JOSEFA FLĀVIJA MĪKLA
Kristietisma vēsturnieku vidū pēdējos gadu desmitos izvirzījušies daudz jautājumu sakarā ar Josefa Flavija darba «Jūdu karš» dažu fragmentu (pavisam tie bija pieci) tulkojumu no 11.-12. gs. senslāvu (vai senkrievu) valodas.
Tur rodama diezgan dīvaina versija par Jēzus — cilvēka, kas izskatījās pēc kaut kā lielāka nekā cilvēks — notiesāšanu un nāvi. Pašam negribot, viņš esot ticis iesaistīts kādā bruņotā sazvērestībā pret romiešu iekarotājiem — līdzīgi «valdniekam, kas nekad nav valdījis».
Vīlušies par viņa atteikumu iebrukt Jeruzalemē un iznīcināt romiešu garnizonu, «ebreju vadoņi» un «rakstu mācītāji» esot iedevuši Pilātam 30 talantus, lai dabūtu atļauju «pretēji sentēvu likumiem» sist to krustā.
Dažas detaļas — Jēzum piedēvētie brīnumi, apcietināšana un vēlākā atbrīvošana pēc Pilāta pavēles, epizode ar 30 denārijiem —, bez šaubām, ir absurdas un pārņemtas no evaņģēlijiem. Ir atzīmētas dažas šī teksta pārveidojumu pazīmes. Bet, ja runa ir par interpolācijām, tad, ievērojot, ka visas šīs epizodes nav Flāvija darba grieķu oriģinālā, tās attiecināmas uz laiku, agrāku par 11.— 12. gs. Skaidrs, ka to nevarēja izgudrot neviens no kristīgās baznīcas tekstu pārrakstītājiem viduslaikos, kad Jēzus tēls jau bija nostabilizējies uz teoloģiskās bāzes.
Iespējams, ka līdzīga epizode bijusi kādā no Flāvija darba senākajiem rokrakstiem aramiešu vai grieķu valodā un pēc tam varētu būt saglabājusies kādā tālā Austrumu nostūrī.
Jēzus Josefa Flāvija darba slavu tulkojumā
Tad parādījās kāds cilvēks, ja to var saukt par cilvēku. Viņa izskats un vaibsti bija cilvēciski, taču viņš izskatījās pēc kaut kā lielāka nekā cilvēks, un arī viņa darbi bija dievišķīgi: brīnumdarbi, kurus viņš darīja, bija pārsteidzoši un vareni. [.. ] Daži par viņu teica: «Viņš ir mūsu pirmais likumdevējs, kas ir augšāmcēlies no mirušajiem, daudzus izdziedēdams, viņš pierādījis savu visspēcību.» Citi uzskatīja, ka viņš ir dieva sūtīts. Tomēr daudzās lietās viņš nepakļāvās likumam un neievēroja sabatu, kā to prasīja tēvu paraža; vispār viņš nedarīja nekā netīra, nekur nepielika roku, bet izmantoja vienīgi vārdus. Daudzi no pūļa viņam sekoja un uzklausīja viņa pamācības, un daudzi tika satraukti, jo domāja, ka, pateicoties viņam, Izraēla cilts spētu atbrīvoties no romiešu rokām. Parasti viņš labprāt apmetās pie pilsētas Eļļas kalnā [.. ].
Redzēdami viņa spēku un to, ka ar vārdu viņš paveic visu, ko vēlējās, cilvēki lūdza viņu ienākt pilsētā un pieveikt romiešu karaspēku, un nogalināt Pilātu, un valdīt pār viņiem. Taču viņam tas nerūpēja.
Uzzinājuši par viņu, ebreju vadoņi sapulcējās kopā ar augsto priesteri un sacīja: «Lai pretotos romiešiem, mēs esam pārāk bezspēcīgi un vāji kā atslābis loks. Iesim un teiksim Pilātam, ko mēs jūtam, un mums nebūs nepatikšanu.» [..]Un viņi devās pie Pilāta, lai paziņotu par viņu.
Tas aizsūtīja cilvēkus, pavēlēja nogalināt daudzus no pūļa un apcietināja brīnumdarītāju. Labāk viņu iepazinis un redzēdams, ka viņš dara labu, bet nevis ļaunu, un nebija dumpinieks, ne arī tīkoja pēc valdnieka varas, Pilāts to atbrīvoja; un, patiesi, viņš izdziedināja tā sievu, kas jau bija tuvu nāvei.
Atgriezies savās ierastajās vietās, viņš atkal atsāka savu darbošanos un no jauna ap viņu pulcējās vēl lielāks ļaužu skaits. [. . ]Likuma sargi, skaudības pārņemti, iedeva Pilātam trīsdesmit talantu, lai tas pavēl viņu nogalināt. Viņš tos paņēma un atļāva viņiem pašiem izpildīt to, ko tie vēlējās. Tā viņi to sagūstīja un sita krustā, pretēji sentēvu likumiem.
(No «Jūdu kara» senslāvu tulkojuma, 2. grāmata.)
Tā laikmeta jūdu pasaules vēsturē vispār rodams daudz liecību par dažāda veida pret romiešiem vērstiem nemieriem, sākot ar sacelšanos Gamalas Jūdas (saukts par «Galilejieti») vadībā pret tautas skaitīšanu, kuru m. ē. 6. gadā pēc Augusta pavēles veica Sīrijas legāts Sulpīcijs Kvirīnijs, līdz Teidas «ēģiptieša» asiņainajiem varoņdarbiem ar četriem simtiem vai četriem tūkstošiem sekotāju, kas bija sapulcējušies tuksnesī un tur nogalināti starp 44. un 46. gadu. Apustuļu darbos abi šie neveiksmīgie karagājieni tiek pieminēti ar zināmu sarūgtinājumu un noder secinājumam, ka «Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks. Bet, ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt» (V:35—39).
Vēl ir zināms, ka drīz pēc Hēroda Lielā nāves kāds vergs no valdnieka nama Simons, nācis no Jordānas ielejas, aizdedzināja Jerihas valdnieka pili un nosauca sevi par «ķēniņu», t. i., par mesiju. Par viņu savā «Vēsturē» stāsta arī Tacits (V:9). Gana Atronga nodibinātā dumpinieku valsts īsu brīdi pastāvēja Galilejā, bet pats Atrongs drīz traģiski gāja bojā. Kad Galilejā cits Jūda, Ecehijas dēls, uzbruka ieroču noliktavai, to kopā ar līdzgaitniekiem romieši nogalināja.
«Jūdu senatnē» (XVIII:4) Josefs Flāvijs stāsta par kāda samariešu pravieša avantūru. Tas m. ē. 36. gadā mēģinājis parādīt saviem mācekļiem svētos priekšmetus, kurus, kā vēsta sena leģenda, Mozus bija paslēpis Gerizima kalnā. Sapulcējies milzīgs bruņojies pūlis, bet to ātri vien izklīdinājuši Poncija Pilata uz notikuma vietu atsūtītie karavīri. Iespējams, ka šī epizode bija par iemeslu, kādēļ nākošajā gadā Pilatu negaidot atsauca atpakaļ uz Romu: samarieši, Tibērija draugi, bija iesnieguši protestu Sīrijas legātam Vitelijam, un Pilatam steigšus bija jāatstāj zeme.
«Jūdu karā» (II:3) stāstīts vēl par vienu ēģiptiešu cilmes «pravieti», kas, sapulcinājis tuksnesī vairāk nekā 30000 bruņotu vīru, laikā no m. ē. 52, līdz 58, gadam devies karā pret Jeruzalemi, bet ticis sakauts un izglābies bēgot.
Visas šīs nežēlīgās un neveiksmīgās cīņas epizodes nevarēja nerosināt reliģisku atbalsi: tālaika apstākļos revolucionārais nemiers un mesiāniskie uzliesmojumi neizbēgami pārauga par mītu. Sai mīta dūmakā tīta arī pieminētā epizode no Josefa Flāvija darba senslāvu tulkojuma.
Nav šaubu, ka pārējās liecības par Jēzu, kādas rodamas «Jūdu senatnes» grieķu teksta 18. un 20. grāmatā, tāpat nav patiesas.
Josefs ir visai apsviedīgs, bet vienlaikus neparasts tā laika ebreju intelektuālis. Viņa darbi ir galvenais ar kristietismu nesaistītais avots par to gadu notikumiem Palestīnā. Citi autori, piemēram, ģeogrāfs un dabzinātnieks Plīnijs Vecākais, kas gāja bojā Vezuva izvirduma laikā m.ē. 79. gadā, vai Pausānijs, pat «Vēstures» autors Tacits, Josefa darbus varējuši papildināt mazā mērā.
Josefs, dzimis ap m. ē. 37.—38. gadu farizeju priesteru ģimenē, arī pats bija priesteris Jeruzalemes templī. 67.
gadā Josefs tika iesaistīts pirmajā jūdu karā. Viņam uzticēja karaspēka pavēlniecību un pretestības organizēšanu Galilejā, kuru tas labi pazina. Taču, cietis sakāvi, viņš gandrīz tūdaļ pat pārgāja romiešu pusē. Lai iegūtu Vespasiāna labvēlību, no kura nama viņš vēlāk esot dabūjis iesauku Flāvijs, viņš bija gatavs uz visu un pat apgalvoja, ka ebreju tauta esot maldināta ar viltus pravietojumiem un ka īstais mesija, kuru pareģojuši noslēpumaini orākuli, neesot neviens cits kā uzvarām vainagotais romiešu iekarotājs, kas 69. gadā, svētās pilsētas krišanas priekšvakarā, uzkāpa imperatora tronī.
Par šiem notikumiem Josefs vēstī sava «Jūdu kara» septiņās grāmatās. Darbs sākotnēji bija uzrakstīts aramiešu, pēc tam paša autora pārtulkots grieķu valodā laikā no 75. gada līdz 79. gadam. Tam sekoja «Jūdu senatne» divdesmit grāmatās, kas rakstītas no 93. gada līdz 94. gadam grieķu valodā, lai cilvēki labāk zinātu tās tautas politiskās, reliģiskās un kultūras tradīcijas, kuru viņš bija nodevis, bet ar kuru allaž jutās saistīts. To rakstnieks pārliecinoši pierādīja savas dzīves pēdējos gados: 97. gadā sarakstītajā nelielajā pret antisemītisku gramatiķi vērstajā pamfletā «Pret Apionu» un tendenciozajā, tomēr visai zīmīgajā «Autobiogrāfijā», kas pabeigta 99. gadā, īsi pirms autora nāves, kad Romā uzliesmoja ebrejiem naidīga kampaņa sakarā ar to, ka daudzas jūdu kopienas tolaik, pēc Jeruzalemes tempļa sagrāves 70. gadā, bija at teikušas iemaksāt imperatora kasē naudas nodevu, kuru sākotnēji diaspora bija paredzējusi Jeruzalemes tempļa vajadzībām. Pret tiem tad arī vērsās Domitiāna represijas.
Šīs īsās ziņas ir pietiekamas, lai pārliecinātos, ka ar Josefu Flāviju nekādi nevar saistīt tās. divas liecības, kuras viņam tiek piedēvētas «Jūdu senatnē» — darbā, kas līdz mūsu dienām nonācis tikai trīs senos grieķu norakstos, no kuriem pats senākais nav vecāks par 9.— 10. gs.
Flāvija liecība
(«Jūdu senatne», XVIII:3)
Ap to laiku parādījās gudrs cilvēks — Jēzus, ja viņu vispār var saukt par cilvēku: viņš patiesi paveica brīnumainus darbus un mācīja cilvēkus, kas tiecās pēc taisnības. Viņam pievienojās daudz jūdu, kā arī daudz grieķu. Viņš bija mesija (Kristus). Un pēc tam, kad Pilāts mūsu ievērojamāko cilvēku nodevības dēļ sodīja viņu ar nāvi krustā, tie, kas viņu mīlēja no paša sākuma, mīlēja viņu joprojām. Patiesi, viņš parādījās trešajā dienā, atkal dzīvs, ar to piepildīdams dievišķā pravieša pareģoto šo un vēl tūkstošiem citu brīnumu. Vēl šobrīd nav sarukusi to ļaužu cilts, kas nosaukti pēc viņa par kristiešiem.
Fragmentā, kas pazīstams ar nosaukumu «Flāvija liecība», par Jēzu tiek runāts kā par gudru cilvēku, «ja viņu vispār var saukt par cilvēku», kas apveltīts ar neparastām spējām; Pilāta notiesāts uz nāvi, viņš trešajā dienā augšāmcēlies un tiek to cilvēku cienīts, kas pēc viņa «nosaukti par kristiešiem». Vēl tiek precizēts: «Viņš bija mesija.» Turpretī mums ir zināms, ka Josefam mesija bija Vespasiāns. Te iejaucies kāds nezināms kristiešu pārrakstītājs, būdams satriekts, ka Josefa detalizētajā vēstījumā nav ne reizes pieminēts Jēzus; viņa patvaļīgā iejaukšanās ir tik uzkrītoša, ka pat lielākā daļa mūsdienu teologu — gan katoļu, gan protestantu— apšauba visa fragmenta autentiskumu. Varam pat precīzi noteikt laiku, kad šī interpolācija notikusi, jo Origens 3. gs. pirmajā pusē par to nezināja (savā grāmatā «Pret Celzu» (I, 47) viņš pat apgalvo, ka Josefs nav ticējis Jēzum kā mesijam), toties Cēzarejas Eisebijs, Konstantīna laiku galma vēsturnieks, 4. gs. sākumā savā «Baznīcas vēsturē» minēto epizodi atstāsta vairākkārt ar patiesu līdzjūtību, tā ka viņa fabricējumā nav nekā dīvaina.
Ne mazāk apšaubāms liekas otrs īss «Jūdu senatnes» iespraudums, kur attēlota Jēkaba, «par mesiju sauktā Jēzus brāļa» (XX:9), varmācīgā nāve, — un to pašu motīvu dēļ. Turpretī Jāņa Kristītāja nāves epizodi Josefs atstāsta bez mazākās saistības ar Jēzu (XVIII:5). Viņš vienīgi piemin, ka Hērods Antipa licis apcietināt un Maherontas cietoksnī zvēriski nogalināt kādu viņam netīkamu pravieti, jo tas esot savācis lielus fanātiķu pūļus un aicinājis tos kristīties un «dzīvot taisnprātīgi». Evaņģēliji vēl piebilst, ka Jānis esot asi nosodījis asinsgrēka attiecības starp valdnieku un viņa pusbrāļa Hēroda Filipa laulāto draudzeni Hērodiādi; viņas sakūdīts, Hērods sodījis Jāni ar nāvi, nocērtot galvu. Tas arī bijis par iemeslu, kāpēc Jēzus sācis publiskos sprediķus.
Nav šaubu, ka fakti, par kuriem Josefs Flāvijs minējis pavisam citos nolūkos, pārveidoti vēlākā laikā.
Pirmā Jūdejas kara vēsturi uzrakstījis, arī grieķiski, Tiberiādas Justīns, dzimis Galilejā, miris ap m. ē. 100. gadu.
No viņa teksta saglabājušies tikai nenozīmīgi fragmenti.
Taču, kad 9. gs. Bizantijas patriarhs Fotijs to vēl lasīja pilnībā, viņš arī nebija atradis tur pieminētu Jēzus vārdu.
Citu tā laika (līdz pat m. ē. 2. gs. vidum) kristietismam nepievērsušos autoru liecībās par Jēzu — to ir maz, tās visas ir apstrīdamas un, iespējams, pat ir vēlāki iespraudumi (runa ir par Plīnija Jaunākā, Tacita, Svetonija un Hadriāna darbiem) — pieminēts vienīgi Kristus vārds, kas jau kļuvis par kāda dievišķa pestītāja rituālos lietotu nosaukumu. Arī tie visi piešķir visai mazu ticamību Jēzus personas vēsturiskajai eksistencei.
Viņa vārds tomēr samērā bieži pieminēts mūsu ēras pirmo gadsimtu oficiālajā jūdaisma literatūrā, un nereti asu uzbrukumu veidā. Talmuds, kas radies, saplūstot 1.—3. gs. Mišnai (norādījumiem, mācībām) un 3.—5. gs.
Ghemarai (komentāriem), apgalvo, ka Jēzus esot kāda romiešu karavīra Panteras vai Panderas un kādas ebreju pusprostitūtas Marijas dēls un miris, «pakārts pie koka» (t. i., pie krusta) kā šarlatāns, burvis un blēdis. Šīs Nācaretes Jēzus polemiskās biogrāfijas pēdas rodamas arī dažu neebreju rakstnieku darbos: 2. gs. pirmajā pusē filozofs Celzs to pārstāsta savā pret kristiešiem vērstajā traktātā «Patiesais vārds»; traktāts gan gājis zudumā, taču pilnībā izklāstīts Origena atspēkojumā («Pret Celzu», I, 32, 33, 69).
Skaidrs, ka tas ir mēģinājums ar atpakaļēju datumu vērst leģendu pret Jēzus tēlu, izmantojot pretrunīgas un paradoksālas detaļas no populārajiem Jēzus dzīves nostāstiem. Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka vārds Pantera jeb Pandera nav nekas cits kā grieķu vārda parthenos («jaunava») pārveidojums, t. i., karikatūra par ticību Marijas brīnumainajai ieņemšanai, par kuru vēstī evaņģēlisti Matejs un Lūka. Vēsturiska pamata nav arī «Toladoth Ješu» jeb dažādiem «Jēzus ciltsrakstiem», kas parādījušies ne agrāk par 8. gs. Tie gluži vienkārši ir Jēzus dzīves aprakstu jūdaistiskas rekonstrukcijas, kas atkārto no kristiešu leģendām ņemtās ziņas, vienīgi deformētas kristietismam pašos raksturīgākajos aspektos.
Kristietības vēsture 