BUDISMS, KRISTIETISMS UN ISLAMS
Bez šaubām, arī budisma un islama pasaulē vērojama nacionālā un sabiedriskā progresa spēku neapmierinātība. Nav noliedzams, ka reliģiskā ticība kopumā iegrožo šos spēkus, lai gan reizumis var sekmēt to aktivitāti. Reliģija neizbēgami saistīta ar sociālām disfunkcijām, kuru pamatā budisma un islama zemēs ir mūsdienu sabiedrības nevienādā attīstība. Lai gan šīs disfunkcijas lemtas bojā ejai, tās vēl ilgi liks sevi manīt.
Kādi ir reālie fakti, kas atklājas triju lielāko reliģiju attīstības gaitā, kuras nepamatoti tiek sauktas par «vēsturiskām», it kā pārējās reliģijas veidotos ārpus vēstures? Budisms, kristietisms un islams radušies atšķirīgos sociālos, nacionālos un garīgos apstākļos, taču allaž viena un tā paša procesa ietvaros, kuram raksturīga pāreja no verdzības sistēmas augstākā etapa uz dažādām daļēji brīva stāvokļa formām, uz vasaļu un dzimtbūtniecisku atkarību laukos ierobežotā zemeslodes daļā no Vidusjūras zemēm līdz Indijas ziemeļiem, aptverot gandrīz visus Arābijas pussalas tuksnešainos apgabalus, turklāt budisms piecus vai sešus gadsimtus pirms kristietisma ēras, islams — sešus gadsimtus pēc tās.
Tas bija laika posms, kad bezgala plašās ļaužu masās, kam nebija nekādu brīvību un perspektīvu zemes virsū, varēja rasties mācība par kādu «atpestīšanu», kas deva cerības uz laimīgu, līdztiesīgu un mierīgu dzīvi, kaut arī citā pasaulē: protams, tās nenoliedzami bija iluzoras gaidas, tomēr ietvēra cilvēcisku jūtu kopumu, kurš sava laika sociālajā, politiskajā un kultūras vidē izpaudās dažādi, iegūstot apziņā citu jēgu.
Kamēr budisms, radies kā pretsvars pret kādas nelielas Indijas ziemeļu daļas valstiņas senās vēdu reliģijas nesaudzīgo un autoritāro šķirisko struktūru, kas tagad tur gan praktiski izzudusi, atrada ceļus, pa kuriem varēja izplatīties pa visu Austrumāziju, un mazpamazām sajaucās gandrīz ar visiem līdz tam pastāvējušiem kultiem, balstīdamies turklāt uz sabiedrības ekonomisko un sociālo organizāciju, kas pamatos palikusi neizmainījusies līdz pēdējiem gadu desmitiem, islams pēc spēcīga impulsa savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Vidusjūras zemju virzienā, kur atstāja dziļas un neizdzēšamas pēdas, bija spiests virzīties atpakaļ uz savas izcelsmes apgabaliem, kā arī uz Ziemeļāfrikas, Rietumāzijas un Centrālāzijas rajoniem no Gibraltāra šauruma līdz Indonē zijai, pastāvīgi paliekot samērā viendabīgas ideoloģiskās un politiskās struktūras ietvaros, ar ko arī joprojām izskaidrojams šīs reliģijas relatīvais kompaktums. Turpretī kristietisms, lai gan tā izcelsme saistīta ar jūdaismu un neskaidrajiem pirmsākumiem Palestīnas zemē, attīstījās pilnīgi citā vidē, kāda bija izveidojusies Romas impērijas visām Vidusjūras baseinā dzīvojošajām grieķuromiešu pasaules tautām uzspiestajā politikas, ekonomikas un kultūras unifikācijas procesā.
Tādējādi kristīgā reliģija atšķirībā no budisma un islama ļoti agri izrādījās saistīta ar cilvēkiem un zemēm, kas pilnīgi atšķīrās no tiem cilvēkiem un zemēm, kas to bija radījuši. Arī tālāk kristietisma veidošanos, tā kulta mācību un institūtu attīstību noteicoši ietekmējusi papriekš vergturu sabiedrības ietvaru pakāpeniskā sagrūšana, pēc tam viduslaiku sociālie institūti un tālāk — strauja tirdzniecisku manufaktūru grupu izveidošanās, kas, iznīcinājusi šos institūtus, kaldināja jaunu industriālu sabiedrību. Visos šī procesa etapos atjaunojās šīs reliģijas ētiskās, jēdzieniskās un teoloģiskās tradīcijas, kas tomēr pastāvīgi bija vērstas uz pagātni, kuras slogs tā vai citādi izjūtams arī šodien.
Tāpat kā no kristiešu ticības par «debesu valstības» atnākšanu, pie kam šai valstībai sākotnēji, iekams tā tika pārnesta uz viņu sauli, bija visas laicīgās pasaules raksturīgās iezīmes, tā arī no islama trauksmīgā uzbrukuma, kuru iedvesmoja arābu cilšu nacionālās apvienošanas un patstāvības centieni viena dieva (Allaha) un viņa pravieša (Muhameda) vārdā, kvalitatīvi atšķīrās postā un nabadzībā dzīvojošām Centrālāzijas un Austrumāzijas tautām budistu sludinātā mācība par atteikšanos no dzīves šai saulē. Salīdzināsim šo mācību ar kristiešu pasludināšanas «voluntārismu», kas atstāts mantojumā nākošajām ticīgo paaudzēm, un dievišķā norādījuma paudēja Muhameda nosacīto rīcības programmu. Šis salīdzinājums palīdzēs noskaidrot to masu vēsturiskos likteņus, kas saistītas ar budistu mācību, kura orientē cilvēku uz pasīvu pasaules uztveršanu un ar to nostiprina viņa atkarību no valdošajiem sociālajiem spēkiem.
PIRMĀS BAZNĪCAS MAZĀZIJĀ
Pēdējā pēc secības, tomēr, domājams, vissenākā Jaunās derības grāmata ir Apokalipse. Tā velti tikusi uzlūkota vienīgi par jūdaisma un astroloģijas sinkrētisma dokumentu bez saistības ar kādu noteiktu sociālu un politisku situāciju. Apokalipse sarakstīta 1. gs. beigās Mazāzijas pilsētās, kur svešzemju kundzības spaidi bija sevišķi smagi.
No tās lappusēm dveš nikns naids pret romiešiem, pret viņu sabiedrotajiem, pret izvirtušajām un nežēlīgajām valdošajām šķirām. Impērijas galvaspilsēta tajā pielīdzināta ebreju tautas vēsturiskajam ienaidniekam — «Babilonijai», kas pirms daudziem gadsimtiem bija iznīcinājusi tās patstāvību un apdraudējusi tās reliģisko vienotību.
Tāpat ķeizari ir sātaniska «nezvēra» drausmīgi iemiesojumi. Atmiņas par lielo ugunsgrēku, kas m. ē. 64, gadā bija iznīcinājis ievērojamu daļu Romas viselegantāko aristokrātisko kvartālu, eksaltētā apziņā dzīvoja kā dievišķo dusmu izpausme, kā zīme, kas vēstī nenovēršamu pasaules galu un pavisam drīzu nākošās tūkstošgadīgās taisnības, vienlīdzības un «svēto», t. i., ar Izraēla dēliem identificēto izredzēto, virsvadības ēras sākumu. Pēc Apokalipses autora vārdiem, nogalinātie taisnprātīgie ar sašutumu prasa pēc atriebības. «Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?» (Atklāsme, VI: 10).
Romas nodedzināšana
Tādēļ viņas (11) mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, un viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesā. Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un greznībā, kad tie redzēs viņas ugunsgrēka dūmus; attālus stāvēdami, aiz bailēm no viņas mokām tie sauks: Vai, vai! Lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi.
Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu, tāpēc ka neviens vairs nepērk viņu preces: zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādas ziloņkaula lietas, no dārga koka, vara, dzelzs un marmora darinātus priekšmetus. Arī kanēli, smaržeļļu, kvēpināmās un svaidāmās zāles, vīraku, vīnu, eļļu, smalkus miltus, kviešus, lopus, avis, zirgus un ratus, dzīvas miesas un cilvēku dvēseles.
Un augļi, pēc kuriem tava dvēsele kāroja, ir pagalam, visi dārgumi un krāšņumi tev zuduši, un tos nekad vairs neredzēt.
Raksta atmosfēra ir vēl tāda pati, kāda vērojama jūdaistiskajā apokaliptiskajā literatūrā. Ideālā valstība ir «debesu Jeruzaleme», kam pievērsuši skatienus tie, kuri dzīvo tālu no dzimtajām vietām, palaikam juzdami ilgas pēc dzimtenes. Atpestīšana pagaidām ir galvenokārt nacionāla problēma. «Svētie», kas nostāsies dieva troņa priekšā, ir 144 tūkstoši izraēliešu, pa 12 tūkstošiem katra no 12 ciltīm, neebreji tiks pielaisti tikai pēc viņiem ar noteikumu, ka pievērsīsies jaunajai ticībai. Bet kopienas ilgojās pēc «cilvēka dēla», mesijas, mistiskā jēra atgriešanās; tas bija ļāvis sevi nokaut, lai glābtu pasauli, un kļuva par upuri, kurš izpērk visas šīs pasaules vareno nelietības. Šīs kopienas pēc savas būtības jau bija kristietīgas.
Atriebējam Jēzum, pie kura tās vērsās, Apokalipsē nav nekādu cilvēcisku īpašību: «Bet viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, viņa acis kā ugunsliesma.
Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un viņa vaigs spīdēja kā saule spēkā» (Atklāsme, 1:14—16).
Skaidrs, ka nabadzīgā un pazemotā vidē kristiešu misionāru pa jūdaistiskās imigrācijas kanāliem raidītais aicinājums pievērsties jaunajai reliģijai tika īstenots, veidojot kopienas, kuru locekļi bija saistīti ar solidaritātes un savstarpējas palīdzības saitēm. Pēdējās tika pretstatītas ienaidnieka triecieniem, kurš «jaunā ķēniņa» gaidās, un lai arī tas bija tikai debesu ķēniņš, saskatīja draudus zemes valdniekam, Romas ķeizaram. Šī konflikta fons jau vairs nav tāds, kāds bija Palestīnas mesiāniskajās grupās.
Opozīcijā šeit atradās citas valodiskas un reliģiskas piederības cilvēki, kas gadsimtiem ilgi bija saistīti ar pestīšanas kultiem un dieva ciešanu, nāves un augšāmcelšanās slavināšanas rituāliem, vienalga, vai tas būtu Dionīss vai Atons, Osiriss vai Hors, Atids vai Mitra, — tie visi neko daudz neatšķīrās no krustā sistā Kristus.
Apokalipses oficiālo tekstu, ko līdz mums ne bez skaidri jaušamām iekšējām neatbilstībām atnesis Jaunās derības kanons, ievada septiņi īsi baznīcām, t. i., iesvētīto kopienām, adresēti vēstījumi. Kopienu priekšgalā atrodas «eņģeļi», ko tradicionālā hermeneitika vēlāk identificējusi ar bīskapiem. Tiesa gan, sākotnēji šim vārdam bijusi burtiska nozīme, ko varētu salīdzināt ar kristīgā katehisma nākošajiem «sargeņģeļiem». Un tā, runa ir par Efesas, Smirnas, Pergamas, Tiatiras, Sardas, Filadelfijas un Laodikejas baznīcām. Skaitlim septiņi ir simboliska nozīme, tomēr šīs pilsētas pastāvējušas patiešām un lielākā daļa to pastāv arī patlaban.
Šos kādreiz bagātos un modernos seno Frīģijas un Lidijas valstu centrus Romas impērijas administratīvās struktūras bija pakļāvušas sev ar kopīgu nosaukumu «Āzijas provinces», bet to apraksts, nevērojot daudzas tīri fantastiskas detaļas, liecina, ka tā autors bija labi pazinis zonu, kuru piemin. Tāda ir Pergama ar rakstīšanai domātu miecētu aitādu ražošanu; Laodikeja ar dārgajām smaržvielām; Tiatira, kas pazīstama ar savu keramiku; bagātā un vienlaikus mantkārīgā Smirna — tās visas ir pilsētas, kur evaņģēliju tā pirmatnējā veidā izplatīja klejojoši sprediķotāji, apustuļi un pareģi, kas pārcēlās no vienas vietas uz citu, sludināja sinagogās mesijas atnākšanu, līdz tika rupji izraidīti no zemes, saskaņā ar to modeli, kaš vēlāk tiks izmantots Apustuļu darbos, lai pastāstītu par Pāvila un viņa līdzgaitnieku Tita, Timoteja un Barnabas misionāriskajiem ceļojumiem.
Viņu pretinieki bez impērijas varas orgāniem bija noslēpumainas sāncenšu grupas, kas vēstījumos tiek dēvētas par Balaāma mācības piekritējiem un pareģes Jezabelas sekotājiem, norādot, ka pēdējā mācījusi ēst «elku upurus» un praktizējusi «mīlestības grēku», t. i., pieļāvusi laulības starp ebrejiem un neebrejiem (Atklāsme, II: 14— 20). Tādējādi tas ir kāds kristietisma tips, kas sargā jūdaistiskas ticības mācības galējo formu un rituālu «tīrību» no tiem, «kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo» (Atklāsme, III:9), teic par sevi, ka esot apustuļi, taču nav tādi, bet gan «sātana sinagogas» piekritēji. Tā nebūs pārdrošība, ja aiz šīm nievājošajām iesaukām saskatīsim atklātākus pareģus, kas bija to noskaņu priekšvēstneši, kuras radās imigrācijas zemēs. Cenzdamies pārvarēt ortodoksālā jūdaisma ietvarus, tie operēja ar kosmopolītisma terminiem, griežoties pie citas izcelsmes cilvēkiem, t. i., neebrejiem, kā tas kļuva parasts Pāvila cikla epistolāro sacerējumu valodā.
Uz juceklīga un miglaina pieejamo avotu ziņojumu fona iezīmējas 1. gs. radušās kristietisma kontūras. To var apzīmēt par pilsētnieku reliģiju, par vispazemotāko darbaļaužu, vergu, pagrimušu cilvēku un, protams, dažu no krīzi pārdzīvojušas militārās un civilās aristokrātijas cēlušos valdošās vides elementu reliģiju. Laukos, senajiem dieviem un kultiem uzticīgo zemnieku vidē, kuri tos identificēja ar leģendārajiem pirmatnējās kopienas ideāliem, kristietisms spēja iespiesties tikai daudz vēlāk, un vārds «pagāns» (pagus — «ciems», «lauki»; paganus — «lauku iedzīvotājs», «zemnieks») galu galā sāka apzīmēt «nekristītos».
Visiem 43 Vidusjūras piekrastes apdzīvotajiem rajoniem, kur 1. gs. beigās varēja sastapt diezgan kompaktas pirmās kristiešu apvienības (gadsimtu vēlāk to skaits sasniegs 76), ir pilsēttipa apmetņu raksturs. Vēl 4. gs., pirmo koncilu laikmetā, pāri par tūkstoš Austrumu un Rietumu bīskapu vidū bija tikai daži lauku rajonu pārstāvji.
PĀVILA EPISTOLĀRAIS CIKLS
Lai kas arī būtu sarakstījis trīspadsmit vēstījumus, kuri iekļauti Jaunajā derībā kā Pāvila vēstules, to galvenā jēga ir ta, ka Pāvils tiek dēvēts par «apustuli» tādā nozīme, kādu šis termins ieguva visa kristietisma mērogā 1. gs. beigas, kad tas bija saistīts ar tādām pašam, ja vēl ne ar lielākam prerogatīvām, kādas bija pretendentiem uz pazīšanos ar mesiju, — tādus cilvēkus Pāvils ne bez ironijas sauc par Jeruzalemes baznīcas «pīlāriem».
Pāvilam Kristus dzīve virs zemes nelikās interesanta; no viņa viedokļa, svarīgs nav vis mesija «pēc miesas» (t. i., iemiesots cilvēka ķermenī; 2. vēstule korintiešiem, V:16), bet gan mesija, kas pārvērsts pestīšanas mistērijā.
Pavils ir apustulis, tāpēc ka viņš skatījis Kristu gara acīm dažus gadus pēc tā «parādīšanās» citiem piekritējiem.
Saskaņā ar nostāstu Pāvils dzimis stingrā jūdaistiskā ticība: viņš apgraizīts astotajā dienā, cēlies «no Izraēla tautas, Benjamiņa cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs» (Vēstule filipiešiem, III:5).
Tomēr visas viņa vēstules adresētas imigrantu kopienām Korintā, Efesā, Filipā, Kolosā, Tesalonikā, Galatijā, Romā. Arī viņa ģimene cēlusies no imigrantu vides: no Kilikijas galvaspilsētas Tarsas, kas kopš seniem laikiem bijusi pazīstama kā linu ražotāja, bet romiešu kundzībā panīkusi. Tas bija senam dievam Tarku veltīta īpaša pestīšanas kulta centrs.
Izcilu rabīnu māceklis, pirmo Palestīnas kristiešu apvienību vajātājs, Pāvils, saskaņā ar nostāstu, sācis ticēt «jaunajai atklāsmei» un ļoti drīz kļuvis par vienu no šīs ticības viskvēlākajiem sludinātājiem. Kādā interesantā Apustuļu darbu vietā Romas tribūns Klaudijs Līsijs sajauc viņu ar «bandītu» Teidu, kam pēc neveiksmīgas sacelšanās tuksnesī romieši nocirtuši galvu (Apustuļu darbi, XXI:38). Viņa mācība nenāk no cilvēciska avota, bet gan tieši no dievišķas iedvesmas; tajā viņš smeļas arī spēkus, lai pārvarētu viņam lemtās grūtības.
Epistolārajā ciklā, kas saistīts ar Pāvila vārdu, visvairāk pārsteidz tas, ka tajā izvērsti daži doktrīnas nolikumi, kas nebija noteikti iepriekš; runa ir par dogmatiskiem un rituāliem noteikumiem, kas bija tikuši izstrādāti atkarība no apstākļiem, t. i., pēc vajadzības. Skaidrs, ka šeit sadūrāmies ar reālu pieredzi.
Ticīgajiem Tesalonikā, kas bija svarīgs satiksmes ceļu mezgls starp Austrumiem un Rietumiem, mūsdienu Salonikos (pirmās zilbes izkrišanu izraisījusi turku valodas ietekme — tādā pašā veidā Konstantinopole kļuvusi par Stambulu), Pāvils norāda, ka mesijas atgriešanās uz zemes ir, protams, tuva, taču nav neizbēgama. Tālab viņi rīkojas nepareizi, pamezdami darbu un dzīvodami uz kopienas turīgāko locekļu rēķina. Tas aizkavē beigu drāmas attīstību un tāpat apostāzes jeb vispārējo nemieru sākumu, kam jāievada Antikrista atnākšana, kā teikts sinoptiskajos evaņģēlijos; tātad laikabiedru apziņā pastāv kaut kas tāds, kas aizkavē kopš sendienām krājušas niknuma izvēršanos visā savā spēkā.
Tie visi ir noslēpumaini mājieni, kas tikko atskāršami.
Taču Plīnija 111. gadā rakstītā vēstule jaunajam ķeizaram Trajānam palīdz mums atšķetināt šo mīklu kamolu.
Izrādās, ka Romas valsts aparāta daļa svārstās, vai izpildīt ortodoksālo ebreju un saniknoto plebeju prasības un vienā reizē sodīt visus kristiešus kā pastāvošas kartības ienaidniekus un vislielāko ļaundarību vaininiekus. Tādējādi kādu laiku dzīve ritēja iepriekšējās sliedēs, ar to pašu agrāko rutīnu. Visi palika savās vietas un nodrošināja iztiku ar savu darbu saskaņā ar noteikumu: «ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst» (2. vēstule tesaloniešiem, III:10), lai nebūtu par slogu kopienai.
Bet, ja valstība ir vēl tālu, kāds liktenis gaida tos, kuri nomirs pirms tās pienākšanas? Vai arī viņi varēs piebiedroties tai? Un šis jautājums, kas vēlāk kļūs par sistemātiskas teoloģijas objektu, tika aplūkots pavisam kazuālā veidā: ticīgie lai neuztraucas: tie, kas «iemigs» pirms pastarās dienas iestāšanās, augšāmcelsies vajadzīgajā brīdī un ienāks kopā ar visiem pārējiem mesianiskajā valstībā.
Kristietības vēsture 