Kristietisma sākumi, Ambrodžio Donīni

November 24, 2008 at 2:38 pm (Satura rādītājs)

Ambrodžio Donīni  “Kristietisma sākumi”
Grāmatas saturs

Mozaīka Ravennā1. nodaļa (9)

2. nodaļa
(10)

3. nodaļa
(9)

4. nodaļa (8)

5. nodaļa
(7)

6. nodaļa
(8)

7. nodaļa (6)

8. nodaļa
(7)

9. nodaļa
(7)

Pēdējā – 10. nodaļa
(7)

Permalink Leave a Comment

IZCELSMES PROBLĒMA: JŪDAISMS UN KRISTIETISMS JAUNĀKO ATKLĀJUMU GAISMĀ

November 7, 2008 at 2:30 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , , , , , , , )

Kristietisma vēsture šobrīd ir gandrīz divtūkstoš gadu veca, lai gan tās ideoloģiskos un rituālos aizmetņus iespējams atrast vismaz simt gadus pirms jaunās ēras. Līdz ar budismu un islamu kristietisms mūsu dienās ir viena no trim visizplatītākajām reliģijām pasaulē gan teritoriāli, gan arī pēc ticīgo skaita.

Statistikas dati šai sakarā, īpaši tie, kas saistāmi ar cilvēku domāšanu un izturēšanās veidu, vienmēr vērtējami visai piesardzīgi. Parasti piederību pie kādas no zināmajām kulta formām nosaka nevis pēc patiesās pārliecības, bet gan pēc ģimenes tradīcijām, kā arī pēc etniskās vai nacionālās piederības. Tomēr, kaut arī pamats ir tik nosacīts, var teikt, ka gandrīz vai divas trešdaļas Zemes iedzīvotāju saistāmi ar kādu no šiem trim lielajiem reliģiskajiem virzieniem — budismu, kristietismu vai islamu —, neņemot vērā ne sīkāko dalījumu šo virzienu ietvaros, ne arī jebkādu atkarību no to dibinātāju sākotnējās mācības.

Apmēram trešā daļa planētas iedzīvotāju pēc baznīcas statistikas iekļauti vispārīgajā apzīmējumā «kristieši». Šis apzīmējums allaž tiek ņemts vērā, ja runa ir par it kā pilnīgu tās reliģijas pārsvarā. kas pamatojas uz evaņģēliju mācību. Apmēram vēl viena trešā daļa gandrīz līdzīgi dalās starp budistiem un muhamedāņiem. Pārējie daudzie kulti, protams, pelna tādu pašu ievērību, taču veido daudz nenozīmīgākus grupējumus, izņemot, hinduismu un konfūcismu, kas, starp citu, nekad nav sniegušies pāri savām precīzajām nacionālajām robežām.

Pasaules reliģijas (absolūtos skaitļos un procentos) (Šie aptuvenie dati attiecas uz Zemes iedzīvotāju aptuveno skaitu — 4 miljardi pēc ANO oficiālās statistikas par 1976. gadu.)

Kristieši 1200 milj. 30%
– katoļi 650 milj. 16,2%
– protestanti 350 milj. 8,7%
– pareizticīgie 150 milj. 3,8%
– pārējie (kopti, etiopi, nestorieši u. c.) 50 milj. 1,3%
Budisti (lielā un mazā «ceļa») 550 milj. 13,7%
Musulmaņi (sunnīti un šiiti) 600 milj. 15%
Hinduisti (arī sikhi) 500 milj. . 12,5%
Konfucieši (arī daoisti) 450 milj. 11,2%
Sintoisti (Japānā) 30 milj. 0,8%
Jūdaisti 14 milj. 0,4%
Primitīvo kultu piekritēji (totēmisms, animisms, fetišisms, šamanisms u. c.) 56 milj. 1,4%
Neticīgie 600 milj. 15%

«Neticīgos», t. i., visus, kuri nepārstāv kādu no kultiem un kurus, faktiski vienkāršoti un divdomīgi, nosauc par ateistiem jeb «bezdievjiem» — it kā tikai ticība kādai noteiktai dievībai raksturo reliģiskās jūtas — baznīcas statistika neņem vērā, lai gan to skaits šobrīd sasniedz simtiem miljonu. Protams, lieta ir tā, ka neticība lielā mērā grauj visu reliģiju pamatus, kuras ir kontaktā ar sociālo struktūru attīstītākiem tipiem, ar sabiedrības politisko un kultūras organizāciju, kāda radusies pēdējos gadu desmitos. Neticīgo lielais skaits zemēs, kas vēsturiski veidojušās kristietisma ideoloģijas gultnē, lai neizraisa izbrīnu. Kapitālisma krīze un tā dabiskā antagonista — sociālistiskās sabiedrības — attīstība veicinājusi šīs jaunās situācijas izveidošanos.

Permalink Leave a Comment

BUDISMS, KRISTIETISMS UN ISLAMS

November 6, 2008 at 2:30 pm (1. nodaļa) (, , , , , , )

Bez šaubām, arī budisma un islama pasaulē vērojama nacionālā un sabiedriskā progresa spēku neapmierinātība. Nav noliedzams, ka reliģiskā ticība kopumā iegrožo šos spēkus, lai gan reizumis var sekmēt to aktivitāti. Reliģija neizbēgami saistīta ar sociālām disfunkcijām, kuru pamatā budisma un islama zemēs ir mūsdienu sabiedrības nevienādā attīstība. Lai gan šīs disfunkcijas lemtas bojā ejai, tās vēl ilgi liks sevi manīt.

Kādi ir reālie fakti, kas atklājas triju lielāko reliģiju attīstības gaitā, kuras nepamatoti tiek sauktas par «vēsturiskām», it kā pārējās reliģijas veidotos ārpus vēstures? Budisms, kristietisms un islams radušies atšķirīgos sociālos, nacionālos un garīgos apstākļos, taču allaž viena un tā paša procesa ietvaros, kuram raksturīga pāreja no verdzības sistēmas augstākā etapa uz dažādām daļēji brīva stāvokļa formām, uz vasaļu un dzimtbūtniecisku atkarību laukos ierobežotā zemeslodes daļā no Vidusjūras zemēm līdz Indijas ziemeļiem, aptverot gandrīz visus Arābijas pussalas tuksnešainos apgabalus, turklāt budisms piecus vai sešus gadsimtus pirms kristietisma ēras, islams — sešus gadsimtus pēc tās.

Tas bija laika posms, kad bezgala plašās ļaužu masās, kam nebija nekādu brīvību un perspektīvu zemes virsū, varēja rasties mācība par kādu «atpestīšanu», kas deva cerības uz laimīgu, līdztiesīgu un mierīgu dzīvi, kaut arī citā pasaulē: protams, tās nenoliedzami bija iluzoras gaidas, tomēr ietvēra cilvēcisku jūtu kopumu, kurš sava laika sociālajā, politiskajā un kultūras vidē izpaudās dažādi, iegūstot apziņā citu jēgu.

Kamēr budisms, radies kā pretsvars pret kādas nelielas Indijas ziemeļu daļas valstiņas senās vēdu reliģijas nesaudzīgo un autoritāro šķirisko struktūru, kas tagad tur gan praktiski izzudusi, atrada ceļus, pa kuriem varēja izplatīties pa visu Austrumāziju, un mazpamazām sajaucās gandrīz ar visiem līdz tam pastāvējušiem kultiem, balstīdamies turklāt uz sabiedrības ekonomisko un sociālo organizāciju, kas pamatos palikusi neizmainījusies līdz pēdējiem gadu desmitiem, islams pēc spēcīga impulsa savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Vidusjūras zemju virzienā, kur atstāja dziļas un neizdzēšamas pēdas, bija spiests virzīties atpakaļ uz savas izcelsmes apgabaliem, kā arī uz Ziemeļāfrikas, Rietumāzijas un Centrālāzijas rajoniem no Gibraltāra šauruma līdz Indonē zijai, pastāvīgi paliekot samērā viendabīgas ideoloģiskās un politiskās struktūras ietvaros, ar ko arī joprojām izskaidrojams šīs reliģijas relatīvais kompaktums. Turpretī kristietisms, lai gan tā izcelsme saistīta ar jūdaismu un neskaidrajiem pirmsākumiem Palestīnas zemē, attīstījās pilnīgi citā vidē, kāda bija izveidojusies Romas impērijas visām Vidusjūras baseinā dzīvojošajām grieķuromiešu pasaules tautām uzspiestajā politikas, ekonomikas un kultūras unifikācijas procesā.

Tādējādi kristīgā reliģija atšķirībā no budisma un islama ļoti agri izrādījās saistīta ar cilvēkiem un zemēm, kas pilnīgi atšķīrās no tiem cilvēkiem un zemēm, kas to bija radījuši. Arī tālāk kristietisma veidošanos, tā kulta mācību un institūtu attīstību noteicoši ietekmējusi papriekš vergturu sabiedrības ietvaru pakāpeniskā sagrūšana, pēc tam viduslaiku sociālie institūti un tālāk — strauja tirdzniecisku manufaktūru grupu izveidošanās, kas, iznīcinājusi šos institūtus, kaldināja jaunu industriālu sabiedrību. Visos šī procesa etapos atjaunojās šīs reliģijas ētiskās, jēdzieniskās un teoloģiskās tradīcijas, kas tomēr pastāvīgi bija vērstas uz pagātni, kuras slogs tā vai citādi izjūtams arī šodien.

Tāpat kā no kristiešu ticības par «debesu valstības» atnākšanu, pie kam šai valstībai sākotnēji, iekams tā tika pārnesta uz viņu sauli, bija visas laicīgās pasaules raksturīgās iezīmes, tā arī no islama trauksmīgā uzbrukuma, kuru iedvesmoja arābu cilšu nacionālās apvienošanas un patstāvības centieni viena dieva (Allaha) un viņa pravieša (Muhameda) vārdā, kvalitatīvi atšķīrās postā un nabadzībā dzīvojošām Centrālāzijas un Austrumāzijas tautām budistu sludinātā mācība par atteikšanos no dzīves šai saulē. Salīdzināsim šo mācību ar kristiešu pasludināšanas «voluntārismu», kas atstāts mantojumā nākošajām ticīgo paaudzēm, un dievišķā norādījuma paudēja Muhameda nosacīto rīcības programmu. Šis salīdzinājums palīdzēs noskaidrot to masu vēsturiskos likteņus, kas saistītas ar budistu mācību, kura orientē cilvēku uz pasīvu pasaules uztveršanu un ar to nostiprina viņa atkarību no valdošajiem sociālajiem spēkiem.

Permalink Leave a Comment

JAUTĀJUMS PAR VALODU

November 5, 2008 at 2:31 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , )

Šādi apsvērumi ir vispārīgs orientieris un nekādā gadījumā nav uztverami kā reliģijas ētiskie un sociālie vērtējumi. Bez tam tie vēl vairāk zaudē savu pārliecības spēku, ja aplūkojam trīs minēto reliģiju sarežģīto izcelsmes problēmu.

Buda varēja būt un tikpat labi arī nebūt vēsturiska persona, kas mira dažus gadus pirms Konfūcija dzimšanas, starp 6. un 5. gs. p. m. ē.; vismaz budisma kustības pirmajos četros vai piecos gadsimtos viņa biogrāfija aizvien tikusi pārveidota, iekams izkristalizējās vairāk vai mazāk noteikts tēls un izveidojās jaunās reliģijas pamats.

Tomēr vide etniski un lingvistiski ir viendabīga, tāpēc ir samērā viegli atrast Budam piedēvētās mācības pirmatnējo kodolu. Pat ja valoda, kurā runāja Buda un viņa pirmie sekotāji, nav bijusi ne vēdu reliģijas klasiskā valoda sanskrits, ne arī pali, kurā sastādīts jaunās reliģijas nozīmīgākais kanons, bet kāds no daudzajiem indoeiropiešu dialektiem — magadhi —, kas izplatīti Indostānas pussalas, ziemeļu daļā Himalaju pakājē, mēs tomēr allaž paliekam vienā un tai pašā lingvistiskā vidē, kas aiz leksikālām atšķirībām un dialektālām svārstībām ļauj pārliecinoši saskatīt ieražu un mītu kopumu un to nodošanas un pārņemšanas procesu laika gaitā.

Budistu senāko tekstu vēsturiskā vērtība bieži vien ir apstrīdama, un no leģendu dūmakas ne vienmēr viegli rekonstruējama mācības dibinātāja dzīve; taču par reliģiskās terminoloģijas saturu, ar kuras starpniecību veidojas mācības centrālais mezgls, pētnieks var spriest ar noteiktu drošību. Budisma pirmatnējā forma, kādā to izplatīja sekotāju pirmās paaudzes, nav būtiski atšķirīga no vēlākās un tās, kas saglabājusies vēl šodien, neskatoties uz ietekmēm un lokāliem papildinājumiem. Buda (vēdu darbības vārda bodhati — «pamosties» pagātnes lokāmā divdabja forma) nozīmē «apgaismotais», (patiesības) «apskaidrotais», tas, kam bijis ļauts izprast tik nozīmīgo problēmu par ciešanām un nāvi un kas līdz ar to bija ieguvis spēju nodot to citiem. Tāda bija šī vārda sākotnējā nozīme, kas nav mainījusies līdz mūsu dienām par spīti atšķirībām četri vai pieci simti miljonu ticīgo reli ģisko jūtu liturģiskajās, lūgšanu un institucionālajās izpausmēs budisma aptvertajā ārkārtīgi plašajā Austrumāzijas, kā arī Āzijas salu teritorijā.

Vēl daudz pamatotāki ir līdzīgi spriedumi un vērtējumi par Muhamedu. Viņa dzīve ar visām tās likstām sešus gadsimtus pēc mūsu ēras sākuma ir pieejama vēstures izgaismojumam, par spīti mitoloģiskiem izskaistinājumiem un pārstrādājumiem, ar kādiem tā ir tēlota Korānā (arābu vai. kur’an — «lasīšana», «lasāmviela») — mācībā par vienīgo nacionālo dievu Allahu un visu izkliedēto un dažādām kundzības formām pakļauto beduīnu cilšu absolūtu paklausību tā gribai (islamam), kas ir godājama kā dievišķā atklāsme, mācībā, kuru izstrādājis un formulējis, protams, cilvēks un nevis dievs. Turpretī valoda, kādā ta formulēta, pamatos ir identiska mūsdienu arābu valodai, vienīgi ar tām izmaiņām, kādas notiek pašā valodā un kādas izraisa pastāvīgie etniskie un kultūras kontakti. Korāna valoda kļuvusi par vienu no iedarbīgākajiem faktoriem, kas ietekmējuši ne tikai musulmaņu pasaules reliģisko, bet arī juridisko un valstisko vienību vēsturiskās attīstības gaitā.

Muhameda tēla neizbēgamā transformācija ticīgo uztverē notika vienotas lingvistiskās un etniskās realitātes ietvaros. Termini, kurus lieto ticības dibinātāja un tā mācības apzīmēšanai, nav mainījušies, lai gan laiku pa laikam konkrētā vēsturiskā situācijā interpretēti atbilstoši reliģiskās kustības veidošanās procesam (visā tā sarežģītībā un pastāvīgā attīstībā), kas bija par šķelšanās un dažādu nomaldu pamatu.

Runājot par kristietismu, mēs šai ziņā sadūrāmies ar pilnīgi citu situāciju, kuru varētu saukt par paradoksālu, Kristiešu mācības sākotnējā kodola vēsturiskā pamata meklējumi ir sarežģīti un reizēm pat nav iespējami pēc vissenākajiem tekstiem, kurus esam spiesti izmantot, lai rekonstruētu mācību, ja ne pēc būtības (tas vispār galu galā pēc lielākoties neauglīgiem meklējumiem šķiet vairāk nekā bezcerīgs pasākums), tad vismaz kaut cik apmierinošā formā, pat ja neņemam vērā izmaiņas kristīgo pasaulē tās pakāpeniskas attīstības rezultātā divu pēdējo gadu tūkstošu laikā.

Kristietisma nodibinātāja Jēzus, ko sauca par Kristu, traģiskā dzīve tekstos, kas atspoguļo viņa pirmo sekotāju ticību un gaidas, lokalizēta Palestīnas zemē. So ticējumu pamatā mīti, kas kopš senseniem, laikiem saistīti ar nelielajai Izraēla tautai adresēto bībelisko atklāsmi: ar vēsti par svinīgo «savienību» jeb Veco derību, kuru ar izredzētajiem dieva piekritējiem noslēdza cilšu dievība Jahve, nācijas likteņu glabātājs nelaimēs, kas apdraudēja tautas neatkarību.

Vecā derība
Likums («Tora»): Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri un Deuteronomium (jeb-«Otrā bauslība»). Sie «pieci tīstokļi» sastāda Pentateihu jeb piecas Možus grāmatas.
Pravieši («Nebiim»): «vecāko» praviešu (Jozuas, Soģu un Rutes, I un II Zamueļa, I un II Ķēniņu) un «jaunāko» praviešu (Jesajas, Jeremijas, Ecehiēla), un divpadsmit «mazo» praviešu (Hozejas, Joēia, Amosa, Obadjas, Jonas, Mihas, Nahuma, Habakuka, Cefanjas, Hagaja, Cakārijas un Maleahijas) grāmatas sakopotas vienā tīstoklī.
Svētie jeb hagiogrāfiskie raksti («Kethubhim»): Psalmi, Zālamana sakāmvārdi, Ījabs, Augstā dziesma, Jeremijas Raudu dziesma, Eklesiasts, Estere, Daniēls, I un II Ezras un Nehemijas, I un II Laiku grāmata.

27 grāmatas Jeb «tīstokļi» sastāda kanonu («likumu», «katalogu»), ko ebreji -atzinuši un kas veidojies 1. gs. p.m.ē. beigās; pārējās, kopā desmit, nav guvušas atzinību, jo sākotnēji bija rakstītas grieķiski (Tobija, Judītes grāmatas, Zālamana Pamācības, Baruha, Jeremijas vēstule, Manases lūgšana, I un II Makabeju grāmatas, vairākas Daniēla grāmatas daļas un Ezras grāmata aramiešu valodā). Palestīnas ebrejiem dievišķās «iedvesmas» kritērijs bija tas, ka Jahve būtu varējis runāt tikai ebreju valodā; emigrācijā dzīvojošie ebreji un pirmie kristieši šīs pēdējās grāmatas uzskata par «sekundāru kanonu», par «otrās pakāpes likumiem», kam ir jāiekļaujas otrajā, pilnīgākajā likumā. Katoļi tās atzīst vēl tagad, protestantiem tās ir «apokrifi», t. i., apšaubāmi sacerējumi, «kas slēpjas aiz sveša vārda», tomēr lasīt viņus esot ieteicams: Simtiem «pseidoepigrāfu» — Bībelē neiekļautu tekstu — cirkulēja ar izdomātiem nosaukumiem. Līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daži no tiem.

Jaunā derība Četri evaņģēliji: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa, no kuriem tikai divi ir apustuļu (Mateja un Jāņa). Pirmos trīs sauc par «sinoptiskiem»: novietojot tos līdzās trīs slejās, pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka starp tiem konstatējama būtiska līdzība un sakritība (grieķu synoptikos — «ar vienu acu uzmetienu aptverošs», «kopējais izskats»).

Darbi jeb, labāk kā grieķu oriģinālā, Svēto apustuļu darbi; pēc tradīcijas pieņemts, ka to autors ir tas pats evaņģēlists Lūka, kuru uzskata par sv. Pāvila skolnieku.
Vēstules, kopā 21; no tām 13 piedēvē sv. Pāvilam (romiešiem, divas korintiešiem, galatiešiem, efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem, divas tesalonikiešiem, divas Timotejam, Titam un Filemonam), septiņas it kā dažādu apustuļu (trīs Jāņa, divas Pētera, viena Jēkaba, viena Jūdas (protams, ne Iskariota)) un Vēstule ebrejiem.
Apokalipse, t. i., «pēdējo notikumu atklāsme», tiek piedēvēta Jānim.

Jaunās derības 27 grāmatas rakstītas grieķiski; Bībelē tās ne bez svārstīšanās un pretestības ietvertas tikai laikā no m. ē.
2. gs. beigām līdz 5. gs. sākumam. Bet bija arī neskaitāmi citi teksti (evaņģēliji, darbi, vēstules, atklāsmes), kas tika piedēvēti leģendārām pirmatnējā kristietisma vēstures personām. Sākotnēji tautas ticība tos pieņēma, vēlāk lielākā daļa no tiem tika noraidīta, tos uzskatīja par «apokrifiem», izdomājumu vai par ķeceru rakstījumiem. Tomēr vēsturniekiem tie visi ir ar vienādu dokumentāro vērtību.
Jaunās derības teksti nodaļās un pantos (ērtākas citēšanas labad) iedalīti tikai viduslaiku beigās.

Mesiju Jēzu, dieva «svaidīto» un praviešu literatūrā un tautas iztēlē tik ilgi gaidīto «ķēniņu», iedomājās kā šīs derības, šī īstā abpusējā līguma («tu pakļausies man, es būšu tavs aizstāvis») vēstnesi, nodibinātāju; šī līguma, kas par spēkā esošu arī šodien atzīts kristīgajā ticības mācībā un teoloģiskajās izstrādēs. Par tādu līgumu vēlāk kļuva «jaunā savienība», «Jaunā derība».

Tie nedaudzie rakstītie dokumenti, kur runāts par Jēzu, t. i., četri evaņģēliji, Apustuļu darbi, 21 kanoniskā vēstule un Apokalipse — kopā divdesmit septiņi (tāpat kā Bībeles 27 grāmatas un 27 burti ebreju alfabētā), līdz mums nav nonākuši tai valodā, kādā tolaik runāja vietās, kur it kā risinājušies Bībelē aprakstītie notikumi, proti, ne aramiešu un pat ne senebreju valodā, kaut gan garīdznieki savai videi «dieva vārdu» centās sludināt bez izmaiņām, pat ja tas kļuva nesaprotams. Šie dokumenti rakstīti grieķu valodā, kādu runāja Vidusjūras pasaules pazemotās un beztiesīgās tautas masas, — to sauca par koinē, un pēdējos divos vai trijos gadsimtos pirms mūsu ēras tā nostiprinājās (ne bez izmaiņām un modernizācijām) galvenokārt jūdu izcelsmes strādnieku un amatnieku — no Palestinas emigrējušo ebreju vidū, kas bija i/kliedēti gandrīz visās Romas impērijas piekrastes pilsētās, kā arī Mazāzijā, Grieķijā un Ēģiptē.

Vārdi Kristus (ebreju vārda mashiah grieķiskā forma — «svaidītais», «ķēniņš»; mesija ir iesauka, nevis personas vārds) vai tādi termini kā apustulis (speciāls sūtnis, kam uzdots nogādāt uz Jeruzalemi ziedojumus tempļa uzturēšanai), prezhiieris (vecākais, no tā mūsdienu «priesteris»’), bīskaps («uzraugs»), kristīšana («mazgājoties kļūt tīram»), agape («mīlestība», vēlāk, mainoties nozīmei, «brālīga azaidošana»), dievgalds (pateicības izpausme, rituālais svētais vakarēdiens), apokalipse («atklāsme») un pat evaņģēlijs («vēsts par kādu laimīgu notikumu») un baznīca emigrācijā vai diasporā dzīvojošajiem ebrejiem, bez šaubām, ietvēra reliģisku nozīmi. Šai diezgan šaurajā diasporas pasaulē reliģiskie jēdzieni nevarēja tikt nepareizi lietoti vai interpretēti jūdaismam naidīgā garā.

Bet šī pati vide bija tas kanāls, pa kuru nule radušos Jaunās derības vēstījumu apguva pavisam citas cilmes un citas kultūras cilvēki, kuriem vecā reliģiskā terminoloģija jau nozīmēja vairs pavisam maz. Atcerēsimies, ka tikai divos gadījumos evaņģēlijā transkribēts grieķiski ebreju vārds «mesija» (Jāņa evaņģēlijs I:41 un IV:25), un autors spiests atgādināt ticīgajiem, kuri jau acīmredzot vairs to nezināja, ka vārds «mesija» tulkojumā nozīmē «Kristus».

Iespējams, ka daži teksti, kas Jaunās derības kanonā iekļauti tikai kristietisma vēstures pirmajos trīs gadsimtos, sākotnēji rakstīti aramiešu vai tieši ebreju valodā. Bet no tiem mūsu rīcībā ir vienīgi daži saglabājušies izteicieni, kuri tiek lietoti arī mūsdienās, taču nezinot to agrāko jēgu. Piemēram, abba («tēvs»)2, rabbi («mans 12 13 kungs»)3, alleluja («lai slavēts dievs»)4, āmen («patiesi tā», bet nevis «lai notiek tā»)5, osianna («sūti mums uzvaru», «glāb mūs»), etiata («atklājies»), Talita, kūmi («meitiņa, celies augšā») — vārdi, kas teikti, atmodinot nomirušo Jairus meitiņu Marka evaņģēlijā (V:41), vai Tabita, celies augšā — atmodinot Stirnu, kā lasām līdzīgā mirušā atmodināšanas epizodē, kuru piedēvē Pēterim (Apustuļu darbi, IX:40), u. c.

Nav šaubu, ka jūdu kopienās bieži lietotās terminoloģijas nozīme periodā pirms viņu nacionālās neatkarības sabrukuma m. ē. 79. gadā Tita un pēc tam 135. gadā imperatora Hadriāna valdīšanas laikā, pārejot no emigrācijas centriem pie neebreju izcelsmes masām, kuras bija pievērstas jaunajai ticībai, jau bija citāda: masas tagad atzina citas reliģiskas idejas un kulta rituālus, kas nebija savienojami ar tradicionālo Bībeles ticību, bet kurus tieši uzņēma likteņa pabērni, cilvēki «bez vēstures», jo romiešu iekarojumi bija tos iegrūduši personiskās verdzības vai pilnīgas ekonomiskās, sociālās un juridiskās pakļautības stāvoklī, neievērojot viņu kulta dažādo formu savstarpēji pretrunīgās intereses.

Permalink Leave a Comment

PALESTĪNAS JŪDAISMS UN DIASPORAS JŪDAISMS

November 4, 2008 at 2:31 pm (1. nodaļa) (, , , , , , )

Ebreji nebija vienīgā tauta, kas mūsu ēras sākumā dzīvoja organizētās kopienās ārpus savas teritorijas robežām Vidusjūras baseina galvenajās imigrācijas zonās.

Mums ir ziņas par sīriešu diasporu un viņu zvaigžņu kultu; par persiešu, Ponta valsts un Kommagēnes tautu diasporu un viņu neuzveicamo Mitru; par Anatolijas piekrastes aziātu diasporu, kas pielūdza dižo sieviešu kārtas dievību — «dievišķo māti»; par ēģiptiešu diasporu ar viņu Serapīdu un Isīdu, kuru Apulejs slavināja savās «Metamorfozēs» (jeb «Zelta ēzelī») kā visur esošo «valdnieci pār elementiem» vai «dabas māti»; par babiloniešu diasporu, kura pazīstama ar savām nodarbībām astroloģijā; par Numīdijas, Mauritānijas un Kartāgas piekrastes atrikāņu diasporu, kur tika pielūgtas pūniešu auglības un glābiņa dievības, nemaz jau nerunājot par grieķu diasporu, kas lepojās ar savām daudzveidīgajām filozofijas un morāles sistēmām.

Visas šīs grupas draudzīgi sadzīvoja, tikās sanāksmēs, bēru ceremonijās, tirgos, korporācijās, vietējos pārvaldes centros un universitātēs — Atēnās un Korintā, Tarsā, Ēģiptes Aleksandrijā, Tesalonikā un Antiohijā, Rodā, Kiprā un Romā.

Tomēr ebreji ar savu stingro monoteismu un rituālajām un kultūras īpatnībām neapšaubāmi veidoja norobežotāku vidi nekā citas tautas.

Tā, emigrācijā dzīvojošajam ebrejam, kas jau kopš dzimšanas bija radis runāt grieķu valodā, terminam Kristus (verbālas izcelsmes īpašības vārdam no darbības vārda hrio — «svaidīt») bija vairs tikai politiski liturģiska nozīme («tas, kas iesvaidīts ar eļļu un tāpēc formāli apveltīts ar visaugstāko valdnieka vai priestera cieņu un īpašībām»), kas dažkārt tika attiecināta pat uz dievu statujām un attēliem, svētajiem akmeņiem un kokiem. Šāda izpratne ieviesās arī kristiešu reliģiskajā kustībā, kuras nolūks bija nodibināt «jauno valstību» — vispārēju laimi un labklājību zemes virsū, kādu bija iecerējuši daži senie Izraēla pravieši un jūdu aristokrātijas nicinātie, bet tautas masu jo vairāk godātie un atzītie jaunās atklāsmes sludinātāji.

Par pierādījumu tam noder klinšu alās pie Nāves jūras, vietā, ko pirms 1400 gadiem bija sagrābuši arābi un nosaukuši par Kumranu, pavisam nesen atrastie ebreju, daļēji arī aramiešu, rokraksti, kas tur bija noslēpti pirms deviņpadsmit gadsimtiem. Manuskripti piederēja nelielai ebreju kopienai, kas bija nodalījusies no Palestīnas un tika uzskatīta par atkritējiem, kuri neatzina Jeruzalemes augstākās garīdzniecības un izvirtušo valdošo aprindu neapstrīdamo varu, jo pēc viņu pārliecības, kas ar laiku kļuva par kristiešu valdošo uzskatu, klērs un mantīgie bija sarāvuši svinīgo «savienību», kādu ebreju nācija bija noslēgusi ar savu vienīgo un dusmu pilno dievu — Jahvi, kuru pat nedrīkstēja saukt vārdā, bet balsi pieklājās dēvēt tikai par Adonai («mans kungs»). Kad Bībeles senajā ebreju tekstā, kurā nebija patskaņu, laikā no 5. līdz 10. gs. tika ieviesti patskaņi, dieva vārds tika izrunāts kā «Jehova».

Taču emigrācijā pievārds Kristus kā aicinātāja un tik ļoti gaidītās mesiāniskas valstības svinīgā pasludinā tēja vārds, nevarēja pakāpeniski nezaudēt savu sākotnējo nozīmi: to sāka interpretēt kā jaunas dievības, dieva dēla vai paša dieva vārdu, vēl pirms to sāka identificēt ar Jēzu. Latīņu valodā tas skanēja nevis kā «svaidītais», bet kā Kristus, personvārds. Tā, piemēram, Marka evaņģēlijā savienojumu «Jēzus Kristus» atrodam tikai prologā (1:1): tā ir kāda salikta vēla forma, kas atspoguļo grieķu un nevis palestīniešu terminoloģiju. Pārējā sava vēstījuma daļā Marks aizvien runā par Jēzu un nevis par Kristu, un nemaz nepiemin Jēzu Kristu; vienlaikus vēstulēs, par kuru autoru uzskata Pāvilu no Tarsas, galvenokārt lietota forma Kristus, kā bija pieņemts diasporā.

Arī vārds «kristietis» (grieķu hristianos, no latīņu hristianus, kurā grieķu saknei pievienota latīņu adjektīva izskaņa) sastopams reti, Jaunajā derībā ne vairāk kā trīs reizes. Tas nav radies palestīniešu vidē un, iespējams, ticis lietots ironiskā, nievājošā nozīmē («ieziestais», «iepomadētais»), lai no īsteni ticīgajiem ebrejiem atšķirtu jaunpievērstos — dīvainus cilvēkus ar gariem matiem, kas atgādina modernos «garmatainus». Apustuļu darbos vēstīts, ka mācekļus sauca par kristiešiem vispirms Antiobijā (XI:26), Romas provinces Sīrijas galvaspilsētā, kur dzīvoja no Kipras cēlušos pārgrieķiskojušos ebreju kolonija. Tas jau ir otrais gadsimts, tomēr vajadzēja pagaidīt Ignātija vēstules, kurš tāpat nāk no Antiohijas, «Polikarpa mocības», apoloģētu un atkritēju pētniekus’, tai šāds pievārds varētu kļūt vispār zināms un pieņemts. Un visai drīz pašam Kristus vārda skanējumam [Hristos — grieķu, Kristus — latīņu izrunā) vajadzēja pretstatīt to «cēzarisma» nesējiem, Cēzaru namam tuvu stāvošam privileģētām šķirām. Par tādu Cēzara un Kristus pretstatījumu ziņo Epiktēts un Apiāns; tā ir viena no pārliecinošākajām parādībām, par kuru varam sameklēt liecības arī senajā baznīcas literatūrā.

Tāpēc nav brīnums, ka pirmie romiešu autori, kas rakstīja par jauno reliģiju, sākot no Plīnija Jaunākā līdz Tacitam un Svetonijam, allaž runā par Kristu vai Krestu, palaikam jaucot to ar kādu verga vārdu vai austrumos pazīstamu atpestīšanas dievību («labdaris», «visbrīnišķais»), taču nekad nepiemin Jēzu. Nav brīnums arī, ka Jēzus persona vispār netiek pieminēta ebreja Josefa Flāvija vēsturiskajos darbos; Josefs pārgāja romiešu iekarotāju pusē Jūdejas kara laikā (m. ē. 67.—73. g.). Tomēr ne agrāk par 2. gs. pirms m. ē. sākuma ticīgo dedzība galu galā bija novedusi pie tā, ka tika izdomāts kāds Jēzus; šī izdoma ar laiku ieguva it kā ticamību un kļuva lidzīga sava veida «mānam dievbijības vārdā», kurš bija radies, dzijas iracionālas ticības rosināts, kā tas ne vienu reizi vien noticis visās reliģijās. Lai atceramies prokuratora Poncija Pilāta un imperatora Tibērija slaveno saraksti sakarā ar Jēzus tiesāšanu un nāvi, vai viltoto Senekas un sv. Pāvila sarakstīšanos, vai vēstuļu apmaiņu starp pašu Jēzu un Edesas ķēniņu Abgaru V, Osroenas valdnieku.

Bet ja metam skatu tuvākā pagātnē, nāk prātā Konstantīna pseidodāvinājums, ar kuru pāvesti visus viduslaiku gadsimtus pamatoja savu varu pār lielu Itālijas daļu.

Permalink Leave a Comment

ZEME ĀRPUS REALITĀTES

November 3, 2008 at 2:32 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , , )

Tas apstāklis, ka raksti, uz kuriem balstās Kristus ciešanu un nāves vēstījums, sarakstīti vai retos gadījumos tulkoti ārpus Palestīnas, turklāt stipri vēlāk par tajos tēlotajiem notikumiem, ka teksti ir pārpilni ar anahronismiem, neatbilstībām un pretrunām, izskaidrojams ar rakstu autoru niecīgajām un miglainajām zināšanām par to vietu ģeogrāfiju, politisko un reliģisko iekārtu, par kurām tie stāsta, kā arī par jūdu tautas rituālajām un kultūras tradīcijām.

Viņu aprakstītā Palestīna ir pilnīgi nereāla zeme.

Evaņģēlisti par «jūru» sauc Ģenecaretes ezeru (ebreju valodā Kinnēreth vai Kinnaroth), kura garums nepārsniedz 20, bet platums 11 kilometrus. Viņi piemin Tiberiādu (šis pilsētas nosaukums, starp citu, nav sastopams nekur citur kā vienīgi Jāņa evaņģēlijā apstrīdamā vietā (VI:23)) tā, it kā runa būtu par kādu svarīgu centru, kas nesen uzcelts un izvirzīts par Galilejas galvaspilsētu ne agrāk par m. ē. 61. gadu. Un, Jēzum atgriežoties no Tiras uz Galilejas ezeru, viņi liek tam iet cauri Sidonai, kas atrodas 35 km uz ziemeļiem, tātad apiet apkārt «ezeram Dekapoles zemes vidū», t. i., iziet cauri desmit Transjordānijas pilsētām, kuras veidoja savienību ar Skitopoli Samarijā, kas atradās pilnīgā Romas atkarībā, pa teritoriju absolūti ārpus tā rajona, par kuru ir runa sakarā ar Jēzu.

Daudzo šīs nosacītās, drīzāk simboliskās nekā reālās zemes apdzīvoto centru apraksti rada nopietnas topogrāfiskas problēmas. Piemēram, Nacaretes pilsētiņas no saukums; šo pilsētu nemin neviens no jūdu autoriem pirms m. ē. 9. gs. — ne Vecajā derībā, nedz arī Josefs Flāvijs, lai gan viņš uzskaita gandrīz vai visas ievērojamākās vietas zemē, no kuras bija cēlies. Liekas, ka Nacarete kā Jēzus dzimšanas vieta tikusi «izgudrota» uz vārda nacarietis (vai nazorejs) nepareizas etimoloģijas pamata; tas gluži vienkārši apzīmēja kādu lokālu «tīro» un askētu sektu.

Evaņģēlistu norādījumi par kalnu, kurā Jēzus sists krustā un apbedīts (aramiešu dialektā Golgotha jeb «galvaskauss», «galvvidus»; latīņu valodā calvarium no calvus — «ar pliku galvu, bez matiem»6), ir nenoteikti un pretrunīgi. «Precīza» sodīšanas vieta, starp citu, tika «atklāta» tikai Konstantīna laikā, ne agrāk kā 326. gadā visai apšaubāmos apstākļos, jo šī vieta bija veltīta Venērai, un to centās atdot kristietismam, apgalvojot, ka tur atradies Kristus kaps.

Par Palestīnas augiem un dzīvniekiem Jaunās derības tekstos dotas tik vispārīgas ziņas, ka tos var attiecināt uz jebkuru Vidusjūras baseina zemi.

Ir pieminētas vīģes, olīves, vīnogulāji, bet nav nosaukti tādi šim reģionam tipiski augi kā ciedrs un dateļpalma; pazīstamajā izteikumā par sinepju graudu krūms, kurš sasniedz labi ja viena metra augstumu, tēlots kā liels un varens koks ar bezgalīgi savijušos zaru vainagu.

Dzīvnieki pieminēti tie paši, kādi sastopami gan Mazazijā un Itālijā, gan arī Ziemeļāfrikā, tie ir: vilks, odze, krauklis, lapsa, cūka, kaza, mājas ēzelis, zirgs, siseņi. Sinoptiskie evaņģēlisti naivi stāsta, ka, pēc Marka (V:l—20) vai Lūkas (VIII:26—39) «Gadariešu tiesā» vai pēc Mateja «Geraziešu novadā» (VIII:28—34), tieši tur, kur cūku uzskatīja par visnetīrāko dzīvnieku, viņi esot redzējuši divsimt galvu lielu ganāmpulku, kas pēkšņi meties ezera ūdeņos.7 Patiesi, hellēnistisks šķīstīšanās rituāls pastāvēja, bet emigrācijā, Eleisīnā; saskaņā, ar to jūrā svieda cūkas, kas bija «uzņēmušas» visus kopienas grēkus, tas bija pagānisks ekvivalents jūdu «grēkāzim» un kristiešu «dieva jēram», kurš nesa visus pasaules grēkus.

Dūja, kas kristīšanas brīdī nolaižas uz Jēzu kā «dieva gars», bija samariešu svētais dzīvnieks; ebreji šo cilti izsenis ienīda un nicināja un pret tās locekļiem izturējās kā pret svešzemniekiem un atkritējiem. Bet emigrācijā, Sīrijā un grieķu-romiešu pasaulē, dūjas kā Astartes un Afrodītes-Venēras simbolam piedēvēja dievišķus atribūtus. Evaņģēlisti ticēja, ka Jēzus sodīšanas naktī Jeruzalemē divas reizes dziedājis gailis. Turpretī Talmuds, kas sastādīts nedaudz vēlāk pēc apustuļu ēras un sniedz Bībeles komentārus un jūdu ētiski juridisko normu, skaidrojumus, vēsta, ka svētajā pilsētā gaiļu nebija. Pazīstamā epizode par ūdens pārvēršanu vīnā ne mazāk pazīstamajās kāzās Galilejas Kaānā (ko min vienīgi Jāņa evaņģēlijs) — Jēzus pirmais brīnums (II:1—11) — īstenībā atgādina šķīstīšanās rituālu Dionīsa kulta «svētajās kāzās». Dionīss, lai labāk slavinātu šādu hierogāmiju, bija devis menādēm spēju pārvērst ūdeni vīnā akmens kausu (vīna trauku) atvēršanas dienā; šādus akmens kausus ebreji izmantoja apmazgāšanās rituālā. Vēl varētu minēt daudz līdzīgu piemēru.

Evaņģēlijos Jūdeja ir zeme, kur nekad nelīst lietus un neesot auksts un kur ziemā gani pavadot naktis zem klajas debess. Galilejā zemnieki un paši Jēzus mācekļi valkā grieķu tērpus — himatiju, hitonu un hlamidu, bet nevis tos, kādi raksturīgi šī apgabala iedzīvotājiem. Apustuļiem ir galvenokārt grieķu vārdi: Filips, Andrejs, Tadejs (arī Teida vai Dosilejs), divi Simoni (bet tas ir cits vārds nekā Simeans Lūkas evaņģēlijā, II:25) un Jānis (Joans), kas nevarēja būt radies no ebreju jonah («dūja»), pat ja šāda saskaņa veicinājusi leģendas rašanos par Jāņa Kristītāja izsauktā dievišķā «gara» nonākšanu no debesīm.

Matejs, saukts arī par Leviju, Bartolomejs (aramiešu vai. «Ptolemaja dēls»), Toms (grieķiskota forma no toma — «dvīnis», lai gan nav skaidrs, kā dvīnis) un divi Jūdas — Iskariots un otra, kurš dažās Bībeles vietās tiek minēts Tadeja vietā, bez šaubām, ir semītu vārdi. Turpretī Jēkabs (no Iaqub), grieķiski «Iakōbos» var tikt sajaukts ar Jakhu, vienu no Dionīsa kulta vārdiem — «trokšņainais», «tas, kurš kliedz». Iespējams, ka no tā radies viņa pievārds, kas attiecināts arī uz viņa brāli Jāni — Boanerges, ko Marka evaņģēlijs (III:17) tulko no aramiešu valodas kā «pērkona dēls», bet kas īstenībā grieķiski nozīmēja «varena balss».

Uz patiesi reliģiska pamata balstītā ideja dzert Kristus asinis un ēst Kristus miesu svētajā vakarēdienā, pieminot viņa upuri, varēja rasties vienīgi neebreju vidē, jo jūdu likumi stingri noliedz lietot uzturā asinis (1. Mozus grām., IX:4—5; 3. Mozus grām., III:17, XVII: 10). Sāds aizliegums pieminēts arī Apustuļu darbos (XV:20) starp citiem tā sauktā Mozus likuma priekšrakstiem un Mozus ticīgajiem ir spēkā vēl šobaltdien. Ja kāds Palestīnā būtu teicis: «Dzeriet, tās ir manas asinis», to uz vietas nomētātu ar akmeņiem. Citādi tas bija emigrācijā, kur šāds rituāls bija parasts daudziem slepeniem kultiem. Ēģiptē Isīdas kulta rituālā priesteris, svētījot kausu, saka rituālo frāzi: «Tu esi no vīna, bet neesi no vīna, bet esi no Osirisa iekšām,» Tieši tāpat dieva, tas ir, visaugstākā, miesas baudīšana bija ebrejiem neiedomājama. Turpretī Austrumu dievības Atids un Mitra pirms nāves sanāksmē, kas atgādina svēto vakarēdienu, noteikuši dievgalda rituālu ar maizi, kas simbolizēja viņu miesās baudīšanu.

Jūdejas zemē nav iespējama pazīstamā epizode ar monētu, kuru Jēzus lika viņam iedot Jeruzalemē,, lai apstiprinātu valdniekam maksājamās naudas nodevas likumību; monēta bija zelta vai sudraba denārijs — vara monētas parādījās daudz vēlāk — ar imperatora attēlu. Ievērojot ebreju riebumu pret cilvēka attēlu, kaut vai tikai uz monētas (sens tabu, kas ir raksturīgs arī arābiem), romieši piekāpās un atļāva tiem kalt bronzas monētas bez jebkādiem cilvēka attēliem. Diasporā Cēzara denārijs būtu parasta lieta, turpretī Jeruzalemē būtu. izraisījis incidentus un protestus. Farizeji būtu sodījuši Jēzu nozieguma vietā, ne tik daudz par «nodevas» pieprasīšanu kā par šo svētumu zaimojošo rīcību ar netīru, neaizskaramu monētu. Iespējams, ka viss šis stāsts saistās ar polemiku, kas l.gs. beigās imperatora Domitiāna laikā izcēlās starp «emigrācijas ebrejiem sakarā ar rīkojumu pēc Jeruzalemes tempļa sagraušanas 70. gadā iemaksāt imperatora kasē nodokļus, kurus agrāk saņēma templis.

Sakarā ar sarežģīto «atteikšanās» jeb laulāto šķiršanās problēmu Mateja evaņģēlijs pasludina šķiršanos par pieļautu tikai tad, ja laulību pārkāpusi sieva (XIX:9); arī Marka evaņģēlijā Jēzus saka, «ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējās, tā pārkāpj laulību» (X:12), tādējādi absolūti ignorējot ebreju laulības likumus, kas neatzīst šķiršanos pēc sievas iniciatīvas. Šāds gadījums Jūdejā būtu neiespējams; taču emigrācijā, sevišķi Romā, nebūtu nekāds retums. Tātad vēlreiz esam pārnesti vidē, kas pilnīgi atšķiras no tās, kāda pastāvēja kristietisma izcelsmes zemē.

Ja Palestīnas ebrejs nosauktos par «dieva dēlu», lai gan gandrīz visu reliģiju piederīgie taču sauc dievus par saviem tēviem, viņš būtu izdarījis noziegumu, kas nekavējoties sodāms ar nāvi (Marks, XIV:64; Jānis, XIX:7). Turpretī emigrācijā, grieķu-romiešu pilsētās, šāds paziņojums būtu licies gluži normāls, šai ziņā pat aizejot tiktāl, ka Dionīsa vārds, kas ir trāķiešu-frīģiešu izcelsmes, tieši ar šo nozīmi (nusos — «dēls») iegājis grieķu mistēriju kultos, «Dieva dēls» varēja arī nomirt, kā tas notika ar Dionīsu-Orfeju, nerunājot jau par Asklēpiju, kuru nogalināja Zeva zibens, vai Herkulu, kurš aizgāja bojā liesmās. Par «dieva dēliem» saucās ari Romas imperatori. Pergamā, Mazāzijā uz marmora pjedestāla atklātais grieķu uzraksts sveic Augustu kā «dieva dēlu», kas atbilst latiņu formulai «devi filius».

Dažādā mērā, bet vienmēr pietiekami skaidri evaņģēliji atsedz centienus pārliecināt, ka Jēzus savā dzīvē un darbībā īstenojis Vecās dierības pareģojumus un mesiāniskos norādījumus.

Šai sakarā pārsteigumu izraisa tas, ka visas pazīstamās vietas Bībelē nav tulkotas grieķu valodā tieši no ebreju valodas, kā varētu gaidīt. Tās allaž pārņemtas no Aleksandrijas izcelsmes Bībeles teksta varianta, ko sauc par «Septuagintu»8 un kas bija izplatīts jūdu emigrācijas kopienās. Ir zināms, ka šis tulkojums, par kuru stāsta 2. gs. p.m.ē. sākumā pazīstamā «Aristeja vēstule» brālim Filokratam, būtiski nesaskan ar ebreju tradicionāli pieņemto tekstu. Leģenda vēsta, ka tas radīts pēc Ptolemaja Filadelfa (285.—246. g. p. m. ē.) rīkojuma vairāk nekā miljonam Ēģiptes Aleksandrijā imigrējušo ebreju. Saskaņā ar nostāstu to pēc dievišķas iedvesmas esot paveikuši 70 (vai 72, t. i., pa sešiem no katras Izraēļa cilts) mācīti vīri 70 vai 72 dienās. Faktiski darbs prasīja vairāk nekā pus gadsimta. Ar tulkojumu grieķu koinē valodā ienāca daudz semītismu un vietēju leksikālu elementu. Tikai daudz vēlāk, starp 1. un 2. gs., radās Akvileja, Simmaha un Teodocioha veidotie Bībeles varianti, kuri no paša avota atšķīrās vēl daudz vairāk nekā Septuaginta.

Bībeles teksta pārstrādājumu rezultātā bez visa pārējā radās daži dogmāti, kā, piemēram, apgalvojums par Jēzus nevainīgo ieņemšanu, kura pamatā ir rupja kļūda tulkojumā.

Jauna sieviete, ebreju valodā «halmah», to min pravietis Jesaja (VII: 14) un mesiāniskā nozīmē atkārto vēl vienīgi Mateja evaņģēlijs (I:23), kļūšot grūta un dzemdēšot dēlu; pirms vēl Sīrijas un Izraēla valdnieki kopīgi mēģināšot iekarot Jeruzalemi. Jau. šī teksta Septuagintas versijā, iespējams, ar Isīdas kultu saistīto partenoģenētisko saules mītu ietekmē sieviete kļuvusi par «jaunavu», — no šejienes palestīniešu vidē neiedomājama, bet hellēnistiskā teritorijā pieņemama ideja par mesijas brīnumaino pasaulē nākšanu. Pēc ebreju tradīcijas Kristum vajadzēja būt cilvēkam no «Dāvida sēklas», nevis neparastos apstākļos dzimušai dievišķai būtnei.

Turpretī grieķu-romiešu zemēs vienreizīgu būtņu nākšanu pasaulē nereti saistīja ar brīnumainu spēku iejaukšanos, reizēm pat ar partenoģenēzes (nevainīgu jaunavu dzemdības) epizodēm. Tā, piemēram, tika skaidrota Pitar gora, Platona un paša Augusta piedzimšana. Perseju dzemdējusi Danaja, pār kuru nolijis zelta lietus; vēlāk, m. ē. 2. gs., kristiešu apoloģēts Justīns šajā analoģijā saskatīja pat sātana izdomājumu, kuram vajadzēja aizvilināt cilvēkus no patiesības ceļa (1. Apologia:IV).

Zināma līdzība vēlāk rodama vienā no daudzajiem apokrifiskajiem, ne ar dieva iedvesmu rakstītajiem, tekstiem, kuri «slēpjas» aiz sveša vārda, bet tādēļ nebūt nav mazāk vērtīgi baznīcas pirmatnējās ideoloģijas rekonstruēšanai. Piemēram, «Pseidomateja evaņģēlija» 14. nodaļā, Jēzus rādīts silē «starp diviem dzīvniekiem», parasti starp vērsi un ēzeli, kas atrodas steliņģī, kā vēstī leģenda. Faktiski tā ir banāla tulkojuma kļūda no grieķu Septuagintas, «maza» pravieša Habakuka teksta (III:2), kur lasāms, ka Izraēla nākošais pestītājs vēstīs par sevi «starp diviem laikmetiem», t. i., mūsu laikos, mūsu dienās; taču daudzskaitļa ģenitīva forma vārdiem «laikmets» un «dzīvnieks» ir vienāda, bet latīņu tulkojumā šī vieta tulkota kā «starp diviem dzīvniekiem».

Varētu pieminēt vēl citus līdzīgus gadījumus. Rezultāts vienmēr būs tas pats, proti, evaņģēliji sacerēti un rakstīti tālu no Palestīnas, vidē, kas vēl bija saistīta ar jūdaismu, bet jau izjuta Austrumu un hellēnistisko reliģisko motīvu ietekmi, kuri nebija ņemti no Bībeles.

Permalink Leave a Comment

OPOZĪCIJAS LITERATŪRA

November 2, 2008 at 2:32 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , , )

Tomēr iespēja vērsties pie senebreju oriģinālvalodas vai tas aramiešu dialekta, lai izskaidrotu mistiskās mesiāniskās vīzijas un tā laika kopienas dzīves likumus, par kuriem vēsti evaņģēlistu stāsti, šodien vairs nav apstrīdama. Šādu iespēju sniedz daudzie manuskripti, kas nesen atrasti Palestīnā Nāves jūras krastā. Tā arī ir šī atraduma nenovērtējamā nozīme.

Nāves jūras ebreju rokraksti
Seši 1. alas tīstokļi: Komūnas nolikums, Traktāts par karu, pravieša Jesajas grāmatas pilns teksts, pravieša Jesajas teksta fragments (no 38. nod, līdz beigām), himnas, Habakuka komentārs, 1. Mozus grāmatas apokrifs (aramiešu vai.).
Vara tīstoklis, tā sauktais Dārgumu tīstoklis (Tezorus) 3. alā.
Komūnas bibliotēka: Bībeles komentāru fragmenti, patriarhu svētības, liturģiskās lūgšanas, horoskopi, mistēriju grāmata, raudas, dažādi apokrifi (4. alā).
Jaunā Jeruzaleme (5. alā).
Psalmu grāmata (pieci jauni psalmi) un Melhisedeka teksts (11. alā).
Tā sauktais Damaskas dokuments, kas atrasts Kairas vecpilsētā Ezras sinagogas ghenicahā (svētajā glabātavā), tā fragmenti atrasti arī Kumranas 4. un 6. alā.

Šie rokraksti tikuši glābti no bojāejas un paslēpti ar naiviem, bet pietiekami viltīgiem paņēmieniem neskaitāmajās Kumranas alās, Nāves jūras piekrastes tai daļā, kas ir tik bagāta ar minerāliem, ka ģeogrāfi to nosaukuši par Asfalta ezeru. Mums ir zināms noteikti, ka rokraksti noslēpti brīdī, kad ieradās romiešu iekarotāji un izvērsās pirmā lielā jūdu sacelšanās, kuru Vespasiāna un Tita leģioni apspieda starp m. ē. 67. un 73. gadu. Tāpat mums ir zināms, ka šo rokrakstu īpašnieki uzsāka svēto karu, kuru, vainagotu ar uzvaru, viņi jau bija paredzējuši dažos savos rakstos (īpaši traktātā par «Gaismas dēlu karu pret tumsas dēliem»). Visi līdz pēdējam vīram viņi tika iznīcināti, tā ka neviens jau vairs nevarēja atgriezties, lai paņemtu dokumentus, kas liecināja par viņu ticību un himēriskajām cerībām.

Nejaušais atklājums notika tikai pēc deviņpadsmit gadsimtiem, jau pēc 1945. gada. Atradumi šad tad bija gadījušies arī agrāk. Viduslaikos ar senu rokrakstu meklēšanu nodarbojās dažas ebreju atkritēju grupas — karaīti jeb «alām uzticamie», taču viņu darbība bija neregulāra un nenozīmīga. Visjaunākajos izrakumos iegūtas liecības par citām radniecīgām kopienām no piecām apmetnēm divu kilometru joslā gar Nāves jūru, apmēram 15 km uz dienvidiem no galvenās apmetnes — Kumranas. Tur atrada eļļas lampiņas un Hēroda Lielā Arhelaja un Agripas I laika (ap m. ē. 42.-46. g.) monētas, gandrīz 600 kapu (tāda paša tipa kā Kumranā), kuru uzraksti pēc burtu veidojuma bija stipri līdzīgi agrāk atrasto tīstokļu rakstībai. Tā sauktais Damaskas, dokuments, kuru pagājušā gadsimta beigās atrada kādas Kairas sinagogas slēptuvē, atgādināja par kādu mesiānisku kopienu un deva tai sava veida eksistences tiesības no tā brīža, kad «vienīgais skolotājs» bija uzņemts debesīs līdz pat Ārona un Izraēla mesijas atnākšanai.

Tādējādi mesiānisko grupu bija daudz vairāk un tās bija saistītas daudz ciešāk, nekā varētu domāt.

Nedrīkstam ignorēt to, ka tāpat zudumā gājuši ebreju un aramiešu teksti, kuros bija saglabātas atmiņas par citu pravieti un reformatoru — «Galilejas skolotāju» — kādas atkritēju grupas vadoni; atkritējus droši vien vajāja augstākā garīdzniecība un valdošās aprindas, kas sadarbojās ar romiešu okupantiem. Līdz ar nākošajiem atklājumiem mēs kādu dienu uzzināsim par to kaut ko vairāk un sīkāk. Taču tas viss vēl ir tikai hipotēzes. Vēsturiski patiess ir tikai tas, ka, lai kā arī būtu beigusies Palestīna notikusī drāma, kas saskaņā ar evaņģēlistu vēstījumu pati par sevi bija samērā lokāla, stāsts par notikumiem un tā tulkojums ne tikai no filoloģiskā, bet vispirms no satura viedokļa varēja tikt īstenots tikai aiz Palestīnas robežām, ebreju imigrācijas aprindās kontaktā ar grieķu valodu un morāli.

Tas viss, protams, apstiprina, ka Jaunajai derībai nav tieša tekstuāla avota vērtības. Profesionālie teologi un vēsturnieki situāciju mēģina glābt, balstoties uz neobjektīvu fideismu un neizmantojot nekādus racionālus secinājumus, tieši tāpat, kā to darīja 2. un 3. gs. kristiešu paaudzes, cenzdamās piešķirt vēsturisku jēgu tam, kas vispirmām kārtām bija ticības jautājums.

Taču jebkuras reliģiskas kustības attīstībā patiesā nozīme ir -ne tik daudz precīzu doktrinālu ideju loģiskai konsekvencei neatkarīgi no to konkrēta īstenojuma un no tā, ka tās gandrīz dokumentāli saistītas ar viņu izdomātiem nesējiem, kā cilvēkiem ar miesu un asinīm, kuri reāli radā šīs idejas, viņu dzīves un domāšanas veidam, viņu darbam un it īpaši viņu cerībām un gaidām, kas nostāda tos pretī valdošajiem slāņiem, kuri allaž centušies monopolizēt laimi ne tikai zemes virsū, bet arī hierarhiski sadalīt to viņā saulē.

Šiem reālajiem cilvēkiem mums arī jāveltī visa uzmanība, iekams sākam pētīt viņu pausto ideoloģiju, iztēles radītos izdomājumus un uzmācīgos sapņus. Tādā veidā mēs atsvabināsimies no pretrunām un absurdiem, kādos iegrimusi Jaunās derības kritika un kristietisma sākotnes rekonstrukcija pēc gadsimtiem ilgiem nekonsekventiem meklējumiem.

Nekad nepārkāpsim vēsturiskā laikmeta ietvarus. «Priecīgās vēsts» pasludināšana nav radusies no nekā, kā vairāk nekā pirms septiņdesmit gadiem domāja Antonio Labriola savā lieliskajā esejā «No gadsimta uz gadsimtu».

Ir atkal jānostaigā viss ceļš, kādu nostaigāja masas no bībeliskā jūdaisma, no mistērijas kultiem un visas grieķuromiešu sabiedribas dziļās morālās krīzes līdz brīdim, kad tās bija spējīgas uztvert jaunu ticību un jaunu morāli.

Jaunās derības raksti ir ticības, realitātes robežas atstājušas un izdomas un rituālu ticējumu pasaulē nonākušas apziņas mistiskas darbības auglis. Taču Jaunās derības tekstu autori, — un nav svarīgi, vai viņus patiesi sauca par Mateju un Jāni, Pāvilu un Pēteri, Jēkabu un Lūku, jo viņu saraksts ir daudz plašāks par kanonā pieminēto ierobežoto skaitu — bija reāli sava laika cilvēki, nākuši no noteiktas vides, bija saistīti ar noteiktiem vēsturiskiem notikumiem un sludināja aicinājumu, kuru izskaidrot un pamatot varēja ar tiem sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras apstākļiem, kuros šie cilvēki veidojās.

Senajos laikos un lielā mērā arī viduslaikos pret valdošo šķiru visspēcību vērstās opozīcijas balss, kas gandrīz vienmēr skanēja unisonā ar reliģijas motīviem, tika apslāpēta un, lai kaut kā spētu skanēt, gribot negribot bija spiesta ķerties pie dažādām viltībām un liekulības: tai vajadzēja palikt anonīmai, slēpties aiz mītiskiem vai ārpus aizdomām stāvošiem personāžiem, kurus bija akceptējuši arī valdnieki. Tā bija ar «Eritrejas Sibillu», kuru Izraēlas trūcīgie ļaudis galu galā atzina par Noasa tuvu radinieci, bet romieši saistīja ar «Kurnu Sibillu» no Vergīlija «Ceturtās eklogas». Un Romā šī protesta forma, kas izpaudās priekšnojautas, dažādu kosmisku un sociālu katastrofu pareģojumos, kuros vairāk vai mazāk atklātā veida tika sludināts vecā laikmeta un tā valdošo šķiru gals un «jaunas ēras» iestāšanās, sasniedza tādu vērienu, ka aizrāva pat valdošo šķiru izsmalcinātākās kultūras pārstāvjus, kā, piemēram, Vergīliju.

Sibillai, pēc Ovīdija, vajadzēja aizvest varoņus uz elli, lai pēc tūkstoš gadiem nogādātu uz Elizejas laukiem, svētlaime. Turpretī Vergīlija eklogā rodam kaut ko citu un pavisam atšķirīgu no Ovīdija aprakstītā tēla: pareģojumu par «jaunas cilts nokāpšanu no debesīm», miera iestāšanos starp cilvēkiem un apspiestās brīvības augšāmcelšanos. Tas bija vergturu ekonomikas verdzināto masu sapnis. Bruņotās sacelšanās neveiksmi cietušo masu protesta balss skanēja ne tikai jūdu zemē, bet arī visās grieķu-romiešu pasaules visnožēlojamākajās nomalēs: no Sicīlijas līdz Mazāzijai, no Ziemeļāfrikas līdz Bosfora valstij (mūsdienu Pieazovas, Krimas un Ziemeļkaukāza teritorija), no Gallijas līdz apgabaliem, kurus romieši centās no Mezopotāmijas un Sīrijas aborigēniem dabūt savā īpašumā; tur ar laiku radās mīts par «augšāmcēlušos Neronu», kas piespiedīšot impēriju norēķināties par visiem nodarītajiem noziegumiem.

No šejienes arī radies priekšstats par «tūkstošgadu valstību» — par laimīgas pārpilnības laikmetu, kad nabagie dabūs savu taisnību; tam nav nekā kopīga ar romantiķu skolas izdomājumu — bēdīgi slavenajām bailēm no pasaules gala uz tūkstošā gada sliekšņa.

Pēc Bībeles 90. psalma «tūkstoši gadi tavā (t. i., dieva) priekšā ir vakardiena, kad tā pagājusi», un, tā kā pasaule radīta septiņās dienās, tā pastāvēs tūkstošgadu nedēļu, t. i., septiņus tūkstošus gadu, bet septītā diena būs «lielās atpūtas sestdiena» — «tūkstošgadu valstība».

Astotā diena, mūžības diena, sāksies pēc tam. Persiešu mācība par hazaru jeb valstību, kas pastāvēs tūkstoš gadu. un kam jāsagatavo Ormuzda (Ahura Mazda), Zaratustras duālisma labā dieva, valstības atnākšana, neapšaubāmi veicināja ticību šiem jūdeokristiešu fantazējumiem.

Šajā opozīcijas literatūrā, kuru var uzskatīt par visas kristiešu kustības īsto priekšvēsturi, pirmajā vietā minami apokaliptiskie teksti,_ kurus piedēvē galvenokārt leģendāriem Bībeles personāžiem vai vispār jūdu pasaulei; tie sacerēti un uzrakstīti ebreju vai aramiešu valodā, oriģinālvalodā gandrīz visi gājuši zudumā, pazīstami vēlākajos tulkojumos grieķu un latīņu valodā un saglabājušies daudzās citās valodās, tautās, kuras izjutušas vajadzību pēc kvēliem “vārdiem, kas atmaskotu netaisnību, un pēc ticības par «jaunas debess un jaunu zemju» iestāšanos, kuru vēlāk solīja kristietisms.

Šie teksti tad arī vispirmām kārtām ir izmantojami, lai labāk izprastu vissenāko to autoru kā garīgos, tā sociālos motīvus, kuri jau neapšaubāmi ir kristietisma ietekmēti. Pirmais no tiem — Apokalipse — ietverts Jaunas derības kanonā un tiek piedēvēts vienam no daudzajiem Jāņiem, ar kuriem tik bagāta kristiešu agrīnā baznīca.

Paužot bijīgu solidaritāti ar visiem tā laika «pazemotajiem un apvainotajiem», kurus vienoja naids_ pret Romu, Apokalipse (Jāņa atklāsme) ir ārkārtīgi vērtīgs dokuments, ja lasot uztveram to kā galveno apliecinājumu ticībai par «taisnīgo» neizbēgamu uzvaru, kuri tiecas uz jaunu dzīvi pasaulē, kas atrauta sātanam, citiem vārdiem — imperatora Romai, bet nevis kā primitīvu ievadījumu mācībai par «pēdējiem notikumiem», par «pasaules galu» katoļu triviālajā eshatoloģijā (mācībā par nāvi, pastaro tiesu, elli un paradīzi).

Apokalipse ir ideoloģisks ekvivalents grieķu un romiešu pasaules mistiskajai literatūrai par neskaitāmu dievību vai pusdievišķīgu pestītāju (Dionīsa, Orfeja, Dēmetras, Osirisa, Adonida, Atida un Mitras) ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, bet it īpaši tiem papirusiem un zelta plāksnītēm, kam tika uzticētas to cilvēku gaidas un cerības uz laimi zemes virsū un nemirstību debesīs, kuriem gan zemes, gan aizkapa dzīvē bija liegta oficiālā kulta labvēlība, pie kam šis kults nebija nekas cits kā reliģiskos terminos ietērpti cilvēku priekšstati par ekonomisko, politisko un kultūras kundzību.

Permalink Leave a Comment

SOCIĀLIE FERMENTI UN RELIĢISKAIS DUĀLISMS

November 1, 2008 at 2:32 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , )

Mūsu ēras rītausmā jūdu reliģija bija pavisam citāda nekā tā, par kādu vēstī Vecās derības stāsti. Par tō liecina avoti, kas ir daudz ticamāki, no 2. gs. p. m. ē. līdz pat m. ē. 2. gs., t. i., sākot ar visspilgtāko neatkarības cīņas uzliesmojumu piecu brāļu Makabeju (ebreju val. «tie, kas sit ar veseri», t. i., vajā ienaidniekus) vadībā 168. gadā p. m. ē. pret sīriešu un grieķu okupāciju līdz pilnīgai jūdu politiskā un teritoriālā veseluma zaudēšanai m. e. 135. gadā.

Bībeles stāsts beidzas apmēram ar jaunās Hasmoneju dinastijas laikmetu. Bet, kad, pastāvot sāncensībai starp valdnieku Aristobūlu un Hirkanu, Pompejs varēja ienākt Jeruzalemē un kādā rudens sestdienā 63. gadā p. m. ē. apgānīt templi, tad uz vēstures skatuves uznāca kāds no Idumejas cēlies cilvēks, nesen pievērsies jūdaismam, romiešu draugs, kuru 40. gadā p. m. ē. Romas senāts atzina par «Galilejas ķēniņu». Viņa vārds ir Hērods, to iesauca par Lielo. Tieši viņa valdīšanas pēdējie gadi saskaņā ar nostāstu sakrīt ar Jēzus dzimšanas laiku.

Pēc divu senu valstu — Izraēlas un Jūdejas — sabrukuma, jo tas bija sagrāvuši kaimiņos esošās vergturu impērijas Mezopotāmija un Irāna (babilonieši, asīrieši, mīdieši un persieši) laikā starp 7. un 5. gs. p. m. ē. Palestīnas dienvidu daļas Jūdejas (tās centrs — Jeruzaleme) reliģija ieguva nosaukumu «jūdaisms». Divi citi novadi — Galileja zemes ziemeļos un Samarija vidusdaļā, kur bija apmetušās uz dzīvi svešas izcelsmes tautības, tika pārveidoti līdz pamatiem.

Samarija, kuras iedzīvotāju skaits nesasniedza pat pusmiljonu, tagad ieguva pati savu reliģisko bāzi ar templi Gerizima kalnā un savu dievību — Jeruzalemes Jahves sāncensi; tās galvaspilsētu Samariju, kuru 107. gadā p. m. ē. sagrāva Jānis Hirkans I, Hērods atjaunoja, nosauca par Sebastiju un veltīja imperatoram Augustam.

Samarijas austrumu daļā aiz Jordānas upes atradās tā sauktā Dekapole — desmit politiski un sociāli patstāvīgas grieķu pilsētas. Nabadzīgākie ebreji pret to iedzīvotājiem juta dziļu riebumu un bieži vien tiem uzbruka.

Zemes visauglīgākā daļa — Galileja — bija tā vieta, kur norisinājās arī asāki sociāli konflikti. Ap 104. — 103. gadu p. m. ē. Hasmoneji varmācīgi to pievērsa jūdaismam. Tomēr tā allaž saglabāja dumpiniecisku garu un tās tauta neslēpa naidu pret Jūdejas kungiem. Pēc Pompeja lielākā daļa palestīniešu nemieru neizbēgami sākās Galilejā. Centrālā vara tos apspieda bruņotā cīņā, kā arī iznīcinot ražu un pat iznīdējot veselas ģimenes.

Jēzus laikā apzīmējums «galilejietis» bija kļuvis gandrīz vai par sinonīmu vārdam «laupītājs». Laupīšana, starp citu, patiesi bija kļuvusi par nodarbošanos, pie kuras nereti ķērās galējā nabadzībā ieslīgušie zemkopji un vergi ne tikai Paiestīnā vien. Tāpēc nav brīnums, ka pirmās kristiešu grupas ebreju nacionālisti un īstticīgie-jūdi vēlāk identificēja ar galilejiešiem. Ar laiku Josefs Flāvijs savā «Jūdu karā» rakstīs (II, 13—14): «Klaidoņi un blēži, slēpjoties aiz dievišķās iedvesmas maskas, noveda masas līdz negantai apmātībai un vadīja tās uz tuksnesi, kur dievs, kā viņi mācīja, it kā atstājis zīmes par drīzu atbrīvošanu», taču īstenībā viņi «tiecās vienīgi pēc pārmaiņām un apvērsumiem.» Ar vārdiem Izraēls un izraēlieši jūdaistiskā tradīcija allaž apzīmējusi «dieva izredzēto tautu», atceroties vienotās monarhijas laikus. Savukārt par ebrejiem kaimiņa tautas sauca beduīnu «laupītāju» ciltis, kas 1. g.t. p.m.ē. beigās bija apmetušās viņpus Jordānai. Šis vārds tika reti lietots, lai gan vēlāk ieguva pārsvaru. Jaunajā derībā tas sastopams tikai trīs reizes un nemaz nav pieminēts četros evaņģēlijos. Pavisam reti rodam apzīmējumu izraēlieši, bet gandrīz vienmēr jūdi.

Par spīti antisemītiskajām noskaņām, kas jau tolaik pastāvēja Vidusjūras pasaulē drīzāk uz sociālas un nevis uz etniskas un reliģiskas bāzes, apzīmējumam «jūds» vēl nebija tā nievājošā un nosodāmā jēga, kādu tas ieguva vēlāk kristietisma tradīcijā, kas māksloti ebreju tautu identificēja ar evaņģēlistu leģendās pieminēto «nodevēju Jūdasu». Šis vārds bija it kā lepns goda tituls tiem, kas jutās saistīti ar Mozus mācību. Diasporā tas vienīgi arī tika lietots.

Protams, ticība kādai augstākai būtnei, valdonīgai, prasīgai, atspoguļoja pastāvošo attiecību specifiku un, robežodamās jau ar rasismu, dziļi aizskāra apkārtējās pasaules neebreju cilmes iedzīvotājus. Šī ticība bija radusies apstākļos, kādos saskaņā ar Bībeles vissenāko grāmatu vēs tījumiem dzīvoja Izraēla divpadsmit ciltis laikmetā, kāds iestājās pēc pirmatnējā animisma un zemkopju tautību politeisma fāzes; monarhija nostiprinoties bija gan šos priekšstatus pārvarējusi, bet vienkāršajā tautā tie vēl bija dzīvi. Taču ir vajadzīga zināma piepūle, lai izkļūtu no mīta miglas un cik iespējams tuvotos masu reālajai dzīvei, lai saprastu, ka jūdu valdošās šķiras rituālais monoteisms nebija nekas cits kā ideoloģiskais atspulgs viņu pretenzijām pēc monopola uz varu. Vienlaikus pakļautiem slāņiem un pat tiem valdošo grupu elementiem, kurus vētrainie notikumi tautas dzīvē bija noveduši krīzes stāvoklī, ticību visvisādiem ļauniem un labiem spēkiem, kurus debesu valdnieks savalda ar tikpat lielām grūtībām kā kungi uz zemes, būtiski pamatoja dieva vienīguma princips.

Sātans — ienaidnieks, saskaņā ar Bībeles teodiceju «apsūdzētājs», «dumpinieks», pamatos tomēr pakļauts Jahvem — galu galā ieguva reālu veidolu, kas saskaldījās dažādas sīkākās viltīgās dievībās, kuru vārdi nodod viņu saistību ar seniem dieviem, kas varu zaudējuši: Belcebūls tiek identificēts ar «mušu dievu», Astarota ar saldkairo Astarti no feniķiešu mīlas un auglības kulta, Beiiars — ar Baalu jeb Belu, kanaāniešu visuvareno dievu, kas allaž tiek pieminēts Nāves jūras rokrakstos, (viņa vārds ir sinonīms vārdam «valdnieks»). Pieņemts uzskatīt, ka šis tendenciozais duālisms ebrejiem radies persiešu reliģijas ietekmē, kur raksturīga ir cīņas tēma starp labo Ormuzdu (Ahuru Mazdu) un viņa pretstatu ļauno garu Arimanu (Angra Mainju). Šāds izskaidrojums gan ir ērts, taču atstāj bez ievērības to, ka jebkura reliģija sakņojas konkrēta īstenība, bet nevis reliģiskas tematikas pārņemšanā.

Duālisms ir jebkuras reliģiskas koncepcijas pamatā kopš tiem laikiem, kad cilvēku sabiedrība sadalījās naidīgas šķirās, un tam atbilst analogu situāciju izpausme politikā un sabiedriskajās attiecībās.

Duālistiski bija pestīšanas kulti. Duālistiska ir matērijas un gara atšķirība, Dziļi duālistisks allaž bijis un joprojām ir kristietisms, kas dēmoniskajiem spēkiem paredzējis pastāvīgu un mūžīgu eksistenci, kāda grūti savienojama ar monoteistisko teoloģiju. Ne velti Origens, viens no izcilākajiem patristikas pārstāvjiem, jau 3. gs. pirmajā pusē apgalvoja, ka elle nevarot būt mūžīga, un paredzēja laikus, kad visi — taisnīgie un ļaunie — atkal saliedēšoties vienotā dievišķā dabā. Šo tēzi pavisam nesen, pēc Vatikāna 2. koncila, atkal izvirzīja daži «mūsdienu teoloģijas» pārstāvji; viņiem bija priekšteči, piemēram, monsinjors Rafaelo Lambruskini vairāk nekā pirms gadsimta.

Duālisma elementi sevišķi skaidri vērojami Izraēla praviešu rakstos. Pēc tam tie plaši izvērsti visa ta sauktajā apokrifiskajā literatūrā, kas, sākot ar 2. gs. p. m. ē:, turpināja jau augstākā līmenī praviešu tradīcijas. Tadi ir Zālamana psalmi, Enoha grāmata, Svēto gadu grāmata, Divpadsmit patriarhu novēlējumi, Ezras 4. grāmata, Mozus aizmigšana, Baruham, Ezram un citiem leģendāriem Bībeles personāžiem piedēvētās Apokalipses (Atklāsmes).

Protams, šajā plašajā literatūrā, kas rakstīta ebreju, aramiešu, dažkārt ari grieķu valodā, labāku laiku atnākšana saistīta ar kāda valdnieka, mesijas gaidīšanu, kas turētu Izraēla naidniekus savā varā; to iedomājas kā cilvēku pēc pašas tā būtības: «cilvēka dēls» (Daniēls, VII:13), kas aizsteigtos priekšā Jēzus mesiāniskajai sūtībai. Bet tautas masu līmenī uz šiem politiskajiem un nacionālajiem motīviem, kuri galvenokārt interesēja aristokrātiju un: valdošās aprindas plašā nozīmē, uzslāņojās arī neatlaidīgas sociālas prasības. Ienaidnieki bija bagātie, saimnieki un ne tikai svešie verdzinātāji. Maleahija vēsta (IV:1,2), ka dienā, «kas kvēlo kā karsti nokurināta krāsns», tirāni tikšot sadedzināti un tad «uzlēks taisnības saule».

Dāvida cilts mesija, kas nodibinās zemes valstību pazemotajām masām, tiek identificēts arī ar izpirkuma upura tēlu; viņš tiek verdzināts tāpat kā tie: «tik nedabisks, vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots viņa izskats» (Jesaja, LIII: 14), kā vergs, kam ar_ savām mokām bija lemts izpirkt visas tautas ciešanas, tāpat kā to dara dievi hellēnistiskajos pestīšanas kultos. Pēc Bībeles 130, psalma «atpestīšana» sākotnēji nozīmējusi «Atbrīvoties, samaksājot izpirkumu»; tāda arī ir ebreju vārda «padah» nozīme.

Visi šie motīvi saplūst un ļoti zīmīgi savijas uz antīkas ēras un kristietisma laikmeta robežas Nāves jūras jūdu kopienas locekļu rokrakstos; viņi nodibināja savas komūnas tādās drūmās slīkšņainās vietās jūras krasta, ka likās, pati daba tur bija mirusi.

Permalink Leave a Comment

MESlĀNISKĀS KOPIENAS

October 31, 2008 at 2:33 pm (1. nodaļa) (, , , , , , , , , , , , )

Kumranas tekstu autorus, stingri ņemot, nevar saukt par kristiešiem, jo viņiem mesija (Kristus) vēl nebija atnācis. Turklāt šajā tēlā palaikam skaidri dubultojas priesteru mesija (Ārona Kristus) un politiski militārais mesija (Izraēla Kristus). Taču atrasto manuskriptu terminoloģijā, kopienas dzīves raksturīgo ritu aprakstos, godināšanā, kas saista kopienas locekļus ar viņu «taisnības skolotāju», kurš, iespējams, vajātāju sists krustā, pacēlies debesīs un kuru atkal atnākam kā pestītāju gaidīja ticīgie kopienā (to sauca par «Jauno savienību» jeb «Jauno derību»), — visos šajos aspektos bija ietverti pašu agrāko kristiešu baznīcu evaņģēlisko stāstu un liturģiskas pieredzes visi jaunie momenti.

Daudzus pārsteidz tas, ka Jaunajā derībā nekas nav minēts par kopienām, kuru ideoloģija bija tik tuva kristietismam. Taču jāatceras, ka evaņģēliji un visi citi Jaunās derības raksti radušies pēc 70. gadu katastrofas un pauž tikai miglainas un fragmentāras atmiņas par pagājušo laiku notikumiem. Arī no sadukejiem nav palicis ne miņas pēc Jeruzalemes tempļa izpostīšanas. Ziņas par viņiem evaņģēlijos ir neprecīzas un maz ticamas. Turpretī farizeji izdzīvoja un joprojām palika jūdaistiskas ortodoksijas kvēli aizstāvji. Pret viņiem arī vērsās ar niknu polemiku pirmie kristieši, kas nonāca opozīcijā pret sinagogu.

Mesiānisti no Kumranas (no kurienes cēlušies iepriekš minētie ebreju manuskripti) nekādā ziņā nav identificējami ar eseniem jeb esejiem (iespējams, no vārda asija, kas aramiešu valodā nozīmē «dieva kalpi», «svētie»): jau saules kults vien izslēdz šādu identifikāciju. Tā laika vēs turnieki apraksta esejus kā īstus un pārliecinātus askētus, lai arī ne vienmēr neprecētus, taču nošķīrušos no pasaules. Aleksandrijas Filons runā par viņiem kā par «šķīsto» brālību, uzskata tos gandrīz vai par pitagoriska tipa mistiķiem. Plīnijs Vecākais, pamatojoties gan uz aizgūtām ziņām, vēstī, ka viņi mituši netālu no Nāves jūras tuksnešainajiem krastiem, kādus piecpadsmit kilometrus no Kumranas, Engadi tuksnesī, un piebilst, ka viņi dzīvojuši komūnā «bez sievietēm un bez naudas» («Dabas vēsture», V, 17). Josefs Flāvijs turpretī «Jūdu karā» norāda, ka viņi bijuši izkliedēti daudzās Palestīnas vietās, un tos vienojušas ne visai stingras, taču ciešas kopības saites. Arī Josefs salīdzina tos ar pitagoriešiem, lietojot grieķu-romiešu garā audzinātam lasītājam vispiemērotāko terminu (līdzīgā kārtā viņš identificēja farizejus aŗ stoiķiem un sadukejus — ar epikūriešiem).

Kāda eseju grupa apmetās Ēģiptē Mareotīdas purva tuvumā un sāka saukties par «terapeitiem» («dziedniekiem» dieva kalpībā).

Eseju rituālās šķīstības meklējumi izpaudās viņu apģērbu tīrībā, kas sauc atmiņā izredzēto «baltās drānas» Apokalipsē (Atklāsme, VII:13), kā arī biežās rituālās apmazgāšanās. Kā vēstī Josefs, viņi pulcējās rītos, lai ar lūgsnām sveiktu saules lēktu, it kā lūgdami to parādīties («Jūdu karš», II, 8), tad sekoja kopīgs azaids ar ēdiena svētīšanu. Viņiem bija jādod solījums turēt slepenībā visu savu darbību, un par solījuma laušanu draudēja briesmīga atriebība. Viņi nicināja jutekliskas izpriecas, nepieļāva vergturību, ieroču izgatavošanu un pārdošanu uzskatīja par nesaskaņojamu ar dieva gribu, tomēr šīs pacifistiskās tendences, aiz kurām droši vien slēpās opozicionāras pret Romu vērstas noskaņas, nekavēja viņus piedalīties 67.—73. gadu karā Jāņa eseja vadībā. Par spīti eseju varonībai, šī cīņa beidzās ar viņu pilnīgu sakāvi. Romieši viņus nežēlīgi spīdzināja, gribēdami piespiest, lai tie atdotu savas apslēptās grāmatas, reliģiskos sacerējumus un traktātus par maģiju, taču neko nepanāca.

Pēc šīs sacelšanās eseji pazuda no vēstures.

Samērā prāvā Kumranas mesiānistu kopiena grupējās grandiozam klosterim līdzīgā mājoklī Jūdejas tuksneša klinšainajās nogāzēs, kas sniedzās līdz Nāves jūras krastiem, gaidīdama beigu konfliktu, kurš atbrīvos gaismu no tumsas varas. Arī viņiem raksturīgas dažas kopdzīves formas, kas tos tuvina kristiešu draudzēm. Tomēr šī līdzība aprobežojas ar eksistencei nepieciešamo līdzekļu sagādi komūnas apstākļos.

Organizatoriskā struktūra ir stingri hierarhiska: katra desmitnieka priekšgalā stāv priesteris, ir viens pārvaldnieks, «mevakers» (vārds, ko grieķu valodā varētu pārtulkot kā «bīskaps» — «uzraugs») un vecāko padome, kura vada kopienas dzīvi. Trīs gadus ilgā noviciāta laikā o2 kopienas jaunie locekļi nodeva kopīgā kasē visu savu mantību un saņēma no tās ikdienas vajadzībām nepieciešamo. Kopienas locekļi nodarbojās ar Bībeles tekstu un oriģinālu traktātu pārrakstīšanu ebreju un aramiešu valodā. Tika ievēroti izstrādātie «Statūti» ar priekšrakstiem un aizliegumiem, kas bieži bija pretrunā ar Jeruzalemes priesteru praksi: kristīšanas tipa apmazgāšanās, publiska grēksūdze un sakrāls kopienas azaids līdz ar mesiāniska satura liturģiju.

Kopienas locekļi nebija celibāta piekritēji: iespaidīgajam kompleksam blakus atklātajā kapsētā ir sieviešu un bērnu apbedījumi. Tomēr pastāvošo sabiedrību viņi ne tikai noliedza garīgā ziņā, bet arī nicinoši novērsās no tās.

Pret romiešiem uzliesmojušā lielā kara gaitā arī viņi uz visiem laikiem nogāja no vēstures skatuves.

Viņu «taisnības skolotājs», iespējams, krustā sists taisnīgais, bija Kristus prototips. Tiesa, ja Kumranas teksti arī piemin viņa vislielākās mokas, tad dara to neskaidrā veidā. Taču tas lai mūs nepārsteidz. Eksaltēta attieksme pret krustu kā pret moku un vienlaikus slavināšanas simbolu nevarēja rasties nekur citur kā aiz Palestīnas robežām, emigrācijas ebreju vidē, zemēs, kur jau gadsimtiem ilgi šāds nelietīgs sodīšanas veids atbilda vergu un dumpinieku beztiesīgajam stāvoklim.

Atcerēsimies masveida krustā sišanu, ar kuru 71. gadā p. m. ē. beidzās Spartaka sacelšanās, kad Licīnijs Krass to bija apspiedis; Seksta Pompeja izglābušos korsāru flotes jūrnieku iznīcināšanu vai Augusta rīcību, atdodot atpakaļ saimniekiem krustā sišanai vairāk nekā sešus tūkstošus izbēgušu vergu, kas, izmantojot pilsoņu kara radītās jukas, bija mēģinājuši atgūt brīvību.

Krustā sišana bija notikusi arī Palestīnā Makabeju sacelšanās laikā, valdot Antioham IV Epifānam, pēc tam Hasmoneju, Hēroda un, beidzot, romiešu okupācijas periodā. Taču tur sita krustā, galvenokārt lai iebiedētu visaugstāk stāvošos slāņus, kas nepakļāvās pagāniskajām varām. Nāve krustā tika izmantota par represijas līdzekli arī atklātu dumpju reizēs. Turpretī Romā un diasporas zemēs tai bija noteikti šķirisks raksturs; Romas pilsoņus un vispār brīvu cilvēku sodīt ar nāvi krustā bija stingri aizliegts, pat ja būtu izdarīts vissmagākais noziegums.

Nāves jūras ebreju rokrakstos skan tautas sašutuma atbalss par šo nāvessoda veidu, kas bija svešs jūdu tradīcijām. Kādā no Kumranas 4. alā atrasto tekstu fragmentiem ar dusmām tiek atmaskots «traks lauvēns», kas «karot dzīvus cilvēkus..[..].. tas Izraēlā agrāk nebija noticis» («Komentārs pravieša Nahuma grāmatai», 5—8) Vairums teksta skaidrotāju uzskata, ka ar to domāts valdnieks Aleksandrs Jannejs, Jāņa Hirkana dēls, kas apmēram gadsimtu pirms mūsu ēras esot pavēlējis sist krustā 800 farizejus un viņu acu priekšā nogalināt arī sievas un bērnus.

Tas viss vēl attiecināms uz dažādo jūdu grupējumu iekšējo cīņu. Taču apokrifiskajā un apokaliptiskajā literatūrā, kas bija plaši izplatīta tieši Kumranas kopienas locekļu vidū, rodam pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu secināt, ka līdz ar nacionālās neatkarības zaudēšanu «ļaunuma spēki» aizvien biežāk tika identificēti ar cits citam sekojošajiem svešzemju iekarotājiem: asīriešiem un babiloniešiem, persiešiem, maķedoniešiem, ēģiptiešiem, Antioha IV Epifāna un Dēmetrija III Eikarija sīriešiem, Hēroda idumejiešu pretoriāņiem un, beidzot, ar romiešiem, kas Nāves jūras rokrakstos saprotamas piesardzības dēļ tiek maskēti ar Bībeles terminu «kittiim». Šī vēsturiskā ekvivalence tagad jau vairs nav apšaubāma.

Tīstoklis «Gaismas dēlu karš pret tumsas dēliem» tīri fantastiskos terminos runā par gaidāmo karu pret romiešiem. Karš, kas norisinājās no m. ē. 66. līdz 73. gadam, bija neveiksmīgs un tai pašā periodā izbeidza Kumranas komūnas pastāvēšanu. Naivi ticēdami, ka ir drošībā, šie gaišreģi, kas bieži vien tiek identificēti ar esejiem (jeb eseniem), taču īstenībā bija daudz tuvāki pirmajam kristiešu tipa apvienībām, cerēja, ka romiešu iekarotājus sagraus nācijas dieva, «kareivju Jahves» — tā kunga Cebaota neuzvaramie spēki. Cik sāpīga droši vien bijusi viņu vilšanās, ja pieļaujam, ka neliela cilvēku grupa bija izdzīvojusi tālu no dzimtajām vietām, kuras tā bija atstājusi uz mūžu.

Rituālās darbības, ar kurām tika atzīmēti svarīgākie momenti kopienas dzīvē, sakrīt ar pirmo kristiešu apvienību ieražām, tās ir — šķīstīšanās ūdenī kristīšanās brīdī, publiska grēksūdze, maizes un vīna pasniegšana svētajā vakarēdienā, kas simbolizēja mesijas valstību. To pašu var teikt par viņu organizācijas formām: kategoriskā norobežošanās no pārējiem iedzīvotājiem, brīvprātīga jaunās ticības pieņemšana, kas nav saistīta ne ar dzimšanu, ne sociālo stāvokli, nabadzības, kā arī zemnieku un amat 35 nieku darba slavināšana, kolektīvas kases izveidošana ikdienas vajadzībām, atturīga ģimenes dzīve un dažkārt arī celibāts, ko pagaidām vēl nenoteica ne askētiski apsvērumi un arī ne t. s. riebums pret miesu, bet gan vajadzība justies brīvākam, «lai varētu kalpot dievam, ņemt dalību nenovēršamās beigu drāmas pārbaudījumos, kā atzīmēts Jāņa Atklāsmes grāmatā: «Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti» (XIV:4). Lūgšanās un dievkalpojumos, kur godbijīgi tiek pieminēta ticības dibinātāja upurēšanās, nekad netika nosaukts viņa īstais vārds, jo nozīme bija nevis tā laicīgajam tēlam, bet gan spējai būt pasludinātās valstības priekštecim, būt ar to tādās pašās attieksmēs kā Jānis Kristītājs ar Jēzu.

Kopienas piederīgie rūpīgi ievēro visus seno Mozus likumu priekšrakstus un aizliegumus, tieši tāpat kā rīkojās farizeji, kurus evaņģēlisti vēlāk tik nesaudzīgi nosodīja. Taču nedrīkst aizmirst, kā arī Palestīnas senākās kristiešu kopienas, kas pazīstamas ar nosaukumu ebionīti («nabagie»), no viņiem neatšķīrās. Viņi ievēroja pilnīgu atpūtu sestdienā, Jahvem veltītajā dienā, pildīja galvenās jūdu svinīgās ceremonijas tai secībā, kas jau atšķīrās no Jeruzalemes laika skaitīšanas un tuvojās kristiešu kalendāram ar tā kompromisu starp Mēness un Saules cikliem. Viņiem likās pareizāk saukties par «Saduka dēliem», pēc Bībeles lielā priestera vārda, ar kuru saistīti arī saduķeji. Tomēr šis pretstatījums ir polemisks, tāpēc ka par īsto priesteri viņi, «Saduka dēli», uzskatīja nevis to, kas templī upurēja dzīvniekus, bet gan to, kuru pie kulta saista iedvesmojoši patiesības meklējumi. Tāda pati ar laiku būs arī pirmo Kristus sekotāju nostāja.

Tomēr visu izšķīra radusies apziņa, ka, iestājoties šādā grupā, cilvēks kļuva par kādas reliģiskas sabiedrības locekli, kura pamatos atšķīrās no tradicionālās sabiedrības, bija «jaunā savienība», citiem vārdiem, atbilstoši ebreju termina «berith» («savienība») tulkojumam latīņu valodā ar grieķu vārda «diathēkē» («vienošanās līgums», arī «novēlējuma akts») starpniecību — pārvēršas par «Jauno derību».

Lai gan Kumranas mesiānisti savu mērķu sasniegšanā cerēja uz dievišķīgu iejaukšanos, viņi gatavojās arī bruņotai cīņai. Viņu ideāls tagad bija jaunas monarhijas — senās pasaules civilizācijas augstākās valsts formas — izveidošana, par kādu sapņoja arī apspiestās masas, kas nebija spējīgas uz patstāvīgu pašnoteikšanos. Jautājums par varu vēl nenozīmēja pastāvošās sociālās sistēmas noliegumu, tas bija ieguvis pārdabiskas «valstības» izvēles formu, valstības, kas pastāvētu beztiesīgo slāņu labā, pie kuriem piederēja arī agrīnie kristieši.

Šis grupējums izzūd vienlaicīgi ar pirmo kristiešu kopienu rašanos.

Tomēr disidentu un mesiānistu kopienas Palestīnā bija pielāgojušās no pārējās sabiedrības nošķirtai eksistencei un nevis «iespiedušās» pasaulē kā senās kristiešu baznīcas.

Nav nekā pārsteidzoša tajā apstāklī, ka Jaunā derība nav saglabājusi nekādu tiešu atmiņu par tām. Tajā aprakstītās draudzes modelē imigrantu asociācijas. Kaut arī pašas šīs kopienas atradās Palestīnā, tās tikai daļēji saskārās ar citām radniecīgām grupām.

Kumranas alās atrastajā literatūrā sastopami simtiem un simtiem tekstu fragmentu, kas saskan ar evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem. Atklāt neapstrīdamu sakaru starp šo divu posmu reliģisko pieredzi nav viegli, jo bez visa pārējā tie atdalīti ar zināmu laika distanci.

Jaunā imigrācijas valoda atšķiras no oriģināla valodas, tā piešķir jaunu skanējumu idejām, kuras skaidroja cilvēki, kas bija cietuši sakāvi Nāves jūras krastos.

Permalink Leave a Comment

KRISTIETISMA IZCELSMES ĪSTIE AVOTI

October 30, 2008 at 2:33 pm (1. nodaļa) (, , , , , , )

Ja Palestīnā — īpaši tautā — jūdaisms bija kļuvis pavisam citāds, nekā bija bijis patriarhu, ķēniņu un praviešu laikos, tad arī diasporas ebreju dzīves apstākļi jau kopš 6. gs. p.m.ē. bija ne mazāk izmainījušies.

Vēsturiski apstākļi, kas bija pamatā izkliedētībai un bez kuriem kristietisms vai jebkura cita reliģija būtu ieguvusi pavisam citu raksturu un citu apjomu, ir pilnīgi skaidri.

Vispirms minēsim to, ka vairāki desmiti tūkstošu ebreju augstmaņu un amatnieku ģimeņu (zemnieki tika atstāti, lai apstrādātu laukus nākamajiem kungiem) bija izsūtītas, sākumā uz Mezopotāmiju (pēc tam, kad 586. g. p.m.ē. Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars), vēlāk, An tioha IV Epifāna karu laikā — uzMazāziju un Sīriju, arī uz Grieķiju un uz Vidusjūras piekrastes pilsētām, ieskaitot Romu. Tur ebreji izveidoja ievērojamu daļu no pilsētas amatniekiem un tirgotājiem, jo kā amatniecība, tā arī tirdzniecība tika uzskatīta par «darbu» un tāpēc nebija brīvo cilvēku cienīgas. Ne mazums ebreju kļuva par karavīriem. Daudzi nonāca vergu stāvoklī, taču šķiet, ka tie bija visumā reti gadījumi, vismaz atkarīgais stāvoklis, kādā tie nonāca, tikai retumis laupīja tiem jebkuru brīvību un jebkuru ekonomisku un ģimenisku patstāvību.

Romas impērijas robežās ebreji pat baudīja vairākas priekšrocības; taču viņu teokrātiskais ideāls, kura vārdā reliģiskā kopiena centās identificēties ar valsti, nevarēja tikt īstenots, bet, ja arī tika, tad visai niecīgā mērā.

Diasporā ebreji zaudēja agrāko sociālo un ideoloģisko vienotību. Šķiriskie kontrasti emigrācijā kļuva spēcīgāk manāmi. Palestīnā spēkā esošie Mozus likumi tos vairs nespēja saturēt. Bībeles mācība tomēr saglabājās visā savā kopumā samērā tīrā veidā. Hellēnistiskie pestīšanas kulti nespēja atbrīvot emigrācijā oficiālo jūdaismu no neiecietības un noslēgtības, kas noteica tā opozīciju pret pirmajām kristiešu baznīcām. Tomēr bija arī izņēmuma gadījumi, piemēram, trāķiešu-frīģiešu mistisko kultu dievība Sabatijs bija sajaukts ar Jahvi-Cebaotu (kareivju pavēlnieku); rezultātā Mazāzijas jūdu kopienās izveidojās dīvaina sinkrētiska «šabatiešu» sekta.

Emigrācijā no attāluma uztveramais mesija zaudēja daudz no raksturīgajām dinastiskā un militārā atbrīvotāja īpašībām, īpaši pēc tam, kad Hēroda mēģinājumi atjaunot valsti beidzās ar neveiksmi. Likuma burtiska ievērošana pasargāja emigrantus no briesmām tikt ierautiem šajā tik dažādo ļaužu un civilizāciju pārkausētavā, par kādu bija kļuvusi Romas impērija. Daži privileģētākie gribēja atteikties no savām tradīcijām un rituālajiem tabu: no apgraizīšanas, aizlieguma ēst gaļu, ja dzīvniekam kaujot nebija pilnīgi notecinātas asinis, no sestdienas svētīšanas vai lielo naudas nodevu nosūtīšanas uz Jeruzalemes templi. Bet pilsētas nabadzīgo kvartālu iedzīvotāju ticība šiem aizliegumiem, kā arī apgrūtinošo paražu ievērošana — tās dēļ viņus izsmēja kaimiņi un darbabiedri — kļuva aizvien vājāka. Tieši tas, bet ne tikai centieni piesaistīt jaunpievērstos, ir par cēloni tam, kāpēc diasporā bez jebkādiem aizliegumiem līdzās Bībelei tika izmantota grieķu valodā pārtulkotā tautas apokrifiskā literatūra.

To pārliecinoši pierāda homēriskajos heksametros sarakstītie, bez šaubām, jūdaistisku_avotu iedvesmotie «Sibillas orākuli», kas bija izplatīti Ēģiptes Aleksandrijā un pauda naidu pret Romu. Tomēr jāsaka, ka šos rakstus ar grieķu-romiešu kultūru saista vienīgi dzejiskais pantmērs.

Citas liecības par grieķu-romiešu sabiedrības ietekmi tajos nav konstatējamas: no tā varam secināt par visai vāju valdošās un pakļautās kultūras mijiedarbību tolaik. Vakuumā, kas atdalīja tās abas, brīvi varēja ieplūst pirmo kristiešu mācība, kas saskanēja ar daudzām nabadzīgo un beztiesīgo ebreju masu iecerēm.

Starp citu, tai pašā Ēģiptes Aleksandrijā vesela plejāde jūdu tekstu skaidrotāju un teologu centās izvirzīt koncepciju par vienīgu, neaizskaramu dievību Platona un stoiķu filozofijas terminoloģijā, tādējādi veidojot pamatus transcendentam racionālismam. Tādi teicieni kā dieva «vārds», «gudrība», «doma», kas saskaņā ar Bībeles tradīcijām aizstāja dieva personvārdu, Jahves vārdu (tādā pašā nozīmē tie sastopami arī Nāves jūras rokrakstos), Filonam jau pārvēršas par «logosu», «dievišķo sapratni» — par jēdzieniem, kas sasaista radītāju un radīto. Abstrahēta terminoloģija tad arī kļūs par ideālu līdzekli, lai pielīdzinātu dievībai seno Izraēla mesiju: vārds kļūs par miesu, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, kurš radās imigrantu vidē.

Mūsu ēras sākumā impērijā ar 65—70 miljoniem iedzīvotāju ebreju skaits bija septiņi miljoni. Tātad no desmit iedzīvotājiem viens, bija ebrejs; hellēnistiskajos Austrumos šī proporcija bija viens pret pieci. Imigrācijā kopumā ebreju skaits bija visai prāvs — pieci miljoni. No šiem septiņiem miljoniem tikai ceturtajai daļai saskaņā ar tautas skaitīšanu, kuru bija noteicis Augusts, bija Romas pilsoņu tiesības, tas ir, tie bija brīvi pavalstnieki.

Viņu vienību veicināja trīs pamatelementi: monoteistiskā ticība, sinagoga un sestdienas svinēšana. Turpretī jautājumā par gaidāmo mesiju tie nebija vienoti. Koncepcija par kādu «valstību» — dezorganizētu patriarhālu zemnieku valsti, kas ietvertu pretrunas starp pilsētu un laukiem, tagad šķita maz atbilstīga viņu sarežģītajām problēmām.

Šo situāciju atspoguļo Jaunā derība. Tanī viss, kas teikts par viņu tālās tēvzemes Palestīnas patiesajiem apstākļiem, liekas izkropļots.

«Mesiānisma» spiritualizācija, citiem vārdiem, «kristietisma» rašanās (jo abi šie termini ir ekvivalenti) varēja notikt vienīgi imigrācijā. Tas fakts, ka pirmie evaņģēliji rakstīti grieķu un nevis ebreju valodā, tāpēc jau vairs neiekļaujas tīri filoloģiskā konstatējuma ietvaros: tā ir visai svarīga parādība, kas veido drošu pamatu visas kristietisma izcelsmes problēmas noskaidrošanā.

Permalink Leave a Comment

Next page »