DZIMŠANAS DATUMS
Evaņģēlisti neko neziņo par Jēzus dzimšanas gadu, mēnesi un dienu.
Jaunās ēras laika skaitīšana, sākot ar 753.—754. gadu kopš Romas dibināšanas, kas kļuva par jaunās ēras 1. gadu, noteikta tikai 6. gs. pirmajā pusē Justiniāna valdīšanas laikā, pateicoties skitu mūka Dionīsija Mazā pūliņiem, kurš pamatojās uz Lūkas evaņģēlijā smeltiem sadomātiem aprēķiniem. Ja turpretī par pamatu ņemam Mateja vēstījumu, kas Jēzus piedzimšanu attiecina uz «ķēniņa Hēroda laiku» (II: 1), mums jaunās ēras sākums jāatvirza par vismaz pieciem vai sešiem gadiem atpakaļ, jo Hērods Lielais miris 4. gadā pirms mūsu ēras, tas ir vienīgais drošais datums. Nav vērts mēģināt izkļūt no šī haosa, jo tā taču ir ticības, bet nevis vēsturiskas hronoloģijas joma.
Mēnesis un diena daudz neuztrauca evaņģēlistus, jo senajai liturģijai būtisks bija nevis mesijas dzimšanas, bet gan nāves un augšāmcelšanās datums. Pirmie baznīcas tēvi pat nesniedz precīzas ziņas par šiem datumiem.
Tikai 4. gs. sākumā ieteica dzimšanai izvēlēties 25. un 28. martu un 2. un 19. aprīli (šo pēdējo dienu Aleksandrijas Klēments uzskatīja par visticamāko), un reizēm 29. maiju. Lūkas evaņģēlijā aprakstītā aina ar ganiem, kas pavadīja nakti zem klajas debess, «nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus» (II:8), deva pamatu izvēlēties drīzāk vasaru nekā ziemu.
25. decembra izvēle notika Konstantīna laikā un ir cieši saistīta ar seno saules pielūgsmes ieražu.
Kopš seniem laikiem šo dienu, kuru romiešu kalendārs saistīja ar ziemas saulgriežiem, Austrumos un Vidusjūras pasaulē svinēja kā saules ikgadēju «atdzimšanu»; saule bija viena no izplatītākajām dievībām, tā identificēta arī ar Mitru. Uzvarējušajai baznīcai nebija grūti šos ārkārtīgi populāros svētkus piesaistīt pie sava kulta, jo apoloģēti (ar konkurējošiem kultiem adresētiem nepārprotamiem polemiskiem mājieniem) jau bija iztēlojuši Jēzu par īsteno un vienīgo «pestīšanas sauli».
Cita, ne mazāk sena tradīcija pieprasīja, lai saules — dieva «atklāsmes» jeb epifānijas diena būtu 6. janvāris; šis datums kā Jēzus dzimšanas diena saglabājies vairākās kristiešu baznīcās.
Tas, ka mūsdienu ziemsvētku pamatā ir saules kults, nav apstrīdams. Taču jau agri baznīcas kalendāru sastādītāji sāka meklēt šim faktam teoloģisko pamatojumu, balstoties uz bezgala sarežģītiem spriedumiem un secinājumiem.
Atbilstoši tolaiku jūdeokristiešu vidē visai izplatītajiem maģiskajiem likumiem par skaitļu nozīmēm, ieviesās ticējums, ka starp ievērojamas personas dzimšanas un miršanas laiku vajagot paiet noteiktam skaitam gadu, ne dienu vairāk un ne mazāk. Pēc nostāstiem Jēzus miris 30 vai 33 gadu vecumā ebreju lieldienu svētdienā, kas iekrīt pavasarī: «precīzais» datums variēja starp 25. martu un 6. aprīli. Un, tā kā cilvēka dzīves sākumu skaitīja ar ieņemšanu, bet nevis ar piedzimšanu, tad par iemiesošanās dienu vajadzēja kļūt 25. martam vai 6. aprīlim, bet dzimšanas dienai, dabiski, pēc deviņiem mēnešiem — 25. decembrim vai 6. janvārim.
Šie divi datumi bija par pamatu ilgstošiem strīdiem.
Rietumos dzimšanas dienas svinēšanā pārsvaru guvis 25. decembris. Otrs datums dzimšanu satuvina ar epifānijas jeb Jēzus «parādīšanās» ļaudīm svinēšanu, astrālos kultos tos simbolizē magi, astrālie priesteri; dažos apokrifiskos tekstos to ir vairāk par trim, bet reizēm līdz divpadsmit, saskaņā ar galveno tautu skaitu zemes virsū pēc tālaika ticējumiem.
Visiem šiem nolikumiem pievienojās vēl daudzi citi tautas fantāzijas radīti izdomājumi, piemēram, par «austrumos Uzlecošo zvaigzni», mīts par vērsi un ēzeli, leģenda par sili. Pēdējā aizsākās, starp citu, tikai 13. gs., sv. Franciska darbības laikā.
Koka godāšanas kults bija izplatīts īpaši Ziemeļeiropā sakarā ar Jaungada svinēšanu un vēlāk ieviesās arī mūsu ziemsvētku tradīcijās. Protams, tur, kur gadalaiki nesakrīt ar mūsējiem, kā, piemēram, dienvidu puslodes zemēs, misionāriem nācās visai grūti pārliecināt, ka Jēzus piedzimšanas svētki atzīmējami decembrī, jo šajos rajonos gada dzīves cikla sākums iekrīt mūsu vasaras pašā vidū.
Kristietības vēsture 
Leave a comment