EVAŅĢĒLIJU MORĀLE
Arī tīri ētiski sociālā jomā evaņģēlijos konstatējamas vairākas pozīcijas. Parasti runā par evaņģēliju morāli, taču runa ir nevis par vienu morāli, bet par dažādām un pretrunīgām tikumiskām nostādnēm, kas atspoguļo vides atšķirības, evaņģēliju autoru etnisko piederību, kultūras un psiholoģisko orientāciju. Tā ir pārliecinoša reliģisko un rituālo koncepciju pluralitāte.
Daudzos gadījumos Jēzus noraida ebreju likumu. Tā, piemēram, tiek nosodīts jūdu stingri ievērotais atpūtas laiks, jo «Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ» (Marks, II:27); viņš lika saprast, ka likums ir pārspēts, rituālu prestižs reducēts līdz minimumam un akcents tiek pārnests uz dažiem morāliem uzvedības noteikumiem kā uz vienīgo likuma principu («mīli savu tuvāko kā sevi pašu»). Bez tam Jēzus paziņo, ka, «Tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta gabaliņš no bauslības, tiekams viss notiek» (Matejs, V:18). Farizeji tika apvainoti par Mozus likuma formālu ievērošanu, turpretī par rabīnu mācības avotiem, kuri attiecināmi uz Hasmoneju un Hēroda laikmetu, evaņģēlijos runāts kā par tādiem, kas neko daudz neatšķiras no Jēzus mācības un prakses. Kā redzams, tad imigrācijā visi tie bija aizmirsti.
Ticība kopīgam tēvam savienojumā ar ebreju tradīcijas ievērošanu Jēzum atpestīšanai šķiet gluži pietiekama: «Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa» (Lūka, XVI:29). Turpretī ceturtajā evaņģēlijā, tieši pretēji, tiek apgalvots, ka ebreji nekad nav zinājuši dievu-tēvu, un Mozus un pravieši praktiski tiek noliegti: «Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji» (Jānis, X:8).
Ticība vien bez labiem darbiem negarantē atpestīšanu, jo «No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Matejs, VII: 16).
Bet citā vietā teikts, ka visu nosaka ticība. Bez ticības nevarēs nokļūt debesu valstībā: «kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs» (Jānis, XI:25).
Bagātība pati par sevi ir ļauna, un tikai nabagiem pieder dieva valstība (Lūka, VI:20). Bagātība ir nosodāma, «Jo, kur tava manta, tur būs arī tava sirds» (Matejs, VI:21). Jeruzalemes templī bija zemas un šauras durvis, pa kurām cilvēks tikko varēja izspraukties, un tās bija iesaukuši par «adatas aci»; Jēzus teica: «Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet dieva valstībā» (Marks, X:25). Šī izteikuma jēga nemainījās, kad tālu no Palestīnas «kamieļa» vietā (grieķu val. «kamēlos») sāka lasīt kamilos — «resna virve», «tauva».
Bija gan pieprasīts: «ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem» (Marks, X:21), bet, kad bagātais nodokļu ievācējs Caķejs ieteica atdot nabagiem tikai pusi no mantas, Jēzus arī viņu pasludina par atpestītu un rāda citiem par piemēru (Lūka, XIX:8—10).
Tālāk — slavenais kalna sprediķis (kas pēc citas versijas teikts līdzenumā).
Kalna sprediķī notiek pāreja no «bagātiem un nabagiem» (Lūka, VI:20—23) uz «bagātiem un garā nabagiem» (Matejs, V:l—12); tā jau ir nozīmīga piekāpšanās. Būt izsalkušam pēc maizes ir pavisam kas cits nekā būt izsalkušam «pēc taisnības» — un šī pēdējā izsalkuma apmierināšana ir vājš mierinājums tiem, kam nav ko ēst.
Tur, kur tika sastādīts Mateja evaņģēlijs, draudzes sociālais sastāvs mainījās un vairs nebija iespējams aizcirst durvis bagāto priekšā, ja viņi noteiktā veidā liecināja par sava «gara» noslieci uz nabadzību.
Lūka, VI: 20, 21, 24, 25 «Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība! Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities.
Bet vai! jums, bagātiem, jo jums jau ir sava alga! Vai! jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!» Matejs, V:3—6 «Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi.
Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.» Bagātie un nabagie «kalna sprediķī» Matejs atzīmē, ka Jēzus, iekams sācis sprediķi, «uzkāpa kalnā» (Matejs, V:l), Lūka — «Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš nostājās līdzenā vietā» (VI:17). Iezīmējas Kapernaumas peizāžs austrumos no Nācaretes, Ģenacaretes ezera tuvumā: šī rajona ģeogrāfija attēlota pretrunīgi.
Baznīcas sociālā doktrīna vēl joprojām nav atbrīvojusies no šīm pretrunām.
Dažkārt darbs pret samaksu tiek nonicināts: nerūpējieties par materiāliem labumiem, par to, kā jūs dzīvosiet; esiet tādi kā putni gaisā un puķes laukā (Matejs, VI:26—28). Pēc šī evaņģēlista uzskata, darbs ir likumīgs: «Jo strādniekam sava barība pienākas» (Matejs, X:10).
Mateja spriedumi, lai gan pārliecinoši atsedz tā laika dzīves apstākļus, tomēr nepiemin attiecības starp kungu un vergu, suverēnu un pavalstnieku, zemes īpašnieku un kalpu. Arī tirdznieciskie darījumi liekas pilnīgi likumīgi.
Tas, kurš, pametis mājas un laukus, sekos mesijam, šajā pasaulē saņems četrkārt, bet nākotnes valstībā — mūžīgo dzīvošanu. Tādas pašas pretrunas evaņģēlijos atsedzas arī ģimenes attiecībās.
Stāšanās laulībā ir tīkama dievam; no otras puses, tiek cildināts celibāts un nepārprotami slavēti tie, kas «ir bezdzimuma cilvēki, kas sevi padarījuši par tādiem debesu valstības dēļ» (Matejs, XIX: 12). Līdzībā par mielastu atzīmēts, ka tas, kas apņēmis sievu, tiek izslēgts no debesu valstības (Lūka, XIV: 20). Savienība starp vīru un sievu ir nesaraujama: «Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir» (Marks, X:9); šo Marka teicienu pārņēmis arī Matejs (XIX:6), kas gan pēc tam (pat divas reizes) atzīst šķiršanos par pilnīgi likumīgu, ja sieva bijusi neuzticīga (V:32; XIX:9). Šis princips ietverts arī Justiniāna kodeksā. No tā secināma tā morālā un juridiskā nelīdztiesība, kāda agrīnajā kristietismā bija lemta sievietei: līdzīgi izņēmumi nebija paredzēti, ja neuzticīgs bija vīrs.
Vismaz ieiešana debesu valstībā un augšāmcelšanās izjauca laulāto attiecības: jo «ne tie precēs, ne tiks precēti» (Lūka, XX: 35). Vēl vairāk, tas, kas nāk pie Jēzus un «neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas», nevar būt viņa māceklis (XIV:26). Pienāks diena, kad sacīs: «Svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas» (XXIII: 29).
Viena morāle stiprina ģimeni, otra to sagrauj.
Kad kāzās Kaānā pietrūka vīna, Marija vēlējās, lai dēls izdara brīnumu. Atbilde nevarēja būt vēl asāka: «Kas man ar tevi, sieva?» (Jānis, II:4). Nāves brīdī Jēzus tomēr izjūt dēla maigumu un uztic māti Jānim — savam māceklim, «ko viņš mīlēja» (XIX:26). Vispār, māte, brāļi un māsas Jēzum nozīmē tikai visus tos, kas viņam seko.
Ne mazāk nozīmīgas evaņģēlijos ir privātās un sabiedriskās dzīves antinomijas.
No vienas puses, atzinību izpelnās tie imperatoram uzticamie pavalstnieki, kas atdod tam pienākošos sava īpašuma daļu; tāds ir sinoptisko evaņģēliju uzskats (Matejs, XXII: 15—22). No otras puses, Jānis precizē, ka politiskā vara nāk no velna: sātans ir šīs pasaules valdnieks un tāpēc «Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā» kopā ar visiem saviem pārstāvjiem uz zemes (Jānis, XII: 31).
Cilvēkam ir aizliegts sodīt citus; bet vienlaikus tiek apsveikta tradicionālo tiesu pastāvēšana: «kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā» (Matejs, V:22). Lai tiesātu tuvāko, paša acī nedrīkst būt ne skabargas, ne baļķa (Matejs, VII: 2, 3), taču vislabāk netiesāt nevienu, lai arī paši netaptu tiesāti (Lūka, VI:37).
Jēzum, kā jau visiem reliģiju dibinātājiem, tiek piedēvēti dažādi brīnumdarbi, kas gandrīz vienmēr atbilst nabago nepiepildītajām ilgām, piemēram, maizes pavairošana, lielisks zivju loms, ūdens pārvēršana vīnā, brīnumainā izdziedināšana. Bet, paveicis tos, lai tādējādi pierādītu savas ārkārtējās mesiāniskās prerogatīvas, «viņš tos stipri aprāja, lai tie viņu nedarītu zināmu» (Marks, III:12).
Galu galā jāsecina, ka mēģinājumi ielūkoties pagātnē, kristiešu vēstījuma būtībā, pamatojoties uz evaņģēliju un citu Jaunās derības rakstu loģiku, ir gluži veltīgi. Ir pastāvējušas neskaitāmas reliģiskās grupas, kas dzīvojušas atšķirīgā sociālā un kultūras vidē — tas ir galvenais secinājums, kāds izriet no šiem rakstiem.
Nav iespējams atrast kādu loģiku tur, kur pārsvarā rodamas dažādas atbildes uz dažādiem jautājumiem, kurus izvirzīja bagātie un nabagie, ebreji un neebreji, gaidot dižo beigu lūzumu savā dzīvē.
NĀVE UN AUGŠĀMCELŠANĀS
Jēzus tiesāšanas un nāves epizodes līdz vissīkākajām detaļām (viņa drēbju izdalīšana, dzirdīšana ar etiķi, garāmgājēju galvas kratīšana, nesatriektie lieli, brūce mirstošā sānos) tiek apstiprinātas ar atsaukšanos uz Veco derību. Viss ir konstruēts, lai pierādītu, ka Jēzus ciešanas apliecina Vecās derības mesiāniskos pareģojumus; romieši bijuši vienīgi izpildītāji.
Šai versijai pievienojas cita, kas ārēji šķiet pretrunā ar pirmo, proti, atbildīgi par Jēzus mokām nav vis romieši, bet gan vienīgi ebreji. Evaņģēlijos vērojama tā perioda ietekme, kad kristiešu draudzes sāka radikāli atdalīties no ebreju kopienām un juta vajadzību pastiprināt polemiku pret pēdējām, īpaši pēc jūdu galīgās sakāves 135. gadā. Tāpēc pret Jēzu izvirzītā apsūdzība vispirms bija politiska un tikai pēc tam reliģiska rakstura.
Romiešu okupācijas laikā pretendēšana uz «jūdu ķēniņa» godu tika kvalificēta kā ar nāvi sodāma dumpinieciska rīcība.
Lai kādi arī būtu evaņģēliju autoru sākotnējie apsvērumi, tam mazumiņam, kas tiem pievienots, lai piešķirtu eprakstam kādu «vēsturisku» ticamību, trūkst viselementārākās konsekvences.
Pirmkārt — Jēzus apcietināšana. Sinoptiskie evaņģēliji vēsta, ka Jēzu saķēra jūdu varas pārstāvju — augsto priesteru, rakstvežu un vecāko — sakūdīts, «ar rungām un zobeniem bruņojies pūlis». Jānis piebilst, ka bez tiem apcietināšanai mobilizēja vēl veselu «kohortu»: 300 romiešu karavīru vienību kopā ar visu tribūnu. īsi pirms tam Jeruzalemē Jēzu bija sveicis milzīgs pūlis, taču pietika nodevēja skūpsta, lai viņš tiktu pazīts un nodots slepkavām.
Otrkārt — nodevēja tēls. Tas ir viens no «tiem divpadsmitiem» — sātana apsēstais Jūda, saukts Iskariots (Lūka, XXII:3). Kā tad īsti jāsaprot šī iesaukā, kas ir interpretēta visai dīvaini? Pēc viena šāda interpretējuma D un N kodeksos (abi tie ir ļoti nozīmīgi) šis vārds dalās divās daļās «Ish-Kariot» — «cilvēks no Kariotas». Taču tādas vietas nav. Lingvistiski iespējams, ka tas ir latīņu vārda sicarius (zelotu iesaukas) semītiskais transkribējums. Varbūt kāds no Jēzus mācekļiem tā mēģinājis parādīt savu vilšanos par neizdevušos sacelšanos? Bet varbūt tas varētu būt kāds neģēlīgs varasvīrs, kas pievienojies kopīgai mācekļu grupas kasei un ko iekārdinājusi ēsma «trīsdesmit sudraba grašu» vērtībā? Nav iespējams izprast evaņģēliju sastādītājus. Skaidrs vienīgi ir tas, ka nodevējs apustulis ir viens no apustuļiem, kas nākuši no Jūdejas, visi pārējie ir galilieši.
Viņa vārdā koncentrēts rūgtais sašutums pret jūdiem pēc divu reliģisku strāvu nodalīšanās, kad uz ebrejiem gribēja uzvelt visu vainu par mesijas nāvi. Lai gan dažiem teologiem Jūda vēlāk kļūs par vienkāršu dievišķās gribas ieroci, jo ar viņa palīdzību piepildījās atpestīšanas mistērija.
Treškārt — tiesas process. Ir taisnība (to apgalvo arī Talmuds), ka sinedrijs bija zaudējis tiesības piespriest nāvessodus 40 gadus pirms Jeruzalemes tempļa, izpostīšanas, t. i., aptuveni m. ē. 30. gadā. Taču centienus atbrīvot romiešus no jebkuras atbildības nekad nav atbalstījušas visas pirmo kristiešu draudzes. Apokalipsē, kas noslēdz Jaunās derības vēstījumus, izteiktas gluži citas domas: bez jebkādām atrunām visa vaina tiek uzvelta «zvēram», kas simbolizē Romas impēriju.
Nedaudzās «vēsturiskās» personas, kas minētas tiesas gaitā, uz skatuves uzveduši tie, kam par reālo situāciju bijis pavisam neskaidrs priekšstats: tas ir augstais priesteris Anna un viņa sievastēvs Kajafa, kuru sauca arī par Kēfu kā apustuli Pēteri; Hērods Antipa, kas bija atstājis savas zemes un ieradies Jeruzalemē, lai redzētu mesiju; Poncijs Pilāts, kas «mazgāja rokas» un, lai nepieļautu nevainīgā notiesāšanu, ieteica apmainīt Jēzu ar Barabu. Barabas vārds, kas aramiešu valodā nozīmē «tēva dēls», faktiski ir dublikāts vienam no mesiāniskajiem tituliem. Baraba tiek parādīts kā bandīts, kas cīnījās pret romiešiem un ar saviem līdzdalībniekiem dumpja laikā bija kādu nositis (Marks, XV:7). Kas tas bija par dumpi? Vai varbūt arī viņš bija zelots? Vismaz Pilāts Barabu nostāda vienā līmenī ar Jēzu. Mēs jau zinām, ka vienā no Mateja teksta variantiem viņu sauc par Jēzu Barabu. Skaidrs, ka epizodes aprakstā savijusies dažādi nostāsti.
Ceturtkārt — krustā sišana. Tā zināmā mērā atveido dumpinieka sodīšanas shēmu. Tomēr neviens no evaņģēlijiem neļauj apgalvot, ka Jēzus pie krusta pienaglots.
Šī detaļa tiek precizēta vienīgi apokrifā — Pētera apokalipsē, bet arī tur tā attiecināta vienīgi uz rokām.
Bet jau 2. gs. apoloģēts Justīns pievienojis norādījumu, ka pienaglotas tikušas arī Jēzus kājas. Apustuļu darbos minēts, ka Jēzus miris, «piekārts pie koka» (V:30), un Pāvila vēstule galatiešiem vēsta to pašu (III:13). Ari tā bija krustā sišanas forma.
Faktiski līdz ar Jēzus transformēšanos par «dievišķo» pestītāju ticīgajiem aizvien vairāk zuda interese par cilvēcīgajām detaļām, kas saistītas ar viņa nāvi.
Divi evaņģēlisti min, ka krustā sistā Jēzus izmisīgais sauciens aramiešu valodā: «Eli, ēli, lema-sabactani» — «Mans dievs, mans dievs, kāpēc esi mani sitis krustā?» (vispārzināmo tulkojumu «Kāpēc mani esi atstājis» minējis Matejs (XXVII:46), lingvistiski mazāk precīzi — Marks (XV:34)) licis klātesošajiem domāt, ka viņš saucis pravieti Eliju. Šāda vārdu saskaņa nav iedomājama semītiskās valodas vidē, tomēr pilnīgi iespējama ārpus Palestīnas.
Un, beidzot, — augšāmcelšanās. Evaņģēlijos pat nav pieminētas tās detaļas. Ari pats vecākais no tiem — Marka evaņģēlijs — nekā nevēstī par to. Par to stāsta daži apokrifiskie teksti, sākot ar Pētera evaņģēliju. Dažās kristiešu draudzēs vienkārši ticēja, ka Jēzus esot izvairījies no nāves. Tā sauktajos «Jāņa Darbos» Jēzus parādās savam izredzētajam māceklim, kas, bēdu sagrauzts, bija paslēpies Eļļas kalna alā, un viņam teicis: «Jeruzalemes ļaudīm es esmu sists krustā; bet, kā redzi, te es esmu un runāju ar tevi.» Vēlāk šī doma par Jēzus šķietamo nāvi teoloģiskā sfērā plaši izvērsta veselā disidentu strāvā, kurus sauca par «doketiem» (no grieķu vārda «likties», «šķist», «izskatīties»).
Tāpat evaņģēlijos nav aprakstīta Jēzus debesbraukšana. 2. gs. Barnabas vēstule un Pētera evaņģēlijs attiecina debesbraukšanu uz pašu nāves dienu, bet nevis uz četrdesmito dienu pēc tās.
Sv. Pāvilam piedēvētajā literatūrā ticība augšāmcelšanās aktam aplūkota kā nepieciešamība, lai iesvētītie varētu uzskatīt savu atdzimšanu par nodrošinātu: «Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība» (Pāvils, 1. vēstule korintiešiem, XV: 12—19). Gandrīz ar tādiem pašiem vārdiem Mitras priesteri mierina jaunpievērsto, iesvaidīdami to ar eļļu: «Tici, tavs dievs ir augšāmcēlies, viņa ciešanas ir tavas atpestīšanas ķīla.»
Divpadsmit apustuļi
Apustuļu jeb Jēzus «speciālo sūtņu» ir divpadsmit, tikpat daudz, cik Izraēla cilšu. Pirmo vienpadsmit vārdi sakrīt visos tekstos; pēdējā vārds sastopams divās atšķirīgās versijās. Lūk, viņu pilns saraksts:
Simons, aramiešu valodā saukts Cefa («akmens») un no tā Kēfa Bībelē, bet tulkojumā no grieķu valodās latīņu valodā — Pēteris.
Andrejs, viņa brālis.
Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli.
Filips.
Bartolomejs.
Toms, vēlāk saukts Didims (kas grieķu valodā nozīmē «dvīnis», bet nav īsti zināms, kura — Jūdas vai Jēzus).
Matejs, kuru Marks un Lūka sauca par Leviju ievācēju («nodokļu iekasētājs»), pēc Marka evaņģēlija, Alfeja dēls.
Jēkabs, Alfeja dēls, iespējams, iepriekš minētā brālis.
Simons Kananejs (zelots).
Jūda Iskariots, pēc pašnāvības aizstāts ar Mateju (Apustuļu darbi, I:26).
Tadejs Mateja un Marka evaņģēlijos (dažos rokrakstos Lebejs) jeb Jūda, Jēkaba dēls, Lūkas evaņģēlijā un Apustuļu darbos. Jāņa evaņģēlijs neuzskaita šos «divpadsmit», bet min divus Jūdas, precizējot, ka otru nevajag sajaukt ar Iskariotu (XIV: 22).Vārda «tehniskā» nozīmē Pāvils nebija apustulis, bet apustuļi pastāvēja visās agrīnajās kristiešu baznīcās. «Divpadsmit apustuļi» kā hierarhijas saglabāšanas garanti Vidusjūras pasaules kopienās parādās jūdaistiskās pasaules mesiāniskās doktrīnas pieaugošās sairšanas sarežģītajās peripetijās līdz pat tās pāraugšanai universālas atpestīšanas mācībā.
Masām, kas bija nākušas pie pārliecības, ka viņu stāvoklis šai dzīvē kļūst aizvien neciešamāks, nožēlojamāks, beztiesīgāks, nebrīvāks, tas viss arī patiesi bija ļoti nozīmīgi. Līdz ar ticīgo cerību un gaidu projicēšanu ireālā pasaulē Jēzus tēls, ja arī tam kādreiz bija kāds «vēsturisks» saturs, zaudē jebkuras noteiktas kontūras. Tagad viņš ir pestītājs, kas nodrošinās atpestīšanu visiem ticīgajiem un nevis tikai Izraēla bērniem vien, bet visiem, vienalga, no kurienes tie nākuši, «jūdiem un grieķiem», kā teiks apustulis Pāvils.
TARSAS PĀVILS: VIDUSJŪRAS PASAULES PIRMO KRISTIEŠU DRAUDŽU RAŠANĀS, STRUKTŪRA UN LITURĢISKĀ DZĪVE
Kādā no Fridriha Engelsa oriģinālākajiem pētījumiem, kas 1894. gadā, gadu pirms viņa nāves, publicēts vācu sociālistu teorētiskajā žurnālā «Neue Zeit», visagrākās kristiešu draudzes, par kurām raksta E. Renāns, salīdzinātas ar I Internacionāles vietējām sekcijām tās pastāvēšanas pirmajos gados. Patiešām, tās tuvina gan nabago un beztiesīgo ļaužu vide, gan līdzīga struktūra, kas izdalījusies no sabiedrības kopuma, gan tāds pats jaunpievērsto entuziasms, pastāvot nenozīmīgām organizēšanās iespējām, gan vienlaikus progresīvas un naivas savstarpējas palīdzības un solidaritātes formas pretstatā privileģētajai un egoistiskajai pasaulei.
Salīdzinājums savā ziņā bez šaubām pareizs.
Tas var noderēt, lai labāk izprastu atmosfēru, kāda valdīja draudzēs, kas bija izveidojušās ārpus Palestīnas, zemēs, kur kopš seniem laikiem ekonomiskā un reliģiskā krīze sekmēja klejojošu pareģu rašanos, dažādiem rituāliem un mītiem veltītu kopienu izveidi; šīs apvienības, kas nebija viendabīgas pēc nacionālās izcelsmes un bija jauktas pēc sociālā sastāva, atbilda cilvēku ilgām un cerībām, jo izeju zemes virsū viņi neredzēja.
No Palestīnas nākošās mesiāniskās grupas, ko tagad mēdz saukt par jūdeokristiešiem, tieši atbilst šim modelim. Ebreju disidentu centra atklāšana Jūdejas tuksnesī, Nāves jūras krastos, izgaismo to ideoloģiju un organizatoriskās formas.
Palestīnā dalījums starp brīvajiem ļaudīm un vergiem nebija tik skaidri izteikts. Robežas starp šķirām bija nežēlīgi stingras galvenokārt Vidusjūras zemju austrumu rajonos, no Mazāzijas līdz Sīrijai, Trāķijai, Maķedonijai, Ziemeļgrieķijai, Ēģiptei un ietvēra arī samērā auglīgas un plaukstošas Ziemeļāfrikas joslas, ko bija kolonizējušas bagātas Romas patriciešu dzimtas. Kristietisma mācība jau kopš paša sākuma bija atradusi šajos rajonos savu galveno bāzi.
Lauksaimniecības pagrimums Rietumos, kuru padziļināja smagas un asiņainas laupīšanas pilsoņu karu laikos pirms Augusta principāta nostiprināšanās, krīzē iesaistīja arī latifundiju sistēmu ar tās novecojušām ražošanas metodēm. Itālijā, Sicīlijā, Dienvidgallijā, Spānijā vergu koncentrācija bijā zema, vergi bija sadalīti galvenokārt starp Romas, Itālijas un provinču aristokrātijas visbagātākajām latifundijām. Iezīmējās jauna tipa zemniecība, kas šķietami bija brīva, bet grimusi nabadzībā. To ekspluatēja savas muižas pametušie zemes īpašnieki un vesels bars pērkamu ierēdņu. Kristietisms atnāks turp ar zināmu nokavēšanos.
Mūsu ēras 1. un 2. gs. atšķirības starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem kļuva arvien manāmākas. Pretrunas starp dažādu kategoriju pilsētu darbaļaudīm un zemniekiem, kuras padziļināja straujš lauksaimniecības produktu cenu kāpums, bija izdevīgas valdošajiem slāņiem. Brīvo ļaužu darbs tika nicināts. Ilgotā atbrīvošanās, vismaz šai pasaulē, kļuva arvien grūtāk sasniedzama; pat cerības uz laimi viņpasaulē dažādām cilvēku kategorijām — bijušajiem brīvajiem, nabadzīgajiem zemniekiem, pilsētu vergiem un vergiem vecajās latifundijās — nebija vienādas.
Pēc lielā izbīļa, kādu bija izraisījušas vergu sacelšanās 2. un 1. gs. p. m. ē., impērijas varas orgāni īpašu uzmanību pievērsa dzelžainu likumu nostiprināšanai.
Tiem bija jāsargā Rungu tiesības un jāatvieglina vergu lēto darbaroku piegāde Romā no nesen pakļautajām zemēm, it īpaši no Mazāzijas, kur tika izpostīti bagāti rajoni, kādreiz ziedoši, bet tagad lemti pastiprinātai pauperizācijai.
Preču saraksts, kuras Roma līdz ugunsgrēkam lielos daudzumos izveda no Austrumiem — tanī minēts zelts, sudrabs, dārgakmeņi, ziloņkauls, purpurs un zīds, dzelzs un marmors, eļļa, vīns, labība un augsta labuma milti, — sniedz tēlainu priekšstatu par to, kāda rakstura tirdznieciskas attiecības pastāvēja starp metropoli un Mazāziju.
Taču pašu svarīgāko vietu tajās ieņēma «cilvēku miesu un dvēseļu», t. i., vergu, pirkšana un pārdošana, un Apokalipse uz to norāda (Atklāsme, XVIII: 13).
PIRMĀS BAZNĪCAS MAZĀZIJĀ
Pēdējā pēc secības, tomēr, domājams, vissenākā Jaunās derības grāmata ir Apokalipse. Tā velti tikusi uzlūkota vienīgi par jūdaisma un astroloģijas sinkrētisma dokumentu bez saistības ar kādu noteiktu sociālu un politisku situāciju. Apokalipse sarakstīta 1. gs. beigās Mazāzijas pilsētās, kur svešzemju kundzības spaidi bija sevišķi smagi.
No tās lappusēm dveš nikns naids pret romiešiem, pret viņu sabiedrotajiem, pret izvirtušajām un nežēlīgajām valdošajām šķirām. Impērijas galvaspilsēta tajā pielīdzināta ebreju tautas vēsturiskajam ienaidniekam — «Babilonijai», kas pirms daudziem gadsimtiem bija iznīcinājusi tās patstāvību un apdraudējusi tās reliģisko vienotību.
Tāpat ķeizari ir sātaniska «nezvēra» drausmīgi iemiesojumi. Atmiņas par lielo ugunsgrēku, kas m. ē. 64, gadā bija iznīcinājis ievērojamu daļu Romas viselegantāko aristokrātisko kvartālu, eksaltētā apziņā dzīvoja kā dievišķo dusmu izpausme, kā zīme, kas vēstī nenovēršamu pasaules galu un pavisam drīzu nākošās tūkstošgadīgās taisnības, vienlīdzības un «svēto», t. i., ar Izraēla dēliem identificēto izredzēto, virsvadības ēras sākumu. Pēc Apokalipses autora vārdiem, nogalinātie taisnprātīgie ar sašutumu prasa pēc atriebības. «Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?» (Atklāsme, VI: 10).
Romas nodedzināšana
Tādēļ viņas (11) mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, un viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesā. Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un greznībā, kad tie redzēs viņas ugunsgrēka dūmus; attālus stāvēdami, aiz bailēm no viņas mokām tie sauks: Vai, vai! Lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi.
Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu, tāpēc ka neviens vairs nepērk viņu preces: zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādas ziloņkaula lietas, no dārga koka, vara, dzelzs un marmora darinātus priekšmetus. Arī kanēli, smaržeļļu, kvēpināmās un svaidāmās zāles, vīraku, vīnu, eļļu, smalkus miltus, kviešus, lopus, avis, zirgus un ratus, dzīvas miesas un cilvēku dvēseles.
Un augļi, pēc kuriem tava dvēsele kāroja, ir pagalam, visi dārgumi un krāšņumi tev zuduši, un tos nekad vairs neredzēt.
Raksta atmosfēra ir vēl tāda pati, kāda vērojama jūdaistiskajā apokaliptiskajā literatūrā. Ideālā valstība ir «debesu Jeruzaleme», kam pievērsuši skatienus tie, kuri dzīvo tālu no dzimtajām vietām, palaikam juzdami ilgas pēc dzimtenes. Atpestīšana pagaidām ir galvenokārt nacionāla problēma. «Svētie», kas nostāsies dieva troņa priekšā, ir 144 tūkstoši izraēliešu, pa 12 tūkstošiem katra no 12 ciltīm, neebreji tiks pielaisti tikai pēc viņiem ar noteikumu, ka pievērsīsies jaunajai ticībai. Bet kopienas ilgojās pēc «cilvēka dēla», mesijas, mistiskā jēra atgriešanās; tas bija ļāvis sevi nokaut, lai glābtu pasauli, un kļuva par upuri, kurš izpērk visas šīs pasaules vareno nelietības. Šīs kopienas pēc savas būtības jau bija kristietīgas.
Atriebējam Jēzum, pie kura tās vērsās, Apokalipsē nav nekādu cilvēcisku īpašību: «Bet viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, viņa acis kā ugunsliesma.
Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un viņa vaigs spīdēja kā saule spēkā» (Atklāsme, 1:14—16).
Skaidrs, ka nabadzīgā un pazemotā vidē kristiešu misionāru pa jūdaistiskās imigrācijas kanāliem raidītais aicinājums pievērsties jaunajai reliģijai tika īstenots, veidojot kopienas, kuru locekļi bija saistīti ar solidaritātes un savstarpējas palīdzības saitēm. Pēdējās tika pretstatītas ienaidnieka triecieniem, kurš «jaunā ķēniņa» gaidās, un lai arī tas bija tikai debesu ķēniņš, saskatīja draudus zemes valdniekam, Romas ķeizaram. Šī konflikta fons jau vairs nav tāds, kāds bija Palestīnas mesiāniskajās grupās.
Opozīcijā šeit atradās citas valodiskas un reliģiskas piederības cilvēki, kas gadsimtiem ilgi bija saistīti ar pestīšanas kultiem un dieva ciešanu, nāves un augšāmcelšanās slavināšanas rituāliem, vienalga, vai tas būtu Dionīss vai Atons, Osiriss vai Hors, Atids vai Mitra, — tie visi neko daudz neatšķīrās no krustā sistā Kristus.
Apokalipses oficiālo tekstu, ko līdz mums ne bez skaidri jaušamām iekšējām neatbilstībām atnesis Jaunās derības kanons, ievada septiņi īsi baznīcām, t. i., iesvētīto kopienām, adresēti vēstījumi. Kopienu priekšgalā atrodas «eņģeļi», ko tradicionālā hermeneitika vēlāk identificējusi ar bīskapiem. Tiesa gan, sākotnēji šim vārdam bijusi burtiska nozīme, ko varētu salīdzināt ar kristīgā katehisma nākošajiem «sargeņģeļiem». Un tā, runa ir par Efesas, Smirnas, Pergamas, Tiatiras, Sardas, Filadelfijas un Laodikejas baznīcām. Skaitlim septiņi ir simboliska nozīme, tomēr šīs pilsētas pastāvējušas patiešām un lielākā daļa to pastāv arī patlaban.
Šos kādreiz bagātos un modernos seno Frīģijas un Lidijas valstu centrus Romas impērijas administratīvās struktūras bija pakļāvušas sev ar kopīgu nosaukumu «Āzijas provinces», bet to apraksts, nevērojot daudzas tīri fantastiskas detaļas, liecina, ka tā autors bija labi pazinis zonu, kuru piemin. Tāda ir Pergama ar rakstīšanai domātu miecētu aitādu ražošanu; Laodikeja ar dārgajām smaržvielām; Tiatira, kas pazīstama ar savu keramiku; bagātā un vienlaikus mantkārīgā Smirna — tās visas ir pilsētas, kur evaņģēliju tā pirmatnējā veidā izplatīja klejojoši sprediķotāji, apustuļi un pareģi, kas pārcēlās no vienas vietas uz citu, sludināja sinagogās mesijas atnākšanu, līdz tika rupji izraidīti no zemes, saskaņā ar to modeli, kaš vēlāk tiks izmantots Apustuļu darbos, lai pastāstītu par Pāvila un viņa līdzgaitnieku Tita, Timoteja un Barnabas misionāriskajiem ceļojumiem.
Viņu pretinieki bez impērijas varas orgāniem bija noslēpumainas sāncenšu grupas, kas vēstījumos tiek dēvētas par Balaāma mācības piekritējiem un pareģes Jezabelas sekotājiem, norādot, ka pēdējā mācījusi ēst «elku upurus» un praktizējusi «mīlestības grēku», t. i., pieļāvusi laulības starp ebrejiem un neebrejiem (Atklāsme, II: 14— 20). Tādējādi tas ir kāds kristietisma tips, kas sargā jūdaistiskas ticības mācības galējo formu un rituālu «tīrību» no tiem, «kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo» (Atklāsme, III:9), teic par sevi, ka esot apustuļi, taču nav tādi, bet gan «sātana sinagogas» piekritēji. Tā nebūs pārdrošība, ja aiz šīm nievājošajām iesaukām saskatīsim atklātākus pareģus, kas bija to noskaņu priekšvēstneši, kuras radās imigrācijas zemēs. Cenzdamies pārvarēt ortodoksālā jūdaisma ietvarus, tie operēja ar kosmopolītisma terminiem, griežoties pie citas izcelsmes cilvēkiem, t. i., neebrejiem, kā tas kļuva parasts Pāvila cikla epistolāro sacerējumu valodā.
Uz juceklīga un miglaina pieejamo avotu ziņojumu fona iezīmējas 1. gs. radušās kristietisma kontūras. To var apzīmēt par pilsētnieku reliģiju, par vispazemotāko darbaļaužu, vergu, pagrimušu cilvēku un, protams, dažu no krīzi pārdzīvojušas militārās un civilās aristokrātijas cēlušos valdošās vides elementu reliģiju. Laukos, senajiem dieviem un kultiem uzticīgo zemnieku vidē, kuri tos identificēja ar leģendārajiem pirmatnējās kopienas ideāliem, kristietisms spēja iespiesties tikai daudz vēlāk, un vārds «pagāns» (pagus — «ciems», «lauki»; paganus — «lauku iedzīvotājs», «zemnieks») galu galā sāka apzīmēt «nekristītos».
Visiem 43 Vidusjūras piekrastes apdzīvotajiem rajoniem, kur 1. gs. beigās varēja sastapt diezgan kompaktas pirmās kristiešu apvienības (gadsimtu vēlāk to skaits sasniegs 76), ir pilsēttipa apmetņu raksturs. Vēl 4. gs., pirmo koncilu laikmetā, pāri par tūkstoš Austrumu un Rietumu bīskapu vidū bija tikai daži lauku rajonu pārstāvji.
APUSTUĻU DARBI
Palestīnā citai videi atbilda arī citas jaunās reliģijas organizatoriskas formas. Galilejā, Samarijā, Jūdejā, kur spēkā bija rituāla atbrīvošanas paraža ik pēc septiņiem gadiem, zemju pārdalīšana pēc katriem piecdesmit gadiem («jubilejas») un obligātā sestdienas atpūta, verga dzīves apstākļi nebija tik smagi. Sestdienas atpūtas ievērošanas paraža pamudināja dižo Seneku izteikt nožēlu par to, ka ebreji liek sabiedrībai zaudēt cilvēku darba septīto daļu.
Pie brīvajiem ļaudīm pieder vispirms sīkie lauku amatnieki, zvejnieki, sīkumtirgotāji un jo sevišķi tie, kas bija mūžam parādā lielajiem zemes īpašniekiem un lopkopjiem, — nabadzīgie zemnieki, kurus apspieda visāda veida ievācēji, ienīstie «muitnieki», bija nomocījuši reliģiskie priekšraksti par «tīro» un «netīro» un nomākusi priesteru kasta: 12 procenti ražas bija jāatdod priesteriem, tikpat daudz — Jeruzalemes nabagiem, t. i., atkal galvenokārt tiem pašiem priesteriem. Romas valdīšanas laikā Palestīnā bija 18 tūkstoši Ievītu un garīdznieku jeb «kohanimu» (zemāka ranga priesteru), t. i., 3 procenti no visiem iedzīvotājiem.
Visi ebreji pēc dzimšanas bija vienlīdzīgi likuma priekšā, taču lielum lielajam ubagu vairumam, nabadzīgiem, bet lepniem cilvēkiem, īstenība bija pavisam citāda. Viņu protesta parasta izpausme, neskaitot periodiskus nesekmīgus dumpjus, bija atteikšanās no jebkādas personiskas aktivitātes, izolēšanās un aiziešana no laicīgās dzīves, tiekšanās pēc elementāri vienkāršām kopienas dzīves formām, ko apstaroja ticība labākai nākotnei. Par līdzīgu disidentu aiziešanu 4. gs. plašās sociālās krīzes kulminācijas laikā, kā to redzēsim tālāk, kļuva kristietiska askētisma fenomens.
Starp daudzām rupjām vēsturiskām un hronoloģiskām kļūdām, kurām ir pārpilni Apustuļu darbi, iespējams izšķirt pietiekami sīki iezīmētas pirmo Jēzus mācekļu dzīves kontūras (tie pēc viņa nāves bija sapulcējušies Jeruzalemē), kā arī stāstu par pirmajiem mēģinājumiem pievērst īstajai ticībai disidentus, sevišķi izceļotājus no daudziem Vidusjūras pasaules centriem — hellēnizētus ebrejus, kas paretam ieradās «svētajā» pilsētā, lai sniegtu tai materiālu palīdzību, un neievēroja tik stingri vispārpieņemto reliģisko likumu. Apustuļu darbu grāmata bija sastādīta pēc tam, kad Tits 70. gadā sagrāva templi un reliģiskā dzīve Jeruzalemē jau beidzās. Tā radās nenovēršami centieni idealizēt jauno kopienu un parādīt to kā sava veida «etalonu», kur pamatā bija emigrantu paražas.
Sākotnējo baznīcu, saskaņā ar Apustuļu darbiem, kontrolēja t. s. divpadsmits, kā arī visietekmīgākie Jēzus ģimenes locekļi, kuru vidū minēts tā kunga brālis Jēkabs. Viņi nekad nesauc cits citu par kristiešiem; tie ir brāļi, ticīgie, mācekļi, izredzētie. Viņi pārdod savu īpašumu un sadala visu starpā ieņemto naudu, «kā kuram vajadzēja» (Apustuļu darbi, II:45). Tomēr viņi nedzīvoja ārpus laicīgās pasaules un ik dienas apmeklēja tirgus un «svētās» vietas. Sapulces, kurās viņi lūdz dievu un dala maizi, notiek laiku pa laikam, sakarā ar ebreju svētkiem: būdiņu svētkiem, lieldienām, bet 50 dienas pēc lieldienām — sakarā ar pļaujas svētkiem, kas kopš šī laika veltīti «gara dāvanām» un «valodu dāvanām» («glosolālijas» jeb spēja runāt nepazīstamos dialektos).
Tā mēs ienākam pagātnes leģendāras rekonstrukcijas joslā. Brīnumainās izdziedēšanas un Jēzus pārciestās vajāšanas, par ko atbildība netika uzvelta romiešiem, bet gan jūdiem, atveido klimatu laikmetā, kad dzīvoja un cieta Jēzus. Apustuļi Jēzum pēc augšāmcelšanās vaicājuši: «Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Izraēlam valstību?» (Apustuļu darbi, I:6). Taču visai drīz pasaule, kuras iekārta tika uzskatīta par pagaidu iekārtu, stabilizējās.
Jevēlot septiņus diakonus jeb palīgus, asistentus, «galda pārvaldniekus», kuru pienākums bija rūpēties par vienlīdzīgāku «labumu sadali atraitnēm», lai izvairītos no netaisnībām, apustuļi guva iespēju «arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu» (Apustuļu darbi, VI:4); šis apstāklis pārceļ mūs citā pasaulē, kur diasporā valdošās noskaņas kļūst manāmas.
Labdarības organizēšana starp ebrejiem, kas dzīvoja ārpus Palestīnas, bija parasta parādība; taču Jūdejā šī tradīcija nonāca pretrunā ar tām primitivajām patērētajā komunisma formām, kas tieši bija raksturīgas gan esēniem, gan Kumranas mesiānistiem.
Imigrantu vidē «sinagogas» jēdziens, kas bija ienācis no heilēnistiskās pasaules, izsenis nozīmēja jaunpievērsto ticīgo sapulci, un tikai vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt ēku, kurā noturēja jūdu dievkalpojumus. Līdzīga nozīmes maiņa notikusi arī ar terminu «baznīca».
Mazpamazām, veidojoties Jaunās derības stāstiem, radās problēma par sludināšanas privilēģiju izplatīšanu neebreju vidū. Pārliecinoši ir Apustuļu darbos atainotie centieni samierināt idejas, ko atzina tie, kuri gribēja visiem iedvest cieņu pret Mozus likumiem (apgraizīšana, ēdienu un laulību aizliegumi, jūdaistiskais rituālais kalendārs), un tie, kas, gluži otrādi, pakāpeniski attālinājās no šiem likumiem. Prestats starp abām nometnēm bija reāls, taču Apustuļu darbos tas diezgan fantastiskā veidā saistīts ar vēsturisku laikmetu. Lai saprastu, kādu situāciju radīja šīs diskusijas, jāpievēršas tiem laikiem, kas sekoja tūlīt pēc Jeruzalemes krišanas, pēc 70. gada, līdz pat ebreju nacionālās kopības pilnīgam galam 135. gadā Hadriāna laikā.
Kompromiss, kas, saskaņā ar Apustuļu darbiem, 1. gs. vidū bija panākts starp apustuļiem un vecākajiem, no vienas puses, un Pāvila un Barnabas grupu) no otras, ir neapšaubāma leģenda. Runa ir par lēmumiem, ko esot pieņēmis izdaudzinātais Jeruzalemes koncils, ar kuru pirmo gadsimtu baznīcas vēsture allaž bijusi saistīta visai neskaidri. «Pagāni» jeb neebreji, kas pievēršas jaunajai ticībai, iegūst tiesības nepakļauties obligātai apgraizīšanai, taču joprojām viņiem bija aizliegts ēst elkiem upurēto gaļu (t. i., gaļu, kas pa daļām tika pārdota tempļos pēc upurēšanas un nāca no dzīvniekiem, kuri bija nogalināti nožņaudzot, nenolaižot asinis), kā arī «dzīvot netiklībā» — ar šo terminu jūdaistiskā laulību prakse saprata vispirms jauktas laulības (Apustuļu darbi, XV: 19—29).
Taču apgraizīšana jūdeokristiešu kopienās faktiski palika obligāta vēl daudzus gadsimtus. Turpretī ēdienu un laulību aizliegumus Pāvila grupa ne tikai nevarēja atzīt, bet arī vērsās pret tiem «apustuļa vēstulēs pagāniem», kas parādījās pēc Jeruzalemes kompromisiem, pat ja pieņemam oficiālās hronoloģijas datumu.
KRISTIETISMS UN BĪBELES VĒSTĪJUMI
Epistolārā cikla sākotnējā kodolā, kas iekļauts Jaunās derības kanonā, tieši arī atspoguļojas grūtā ideju cīņa, kas pievienojās pieaugošajām nesaskaņām starp kristiešu draudzēm un ebreju tradīciju, pat ja atstāsim neievērotu tik bieži apspriesto jautājumu par Jaunās derības vēstuļu formālo precizitāti.
Tekstiem, kuri līdz mums nonākuši kā Pāvila un apustuļu Jēkaba, Pētera, Jāņa un Jūdas raksti, kritika atklājusi iespraudumus, dažādus redakcionālus variantus, kā arī to kompilatīvo raksturu. Un, lai gan ir pierādīts, ka visi mēģinājumi pielikt roku vēstuļu tekstiem lielākoties nav bijuši īpaši nozīmīgi, bet pati šī cikla sastādīšana attiecināma uz visai veļiem laikiem, tā rašanās problēma paliek neatrisināta. Bija kāda roka, kas darbojusies, sastādot vēstules; un tomēr šī darbības laika noteikšana nebūt nav neiespējama.
Un atkal aiz nosacītiem vārdiem un tēliem atklājas dzīvi cilvēki, dzīvās vēstures vienkārši līdzdalībnieki un ne tikai atsevišķas izcilas personības; nezināmu autoru individualitāte izpaužas viņu sacerējumos, kam ir tik liela nozīme kristietisma sākotnes izzināšanai, ka šo nozīmi nemazina ne radikāla filoloģiska analīze, meklējot rakstu avotus, ne vispiesardzīgākā Bībeles tekstu vēsturiskā revīzija.
Apustuļu darbi nav izolēti no citiem Jaunās derības dokumentiem. Tie ir daļa no veselas literatūras, kas radusies ap dažiem viscienījamākiem seno baznīcas nostāstu personāžiem. Tas, ka autors bijis Pāvila māceklis Lūka, neapšaubāmi ir leģenda, tāpat kā tas, ka Lūka ir treša evaņģēlija autors: Apustuļu darbu tekstuālās atšķirības no pārējiem sacerējumiem gan pēc stila un tajos aprakstītās vides, gan arī pēc ievirzes izslēdz kopīgu redakciju.
Tas ir stāsts ar izteiktām didaktiskām un misionāriskām nostādnēm, un līdzīgu stāstu bijis ļoti daudz.
Radās veseli Darbu cikli, ko piedēvēja, bez Pētera un Pāvila, vēl arī Andrejam, Filipam, Tomam un Tadejam.
Liela daļa šo tekstu zuduši vai saglabājušies fragmentāros tulkojumos. Oficiālajiem varas orgāniem tie likās aizdomīgi, jo izraisīja bažas ar daudzajām kanonam neatbilstošajām idejām, kā tas noticis ar gandrīz visiem Vecās uņ Jaunās derības apokrifiem. Lai atceramies tikai mazo jauko noveli «Pāvila un Teklas darbi». Novelē daudz brīnumainu notikumu, un tā vēstī par kādu dižciltīgu meiteni, kas pametusi ģimeni un bagātību, lai sekotu sava skolotāja mācībai un dalītos ar viņu smagu pārbaudījumu pārpilnajā dzīvē. Pirmo triju vai četru gadsimtu garīgajā klimatā bieži atgadījās, ka kristiešu sludinātāji savos klejojumos ņēma līdzi par ceļabiedrēm dievbijīgas meitenes, kuras vēlāk iesauca par «piebiedrotām (arī «kopdzīves») jaunavām» (virgines suintroductae).
Iekams netika galīgi aizliegtas, tās sagādāja hierarhijai ne mazumu raižu.
Bez nodaļām, kurās aprakstītas Palestīnas kopienas, Apustuļu darbos ir arī citas, ko sarakstījusi cita roka un kas satur atmiņas vai norādījumus par senākiem notikumiem. Tās ir t. s. atkāpes: autors izmanto daudzskaitļa pirmo personu, lai pastāstītu par notikumiem, kuros viņš piedalījies, sekodams Pāvilam. Darbība aptver Palestīnas ziemeļu daļu, Sīriju, tad pāriet uz Mazāziju, Trāķiju un atkal atgriežas Jūdejas zemē.
Viss cikls apraujas ar epizodi, kurā Pāvilu apcietina Romas varas orgāni. Patiesībā tie it kā esot gribējuši viņu glābt no sinedrija nosodījuma par Pāvila ķeizaram adresēto vēstuli, kuru viņam kā Romas pilsonim bija tiesības sūtīt. Pēc tam seko stāsts par Pāvila pārvešanu uz metropoli. Pāvila vēstules finālam leģendā ir dažādi varianti: viens no tiem liek Pāvilam iet bojā Nerona sarīkoto vajāšanu laikā, kāds cits vēlāk ziņo, ka viņš turpinājis savus misionāra ceļojumus Rietumos un nokļuvis Spānijā.
Tam visam nav nekā kopīga ar sākotnējo stāstu.
Rodas iespaids, ka arī Apustuļu darbu pēdējā daļa tikusi sastādīta ilgu laiku pēc tiem notikumiem, par kuriem tā vēstī, pamatojoties uz Pāvila rakstiem, un tas noticis 2. gs. pirmajā pusē.
Apustuļu darbu «vēsturiskie» ietvari izveidojās visai vēlu, un tos nosprauda vēlākie redaktori. Tajos mēs lasām, ka imperators Klaudijs it kā esot «pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu» (Apustuļu darbi, XVIII:2), bet ziņas par to aizgūtas no Svetonija, kurš rakstījis ap 120. gadu un sagrozījis faktus; Klaudijs, kā zināms, aprobežojas vienīgi ar dažiem aizliegumiem attiecībā uz jūdaistisku propagandu imigrācijā sava principāta grūtā brīdī. Tiek minēts Ako prokonsuls Lūcijs Gvinijs Gallions, kurš, saskaņā ar kādu uzrakstu Delfos, ticis iecelts šajā amatā m. ē. 52. gadā. Runa tomēr ir par kādu Senekas brāli, ko leģenda allaž pūlējusies saistīt ar Pāvilu, izdomājot pat (ne agrāk par 4. gs.) vēstuļu apmaiņu starp viņiem.
PĀVILA EPISTOLĀRAIS CIKLS
Lai kas arī būtu sarakstījis trīspadsmit vēstījumus, kuri iekļauti Jaunajā derībā kā Pāvila vēstules, to galvenā jēga ir ta, ka Pāvils tiek dēvēts par «apustuli» tādā nozīme, kādu šis termins ieguva visa kristietisma mērogā 1. gs. beigas, kad tas bija saistīts ar tādām pašam, ja vēl ne ar lielākam prerogatīvām, kādas bija pretendentiem uz pazīšanos ar mesiju, — tādus cilvēkus Pāvils ne bez ironijas sauc par Jeruzalemes baznīcas «pīlāriem».
Pāvilam Kristus dzīve virs zemes nelikās interesanta; no viņa viedokļa, svarīgs nav vis mesija «pēc miesas» (t. i., iemiesots cilvēka ķermenī; 2. vēstule korintiešiem, V:16), bet gan mesija, kas pārvērsts pestīšanas mistērijā.
Pavils ir apustulis, tāpēc ka viņš skatījis Kristu gara acīm dažus gadus pēc tā «parādīšanās» citiem piekritējiem.
Saskaņā ar nostāstu Pāvils dzimis stingrā jūdaistiskā ticība: viņš apgraizīts astotajā dienā, cēlies «no Izraēla tautas, Benjamiņa cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs» (Vēstule filipiešiem, III:5).
Tomēr visas viņa vēstules adresētas imigrantu kopienām Korintā, Efesā, Filipā, Kolosā, Tesalonikā, Galatijā, Romā. Arī viņa ģimene cēlusies no imigrantu vides: no Kilikijas galvaspilsētas Tarsas, kas kopš seniem laikiem bijusi pazīstama kā linu ražotāja, bet romiešu kundzībā panīkusi. Tas bija senam dievam Tarku veltīta īpaša pestīšanas kulta centrs.
Izcilu rabīnu māceklis, pirmo Palestīnas kristiešu apvienību vajātājs, Pāvils, saskaņā ar nostāstu, sācis ticēt «jaunajai atklāsmei» un ļoti drīz kļuvis par vienu no šīs ticības viskvēlākajiem sludinātājiem. Kādā interesantā Apustuļu darbu vietā Romas tribūns Klaudijs Līsijs sajauc viņu ar «bandītu» Teidu, kam pēc neveiksmīgas sacelšanās tuksnesī romieši nocirtuši galvu (Apustuļu darbi, XXI:38). Viņa mācība nenāk no cilvēciska avota, bet gan tieši no dievišķas iedvesmas; tajā viņš smeļas arī spēkus, lai pārvarētu viņam lemtās grūtības.
Epistolārajā ciklā, kas saistīts ar Pāvila vārdu, visvairāk pārsteidz tas, ka tajā izvērsti daži doktrīnas nolikumi, kas nebija noteikti iepriekš; runa ir par dogmatiskiem un rituāliem noteikumiem, kas bija tikuši izstrādāti atkarība no apstākļiem, t. i., pēc vajadzības. Skaidrs, ka šeit sadūrāmies ar reālu pieredzi.
Ticīgajiem Tesalonikā, kas bija svarīgs satiksmes ceļu mezgls starp Austrumiem un Rietumiem, mūsdienu Salonikos (pirmās zilbes izkrišanu izraisījusi turku valodas ietekme — tādā pašā veidā Konstantinopole kļuvusi par Stambulu), Pāvils norāda, ka mesijas atgriešanās uz zemes ir, protams, tuva, taču nav neizbēgama. Tālab viņi rīkojas nepareizi, pamezdami darbu un dzīvodami uz kopienas turīgāko locekļu rēķina. Tas aizkavē beigu drāmas attīstību un tāpat apostāzes jeb vispārējo nemieru sākumu, kam jāievada Antikrista atnākšana, kā teikts sinoptiskajos evaņģēlijos; tātad laikabiedru apziņā pastāv kaut kas tāds, kas aizkavē kopš sendienām krājušas niknuma izvēršanos visā savā spēkā.
Tie visi ir noslēpumaini mājieni, kas tikko atskāršami.
Taču Plīnija 111. gadā rakstītā vēstule jaunajam ķeizaram Trajānam palīdz mums atšķetināt šo mīklu kamolu.
Izrādās, ka Romas valsts aparāta daļa svārstās, vai izpildīt ortodoksālo ebreju un saniknoto plebeju prasības un vienā reizē sodīt visus kristiešus kā pastāvošas kartības ienaidniekus un vislielāko ļaundarību vaininiekus. Tādējādi kādu laiku dzīve ritēja iepriekšējās sliedēs, ar to pašu agrāko rutīnu. Visi palika savās vietas un nodrošināja iztiku ar savu darbu saskaņā ar noteikumu: «ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst» (2. vēstule tesaloniešiem, III:10), lai nebūtu par slogu kopienai.
Bet, ja valstība ir vēl tālu, kāds liktenis gaida tos, kuri nomirs pirms tās pienākšanas? Vai arī viņi varēs piebiedroties tai? Un šis jautājums, kas vēlāk kļūs par sistemātiskas teoloģijas objektu, tika aplūkots pavisam kazuālā veidā: ticīgie lai neuztraucas: tie, kas «iemigs» pirms pastarās dienas iestāšanās, augšāmcelsies vajadzīgajā brīdī un ienāks kopā ar visiem pārējiem mesianiskajā valstībā.
NOSACĪTĀ MORĀLE UN SOCIĀLAIS IMOBILISMS
To pašu var teikt par tiem kristīgās morāles aspektiem, ko baznīca bija kodificējusi un padarījusi par stingrām morāles normām un kas galu gala ieguva patstāvīgu vērtību.
Atteikšanās no laulības (celibāts, t. i., pilnīga atturēšanās no dzimumattiecībām, tai skaitā arī laulībā, saskaņā ar šīm normām) tika atzīta par visatbilstošāk u pilnības sasniegšanai. Pāvila epistolārā cikla centrālajā daļā šī jautājuma nostādne ir pavisam citāda. Laiks skrien ātri, finālais atrisinājums nav tālu, «jo šīs pasaules iekārta beidzas» (1. vēstule korintiešiem, VII:31) Nenovēršamu pārbaudījumu gaidās vēlams, lai visi būtu brīvi no ģimenes saitēm, taču «tur man nav mūsu Kunga pavēles» (VII:25). Ja kādam ir sieva, tad «viņam to nebūs atstumt», ja kādam tās nav — tad «Ir labi, ja tie paliek tādi kā es», sekojot apustuļa paraugam. Bet, ja kāds citādi nevar, «tad lai dodas laulībā», jo tas ir labāk «nekā kaist kārībā» (VII: 8—10). Vecāki lai izdod savas meitas pie vīriem; tomēr, kas to nedara, «tas dara labi» (VII: 37).
Līdzīgi padomi atbilst, mēs varētu teikt, pārejas laikam. Pēc ilgstoša pielāgošanās perioda, kad «parusijas» jeb Kristus otrreizējās atnākšanas gaidas ieilga, notiks pāreja no šāda veida pagaidu direktīvām uz stingru celibātu («jaunavību»), kas līdz šim valda katoļu pasaules ievērojamā daļā, it īpaši attieksmē uz garīdzniekiem un sievietēm, kuras vislielākā mērā izjūt kristiešu ieviestās nekristīgu dzīves normu ētiski reliģiskās diskriminācijas atgriezenisko reakciju.
Pāvila vēstulē — iegaumēsim šo apstākli— atteikšanos no laulības nediktē askētiski vērtējumi. Pirmajā vēstulē Timotejam sacīts (un tas vien jau liecina, ka Pāvils nav bijis vēstuļu vienīgais autors), ka bīskapam, draudzes vadītājam, vajadzēja būt precētam, taču tikai «vienas sievas vīram» (Vēstule Timotejam, III:2); šis noteikums arī patlaban ir spēkā pareizticīgo baznīcā. Romas baznīcā notikumi ritēja pavisam citā virzienā.
Ne mazāk zīmīgas ir atbildes uz citām laikabiedru prasībām, kurās atspoguļojas momenta problēmas un tā laika dažādu kopienu iekšējā iekārta.
Vai iespējams griezties valsts tiesās? Vai var piedot baznīcas loceklim, kurš aptraipījis sevi ar sevišķi neglītu rīcību? Un vai ticīgajam vai ticīgajai, ko pametusi sieva vai vīrs, jāatturas no stāšanās jaunā laulībā? Visos šajos punktos apustuļa uzskati neapšaubāmi ir noraidoši.
Kristiešiem, kuriem būs lemts «tiesāt pasauli», nav jāgriežas nevienā tiesas orgānā, kas atrastos ārpus baznīcas, un, «Ja jums ir sūdzības par laicīgām lietām, vai tad jūs ieceļat tādus par tiesnešiem, kas nav cienīgi draudzē?» (1. vēstule korintiešiem, VI:2—4). Svarīgāki pārkāpumi automātiski izslēdz grēcinieku no kopienas dzīves, un šim izslēgtajam liegta atgriešanās atpakaļ kopienā (V:ll). Laulību starp ticīgo un neticīgo var mierīgi šķirt (VII: 15): šis tieši ir tas šķiršanās gadījums, kas vēlāk tiks iekļauts kanoniskajā kodeksā ar «Pāvila privilēģijas» nosaukumu. Tomēr ir skaidrs, ka Pāvila vēstulēs netika izvirzīti nekādi doktrināri jautājumi, bija vienīgi centieni rast atrisinājumu problēmām, kas laiku pa laikam uzradās un vienmēr tika risinātas, pamatojoties uz šīszemes dzīves pārejošo raksturu.
Bija arī cits svarīgs jautājums, proti, vai kristiešiem paliek vai nepaliek spēkā daži rituāli priekšraksti, kas tikuši pārmantoti no jūdaisma: apgraizīšanas paraža, ko Pāvils kategoriski noliedz, starp ebrejiem un neebrejiem noslēgtās jauktās laulības, kuras pēc rabīnu morāles tika uzskatītas par šķīstības pārkāpšanas aktu, un, sevišķi, tirgū nonākušās «elkiem» ziedotas gaļas izmantošana uzturā.
Vēstulē galatiešiem tiek stingri nosodīts Kēfa, t. i., Pēteris, par to, ka pret ēdienu aizliegumiem izturējies divkosīgi, «liekuļojis» (Vēstule galatiešiem, II:11—14). Šis motīvs — atzīmēsim to starp citu — iekļauts naidīgajā tradīcijā, kas tolaik veidojās pret «divpadsmitā» galveno vadoni: pat evaņģēlijos Pēteris attēlots kā mazticīgs, bikls cilvēks, kas spēj atteikties no mesijas jau pirmajā briesmu brīdī. Tomēr epistolārā cikla citā vietā Pāvils ieteic tādu pašu pielāgošanās uzvedību: «ja ēdiens ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam gaļu neēdīšu» (1. vēstule korintiešiem, VIII: 13).
Daudzu diskusiju un svārstību rezultātā šie ierobežojumi tika atzīti par kristietismam liekiem, jo tos radījuši senie Mozus likumi. Tā radās dīvaina un ievērojamā mērā patvaļīga doktrīna par attiecībām starp cilvēka darbību vispār un ticību, un vēlāk tā gadsimtiem ilgi mocīs teologu apziņu, sākot ar pirmajiem «gnostiķiem» līdz Augustīnam, no viduslaiku nominālistiem līdz Luteram, kas bija cīnītājs par ticības īpašām prerogatīvām attieksmē pret Romas baznīcas ētiskiem un rituāliem priekšrakstiem.
Sadursme starp Pāvilu un Pēteri (Kēfu) sakarā ar ēdienu aizliegumiem
(Vēstule galatiešiem, II:11—16)
Bet, kad Pēteris nonāca Antiohijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija atnākuši, viņš ēda kopa ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem. Un līdz ar viņu liekuļoja arī tie pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdz. Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc paganu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest nejūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida? Mēs dzimuši jūdi un ne pagānu grēcinieki. Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisns pēc bauslības darbiem, bet ticībā uz Kristu Jēzu, arī mēs esam piegriezušies ticībā Kristum Jēzum, lai taptum taisni Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūs taisns.
Pāvila sociālā mācība
(1. vēstule korintiešiem, VII:20—24)
Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts.
Ja esi, vergs būdams, aicināts, neskumsti par to! bet, ja arī vari tapt svabads, tad labāk paliec.
Jo, kas ir aicināts par tā Kunga mācekli, vergs būdams, tas ir tā Kunga atbrīvots; tāpat, ja kas aicināts, brīvs būdams, tas ir Kristus vergs. Jūs esat dārgi atpirkti; netopiet par cilvēku vergiem. Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts.
Sabiedrisko attiecību jomā kopienu struktūru pagaidu rakstura izjūta, ko izraisīja «nākošās pasaules» gaidas, izpaudās pasivitātē un neieinteresētībā apkārtējā dzīvē: «Katrs lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts. Ja tu esi vergs, necenties mainīt savu stāvokli, pat ja tev ir iespēja atbrīvoties, neizmanto to.»
Citā vēstulē, kas bez šaubām radusies dažus gadu desmitus vēlāk, pamācība šai sakarā ir vēl kategoriskāka, turklāt bez mesiāniskiem solījumiem: «Kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi» (Vēstule efesiešiem, VI:5). Turpretī kad vergs Onēsims, kas vienlīdzību evaņģēliju izklāstā bija izpratis burtiski, pameta savu bagāto kungu un meklēja patvērumu pie apustuļa, — verga bēgšana pēc Romas likumiem tika sodīta ar nāvi, — Pāvils atdeva viņu atpakaļ ar vēstuli, kas saglabājusies epistolārijā, aicinādams kungu būt iecietīgam pret bēgli, ja «viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi» (Vēstule Filemonam, XII: 18).
Tas pats būtu sakāms par cieņu pret imperatora varu — pretstatā citu kristiešu grupu niknajai opozīcijai: «Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas kā vien no Dieva» (Vēstule romiešiem, XIII: 1). Tā sāk iezīmēties kristietisma iesakņošanās process, kas beigsies ar Konstantīna ēras iestāšanos.
Sieviete nav nekā ieguvusi šī procesa gaitā. Gluži otrādi, pazemotības stāvoklis, kurā tā bija atradusies sabiedrībā, nostiprinājās. Sieva pakļaujas vīram, «jo vīrs ir sievas galva» (Vēstule efesiešiem, V:23). Atklājas pat negaidīta atgriešanās pie ebreju likumdošanas, kas citos gadījumos tiek izsludināta par pārvarētu. Tā, Pāvils atsaucas uz nostāstu par pasaules radīšanu 1. Mozus grāmatā, lai apstiprinātu neskaidro situāciju, ka vīrs nav cēlies no sievas, bet gan sieva (sieviete) no vīra, un tāpēc kopienā tai jāvalkā savas pakļautības zīme — jāapsedz galva (1. vēstule korintiešiem, XI:3—12).
Taču tieši saskaņā ar jūdaisma paražām precētās sievietes nedrīkst rādīties cilvēkos bez galvassegas. Ja viņas to darīs, Pāvils piebilst, tās zaudēs eņģeļu _ cieņu, izraisot viņos neķītras alkas. No šīm aplamībām arī radies paradums neielaist sievietes baznīcās bez galvassegas un likt atraitnēm un mūķenēm apsiet galvu ar lakatu.
Tātad — vienaldzība pret verdzību, paklausība pastāvošai varai, sievietes pazemošana attieksmē pret vīrieti, gaidot, ka šai zemē nonicinātās tiesības tiks visiem nodrošinātas «citā saulē». Pāvila izteikums par, to, ka «Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes» (Vēstule galatiešiem, III:28), jāizvērtē reliģiskā nozīmē («jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū»), un jāizprot reālā nozīmē. Tie paši ebreji varēja cerēt uz atpestīšanu tikai, «līdz kamēr pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas» (Vēstule romiešiem, XI: 25) valstībā.
Pasaule, uz kuru šīs vēstules orientē ticīgos, ir ireala, un tas tad arī ļauj zemes virsū saglabāt visas netaisnības.
Tāpēc runāt par kristīgo doktrīnu, ka tā aizgājusi tālāk par marksisma sociālo mācību, — to nereti nākas dzirdēt — ir vienkārši bezjēdzīgi; tas ir pārmetums bez mazākā pamata.
Reliģiskā doktrīna varēja piedāvāt vienīgi perspektīvu brīvprātīgi pieņemt to, ko cilvēkam bija uztiepusi sabiedrība.
MIESAS UN DVĒSELES ANTITĒZE
Sabiedrības stingra šķiriska. dalījuma apstākļos-, kādi ir raksturīgi antīkajai pasaulei un citās formas ari šodien vēl joprojām ietekmē sabiedrību, pasaulē gaidāmās nenovēršamas mītiskas atbrīvošanas pasludināšana bija ārkārtīgi nozīmīgs fakts. Atbrīvošana bija apsolīta vismaz «paradīzes» mūžīgajā svētlaimē, par ko sapņoja senās Persijas tautas, cerēdamas gūt gandarījumu par neauglīgo dabu viņu apdzīvotajā zemē. Šo sapni ar jūdaisma starpniecību pārmantoja kristietisms un islams.
No vienas puses, vēsts par atpestīšanu sekmēja pieaugošo krīzi mantīgo ļaužu drošības izjūtā un pārliecībā par viņu privilēģiju pastāvīgumu; no otras puses, tā radīja ideoloģisku pamatu cilvēka eksistences apstākļu iespējamai uzlabošanai.
Reliģiskā virsbūve, pat ja tā ir atsvešināta ireālā pasaulē, vienmēr ir reāls fakts, kas iedarbojas uz pašas sabiedrības attīstību un ieplūst ekonomikas un ražošanas likumu gultnē, kura nosaka šo attīstību.
Mesijas krustā sišanas izpirkšanas jēgu — «jūdiem apgrēcība, bet grieķiem ģeķība» (1. vēstule korintiešiem, I: 23), — kas Pāvilam piedēvētajā epistolārajā daiļradē tiek uzlūkota par Jēzus saistības saraušanu ar apkārtējo pasauli, labprāt uztvēra plašas vergu masas, kas tajā saskatīja sava sociālā pazemojuma sublimāciju, ja jau kāda dievība tik ātri bija pārņēmusi viņu mocības. Pats dievs bija gribējis, lai Jēzus, viņa «vajātais vergs», pēc Jesajas un Izraēla vēlo praviešu priekšstatiem, kļūtu par pestīšanas drāmas varoni. Bet ticīgais izrādījās dieva vaiga priekšā tādās attiecībās, kas bija analoģiskas verga un kunga attiecībām.
Reālajām šķiriskajām attiecībām piešķirot metafizisku jēgu, tika veicināta vergturu sistēmas elastīgāka orientācija tās bojā ejas priekšvakarā ekonomisku un sociālu un nebūt ne reliģisku satricinājumu rezultātā.
Tomēr gadsimtiem ilgi kristieši vairījās attēlot savās kulta vietās krustā sistu Kristu: Kristus un krusta zīmējumi sastopami atsevišķi un nekad netiek apvienoti. Zināms stabils sociāls apjukums, uz ko norāda Pāvils, joprojām ir apjaušams līdz pat 5. gs. vidum, kad uz sv. Sabīnas bazilikas vārtiem Aventīna pakalnā Romā mākslā pirmoreiz parādās krustā sistā dieva attēls.
Priekšstatus par pakļautību, kurā joprojām atradās cilvēku vairākums, attiecinot uz ideoloģijas jomu, radās vajadzība dziļi pārveidot visu dzīves veidu. Šīs prasības apzināšanās izpaužas jau evaņģēlijos. Grieķu termins metanoia, kas tajos tiek lietots, apzīmē «mainīt domāšanas veidu» un galu galā «pievērsties jaunajai ticībai».
Uz draudzes reliģiskās un morālās pieredzes bāzes, kad pasaules gala gaidas sāk vājināties, konflikts starp pakļautajiem un verdzinātājiem, nabagiem un bagātiem, starp gaismu un tumsu Pāvila sacerējumos pārvēršas par konfliktu starp «miesu», kas izprotama kā ļaunuma būtība, un «garu» — cilvēka dievišķo elementu. Viņam vēl nav izveidojies tas absolūtais duālisms, kas ar laiku pārvērtīs cilvēku par pasīvu objektu cīņā starp pārdabiskiem spēkiem, kā tas bija gnosticismā 2. gs. otrajā pusē. Taču Pāvila doma tam ir jau tik tuva, ka nav izslēgta dažādu autoru vēlāku interpolāciju iespēja svēto rakstu tekstos.
Gnosticisms līdzās hiles — matērijas un pnelmas — gara kategorijai atzīst arī trešo elementu — psihi jeb dzīvības dvašu. Tā radās šī trihotomija, kas pēc tam ieņems ievērojamu vietu kristīgajā antropoloģijā, tā ka sāks veidoties priekšstats par cilvēku vēstures trim secīgām fāzēm, un šis priekšstats veidosies citu mācību un to vidū arī trīsvienīguma doktrīnas ietekmē.
PREDESTINĀCIJA UN DIEVGALDA LITURĢIJA
Visi cilvēki atbilstoši trejādam dalījuma principam dalījās miesīgos, psihiskos un garīgos.
Pāvils nešaubās, ka pirmie ir tie, kas dzīvo, rūpēdamies par materiālās dzīves vajadzībām; otrie vēl jūt, ka ir saistīti ar formālu priekšrakstu normām, kuras ir obligātas kopienā; un tikai garīgie cilvēki apveltīti ar dieva svētību. Ikviena viņu rīcība vēršas par labu darbu, pat ja viņi paši to neapzinās.
Runa ir par neizskaidrojamu izvēli. Pats par sevi cilvēks predisponēts tikai uz «grēka verdzību»: «Jo to labu, ko es gribu, es nedaru; bet to ļaunu, ko es negribu, es daru» (Vēstule romiešiem, VII: 19). Tāpēc arī cilvēcei dievs devis likumu, lai tā pārliecinātos, ka nespēj pārvaldīt pati sevi saskaņā ar pašas normām, un uzticētos dieva gribai. Kas ir izslēgts no izredzēto skaita, tas nolemts bojā ejai.
Līdz ar to mēs ienākam teoloģiskā determinisma jomā.
Abstraktas teoloģijas studijas, starp citu, tajā laikā vēl nebija sākušās — toreiz tās būtu smieklīgas; aiz dievišķās nolemtības idejas, kas nostiprinājās kaislīgos un vētrainos strīdos, nojaušams tikai, ka sabiedrības tiesiskajā un morālajā struktūrā kaut kas nav kārtībā un jaunais ceļš ir ne vien iespējams, bet arī nenovēršams.
Grieķu-romiešu pasaules apstākļos «nolemtie» neizbēgami apjauta pasaulē notiekošos pārveidojumus to reliģiskajā izpausmē un nevis konkrētās ekonomiskās un sociālās attiecībās. Zināmā mērā pat Pāvila ideoloģiju varēja uztvert kā «atsvešināta» cilvēka atsaukšanos uz laicīgās sabiedrības prasībām, uz reālas dzīves vēsturiskumu.
Ticības un likuma nesavienojamība tika argumentēta, izmantojot veselu sēriju sofismu, kas it kā anticipēja talmudistu metodoloģiju. Šī metode ir acīmredzama visa epistolārā krājuma divās visievērojamākajās vēstulēs: galatiešu draudzei Mazāzijas centrālajā zonā un romiešiem.
Pāvils virzās pa jūdaistiskās tradīcijas gultni, un viņam likums ir tas, kas ebrejiem pasludināts svētajos rakstos, t. i., Vecajā derībā. Patriarhs Ābrahams tomēr tiek aplūkots kā kristīgās «cilts» aizsācējs, jo viņš bija ticējis Jahves solījumam, pirms vēl tika pasludināti Mozus likumi. Jaunpievērstie, lai kāda būtu viņu nacionālā izcelsme, ir Ābrahama «jaunie dēli», īstie jūdi.
Līdzīga pārliecība zināmā mērā saskaras ar rasismu — ar «ačgārnu» rasismu. Pāvils attiecina uz kristiešu draudzēm etniskās elitaritātes ideju, par ko tik lepni bija Vidusjūras diasporas jūdi. Kristieši, jūdu mantinieki un sekotāji, tika pielīdzināti savvaļas olīvpalmas zariem, kas uzpotēti uz kultivētas olīvpalmas celma, lai liktu vecajam kokam atkal uzzelt (Vēstule romiešiem, XI: 17— 24). Pa šo ceļu kristieši nostaigās ļoti tālu, līdz pat Vecās derības dievības pārvēršanai par cilvēces ienaidnieku, ļaunu dievu, kas turpmāk kļūs par Markiona un gnostiķu spekulāciju objektu.
Ari pats Kristus Pāvila sacerējumos mazpamazām attālinās no pirmo rakstu vienkāršā mesiāniskā tēla.
Cilvēks lemts nāvei Ādama grēka dēļ, kaut gan viņa grēks vēl nav saldkaires akts, kā vēlāk apgalvos sv. Augustīns, bet gan atkāpšanās, no dažām normām, ko par varēm bija uztiepis paternālistiska tipa dievs, analoģisks grieķu mitoloģijas Zevam, kas bargi soda Prometeju par to, ka viņš atklājis cilvēkiem uguns noslēpumu.
Kristus ir «jaunais Ādams», kas ar savu pašuzupurēšanos «dārgi atpircis» cilvēku no nāves (1. vēstule korintiešiem, VII:23), — ekstravaganta, tomēr apspiesto slāņu tūdaļ uztverta koncepcija.
Pildot kristīšanas rituālu, ticīgais līdz ar to nomirst šai pasaulei, atbrīvojas no «agrākā cilvēka» un nodrošina sev izdzīvošanu augšāmcelšanās rezultātā. Pāvilam kristīšana ir tikai ticības akts, apliecinājums, ka «tas, kas mirstams, apvilks to nemirstību» (1. vēstule korintiešiem, XV:54); bez šīs pārbaudes ticīgie «pazudīs», tai skaitā arī tie, kas jau ir miruši. Tāds ir jaunās ticības patiesais credo. Taču citiem pestīšanas kultiem pievērstie spriež tieši tāpat.
Dievgalda liturģija atjauno dažas senas jūdaistiskās tradīcijas, kas pieminētas arī Nāves jūras manuskriptos.
Taču tai piemīt arī dažu mistisku reliģiju svētās maltītes rituāls, kurā īstenojas indivīda mistiska savienība ar dievu. Kristus reālā klātiene gan ir saistīta ar maltītes dalībnieku tikumisko uzvedību. Ja viņu vidū rodas strīdi, ja nāk gaismā viņu nepiedienīgā rīcība, ja maltītes dalībnieku vidū izrādās tādi, kas paši ēd, cik spēj, atstājot citus izsalkušus, svētais vakarēdiens zaudē jebkuru nozīmi. Tādā gadījumā, «kas necienīgi ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam sodu, ka viņš neizšķir tā Kunga miesu» (1. vēstule korintiešiem, XI: 29).
Priesteris maizi un vīnu oficiāli pagaidām vēl neiesvētī.
Dievgalds, pēc Pāvila domām, ir kolektīvs rituāls, kas dibinās uz savstarpējas mīlestības solidaritāti. Grieķu termins agape — «komūna ar mistērijas kultu» — drīz sāks apzīmēt pašu ticīgo pulcēšanos brālīgam vakarēdienam, iekams vēl primitīvā liturģija pārvērtīsies par sakramentu. Vārds «sakraments» (sacramentum — grieķu vārda «mistērija» tulkojums latīņu valodā) sākotnēji apzīmēja iesvētīšanas, iniciācijas rituālu.
Ne visi piekrita Pāvila uzskatiem.
Viņa epistolārajā ciklā dažviet skan atbalsis, kurās saklausāmi nikni strīdi starp sludinātājiem — sāncenšiem, emociju sadursmes, ko nekādā ziņā nevar uzskatīt par labvēlīgu jūtu uzplūdu. Tāds ir Apolls, kas ar cieņu tiek pieminēts agrīnā kristietisma laikos, — ebrejs no Aleksandrijas, «izglītots vīrs» un «labs rakstu pazinējs», kurš.
«bija izmācīts tā Kunga ceļā» (Apustuļu darbi, XVIII:24, 25). Tomēr viņu nikni atmasko apustulis Pāvils divās vēstulēs korintiešiem par to, ka viņš tīri alegoriski skaidrojis mācību par atpestīšanu — «šīs pasaules gudrības» garā. Pāvils, izmantodams vārdu spēli, kas saprotama tikai grieķu valodas pratējam, nosauc viņa sekotājus Korintas kristiešu vidū par «apollumēnoi», kas nozīmē «nosodījumu», «lāstu» (1. vēstule korintiešiem, I:18; latv. tulkojumā — «ģeķība»).
Cīņa pret Pāvilu turpinājās visu otro gadsimtu.
Gandrīz visi raksti, kas radušies Mazāzijā, tādi kā Barnabas un Ignātija vēstules vai Polikarpa martirologs, sekoja viņa mācībai. Turpretī tie, kas bija cēlušies «Romas Rietumos» (piemēram, Klēmenta vēstules vai Hermas «Draudzes gana» autori), atspoguļo citas izjūtās. Galu galā abi strāvojumi saplūst, un Pāvila mācību vēlāk atzīst baznīcu vairākums, taču ne bez epizodiskām, bet zīmīgām pretrunām.
Kristietības vēsture 