KANONISKIE EVAŅĢĒLIJI UN APOKRIFISKIE EVAŅĢĒLIJI

October 27, 2008 at 7:27 pm (2. nodaļa) (, , , , , , , , , , , , )

Tādējādi, lai radītu priekšstatu par to, ko mūsu ēras pirmajos gadsimtos domāja par Jēzus personību, mums nav citu avotu kā Jaunā derība, t. i., tradicionālie četri evaņģēliji, kas attiecīgi piedēvēti diviem apustuļiem — Matejam un Jānim un diviem apustuļu mācekļiem — Markam un Lūkam, ja neskaitām Jēzus pieminējumus, vairāk teoloģiska nekā biogrāfiska rakstura, Apustuļu darbos, Pāvila vēstulēs un nedaudzos citos saglabājušos dokumentos, ieskaitot Jāņa Atklāsmes grāmatu. Lai gan šis pēdējais teksts vismaz savā pamatkodolā ir viens no senākajiem, tas izraisa izbrīnu ar to, ka, atskaitot pilnīgi mitoloģiska, abstrakta un tīri astroloģiska rakstura norādes, Jēzus tanī nav pieminēts.

Jaunās derības vēstījumi nonākuši līdz mums vairākos simtos norakstu, kas radušies ne agrāk par 4. gs., bez tam ir zināms neliels skaits uz papirusa rakstītu fragmentu, vecākais no tiem, liekas, nav radies vēlāk par 2. gs. beigām. Tie tomēr nebija vienīgie teksti, kas cirkulēja pirmajās kristiešu draudzēs.

Kanonisko tekstu atlases process pamatojās uz «dievišķās iedvesmas» kritēriju, lai gan faktiski tā mērķis bija aizkavēt interpretāciju izplatīšanos, kas tagad bija atzītas par oficiālajai doktrīnai svešām. Šis process sākās 2. gs. beigās un beidzās tikai 6. gs. sākumā.

Kanons grieķu valodā nozīmē «mērs», «likums», «norma»; tas tātad ir saraksts, uzskaitījums, kas atzīts par vienīgi pareizo. Visvecākais šāds kanons attiecināms uz 2. gs. pēdējiem gadu desmitiem. Tas nosaukts par «Muratorija kanonu», tāpēc ka to 1740. gadā senā Bobijas kodeksā atrada Ludoviks Antonijs Muratorijs. Tagad šis kanons glabājas Milānas Ambrosija bibliotēkā. Tas bija uzrakstīts grieķu valodā, bet līdz mums nonācis latīņu valodā. Bez parastajām Jaunās derības grāmatām tas ietver arī citas, kuras jau vairs nezinām, piemēram, «Draudzes ganu», kuras autoru Hermu uzskatīja par Romas bīskapa Pija (140.—155.) brāli. Citas turpretī tanī nav ietilpinātas.

4.gs. sākumā Cēzarejas Eisebijs vēl neatzina Pētera otro vēstuli, Jēkaba un Jūdas vēstules, kā arī divas pēdējās Jāņa vēstules. Rietumu baznīca vēstuli ebrejiem par kanonisku atzina tikai 400. gadā; Austrumu baznīca Jāņa Atklāsmes grāmatu — tikai ap 500. gadu, Justiniāna laikā.

Pats evaņģēlists Lūka sava vēstījuma sākumā min daudzus savus priekštečus, kas rakstījuši par šo tematu. Patiesi, evaņģēliju skaits pārsniedz vairākus desmitus: ir Jūdu evaņģēlijs, Nacariešu evaņģēlijs, Ebionītu jeb «nabago» evaņģēlijs, Bērnības evaņģēlijs, Pētera, Nikodēma, Pseidomateja evaņģēliji, Jēkaba pirmevaņģēlijs, Patiesības evaņģēlijs, Filipa evaņģēlijs, līdz pat Toma evaņģēlijam, kura fragmentus domāja esam ietvertus baznīcas autoru citātos, un tikai vēlāk, kad 3. gs. atklāja tā pilnīgu manuskriptu koptu valodas tulkojumā, noskaidroja, kas tas bija par tekstu.

Koptu rakstu valoda (no arābu gupt vai kupt — aliterācija grieķiskajam Ai-gyptos — «Ēģipte») ir evolūcijas pēdējā stadija senēģiptiešu hieroglifu rakstam, kuru transkribēja grieķu alfabēta burtiem līdz ar dažiem grieķu valodā nepazīstamiem papildinājumiem. Tā saglabājusies vismaz trijos tautā lietotajos dialektos, zemes visnabadzīgākajā daļā, kur pastāvēja senas kristiešu kopienas. Toma evaņģēlija tekstu kopā ar piecdesmit citiem rakstiem, ko 49 uzskatīja par gnostiskiem, atrada 1945. gadā netālu no Haghammadas, Augšēģiptē, senās Henoboskionas jeb «acu iepriecinājuma» joslā, kur 4. gs. sākumā Pahomijs bija nodibinājis kristiešu klosteri. Evaņģēlija teksts pelnījis vislielāko uzmanību, turklāt ne tikai satura dēļ.

Šis evaņģēlijs sastādīts pavisam elementārā veidā no apustuļa Toma (Didima) savāktajiem un «dzīvajam» Jēzum piedēvētiem «slepenajiem vārdiem» («Jēzus teica»).

Koptu valodā acīmredzot bija tulkots grieķu teksts, kas savā laikā bija tulkots no aramiešu teksta. Tas ļauj Toma evaņģēliju attiecināt uz agrāku periodu nekā zināmos kanoniskos evaņģēlijus; vienīgi Mateja evaņģēlijs sākotnēji varētu būt uzrakstīts aramiešu vai ebreju valodā, pārējie trīs neapšaubāmi rakstīti grieķiski, tādēļ arī to atmosfēra ir visai atšķirīga no Mateja teksta.

Neliela šī «izteikumu» krājuma daļa trīs grieķu fragmentos atklāta 1903. gadā Oksirinhā, Ēģiptē. Vēsturnieki tos nekavējoties atzina par sensacionāliem fragmentiem no kādas «Logijas» — plašāka Jēzus «runu vai izteikumu krājuma» —, kuru neatkarīgi cits no cita popularizēja mūsu evaņģēliji, par to liecina norādījumi vissenākajā patristikā.

Taču runa bija par īstu evaņģēliju, lai gan tas atšķīrās no tradicionālajiem.

Šāda veida literatūru, kas tiek saukta par «apokrifisko» (t. i., par apšaubāmu, neīstu), kristietisma izcelšanās pētnieki parasti pietiekami nenovērtē, jo uzskata, ka tā satur vienīgi fantastiskus izdomājumus, folkloru, kuru radījusi tautas dievbijība vai centieni aizpildīt robus kanoniskajos tekstos: trūcīgās ziņas par Jēzus bērnību, par viņa ģimenes locekļiem, par t. s. astoņpadsmit klusēšanas gadiem viņa mūžā (Matejs un Lūka noklusē veselu periodu no 12 līdz 30 gadu vecumam, Marks sāk ar kristīšanu Jordānā, Jāni interesē tikai trīs pēdējās lieldienas), par Jēzus attiecībām ar romiešiem, viņa nāves apstākļiem, notikumiem viņa dzīvē pēc augšāmcelšanās.

Bet kas gan cits ir paši mūsu evaņģēliji, ja ne sadomāta un dievbijīga mesijas biogrāfijas nozīmīgāko, parasti no seniem Bībeles tekstiem pārņemtu momentu rekonstrukcija.

Daudzi apokrifiskie evaņģēliji, bez šaubām, radušies diezgan vēlu — 4., 5., 6. gs., ja vēl ne vēlāk. Tos iespējams izmantot kristietisma vēstures pētīšanā, sevišķi kristietisma ideoloģijas izplatīšanās un attīstības procesa izskaidrošanai atbilstoši laikam un sociālajām un reliģiskajām atšķirībām vidē, kurā tas ieviesās. Tomēr daži no evaņģēlijiem saistās ar senākiem laikiem; par to liecina palestīniešu kopienu nosaukumi, kurām evaņģēliji bija domāti (ebreji, nacarieši, ebionīti, dažkārt arī mandeļi — mītiskie Jāņa Kristītāja sekotāji); turpretī kanoniskie evaņģēliji ir radušies un rakstīti ārpus Palestīnas, grieķu valodā imigrācijas centros.

Ja visi apokrifiskie evaņģēliji būtu saglabājušies pirmatnējā veidā un, galvenais, orģināla valodā, daudzi pirmatnējā kristietisma mācības aspekti šodien atklātos daudz skaidrāk. Taču arī tādi, kādi nonākuši līdz mums, tie ir svarīgs ieguldījums leģendas par Jēzu veidošanās procesā. Protams, tie nav «vēsturiski» avoti, tāpat kā, starp citu, četri kanoniskie evaņģēliji. Taču starp apokrifiskiem un kanoniskiem evaņģēlijiem nav tā bezdibeņa, par kuru runā teologi un baznīcas vēsturnieki. Dabiskas ir atšķirības starp kultūru un nacionālo vidi, kurā radās apokrifiskie un kanoniskie teksti, tāpat arī kolektīvajā orientācijā, kas bija par to rašanās cēloni; tāpēc mums vispirms šajos tekstos jāmeklē nevis idejas, bet cilvēki, kas tās skaidrojuši.

Reliģiskās atsvešināšanās raksturīga iezīme ir dzīves skaidrošana ticīgajiem fantastiskā, iracionālā ticības formā, kas tomēr atspoguļo izmaiņas tanī sociālajā un kultūras pamatā, kas pašu ticību padara iespējamu. Šo parādību mēs tagad iztirzāsim.

Permalink Leave a Comment