisījis pārrakstītāju kulturālais un sociālais temperaments, kā arī reliģiskais klimats, kādā tie darbojušies, manuskriptu tekstu pārrakstīšanas procesā varam konstatēt četras galvenās strāvas: Aleksandrijas, Antiohijas, t. s. Rietumu un Ziemeļāfrikas. Mazpamazām, tuvojoties lielo koncilu laikmetam 4. un 5. gs., kas nodarbojās ar ticības sākotnēja mantojuma dogmatisku sistematizāciju, nostabilizējās arī lielāka vienveidība evaņģēlisko epizožu pārrakstīšanā. Spēkā stājās jauns no paaudzes uz paaudzi nododamā teksta stabilizācijas faktors.
Iesakņojās «dievišķās iedvesmas» jēdziens, kas ienācis no jūdaisma un balstījās uz pavisam nedrošiem un mākslīgiem pamatiem. Dieva «rakstītais vārds» tiek identificēts ar pašu «iedvesmā dotu» ideju un mūžam nemainīgu patiesību. Stabilizācijas process bija ilgs un pretrunu pilns. Tas beidzās tikai līdz ar galīgo baznīcas uzvaru 4. gs. imperatora Teodosija laikā, — tieši tad, kad plaisa starp Austrumiem un Rietumiem kļuva dziļāka.
Priekšstats par dieva vārda absolūtu nemainīgumu veicināja Jaunās derības stabila teksta saglabāšanu cauri gadsimtiem, tāpat kā tas bija ar Veco derību. Bībeles vissenākais saglabājies manuskripts ebreju valodā attiecināms uz m. ē. 9. gs.9 Kumranas alās atrastajos tīstokļos, kas ir vismaz 900 gadus vecāki par šo tekstu, bija konstatēti tikai nedaudzi, lai gan raksturīgi varianti, salīdzinājumā ar tekstu, kas bija kļuvis kanonisks m. ē. 1. gs.
Teksta tālākās nodošanas vēsture ir to cilvēku vēsture, kuri piedalījušies šī teksta veidošanā. Īpaši pārliecinoši tas izpaužas tautas nostāstos par Jēzus dzīvi, mokām un nāvi, kurus bija izstrādājušas pirmo gadsimtu kristiešu paaudzes.
Pamanījuši sakritību un neatbilstību, kas kanoniskajos evaņģēlijos atklājas jau no pirmā acu uzmetiena (pirmie trīs ir savstarpēji salīdzināmi, ceturtais jau atšķiras no tiem ar teoloģisku ticības mācības izstrādi), pētnieki mēģināja atvasināt visus četrus tekstus no viena, kopīga oriģināla, identificējot tos gan ar hipotētisko aramiešu Mateja evaņģēliju, gan ar kādu pirmatnējo Marka evaņģēliju, gan arī ar iegaumējamu Jēzus izteicienu apkopojumu («Logiju»), kurš bija kļuvis par fantāzijas objektu jau 2. gs. Taču Oksirinhā un Henoboskionā atrastie papirusi parādīja, ka šie Jēzus «izteicieni» īstenībā veido patstāvīgu, apustulim Tomam piedēvētu evaņģēliju, tanī daudz visai neparastu jēdzienu, kādi bija raksturīgi grupai, pie kuras piederēja autors: spēcīgs panteistisks akcents, uzsvērta duālistiska morāle, skaidri izteikts antifeminisms, infantīli naiva eksaltācija.
Mēģinājumos izskaidrot evaņģēliju izcelšanos ar «formu vēsturi», kurās iekļāvās rituāli, kulti, lūgšanas un vēlāka tekstu «demitoloģizēšana», kas atbrīvoja tos no leģendu spožās čaulas un laika uzslāņojumiem, netiek ņemts vērā tas apstāklis, ka jebkura reliģiskā informācija nogulsnējas ticīgo apziņā mitoloģiskā, iracionālā, atsvešinātā formā. Cenšanās piešķirt reliģiskajam mītam «vēsturisku» noformējumu nav mērķtiecīga gribas diktēta lēmuma rezultāts, tā veido masu reliģiozā atsvešinajuma procesa elementu.
No šī viedokļa pat problēma par Jēzus vēsturisko eksistenci iegūst sekundāru nozīmi.
Vēlēšanās griezties atpakaļ pie jautājuma, kas evaņģēlijos var būt «patiess», ir ne tikai nerealizējams, bet arī dziļi antivēsturisks pasākums: mīts kā zināmas garīgas vajadzības izpausme un vēsturiskā vide, kurā tas rodas, ir nesaraujami identificēti.
Tas pirmām kārtām raksturīgs visam tam, ko evaņģēliji mums pastāsta vai arī nepastāsta, jebkura vēsturiska pētījuma neatņemamam pamatam: ziņām par Jēzus dzimšanas vietu, pat par dzimšanas apstākļiem, par viņa ģimeni, nacionālo, sociālo un reliģisko vidi.
NĀCARETE VAI BETLĒME!
Evaņģēlijos Jēzus gandrīz vienmēr tiek saukts par Nacarieti. Dažkārt Jēzus saukts par «to… no Nācaretes» (Jānis, I:46), bet par atbilstošās vietas nosaukumu teikts, ka tā ir viņa «dzimtā pilsēta» (Marks, VI: 1), tātad tā ir pilsēta, kurā, saskaņā ar senu teiksmu, viņš ir dzimis.
Vārds Nacarietis nekādā ziņā nevar būt saistīts ar pilsētas Nācaretes nosaukumu, kuru turklāt nepiemin neviens autors. Jēzum dotais pievārds Nacarietis gluži vienkārši nozīmē «tīrais», «svētais» vai pat «atvase» — tā sauktas daudzas Bībeles personas, ar šo nosaukumu tās pieminētas arī Nāves jūras rokrakstos. Mateja evaņģēlijā citētās rindas «Viņu sauks par Nacarieti» (II :23), kuras it kā citējot praviešus un paužot nākama mesijas paredzējumu, Bībelē vispār nav.
Pirmo gadsimtu kristietisma tradīcija tomēr zina veselu grupu nacariešu, kas saglabājās daudzus gadsimtus un cienīja Jēzu «kā taisnīgu cilvēku». Epifānijs šādā vārdā nosauca kādu jūdeokristiešu sektu, kuru lokalizē Mezopotāmijā 4. gs. beigās. Eifratas grīvā dzīvojošie mandeji, kas pielūdz Kristītāju, bet Jēzu. uzskata gan drīz vai par dēmonu, vēl mūsdienās saucas aramiešu valodas dialektā par «Nazoraye».
Lingvistiska saikne starp vārdiem «Nacarietis» un «Nācarete» semītiskā zemē nebija iespējama, turpretī pilnīgi ticama ir emigrācijā, ebreju un kādā citā Vidusjūras pasaules vidē. Vēlāk, Konstantīna laikā, evaņģēliju Nacarete tiks identificēta ar tīri jūdaistiska tipa agrāru pilsētiņu Galilejā. Tomēr tās senākie pieminekļi attiecināmi tikai uz Bizantijas laikmetu.
Ortodoksālie ebreji izturējās pret Galileju (kur bija mazākumā) ar neuzticību. Galilejas galvaspilsētā Kapernaumā sinagogu uzcēla tikai romiešu protektorāta laikā.
Vēl tad, kad bija uzrakstīts ceturtais evaņģēlijs, šaubījās, «Vai no Naceretes var nākt kas labs?» (Jānis, I: 46).
Vēlāk Jēzus tiks saukts par Galilieti un viņa sekotāji par galiliešiem, dažkārt arī nievājošā nozīmē. Tagad pieņemts uzskatīt, ka galilieši, no kuriem brīdina Simons Barkohba — otrā Jūdejas kara (m. ē. 132.—135. g.) dumpīgais mesija — vēstījumā saviem piekritējiem (tas tika atrasts 1952. gadā kādā alā apmēram 19 km dienvidos no Kumranas), iespējams, bijuši kristīgas orientācijas palestīniešu grupējumi.
Precīzā norāde uz Nacareti kā Jēzus dzimteni ir pretrunā ar citu nostāstu, kas gribēja mesiju redzēt kā Dāvida nama pēcnācēju un tāpat arī dzimušu viņa pilsētā Betlēmē. Sī versija, kas sastopama vienīgi Mateja un Lūkas evaņģēlijos, ar laiku guva pārsvaru un tika papildināta ar bezgala daudzām leģendārām detaļām, piemēram, ar Hēroda rīkojumu «apkaut visus bērnus Betlēmē un visā viņas apkārtnē divi gadus vecus un jaunākus» (Matejs, II: 16). Nekādu šādas epizodes pēdu nav nevienā no Hēroda laika vēsturnieku darbiem, lai gan tā varētu atbalsoties tautas atmiņā par šī valdnieka briesmīgo cietsirdību, jo viņš patiesi pavēlēja nogalināt vairākus paša bērnus.
Lai liktu «noiet» (mazliet neparasts termins) Jēzus tēvam un mātei no Galilejas uz Jūdeju, uz Betlēmi, Lūkas evaņģēlija autors miglaini atsauc atmiņā kādreizējo tautas «skaitīšanu» (pierakstīšanu), kad visiem iedzīvotājiem vajadzēja reģistrēties dzimtajā pusē. Palestīnā patiešām notika tautas skaitīšana, bet desmit gadus pēc iespējamās Jēzus piedzimšanas. Taču dīvainais priekšraksts, par kuru ir runa evaņģēlijā un kurš būtu bijis par iemeslu veselu tautību pārceļošanai no vienas vietas uz. citu, nekādi nesaskanēja ar romiešu administratīvo praksi un nav pieminēts visā impērijas vēsturē.
Ar sili, kurā māte ielika jaundzimušo Jēzu (Lūka, II:7), domāta kūts, bet ar kūti savukārt — ala. Kad civilās un baznīcas varas pārstāvji pēc Konstantīna mēģinārāja kaut cik pieņemamā veidā sistematizēt Palestīnas topogrāfiju, viņi, kā stāsta sv. Hieronīms, pat atklāja (ap 400. g.) «dzimšanas alu» — tieši tur jau gadsimtiem ilgi bija ierīkots neliels templītis Atonam (vai Tammuzam) — Austrumu mistisko kultu «pestītājam». Arī Dionīss, Hermejs, Hors, Zevs un, protams, Mitra ir dzimuši alās.
«Māgu», irāņu Mitras priesteru, pielūgšana bez tam simbolizēja tautā populārākas dievības — Jēzus sāncenša pielūgsmi.
Epizodē par bēgšanu uz Ēģipti (Matejs, II: 13—17) it kā istenojas senais mesiāniskais pareģojums, kuru pieminējis pravietis Hozeja: «Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes» (Hozeja, XI: 1).
Un tā mēs virzāmies telpā, kur pastāvīgi saduras un savijas mīti — pastāvīgi dzimst ticība, bet netiek patvarīgi izkropļota «vēsturiskā» patiesība, kas kristietisma izcelsmes pētniekiem meklējama pavisam citā virzienā.
DZIMŠANAS DATUMS
Evaņģēlisti neko neziņo par Jēzus dzimšanas gadu, mēnesi un dienu.
Jaunās ēras laika skaitīšana, sākot ar 753.—754. gadu kopš Romas dibināšanas, kas kļuva par jaunās ēras 1. gadu, noteikta tikai 6. gs. pirmajā pusē Justiniāna valdīšanas laikā, pateicoties skitu mūka Dionīsija Mazā pūliņiem, kurš pamatojās uz Lūkas evaņģēlijā smeltiem sadomātiem aprēķiniem. Ja turpretī par pamatu ņemam Mateja vēstījumu, kas Jēzus piedzimšanu attiecina uz «ķēniņa Hēroda laiku» (II: 1), mums jaunās ēras sākums jāatvirza par vismaz pieciem vai sešiem gadiem atpakaļ, jo Hērods Lielais miris 4. gadā pirms mūsu ēras, tas ir vienīgais drošais datums. Nav vērts mēģināt izkļūt no šī haosa, jo tā taču ir ticības, bet nevis vēsturiskas hronoloģijas joma.
Mēnesis un diena daudz neuztrauca evaņģēlistus, jo senajai liturģijai būtisks bija nevis mesijas dzimšanas, bet gan nāves un augšāmcelšanās datums. Pirmie baznīcas tēvi pat nesniedz precīzas ziņas par šiem datumiem.
Tikai 4. gs. sākumā ieteica dzimšanai izvēlēties 25. un 28. martu un 2. un 19. aprīli (šo pēdējo dienu Aleksandrijas Klēments uzskatīja par visticamāko), un reizēm 29. maiju. Lūkas evaņģēlijā aprakstītā aina ar ganiem, kas pavadīja nakti zem klajas debess, «nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus» (II:8), deva pamatu izvēlēties drīzāk vasaru nekā ziemu.
25. decembra izvēle notika Konstantīna laikā un ir cieši saistīta ar seno saules pielūgsmes ieražu.
Kopš seniem laikiem šo dienu, kuru romiešu kalendārs saistīja ar ziemas saulgriežiem, Austrumos un Vidusjūras pasaulē svinēja kā saules ikgadēju «atdzimšanu»; saule bija viena no izplatītākajām dievībām, tā identificēta arī ar Mitru. Uzvarējušajai baznīcai nebija grūti šos ārkārtīgi populāros svētkus piesaistīt pie sava kulta, jo apoloģēti (ar konkurējošiem kultiem adresētiem nepārprotamiem polemiskiem mājieniem) jau bija iztēlojuši Jēzu par īsteno un vienīgo «pestīšanas sauli».
Cita, ne mazāk sena tradīcija pieprasīja, lai saules — dieva «atklāsmes» jeb epifānijas diena būtu 6. janvāris; šis datums kā Jēzus dzimšanas diena saglabājies vairākās kristiešu baznīcās.
Tas, ka mūsdienu ziemsvētku pamatā ir saules kults, nav apstrīdams. Taču jau agri baznīcas kalendāru sastādītāji sāka meklēt šim faktam teoloģisko pamatojumu, balstoties uz bezgala sarežģītiem spriedumiem un secinājumiem.
Atbilstoši tolaiku jūdeokristiešu vidē visai izplatītajiem maģiskajiem likumiem par skaitļu nozīmēm, ieviesās ticējums, ka starp ievērojamas personas dzimšanas un miršanas laiku vajagot paiet noteiktam skaitam gadu, ne dienu vairāk un ne mazāk. Pēc nostāstiem Jēzus miris 30 vai 33 gadu vecumā ebreju lieldienu svētdienā, kas iekrīt pavasarī: «precīzais» datums variēja starp 25. martu un 6. aprīli. Un, tā kā cilvēka dzīves sākumu skaitīja ar ieņemšanu, bet nevis ar piedzimšanu, tad par iemiesošanās dienu vajadzēja kļūt 25. martam vai 6. aprīlim, bet dzimšanas dienai, dabiski, pēc deviņiem mēnešiem — 25. decembrim vai 6. janvārim.
Šie divi datumi bija par pamatu ilgstošiem strīdiem.
Rietumos dzimšanas dienas svinēšanā pārsvaru guvis 25. decembris. Otrs datums dzimšanu satuvina ar epifānijas jeb Jēzus «parādīšanās» ļaudīm svinēšanu, astrālos kultos tos simbolizē magi, astrālie priesteri; dažos apokrifiskos tekstos to ir vairāk par trim, bet reizēm līdz divpadsmit, saskaņā ar galveno tautu skaitu zemes virsū pēc tālaika ticējumiem.
Visiem šiem nolikumiem pievienojās vēl daudzi citi tautas fantāzijas radīti izdomājumi, piemēram, par «austrumos Uzlecošo zvaigzni», mīts par vērsi un ēzeli, leģenda par sili. Pēdējā aizsākās, starp citu, tikai 13. gs., sv. Franciska darbības laikā.
Koka godāšanas kults bija izplatīts īpaši Ziemeļeiropā sakarā ar Jaungada svinēšanu un vēlāk ieviesās arī mūsu ziemsvētku tradīcijās. Protams, tur, kur gadalaiki nesakrīt ar mūsējiem, kā, piemēram, dienvidu puslodes zemēs, misionāriem nācās visai grūti pārliecināt, ka Jēzus piedzimšanas svētki atzīmējami decembrī, jo šajos rajonos gada dzīves cikla sākums iekrīt mūsu vasaras pašā vidū.
JĒZUS ĢIMENE
Par ģimeni, kurā bija dzimis Jēzus, evaņģēliji sniedz maz ziņu, kas tomēr dod daudz vielas ticīgo iztēlei: ģimenē ir tēvs, māte, četri brāļi un vismaz divas māsas.
Jāzepa — Jēzus tēva — tēls ir neskaidrs. Tas, ka viņš bijis amatnieks, esot izsecināms no Mateja evaņģēlija (XIII:55), kur jautāts, vai viņš neesot «tā amatnieka dēls?»; taču aramiešu dialektā šī vārdkopa vienkārši nozīmē «amatnieks», tāpat kā «cilvēka dēls» nozīmē vienīgi «cilvēks». Kādā senākā tekstā patiešām teikts: «Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls ..» (Marks, VI:3).
Laikā, kad vēl nebija nobriedusi ideja par mesijas dievišķo cilmi, Jāzepam tika piedēvēta izcelsme no kādas Dāvida cilts ģimenes. Ja Jēzu nav radījis Jāzeps, bet gan dieva «gars», šī ģenealoģija zaudēja jēgu; sena un sarežģīta, tā Jāzepa tēvu saista ar Dāvida dinastiju, kā vēsta Mateja (I:1—17) un Lūkas (III:23—38) evaņģēlijs.
Šis pretrunas vairs netika ievērotas, kad tīri jūdaistiska tradīcija, pēc kuras mesija cēlies no cilvēkiem, saplūda ar imigrantu ticējumiem grieķu mistiskām dievībām un pārslēdzās uz pārdabiskiem priekšstatiem par mesiju.
Matejs uzskata, ka Jāzeps ir Jēkaba, Lūka — ka Eļa dēls. Lai viņa ģenealoģija atbilstu dažām maģiskām formulām (trīs reizes pa četrpadsmit), tika atmestas veselas tā senču grupas. Vienīgi apokrifiskie evaņģēliji iztirzā dažus viņa biogrāfijas aspektus. Sv. Jāzepa kults vēlāk veidojas uz pavisam mistiskiem pamatiem. Bet vēl mūsdienās šis process nav beidzies, ja ir taisnība, ka pirms 2. Vatikāna koncila teologi pārrunājuši jautājumu, vai nebūtu iespējams dogmu par šķīstību un debesbraukšanu attiecināt uz Jāzepu.
Evaņģēliju autori uzskatīja viņu par Jēzus īsto tēvu, to, starp citu, liecina Jēzus brāļu un māsu pieminēšana.
Matejs un Marks nosauc brāļu vārdus: Jēkabs, Jāzeps (Josefs), Jūda un Simons. Par māsām vienīgi zināms, ka tās bijušas divas un dzīvojušas Galilejā; saskaņā ar Jēkaba pirmevaņģēliju to vārdi bijuši Melhe un Esha. Kristiešu pirmās paaudzes par to visu nemaz nešaubījās. Jēzus bija pirmdzimtais, nācis pasaulē brīnumainā kārtā; pirms viņa dzimšanas starp Jāzepu un Mariju nepastāvējušas laulāto attiecības; no tā secināms, ka bija arī citi bērni (Matejs, I:25). Tādi ir vissenāko un autoritatīvāko tekstu norādījumi.
Šī normālā ģimenes dzīve neradīja nekādus satraukumus, ne arī strīdus. Viens «no tā kunga brāļiem» dažos pirmavotos tiek pieminēts kā Jēzus pēctecis, kas uzņēmies kādas mācekļu grupas vadīšanu Jeruzalemē pēc Jēzus debesbraukšanas. Uzskatīja, ka Hērods Agripa viņu sodīja ar nāvi, kad Galilejas tetrarhs saņēma no romiešu rokām Jūdejas troni.
Jēzus brāļu pastāvēšana, sāka radīt grūtības, kad askētisku apsvērumu dēļ, kuri bija saistīti ar pakāpenisku «pestītāja» tēla pielīdzināšanu dievībai, nostiprinājās ideja par Jēzus mātes mūžīgo jaunavību — pirms un pēc viņa neparastās piedzimšanas.
Tad sākās spriešana par pārējām Jēzus radnieciskajām attiecībām, par kurām ir norādījumi vienā no apokrifiskajiem evaņģēlijiem: Jēzus brāļi patiesībā esot viņa «pusbrāļi», dzimuši Jāzepa iepriekšējā laulībā, kuru neviens nekur vairs nav pieminējis. Tā domāja daži baznīcas tēvi, piemēram, Origens 3. un Epifānijs 4. gadsimtā. Turpretī Cēzarejas Eisebijs pašos Konstantīna ēras ziedulaikos atklāja vēl otru Mariju — Jaunavas māsu, kas esot bijusi precējusies ar Jāzepa brāli Kleofu jeb Klopu. Un tā Jēzus brāļi kļuva par viņa brālēniem.
Satrauktajā atmosfērā, kādu bija radījis seksuālais rigorisms, kas apvieno reliģisko pilnību ar jaunavības stāvokli, šādi priekšstati, kaut arī ne bez pretrunām, galu galā guva pārsvaru.
Lai pārliecinātu bīskapus, kas nepieņēma šo jauno traktējumu, sv. Hieronīms 4. gs. beigās lika lietā veiklu filoloģisku paņēmienu. Viņš apgalvoja, ka aramiešu termins «brālis» nozīmējot, arī «brālēns», kā tas vispār pieņemts uz laukiem vēl mūsdienās. Manevrs izdevās, un pie šāda skaidrojuma vēl joprojām pieturas teologu lielākā daļa un paši katolicisma vēsturnieki. Taču tam nav nekāda pamata. Tiesa, ebreju un aramiešu valodās nav speciāla termina «brālēna» jēdziena apzīmēšanai un šai nozīmē reizēm tiek lietoti vārdi ach vai aha — «brālis». Taču mūsu evaņģēliji uzrakstīti grieķu, nevis semītu valodā, un klasiskajā grieķu valodā, tāpat kā tautas valodā koinē, vārdam adelphos — «brālis» nevarēja būt citas nozīmes kā vien «ieņemts tai pašā klēpī». Nav pierādījumu, ka tas kādreiz būtu lietots vispārīgākā nozīmē un būtu apzīmējis brāli vispār.
Hieronīma jauno interpretāciju noteica mariānisma ideoloģijas evolūcija un nepavisam ne filologa un Bībeles zinātāja erudīcija.
Māte, Marija (Marjama, Mirjama — samērā izplatīts palestīniešu homonīms) evaņģēlijos pieminēta visai reti un ne vienmēr ar to cieņu, kāda būtu gaidāma, ievērojot iespaidīgo Marijas kulta attīstību un uzplaukumu baznīcas vēsturē. Leģendas par pārcilvēcīgu ieņemšanu bieži sastopamas klasiskajā mitoloģijā, un arī jūdaistiskajā tradīcijā tās nebija nekāds jaunums. Senā leģenda par eņģeļiem, kuri, kā vēstī Bībele, savienojušies ar «cilvēku meitām», pēdējos gadsimtos pirms mūsu ēras stipri veicināja ticības par nevainīgu ieņemšanu izplatīšanos. Vienā no Kumranas 1. alā atrastajiem rokrakstiem, kas sākotnēji saucies par Lameha Apokalipsi un satur aramiešu valodā rakstītu komentāru 1. Mozus grāmatas pirmajām nodaļām, tiek pārstāstīta kāda necila ģimenes traģēdija, kuru zināmā mērā var saistīt ar Jāzepa dzīvesstāstu.
Patriarhs Lamehs bija dzirdējis, ka eņģeļi pavedot sievietes. Redzēdams, ka viņa jaunpiedzimušajam ir nepā GO ru rasts fiziskais izskats (pēc Bībeles no šādiem sakariem dzimuši milži), viņš apšauba sievas godīgumu un pieprasa ziņas no viņas vecākiem; taču paša sieva viņu tūdaļ nomierina, atgādinot par «baudu», ko viņš tai sniedzis laulāto apkampienos (1. Mozus grāmatas apokrifs, II:1—18).
Tomēr mītā par Marijas šķīsto ieņemšanu cits citam uzslāņojas elementi, kas nav pieņemami nevienam Palestīnas ebrejam, piemēram, dieva «gara» kā apaugļotajā iejaukšanās. Starp citu, ebreju valodā termins «gars» ir sieviešu dzimtes un skan ruah, un semīta reliģiozā fantāzija nekādā gadījumā nebūtu spējusi pārvarēt šo lingvistisko šķērsli. Tas ir tik acīm redzami, ka dažos jūdaistiskas izcelsmes apokrifiskajos kristiešu tekstos pirmais dievišķās trīsvienības priekšstats, kādu pazīst gandrīz visas reliģijas (dabiski, ka visvienkāršākais cilvēku ģimenes tips projicējas debesīs, kur visas attiecības līdzīgas zemes virsū pastāvošajām), atklājas kā «Tēvs, Dēls un Māte»; tātad «Gars» ir sievišķa sākotne. Origena citētajā Ebreju evaņģēlijā redzam Jēzu, kas atrauts no šīs pašas trijādības un pacelts debesīs. Muhameds, kas kristietismu iepazina Arābijas nomalēs izkliedētajās reliģisku atkritēju kopienās, pat nedomāja par kristiešu trīsvienības citu koncepciju.
Evaņģēliji sniedz arī citu Jēzus pārdabiskās izcelšanās versiju, kas grūti saskaņojama ar pirmo. Viņš esot kļuvis par «dieva dēlu» tikai kristīšanas brīdī Jordānā. Mirklī, kad uz viņu dūjas izskatā nolaidās «gars», kāda balss no augšas pasludināja: «Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts. Šodien es tevi esmu dzemdējis» (Lūka, III:22). Pēdējie vārdi vēlāk no evaņģēlija oficiālā teksta tika izsvītroti. Tomēr tie saglabājušies vienā no nozīmīgākajiem 5. gs. rokrakstiem — D kodeksā, kas satur t. s. Rietumu versiju, kā arī dažos nelielos kodeksos, neņemot vērā daudzo baznīcas tēvu citātus. Epifānijs (4. gs.) norāda, ka šos vārdus vēl varēja lasīt arī Ebionītu evaņģēlijā, bet mazliet citādā veidā — arī Nacariešu evaņģēlijā, kā to liecina divi tā fragmenti, kurus izmantojis Hieronīms. Ebionīti («nabagie») uzskatīja, ka tieši māte un brāļi pamudinājuši Jēzu kristīties.
Pēc vēstījuma par Jēzus dzimšanu Marija evaņģēlijos praktiski vairs nefigurē. Tikai dēla nāves brīdī viņa atkal parādās kopā ar Mariju Magdalēnu, kura nesen atklātajā Fīlipa evaņģēlijā tiek saukta par «Jēzus sievu». Dažos gadījumos, liekas, Jēzus vienkārši noliedz savu ģimeni; «Redzi — mana māte un mani brāļi» (Marks, III:34), viņš sacījis, norādīdams uz saviem mācekļiem. Citā vietā vēl teikts: «Un, kad viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta.»» (Marks, III:21). Šādai diezgan nievājošai evaņģēliju attieksmei pret mesijas vecākiem un radiniekiem, izrādās, ir precedents Nāves jūras ebreju literatūrā. Piemēram, P himnā «Taisnības skolotājs» žēlojas: «Mans tēvs mani nezināja, un mana māte ir mani pametusi.» Tās nav maznozīmīgas detaļas.
Jāņa Atklāsmes grāmatā — Jānis Bībelē nosaukts par «mīļāko mācekli», kuram Jēzus, stāvot pie krusta, uzticējis savu māti, — brīnumainā mesijas piedzimšana tiek tēlota ar astrāla kulta terminiem: dzemdētājai, tā bija «sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām, un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags» (XII: 1) — vairs nepiemīt cilvēka pazīmes.
Marijas kultā dievmātes dzīves detaļas ar laiku bagātinājās, taču ar zināmu novēlošanos. Leģenda vēsta, ka tā apmetusies Efesā, no kurienes pacelta debesīs. Šī pilsēta bija slavena jau senatnē, jo to savā aizsardzībā bija ņēmusi galvenā sievišķā dievība Artemīda; un dziesmas par godu Jaunavai Marijai gandrīz vai vārds vārdā atkārto dievietei Isīdai veltītās dziesmas, kuras daļēji saglabājušās rokrakstā uz papirusiem («Jūras zvaigzne», «Jūrā braucēju aizbildne», «Rīta zvaigzne», «Zemes valdniece», «Karaspēka vadone»). 5. gs. diskusija_ par to, vai ir vai nav taisnīgi piešķirt Marijai «dievmātes» titulu, vainagojās ar tās pielūgsmes stingrāku formu uzvaru, kas gan ilgi tika apstrīdēta.
Saskaņā ar jauno doktrīnu dievmāte nevarēja būt radīta, krītot grēkā; pirmgrēks nomāc visus mirstīgos, sākot ar Ādamu līdz mūsu dienām. Šeit būtu vietā minēt, jo tas nav skaidrs pat ticīgajiem, ka «nevainīgās ieņemšanas» dogmai nav nekā kopīga ar Jēzus šķīsto piedzimšanu; bet ar to ir domāta pašas Marijas šķīstā piedzimšana: atšķirībā no cilvēkiem, kurus Ādama grēks padarīja mirstīgus, Marija nevarēja nomirt, un viņa bija jāuzņem debesīs.
Atsvešināšanās procesam, kas notiek jebkurā reliģiskajā kustībā, ir raksturīgi, ka viss šīs ticības materiāls vispirms tiek fiksēts kultā un rituālā un tikai pēc tam tiek izstrādātas attiecīgās doktrīnas. Patiesi, «šķīsto ieņemšanu» katoļu baznīca atzina par dogmu tikai 1854.
gadā, pāvesta Pija IX laikā, kas to izmantoja kā sava veida izaicinājumu pret 19. gs. laicīgo liberālismu. Dogma par «Marijas pacelšanu debesīs» tika atzīta gandrīz gadsimtu vēlāk, 1950. gadā, pēc cita pāvesta iniciatīvas, kurš labi prata manevrēt ar pārdabiskā ieročiem sociālajā un politiskajā cīņā. Tas notika gadu pēc marksistu izslēgšanas no baznīcas 1949. gadā.10 Raksturīga ir šī saikne starp dogmātiku un politiku: pāvesta Pija XII uztverē komunisti un sociālisti bija ieņēmuši 19. gs. liberāļu vietu.
Ticības mācībā ar tai raksturīgo iracionālisma «loģiku», kura pretendē uz ticīgo cerības orientēšanu, iekļaujas arī Jēzus dzīves rekonstrukcija; tā ir it kā nepārtrauktu pretrunu virkne, kuras ar lielām pūlēm savītas vienā sakarīga stāstījuma pavedienā.
«DIEVA VALSTĪBA»
No visiem evaņģēlijiem vienīgi Lūkas evaņģēlijs mēģina sniegt dažas ziņas par Jēzus sludinātāja darbības sākumu, saistot to ar Jāni Kristītāju: «Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā un Lisānijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni, Cakarija dēlu, tuksnesī» (Lūka, III: 1,2).
Šīs ziņas labākā gadījumā pasmeltas no Josefa Flāvija darbiem, lai konkretizētu stāstījumu par mesijas dzīves pēdējo periodu. Taču šī fragmenta izdomātais raksturs nevienam nav noslēpums: pārējie evaņģēlisti to nezina, bet dažādās versijas par Jēzus sabiedrisko misiju ir ārkārtīgi pretrunīgas.
Saskaņā ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, šis periods nevarēja būt pārlieku garš. Pēc ceturtā evaņģēlija tas ildzis vismaz trīs gadus. Jānis atsaucas uz nostāstu par Jēzu, kuram vēl nav piecdesmit gadu (VIII:57). Citā pantā ar visai neskaidru argumentu palīdzību viņam piedēvēti 46 gadi. Jūdi apgalvo, ka tempļa uzcelšanai bija vajadzīgi 46 gadi; taču šis skaitlis liekas tik apstrīdams (ja to attiecinām tikai uz Jeruzalemes templi), ka evaņģēlists paskaidro: «viņš runāja par savas miesas templi» (II:20— 21). Irenejs, kas savus sacerējumus rakstījis 2. gs. otrajā pusē, piebilst, ka Kristus sludinājis apmēram līdz piecdesmitajam dzīves gadam. Protams, Lūkas evaņģēlijs, kurā lasāms: «Un Jēzus pats, kad viņš savu darbu sāka trīsdesmit gadus vecs» (III:23), vēl nebija pazīstams visās kopienās, vismaz ne tā mūsdienu formā, jo, pēc sinoptiķu domām, no Jēzus kristīšanas Jordānā līdz nāvei pagāja ilgs laiks.
Neskaidrības un pretrunas krājās un uzslāņojās cita citai.
Pirmajos trīs evaņģēlijos teikts, ka Jēzus «nogājis» no Galilejas uz Jeruzalemi tikai vienu reizi, Jāņa evaņģēlijā šādi gājieni bijuši trīs, ja ne vēl vairāk; Josefs Flāvijs nosaucis Ponciju Pilatu par valdnieku, turpretī Tacits atzīmē, ka viņš esot bijis «prokurators», tas ir, viņš bijis Sīrijas provinces legāta pārstāvis; m. ē. 6. gadā šai provincei tika pievienota Jūdeja. Nesen Jeruzalemē bija atrasts uzraksts, kas Pilata vārdu asociē ar Tibērija vārdu un nosauc viņu par prefektu: tā ir vienīgā neapgāžamā liecība šai jūklī. Pat imperatoru laikmeta vēsturnieki pēc gadsimta nespēja atcerēties Poncija Pilata dienesta pakāpi.
Pēc Hēroda nāves m. ē. 4. gadā viņa valsti, kas bija sasniegusi pat senās impērijas laikiem nedzirdētu platību, Augusts sadalīja četrās daļās. Hēroda dēlam Arhelajam tika Jūdejas valsts un Samarija ar galvaspilsētu Jeruzalemi; pārējie divi viņa dēli — Hērods Antipa un Hērods Filips — dabūja atbilstoši Galilejas tetrarhiju, kur saskaņā ar evaņģēlijiem sākās Jēzus sludinātāja darbība, un tetrarhiju rajonā uz ziemeļaustrumiem no Tiberiādas ezera, ieskaitot Dekapoli; Lisānijs, par kuru nav zināms gandrīz nekas, izņemot to, ka viņš bijis pie varas līdz m. ē. 37. gadam, — Abilenes un Iturejas tetrarhiju Sīrijas dienvidu zonā.
Arhelajs valdīja- tik odiozi, ka jūdi sašutumā sacēlās un lūdza Augustu atcelt viņu, tā vietā iesakot romiešu pārvaldi. Taču ne visi ar to bija mierā: pret aneksiju un tai sekojošo Kvirīnija ierēdņu īstenoto tautas skaitīšanu m. ē. 6. gadā sacēlās Gamalas Jūda kopā ar saviem piekritējiem, kurus grieķiski sauca par zelotiem, kaismīgiem jūdu likuma ievērotājiem; romieši tos dēvē par sikari jiem (jo, uzbrūkot okupantiem un to augstu stāvošajiem atbalstītājiem, viņi lietoja īsus dunčus — «sikas»). Tautas skaitīšanā viņi ne tikai saskatīja smagu apvainojumu savai reliģiskajai tradīcijai, bet galvenokārt viņi bijās, ka uz tās pamata būs uzlikti jauni smagi nodokļi. Turpretī virspriesteris ieteica samierināties ar to.
Vēlāk zeloti kļuva par galvenajiem iedvesmotājiem karā pret romiešiem (pēc m. ē. 67. gada) un pretojās vēl trīs gadus pēc Jeruzalemes krišanas m. ē. 70. gadā, paslēpušies Masadas cietoksnī, kas pārvaldīja Nāves jūru.
Viņi nekapitulēja, bet aizgāja bojā kopā ar sievām un bērniem. Par viņu izmisīgo pretošanos liecību sniedz nesenie arheoloģiskie atklājumi. No šīs grupas esot cēlies viens no Jēzus apustuļiem — Simons, kuru saukuši par «Kananeju» (qunana aramiešu valodā nozīmē «zelots»), taču evaņģēlijos viņa tēls atstāts ēnā.
Līdz ar Jūdejas okupāciju sākās nemitīga Romas iecelto vietvalžu maiņa, kas beidzās 38. gadā, kad Hērods Agripa saņēma no Kaligulas valsti un vairākus gadus pārvaldīja zemi kā «svaidītais». Kad 44. gadā atgriezās romieši, represijas pastiprinājās un nemieri ieguva aizvien izteiktāku mesiānisku raksturu, līdz beidzot pārauga atklātā karā un beidzās ar katastrofu 70. gadā. Evaņģēliji liek Jēzum sludināt Jeruzalemes sagrāvi kā nepieciešamu priekšnoteikumu, lai varētu sākties noslēguma drāma ar atriebēja — «cilvēka dēla» — atnākšanu. Šis pareģojums aprakstīts precīzi, jo evaņģēlija tekstā iekļauts daudzus gadu desmitus pēc šī notikuma.
Nav brīnums, ka Jaunā derība Jēzus apcietināšanu un sodīšanu saista ar vēsti par «valstību», kam pašai par sevi vajadzēja iedvest šausmas privileģēto kārtu pārstāvjiem un satraukumu romiešiem. Epizode ir analoģiska daudzām citām, par kurām ziņo tā laika vēsturnieki, un uzskatāma par iespējamu. Tomēr grūti pieņemt, ka šie notikumi būs atgadījušies Tibērija laikā, jo Tacits speciāli uzsver, ka viņa principāta laikā Jūdeja «palikusi mierīga» («Vēsture», V, 9—7).
Jeruzalemes sagraušanas traģēdijas atbalss izgājusi ārpus evaņģēliju pretrunu un teoloģisko skaidrojumu ietvariem.
Ticīgie nešaubījās, ka «dieva valstība» jeb — pēc ebreju tradīcijas — «debesu valstība» (lai nebūtu jānosauc svētais Jahves vārds) iestāsies zemes virsū kā Tēvreize Matejs, VI:9–13 «Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā ari virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā ari mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Amen.» Lūka, XI:2—4 «Tad viņš tiem sacīja: «Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība. Mūsu dienišķu maizi dod mums katru dienu. Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.»» brīnuma rezultāts. Ņemot vērā laikmeta vēsturiskos apstākļus, pasaules pārveidošanās nevarēja notikt citādi kā vienīgi pārdabiskā veidā, tomēr uz šīs pašas zemes, kaut vai pēc tūkstoš gadiem, kā lasāms Jāņa Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā.
Lūgšana, kas kristietismā kļuva par pazīstamo «Tēvreizi», speciāli orientēta uz šī rezultāta gaidām. Lūgšanas aicinājumi jāpēta to reālajā tekstā, ārpus visām rituālajam shēmām.
Tēva vārds tiks svētīts, nāks viņa «valstība», viņa varu atzīs ne tikai debesīs, bet arī uz zemes. Cerēsim, ka maizi, ko ēdīsim rit, t. i., baudīsim šīs valstības laimi, spēsim baudīt šodien. Grieķu terminam «epiūsios», kas parasti tiek tulkots ar nozīmi «ikdienējs», pēc Hieronīma esot jāapzīmē «rītdienas» (latīņu vai. crastinum). Valstības atnākšana sakrīt ar pilnīgu parādu atlaišanu — Vidusjūras pasaules zemnieku masu mūžsenā sapņa piepildījumu.
Par to stāsta Mateja evaņģēlijs (VI:9—13); pāreja no «parāda» uz «grēka» jēdzienu Lūkas evaņģēlijā (XI: 1—4) uzskatāma par vispārēja atsvešināšanās procesa elementu.
Mateja evaņģēlija pēdējais pants atrodams tikai dažos unciālajos un kursīvā raksta kodeksos, kā arī 4.—6. gs. sīriešu, koptu un armēņu tulkojumos; tomēr tas iekļauts arī vissenākajā kristiešu katehismā «Didahē» (VIII:2). Runa ir par liturģisku formulu, kuru nepieņēma latīņu baznīca, bet kura palikusi grieķu un daudzu protestantu konfesijās.
Daudzējādā ziņā evaņģēlijiem «valstība» jau sākusies; tā izpaudās kā jauna ticīgo solidaritātes un savstarpējas brālības jūtu jēga, izteikta formulās, kādas sastopamas jau agrāko laiku rabīnu doktrīnās. Ne jau Jēzus ir autors «zelta normai»: «Nedari citiem to, ko negribi, lai tie dara tev.» Tā sastopama jau rabīnu Hilela un Gamaliela darbos. Ne velti pēdējo uzskata par Pāvila skolotāju, un galu galā «dieva valstība», kas Palestīnas iedzīvotājiem bija konkrēta realitāte, imigrantu draudzēs nenovēršami tika idealizēta kā pilnīgas labestības un brālības stadija, kurai bija jāizplatās pa visu zemi.
Evaņģēlijos līdzās pastāv divas koncepcijas: pirmkārt, ideja, ka mesija ieradies vienīgi tādēļ, lai atpestītu Izraēla tautu, un nevajag dot «svētumu suņiem», t. i., neebrejiem (Matejs, VII:6); un otra — viņa misija bez ierobežojuma aptver visas nabadzīgās un apspiestās masas pasaulē.
Uz zemes viss ir iznīcīgs: nozīme ir vienīgi dārgumiem, kas uzkrāti debesīs, gaidot neizbēgamo «valstību» (Matejs, VII: 19—21).
Tā dzimst pārliecība par jaunu brālību starp cilvēkiem, kura jau ir nākotnes sabiedrības priekšvēstnese, ko Pāvils nosauks vēlāk par Kristus miesas projekciju ticīgo draudzē. Evaņģēliju Jēzus nekad nerunā par «baznīcu» vārda tehniskajā nozīmē, bet tikai kā par taisnīgo kongregāciju nākošajā «dieva valstībā».
Tomēr līdzās jau praviešu un apokaliptiskās literatūras aprakstītās senās Dāvida monarhijas idealizācijai evaņģēlijos rodam izpirkšanas jēdzienu — tā ir cena, kas Jēzum jāmaksā «par daudziem» (Matejs, XX:28; Marks, X:45), lai garantētu atpestīšanu un nodrošinātu laimi cietējām masām, vergiem, nabadzīgajiem zemniekiem, visas grieķu-romiešu pasaules izmisušajiem. Ideālā cena, kuru mesija maksā ar savu dzīvību, nav nekas cits kā teoloģiskos jēdzienos pārveidota reāla denāriju summa, kuru vergam ar milzīgām pūlēm reizēm izdevās samaksāt saimniekam par brīvību. Kopš seniem laikiem šī koncepcija, kas vēlāk attīstīsies patstāvīgi, nostiprinājusies liturģiskajā praksē Austrumu atpestīšanas reliģijās, kuras pamatojas uz dievības briesmīgo ciešanu mistēriju.
Ja mesija ir lemts nāvei, viņa saglabāšanu kopienas klēpī garantē ticība uz augšāmcelšanos, kas ir visu misteriozofisko kultu beigu akts: Dionīss atgriežas dzīvē, Hors augšāmcēlās, Osirisu pamodina Isīda, Adonids atdzimst.
Tieši šis ticības elements — augšāmcelšanās — nostiprinājās reliģijās ārpus Palestīnas un galu galā kļuva par valdošo.
2. gs. vidū Justīns jau varēs iebilst kristiešu ideoloģijas pretiniekiem: «Jūs esat dzirdējuši, ka mēs gaidām valstību, un esat izveidojuši maldīgu priekšstatu, it kā to domājam cilvēciskā nozīmē» (I Apoloģija, I:11).
Realitātes reliģiskās atsvešināšanās process kopš tā laika turpinājās pilnā spēkā.
Kristietības vēsture 