«DIEVA VALSTĪBA»
No visiem evaņģēlijiem vienīgi Lūkas evaņģēlijs mēģina sniegt dažas ziņas par Jēzus sludinātāja darbības sākumu, saistot to ar Jāni Kristītāju: «Bet ķeizara Tibērija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā un Lisānijs valdnieks Abilenē, augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, dieva vārds nāca pār Jāni, Cakarija dēlu, tuksnesī» (Lūka, III: 1,2).
Šīs ziņas labākā gadījumā pasmeltas no Josefa Flāvija darbiem, lai konkretizētu stāstījumu par mesijas dzīves pēdējo periodu. Taču šī fragmenta izdomātais raksturs nevienam nav noslēpums: pārējie evaņģēlisti to nezina, bet dažādās versijas par Jēzus sabiedrisko misiju ir ārkārtīgi pretrunīgas.
Saskaņā ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, šis periods nevarēja būt pārlieku garš. Pēc ceturtā evaņģēlija tas ildzis vismaz trīs gadus. Jānis atsaucas uz nostāstu par Jēzu, kuram vēl nav piecdesmit gadu (VIII:57). Citā pantā ar visai neskaidru argumentu palīdzību viņam piedēvēti 46 gadi. Jūdi apgalvo, ka tempļa uzcelšanai bija vajadzīgi 46 gadi; taču šis skaitlis liekas tik apstrīdams (ja to attiecinām tikai uz Jeruzalemes templi), ka evaņģēlists paskaidro: «viņš runāja par savas miesas templi» (II:20— 21). Irenejs, kas savus sacerējumus rakstījis 2. gs. otrajā pusē, piebilst, ka Kristus sludinājis apmēram līdz piecdesmitajam dzīves gadam. Protams, Lūkas evaņģēlijs, kurā lasāms: «Un Jēzus pats, kad viņš savu darbu sāka trīsdesmit gadus vecs» (III:23), vēl nebija pazīstams visās kopienās, vismaz ne tā mūsdienu formā, jo, pēc sinoptiķu domām, no Jēzus kristīšanas Jordānā līdz nāvei pagāja ilgs laiks.
Neskaidrības un pretrunas krājās un uzslāņojās cita citai.
Pirmajos trīs evaņģēlijos teikts, ka Jēzus «nogājis» no Galilejas uz Jeruzalemi tikai vienu reizi, Jāņa evaņģēlijā šādi gājieni bijuši trīs, ja ne vēl vairāk; Josefs Flāvijs nosaucis Ponciju Pilatu par valdnieku, turpretī Tacits atzīmē, ka viņš esot bijis «prokurators», tas ir, viņš bijis Sīrijas provinces legāta pārstāvis; m. ē. 6. gadā šai provincei tika pievienota Jūdeja. Nesen Jeruzalemē bija atrasts uzraksts, kas Pilata vārdu asociē ar Tibērija vārdu un nosauc viņu par prefektu: tā ir vienīgā neapgāžamā liecība šai jūklī. Pat imperatoru laikmeta vēsturnieki pēc gadsimta nespēja atcerēties Poncija Pilata dienesta pakāpi.
Pēc Hēroda nāves m. ē. 4. gadā viņa valsti, kas bija sasniegusi pat senās impērijas laikiem nedzirdētu platību, Augusts sadalīja četrās daļās. Hēroda dēlam Arhelajam tika Jūdejas valsts un Samarija ar galvaspilsētu Jeruzalemi; pārējie divi viņa dēli — Hērods Antipa un Hērods Filips — dabūja atbilstoši Galilejas tetrarhiju, kur saskaņā ar evaņģēlijiem sākās Jēzus sludinātāja darbība, un tetrarhiju rajonā uz ziemeļaustrumiem no Tiberiādas ezera, ieskaitot Dekapoli; Lisānijs, par kuru nav zināms gandrīz nekas, izņemot to, ka viņš bijis pie varas līdz m. ē. 37. gadam, — Abilenes un Iturejas tetrarhiju Sīrijas dienvidu zonā.
Arhelajs valdīja- tik odiozi, ka jūdi sašutumā sacēlās un lūdza Augustu atcelt viņu, tā vietā iesakot romiešu pārvaldi. Taču ne visi ar to bija mierā: pret aneksiju un tai sekojošo Kvirīnija ierēdņu īstenoto tautas skaitīšanu m. ē. 6. gadā sacēlās Gamalas Jūda kopā ar saviem piekritējiem, kurus grieķiski sauca par zelotiem, kaismīgiem jūdu likuma ievērotājiem; romieši tos dēvē par sikari jiem (jo, uzbrūkot okupantiem un to augstu stāvošajiem atbalstītājiem, viņi lietoja īsus dunčus — «sikas»). Tautas skaitīšanā viņi ne tikai saskatīja smagu apvainojumu savai reliģiskajai tradīcijai, bet galvenokārt viņi bijās, ka uz tās pamata būs uzlikti jauni smagi nodokļi. Turpretī virspriesteris ieteica samierināties ar to.
Vēlāk zeloti kļuva par galvenajiem iedvesmotājiem karā pret romiešiem (pēc m. ē. 67. gada) un pretojās vēl trīs gadus pēc Jeruzalemes krišanas m. ē. 70. gadā, paslēpušies Masadas cietoksnī, kas pārvaldīja Nāves jūru.
Viņi nekapitulēja, bet aizgāja bojā kopā ar sievām un bērniem. Par viņu izmisīgo pretošanos liecību sniedz nesenie arheoloģiskie atklājumi. No šīs grupas esot cēlies viens no Jēzus apustuļiem — Simons, kuru saukuši par «Kananeju» (qunana aramiešu valodā nozīmē «zelots»), taču evaņģēlijos viņa tēls atstāts ēnā.
Līdz ar Jūdejas okupāciju sākās nemitīga Romas iecelto vietvalžu maiņa, kas beidzās 38. gadā, kad Hērods Agripa saņēma no Kaligulas valsti un vairākus gadus pārvaldīja zemi kā «svaidītais». Kad 44. gadā atgriezās romieši, represijas pastiprinājās un nemieri ieguva aizvien izteiktāku mesiānisku raksturu, līdz beidzot pārauga atklātā karā un beidzās ar katastrofu 70. gadā. Evaņģēliji liek Jēzum sludināt Jeruzalemes sagrāvi kā nepieciešamu priekšnoteikumu, lai varētu sākties noslēguma drāma ar atriebēja — «cilvēka dēla» — atnākšanu. Šis pareģojums aprakstīts precīzi, jo evaņģēlija tekstā iekļauts daudzus gadu desmitus pēc šī notikuma.
Nav brīnums, ka Jaunā derība Jēzus apcietināšanu un sodīšanu saista ar vēsti par «valstību», kam pašai par sevi vajadzēja iedvest šausmas privileģēto kārtu pārstāvjiem un satraukumu romiešiem. Epizode ir analoģiska daudzām citām, par kurām ziņo tā laika vēsturnieki, un uzskatāma par iespējamu. Tomēr grūti pieņemt, ka šie notikumi būs atgadījušies Tibērija laikā, jo Tacits speciāli uzsver, ka viņa principāta laikā Jūdeja «palikusi mierīga» («Vēsture», V, 9—7).
Jeruzalemes sagraušanas traģēdijas atbalss izgājusi ārpus evaņģēliju pretrunu un teoloģisko skaidrojumu ietvariem.
Ticīgie nešaubījās, ka «dieva valstība» jeb — pēc ebreju tradīcijas — «debesu valstība» (lai nebūtu jānosauc svētais Jahves vārds) iestāsies zemes virsū kā Tēvreize Matejs, VI:9–13 «Tāpēc jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā ari virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā ari mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Amen.» Lūka, XI:2—4 «Tad viņš tiem sacīja: «Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! Svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība. Mūsu dienišķu maizi dod mums katru dienu. Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā.»» brīnuma rezultāts. Ņemot vērā laikmeta vēsturiskos apstākļus, pasaules pārveidošanās nevarēja notikt citādi kā vienīgi pārdabiskā veidā, tomēr uz šīs pašas zemes, kaut vai pēc tūkstoš gadiem, kā lasāms Jāņa Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā.
Lūgšana, kas kristietismā kļuva par pazīstamo «Tēvreizi», speciāli orientēta uz šī rezultāta gaidām. Lūgšanas aicinājumi jāpēta to reālajā tekstā, ārpus visām rituālajam shēmām.
Tēva vārds tiks svētīts, nāks viņa «valstība», viņa varu atzīs ne tikai debesīs, bet arī uz zemes. Cerēsim, ka maizi, ko ēdīsim rit, t. i., baudīsim šīs valstības laimi, spēsim baudīt šodien. Grieķu terminam «epiūsios», kas parasti tiek tulkots ar nozīmi «ikdienējs», pēc Hieronīma esot jāapzīmē «rītdienas» (latīņu vai. crastinum). Valstības atnākšana sakrīt ar pilnīgu parādu atlaišanu — Vidusjūras pasaules zemnieku masu mūžsenā sapņa piepildījumu.
Par to stāsta Mateja evaņģēlijs (VI:9—13); pāreja no «parāda» uz «grēka» jēdzienu Lūkas evaņģēlijā (XI: 1—4) uzskatāma par vispārēja atsvešināšanās procesa elementu.
Mateja evaņģēlija pēdējais pants atrodams tikai dažos unciālajos un kursīvā raksta kodeksos, kā arī 4.—6. gs. sīriešu, koptu un armēņu tulkojumos; tomēr tas iekļauts arī vissenākajā kristiešu katehismā «Didahē» (VIII:2). Runa ir par liturģisku formulu, kuru nepieņēma latīņu baznīca, bet kura palikusi grieķu un daudzu protestantu konfesijās.
Daudzējādā ziņā evaņģēlijiem «valstība» jau sākusies; tā izpaudās kā jauna ticīgo solidaritātes un savstarpējas brālības jūtu jēga, izteikta formulās, kādas sastopamas jau agrāko laiku rabīnu doktrīnās. Ne jau Jēzus ir autors «zelta normai»: «Nedari citiem to, ko negribi, lai tie dara tev.» Tā sastopama jau rabīnu Hilela un Gamaliela darbos. Ne velti pēdējo uzskata par Pāvila skolotāju, un galu galā «dieva valstība», kas Palestīnas iedzīvotājiem bija konkrēta realitāte, imigrantu draudzēs nenovēršami tika idealizēta kā pilnīgas labestības un brālības stadija, kurai bija jāizplatās pa visu zemi.
Evaņģēlijos līdzās pastāv divas koncepcijas: pirmkārt, ideja, ka mesija ieradies vienīgi tādēļ, lai atpestītu Izraēla tautu, un nevajag dot «svētumu suņiem», t. i., neebrejiem (Matejs, VII:6); un otra — viņa misija bez ierobežojuma aptver visas nabadzīgās un apspiestās masas pasaulē.
Uz zemes viss ir iznīcīgs: nozīme ir vienīgi dārgumiem, kas uzkrāti debesīs, gaidot neizbēgamo «valstību» (Matejs, VII: 19—21).
Tā dzimst pārliecība par jaunu brālību starp cilvēkiem, kura jau ir nākotnes sabiedrības priekšvēstnese, ko Pāvils nosauks vēlāk par Kristus miesas projekciju ticīgo draudzē. Evaņģēliju Jēzus nekad nerunā par «baznīcu» vārda tehniskajā nozīmē, bet tikai kā par taisnīgo kongregāciju nākošajā «dieva valstībā».
Tomēr līdzās jau praviešu un apokaliptiskās literatūras aprakstītās senās Dāvida monarhijas idealizācijai evaņģēlijos rodam izpirkšanas jēdzienu — tā ir cena, kas Jēzum jāmaksā «par daudziem» (Matejs, XX:28; Marks, X:45), lai garantētu atpestīšanu un nodrošinātu laimi cietējām masām, vergiem, nabadzīgajiem zemniekiem, visas grieķu-romiešu pasaules izmisušajiem. Ideālā cena, kuru mesija maksā ar savu dzīvību, nav nekas cits kā teoloģiskos jēdzienos pārveidota reāla denāriju summa, kuru vergam ar milzīgām pūlēm reizēm izdevās samaksāt saimniekam par brīvību. Kopš seniem laikiem šī koncepcija, kas vēlāk attīstīsies patstāvīgi, nostiprinājusies liturģiskajā praksē Austrumu atpestīšanas reliģijās, kuras pamatojas uz dievības briesmīgo ciešanu mistēriju.
Ja mesija ir lemts nāvei, viņa saglabāšanu kopienas klēpī garantē ticība uz augšāmcelšanos, kas ir visu misteriozofisko kultu beigu akts: Dionīss atgriežas dzīvē, Hors augšāmcēlās, Osirisu pamodina Isīda, Adonids atdzimst.
Tieši šis ticības elements — augšāmcelšanās — nostiprinājās reliģijās ārpus Palestīnas un galu galā kļuva par valdošo.
2. gs. vidū Justīns jau varēs iebilst kristiešu ideoloģijas pretiniekiem: «Jūs esat dzirdējuši, ka mēs gaidām valstību, un esat izveidojuši maldīgu priekšstatu, it kā to domājam cilvēciskā nozīmē» (I Apoloģija, I:11).
Realitātes reliģiskās atsvešināšanās process kopš tā laika turpinājās pilnā spēkā.
Kristietības vēsture 