JĒZUS ĢIMENE
Par ģimeni, kurā bija dzimis Jēzus, evaņģēliji sniedz maz ziņu, kas tomēr dod daudz vielas ticīgo iztēlei: ģimenē ir tēvs, māte, četri brāļi un vismaz divas māsas.
Jāzepa — Jēzus tēva — tēls ir neskaidrs. Tas, ka viņš bijis amatnieks, esot izsecināms no Mateja evaņģēlija (XIII:55), kur jautāts, vai viņš neesot «tā amatnieka dēls?»; taču aramiešu dialektā šī vārdkopa vienkārši nozīmē «amatnieks», tāpat kā «cilvēka dēls» nozīmē vienīgi «cilvēks». Kādā senākā tekstā patiešām teikts: «Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls ..» (Marks, VI:3).
Laikā, kad vēl nebija nobriedusi ideja par mesijas dievišķo cilmi, Jāzepam tika piedēvēta izcelsme no kādas Dāvida cilts ģimenes. Ja Jēzu nav radījis Jāzeps, bet gan dieva «gars», šī ģenealoģija zaudēja jēgu; sena un sarežģīta, tā Jāzepa tēvu saista ar Dāvida dinastiju, kā vēsta Mateja (I:1—17) un Lūkas (III:23—38) evaņģēlijs.
Šis pretrunas vairs netika ievērotas, kad tīri jūdaistiska tradīcija, pēc kuras mesija cēlies no cilvēkiem, saplūda ar imigrantu ticējumiem grieķu mistiskām dievībām un pārslēdzās uz pārdabiskiem priekšstatiem par mesiju.
Matejs uzskata, ka Jāzeps ir Jēkaba, Lūka — ka Eļa dēls. Lai viņa ģenealoģija atbilstu dažām maģiskām formulām (trīs reizes pa četrpadsmit), tika atmestas veselas tā senču grupas. Vienīgi apokrifiskie evaņģēliji iztirzā dažus viņa biogrāfijas aspektus. Sv. Jāzepa kults vēlāk veidojas uz pavisam mistiskiem pamatiem. Bet vēl mūsdienās šis process nav beidzies, ja ir taisnība, ka pirms 2. Vatikāna koncila teologi pārrunājuši jautājumu, vai nebūtu iespējams dogmu par šķīstību un debesbraukšanu attiecināt uz Jāzepu.
Evaņģēliju autori uzskatīja viņu par Jēzus īsto tēvu, to, starp citu, liecina Jēzus brāļu un māsu pieminēšana.
Matejs un Marks nosauc brāļu vārdus: Jēkabs, Jāzeps (Josefs), Jūda un Simons. Par māsām vienīgi zināms, ka tās bijušas divas un dzīvojušas Galilejā; saskaņā ar Jēkaba pirmevaņģēliju to vārdi bijuši Melhe un Esha. Kristiešu pirmās paaudzes par to visu nemaz nešaubījās. Jēzus bija pirmdzimtais, nācis pasaulē brīnumainā kārtā; pirms viņa dzimšanas starp Jāzepu un Mariju nepastāvējušas laulāto attiecības; no tā secināms, ka bija arī citi bērni (Matejs, I:25). Tādi ir vissenāko un autoritatīvāko tekstu norādījumi.
Šī normālā ģimenes dzīve neradīja nekādus satraukumus, ne arī strīdus. Viens «no tā kunga brāļiem» dažos pirmavotos tiek pieminēts kā Jēzus pēctecis, kas uzņēmies kādas mācekļu grupas vadīšanu Jeruzalemē pēc Jēzus debesbraukšanas. Uzskatīja, ka Hērods Agripa viņu sodīja ar nāvi, kad Galilejas tetrarhs saņēma no romiešu rokām Jūdejas troni.
Jēzus brāļu pastāvēšana, sāka radīt grūtības, kad askētisku apsvērumu dēļ, kuri bija saistīti ar pakāpenisku «pestītāja» tēla pielīdzināšanu dievībai, nostiprinājās ideja par Jēzus mātes mūžīgo jaunavību — pirms un pēc viņa neparastās piedzimšanas.
Tad sākās spriešana par pārējām Jēzus radnieciskajām attiecībām, par kurām ir norādījumi vienā no apokrifiskajiem evaņģēlijiem: Jēzus brāļi patiesībā esot viņa «pusbrāļi», dzimuši Jāzepa iepriekšējā laulībā, kuru neviens nekur vairs nav pieminējis. Tā domāja daži baznīcas tēvi, piemēram, Origens 3. un Epifānijs 4. gadsimtā. Turpretī Cēzarejas Eisebijs pašos Konstantīna ēras ziedulaikos atklāja vēl otru Mariju — Jaunavas māsu, kas esot bijusi precējusies ar Jāzepa brāli Kleofu jeb Klopu. Un tā Jēzus brāļi kļuva par viņa brālēniem.
Satrauktajā atmosfērā, kādu bija radījis seksuālais rigorisms, kas apvieno reliģisko pilnību ar jaunavības stāvokli, šādi priekšstati, kaut arī ne bez pretrunām, galu galā guva pārsvaru.
Lai pārliecinātu bīskapus, kas nepieņēma šo jauno traktējumu, sv. Hieronīms 4. gs. beigās lika lietā veiklu filoloģisku paņēmienu. Viņš apgalvoja, ka aramiešu termins «brālis» nozīmējot, arī «brālēns», kā tas vispār pieņemts uz laukiem vēl mūsdienās. Manevrs izdevās, un pie šāda skaidrojuma vēl joprojām pieturas teologu lielākā daļa un paši katolicisma vēsturnieki. Taču tam nav nekāda pamata. Tiesa, ebreju un aramiešu valodās nav speciāla termina «brālēna» jēdziena apzīmēšanai un šai nozīmē reizēm tiek lietoti vārdi ach vai aha — «brālis». Taču mūsu evaņģēliji uzrakstīti grieķu, nevis semītu valodā, un klasiskajā grieķu valodā, tāpat kā tautas valodā koinē, vārdam adelphos — «brālis» nevarēja būt citas nozīmes kā vien «ieņemts tai pašā klēpī». Nav pierādījumu, ka tas kādreiz būtu lietots vispārīgākā nozīmē un būtu apzīmējis brāli vispār.
Hieronīma jauno interpretāciju noteica mariānisma ideoloģijas evolūcija un nepavisam ne filologa un Bībeles zinātāja erudīcija.
Māte, Marija (Marjama, Mirjama — samērā izplatīts palestīniešu homonīms) evaņģēlijos pieminēta visai reti un ne vienmēr ar to cieņu, kāda būtu gaidāma, ievērojot iespaidīgo Marijas kulta attīstību un uzplaukumu baznīcas vēsturē. Leģendas par pārcilvēcīgu ieņemšanu bieži sastopamas klasiskajā mitoloģijā, un arī jūdaistiskajā tradīcijā tās nebija nekāds jaunums. Senā leģenda par eņģeļiem, kuri, kā vēstī Bībele, savienojušies ar «cilvēku meitām», pēdējos gadsimtos pirms mūsu ēras stipri veicināja ticības par nevainīgu ieņemšanu izplatīšanos. Vienā no Kumranas 1. alā atrastajiem rokrakstiem, kas sākotnēji saucies par Lameha Apokalipsi un satur aramiešu valodā rakstītu komentāru 1. Mozus grāmatas pirmajām nodaļām, tiek pārstāstīta kāda necila ģimenes traģēdija, kuru zināmā mērā var saistīt ar Jāzepa dzīvesstāstu.
Patriarhs Lamehs bija dzirdējis, ka eņģeļi pavedot sievietes. Redzēdams, ka viņa jaunpiedzimušajam ir nepā GO ru rasts fiziskais izskats (pēc Bībeles no šādiem sakariem dzimuši milži), viņš apšauba sievas godīgumu un pieprasa ziņas no viņas vecākiem; taču paša sieva viņu tūdaļ nomierina, atgādinot par «baudu», ko viņš tai sniedzis laulāto apkampienos (1. Mozus grāmatas apokrifs, II:1—18).
Tomēr mītā par Marijas šķīsto ieņemšanu cits citam uzslāņojas elementi, kas nav pieņemami nevienam Palestīnas ebrejam, piemēram, dieva «gara» kā apaugļotajā iejaukšanās. Starp citu, ebreju valodā termins «gars» ir sieviešu dzimtes un skan ruah, un semīta reliģiozā fantāzija nekādā gadījumā nebūtu spējusi pārvarēt šo lingvistisko šķērsli. Tas ir tik acīm redzami, ka dažos jūdaistiskas izcelsmes apokrifiskajos kristiešu tekstos pirmais dievišķās trīsvienības priekšstats, kādu pazīst gandrīz visas reliģijas (dabiski, ka visvienkāršākais cilvēku ģimenes tips projicējas debesīs, kur visas attiecības līdzīgas zemes virsū pastāvošajām), atklājas kā «Tēvs, Dēls un Māte»; tātad «Gars» ir sievišķa sākotne. Origena citētajā Ebreju evaņģēlijā redzam Jēzu, kas atrauts no šīs pašas trijādības un pacelts debesīs. Muhameds, kas kristietismu iepazina Arābijas nomalēs izkliedētajās reliģisku atkritēju kopienās, pat nedomāja par kristiešu trīsvienības citu koncepciju.
Evaņģēliji sniedz arī citu Jēzus pārdabiskās izcelšanās versiju, kas grūti saskaņojama ar pirmo. Viņš esot kļuvis par «dieva dēlu» tikai kristīšanas brīdī Jordānā. Mirklī, kad uz viņu dūjas izskatā nolaidās «gars», kāda balss no augšas pasludināja: «Tu esi mans mīļais dēls, uz tevi man labs prāts. Šodien es tevi esmu dzemdējis» (Lūka, III:22). Pēdējie vārdi vēlāk no evaņģēlija oficiālā teksta tika izsvītroti. Tomēr tie saglabājušies vienā no nozīmīgākajiem 5. gs. rokrakstiem — D kodeksā, kas satur t. s. Rietumu versiju, kā arī dažos nelielos kodeksos, neņemot vērā daudzo baznīcas tēvu citātus. Epifānijs (4. gs.) norāda, ka šos vārdus vēl varēja lasīt arī Ebionītu evaņģēlijā, bet mazliet citādā veidā — arī Nacariešu evaņģēlijā, kā to liecina divi tā fragmenti, kurus izmantojis Hieronīms. Ebionīti («nabagie») uzskatīja, ka tieši māte un brāļi pamudinājuši Jēzu kristīties.
Pēc vēstījuma par Jēzus dzimšanu Marija evaņģēlijos praktiski vairs nefigurē. Tikai dēla nāves brīdī viņa atkal parādās kopā ar Mariju Magdalēnu, kura nesen atklātajā Fīlipa evaņģēlijā tiek saukta par «Jēzus sievu». Dažos gadījumos, liekas, Jēzus vienkārši noliedz savu ģimeni; «Redzi — mana māte un mani brāļi» (Marks, III:34), viņš sacījis, norādīdams uz saviem mācekļiem. Citā vietā vēl teikts: «Un, kad viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta.»» (Marks, III:21). Šādai diezgan nievājošai evaņģēliju attieksmei pret mesijas vecākiem un radiniekiem, izrādās, ir precedents Nāves jūras ebreju literatūrā. Piemēram, P himnā «Taisnības skolotājs» žēlojas: «Mans tēvs mani nezināja, un mana māte ir mani pametusi.» Tās nav maznozīmīgas detaļas.
Jāņa Atklāsmes grāmatā — Jānis Bībelē nosaukts par «mīļāko mācekli», kuram Jēzus, stāvot pie krusta, uzticējis savu māti, — brīnumainā mesijas piedzimšana tiek tēlota ar astrāla kulta terminiem: dzemdētājai, tā bija «sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām, un viņai galvā divpadsmit zvaigžņu vainags» (XII: 1) — vairs nepiemīt cilvēka pazīmes.
Marijas kultā dievmātes dzīves detaļas ar laiku bagātinājās, taču ar zināmu novēlošanos. Leģenda vēsta, ka tā apmetusies Efesā, no kurienes pacelta debesīs. Šī pilsēta bija slavena jau senatnē, jo to savā aizsardzībā bija ņēmusi galvenā sievišķā dievība Artemīda; un dziesmas par godu Jaunavai Marijai gandrīz vai vārds vārdā atkārto dievietei Isīdai veltītās dziesmas, kuras daļēji saglabājušās rokrakstā uz papirusiem («Jūras zvaigzne», «Jūrā braucēju aizbildne», «Rīta zvaigzne», «Zemes valdniece», «Karaspēka vadone»). 5. gs. diskusija_ par to, vai ir vai nav taisnīgi piešķirt Marijai «dievmātes» titulu, vainagojās ar tās pielūgsmes stingrāku formu uzvaru, kas gan ilgi tika apstrīdēta.
Saskaņā ar jauno doktrīnu dievmāte nevarēja būt radīta, krītot grēkā; pirmgrēks nomāc visus mirstīgos, sākot ar Ādamu līdz mūsu dienām. Šeit būtu vietā minēt, jo tas nav skaidrs pat ticīgajiem, ka «nevainīgās ieņemšanas» dogmai nav nekā kopīga ar Jēzus šķīsto piedzimšanu; bet ar to ir domāta pašas Marijas šķīstā piedzimšana: atšķirībā no cilvēkiem, kurus Ādama grēks padarīja mirstīgus, Marija nevarēja nomirt, un viņa bija jāuzņem debesīs.
Atsvešināšanās procesam, kas notiek jebkurā reliģiskajā kustībā, ir raksturīgi, ka viss šīs ticības materiāls vispirms tiek fiksēts kultā un rituālā un tikai pēc tam tiek izstrādātas attiecīgās doktrīnas. Patiesi, «šķīsto ieņemšanu» katoļu baznīca atzina par dogmu tikai 1854.
gadā, pāvesta Pija IX laikā, kas to izmantoja kā sava veida izaicinājumu pret 19. gs. laicīgo liberālismu. Dogma par «Marijas pacelšanu debesīs» tika atzīta gandrīz gadsimtu vēlāk, 1950. gadā, pēc cita pāvesta iniciatīvas, kurš labi prata manevrēt ar pārdabiskā ieročiem sociālajā un politiskajā cīņā. Tas notika gadu pēc marksistu izslēgšanas no baznīcas 1949. gadā.10 Raksturīga ir šī saikne starp dogmātiku un politiku: pāvesta Pija XII uztverē komunisti un sociālisti bija ieņēmuši 19. gs. liberāļu vietu.
Ticības mācībā ar tai raksturīgo iracionālisma «loģiku», kura pretendē uz ticīgo cerības orientēšanu, iekļaujas arī Jēzus dzīves rekonstrukcija; tā ir it kā nepārtrauktu pretrunu virkne, kuras ar lielām pūlēm savītas vienā sakarīga stāstījuma pavedienā.
Kristietības vēsture 