PIRMĀS BAZNĪCAS MAZĀZIJĀ
Pēdējā pēc secības, tomēr, domājams, vissenākā Jaunās derības grāmata ir Apokalipse. Tā velti tikusi uzlūkota vienīgi par jūdaisma un astroloģijas sinkrētisma dokumentu bez saistības ar kādu noteiktu sociālu un politisku situāciju. Apokalipse sarakstīta 1. gs. beigās Mazāzijas pilsētās, kur svešzemju kundzības spaidi bija sevišķi smagi.
No tās lappusēm dveš nikns naids pret romiešiem, pret viņu sabiedrotajiem, pret izvirtušajām un nežēlīgajām valdošajām šķirām. Impērijas galvaspilsēta tajā pielīdzināta ebreju tautas vēsturiskajam ienaidniekam — «Babilonijai», kas pirms daudziem gadsimtiem bija iznīcinājusi tās patstāvību un apdraudējusi tās reliģisko vienotību.
Tāpat ķeizari ir sātaniska «nezvēra» drausmīgi iemiesojumi. Atmiņas par lielo ugunsgrēku, kas m. ē. 64, gadā bija iznīcinājis ievērojamu daļu Romas viselegantāko aristokrātisko kvartālu, eksaltētā apziņā dzīvoja kā dievišķo dusmu izpausme, kā zīme, kas vēstī nenovēršamu pasaules galu un pavisam drīzu nākošās tūkstošgadīgās taisnības, vienlīdzības un «svēto», t. i., ar Izraēla dēliem identificēto izredzēto, virsvadības ēras sākumu. Pēc Apokalipses autora vārdiem, nogalinātie taisnprātīgie ar sašutumu prasa pēc atriebības. «Tad viņi brēca stiprā balsī, sacīdami: Cik ilgi, svētais, patiesīgais valdītāj, tu netiesāsi un neatriebsi mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes?» (Atklāsme, VI: 10).
Romas nodedzināšana
Tādēļ viņas (11) mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, un viņu sadedzinās ugunī; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesā. Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un greznībā, kad tie redzēs viņas ugunsgrēka dūmus; attālus stāvēdami, aiz bailēm no viņas mokām tie sauks: Vai, vai! Lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi.
Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu, tāpēc ka neviens vairs nepērk viņu preces: zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādas ziloņkaula lietas, no dārga koka, vara, dzelzs un marmora darinātus priekšmetus. Arī kanēli, smaržeļļu, kvēpināmās un svaidāmās zāles, vīraku, vīnu, eļļu, smalkus miltus, kviešus, lopus, avis, zirgus un ratus, dzīvas miesas un cilvēku dvēseles.
Un augļi, pēc kuriem tava dvēsele kāroja, ir pagalam, visi dārgumi un krāšņumi tev zuduši, un tos nekad vairs neredzēt.
Raksta atmosfēra ir vēl tāda pati, kāda vērojama jūdaistiskajā apokaliptiskajā literatūrā. Ideālā valstība ir «debesu Jeruzaleme», kam pievērsuši skatienus tie, kuri dzīvo tālu no dzimtajām vietām, palaikam juzdami ilgas pēc dzimtenes. Atpestīšana pagaidām ir galvenokārt nacionāla problēma. «Svētie», kas nostāsies dieva troņa priekšā, ir 144 tūkstoši izraēliešu, pa 12 tūkstošiem katra no 12 ciltīm, neebreji tiks pielaisti tikai pēc viņiem ar noteikumu, ka pievērsīsies jaunajai ticībai. Bet kopienas ilgojās pēc «cilvēka dēla», mesijas, mistiskā jēra atgriešanās; tas bija ļāvis sevi nokaut, lai glābtu pasauli, un kļuva par upuri, kurš izpērk visas šīs pasaules vareno nelietības. Šīs kopienas pēc savas būtības jau bija kristietīgas.
Atriebējam Jēzum, pie kura tās vērsās, Apokalipsē nav nekādu cilvēcisku īpašību: «Bet viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, viņa acis kā ugunsliesma.
Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un viņa balss kā lielu ūdeņu balss. Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un viņa vaigs spīdēja kā saule spēkā» (Atklāsme, 1:14—16).
Skaidrs, ka nabadzīgā un pazemotā vidē kristiešu misionāru pa jūdaistiskās imigrācijas kanāliem raidītais aicinājums pievērsties jaunajai reliģijai tika īstenots, veidojot kopienas, kuru locekļi bija saistīti ar solidaritātes un savstarpējas palīdzības saitēm. Pēdējās tika pretstatītas ienaidnieka triecieniem, kurš «jaunā ķēniņa» gaidās, un lai arī tas bija tikai debesu ķēniņš, saskatīja draudus zemes valdniekam, Romas ķeizaram. Šī konflikta fons jau vairs nav tāds, kāds bija Palestīnas mesiāniskajās grupās.
Opozīcijā šeit atradās citas valodiskas un reliģiskas piederības cilvēki, kas gadsimtiem ilgi bija saistīti ar pestīšanas kultiem un dieva ciešanu, nāves un augšāmcelšanās slavināšanas rituāliem, vienalga, vai tas būtu Dionīss vai Atons, Osiriss vai Hors, Atids vai Mitra, — tie visi neko daudz neatšķīrās no krustā sistā Kristus.
Apokalipses oficiālo tekstu, ko līdz mums ne bez skaidri jaušamām iekšējām neatbilstībām atnesis Jaunās derības kanons, ievada septiņi īsi baznīcām, t. i., iesvētīto kopienām, adresēti vēstījumi. Kopienu priekšgalā atrodas «eņģeļi», ko tradicionālā hermeneitika vēlāk identificējusi ar bīskapiem. Tiesa gan, sākotnēji šim vārdam bijusi burtiska nozīme, ko varētu salīdzināt ar kristīgā katehisma nākošajiem «sargeņģeļiem». Un tā, runa ir par Efesas, Smirnas, Pergamas, Tiatiras, Sardas, Filadelfijas un Laodikejas baznīcām. Skaitlim septiņi ir simboliska nozīme, tomēr šīs pilsētas pastāvējušas patiešām un lielākā daļa to pastāv arī patlaban.
Šos kādreiz bagātos un modernos seno Frīģijas un Lidijas valstu centrus Romas impērijas administratīvās struktūras bija pakļāvušas sev ar kopīgu nosaukumu «Āzijas provinces», bet to apraksts, nevērojot daudzas tīri fantastiskas detaļas, liecina, ka tā autors bija labi pazinis zonu, kuru piemin. Tāda ir Pergama ar rakstīšanai domātu miecētu aitādu ražošanu; Laodikeja ar dārgajām smaržvielām; Tiatira, kas pazīstama ar savu keramiku; bagātā un vienlaikus mantkārīgā Smirna — tās visas ir pilsētas, kur evaņģēliju tā pirmatnējā veidā izplatīja klejojoši sprediķotāji, apustuļi un pareģi, kas pārcēlās no vienas vietas uz citu, sludināja sinagogās mesijas atnākšanu, līdz tika rupji izraidīti no zemes, saskaņā ar to modeli, kaš vēlāk tiks izmantots Apustuļu darbos, lai pastāstītu par Pāvila un viņa līdzgaitnieku Tita, Timoteja un Barnabas misionāriskajiem ceļojumiem.
Viņu pretinieki bez impērijas varas orgāniem bija noslēpumainas sāncenšu grupas, kas vēstījumos tiek dēvētas par Balaāma mācības piekritējiem un pareģes Jezabelas sekotājiem, norādot, ka pēdējā mācījusi ēst «elku upurus» un praktizējusi «mīlestības grēku», t. i., pieļāvusi laulības starp ebrejiem un neebrejiem (Atklāsme, II: 14— 20). Tādējādi tas ir kāds kristietisma tips, kas sargā jūdaistiskas ticības mācības galējo formu un rituālu «tīrību» no tiem, «kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo» (Atklāsme, III:9), teic par sevi, ka esot apustuļi, taču nav tādi, bet gan «sātana sinagogas» piekritēji. Tā nebūs pārdrošība, ja aiz šīm nievājošajām iesaukām saskatīsim atklātākus pareģus, kas bija to noskaņu priekšvēstneši, kuras radās imigrācijas zemēs. Cenzdamies pārvarēt ortodoksālā jūdaisma ietvarus, tie operēja ar kosmopolītisma terminiem, griežoties pie citas izcelsmes cilvēkiem, t. i., neebrejiem, kā tas kļuva parasts Pāvila cikla epistolāro sacerējumu valodā.
Uz juceklīga un miglaina pieejamo avotu ziņojumu fona iezīmējas 1. gs. radušās kristietisma kontūras. To var apzīmēt par pilsētnieku reliģiju, par vispazemotāko darbaļaužu, vergu, pagrimušu cilvēku un, protams, dažu no krīzi pārdzīvojušas militārās un civilās aristokrātijas cēlušos valdošās vides elementu reliģiju. Laukos, senajiem dieviem un kultiem uzticīgo zemnieku vidē, kuri tos identificēja ar leģendārajiem pirmatnējās kopienas ideāliem, kristietisms spēja iespiesties tikai daudz vēlāk, un vārds «pagāns» (pagus — «ciems», «lauki»; paganus — «lauku iedzīvotājs», «zemnieks») galu galā sāka apzīmēt «nekristītos».
Visiem 43 Vidusjūras piekrastes apdzīvotajiem rajoniem, kur 1. gs. beigās varēja sastapt diezgan kompaktas pirmās kristiešu apvienības (gadsimtu vēlāk to skaits sasniegs 76), ir pilsēttipa apmetņu raksturs. Vēl 4. gs., pirmo koncilu laikmetā, pāri par tūkstoš Austrumu un Rietumu bīskapu vidū bija tikai daži lauku rajonu pārstāvji.
Kristietības vēsture 