PĀVILA EPISTOLĀRAIS CIKLS
Lai kas arī būtu sarakstījis trīspadsmit vēstījumus, kuri iekļauti Jaunajā derībā kā Pāvila vēstules, to galvenā jēga ir ta, ka Pāvils tiek dēvēts par «apustuli» tādā nozīme, kādu šis termins ieguva visa kristietisma mērogā 1. gs. beigas, kad tas bija saistīts ar tādām pašam, ja vēl ne ar lielākam prerogatīvām, kādas bija pretendentiem uz pazīšanos ar mesiju, — tādus cilvēkus Pāvils ne bez ironijas sauc par Jeruzalemes baznīcas «pīlāriem».
Pāvilam Kristus dzīve virs zemes nelikās interesanta; no viņa viedokļa, svarīgs nav vis mesija «pēc miesas» (t. i., iemiesots cilvēka ķermenī; 2. vēstule korintiešiem, V:16), bet gan mesija, kas pārvērsts pestīšanas mistērijā.
Pavils ir apustulis, tāpēc ka viņš skatījis Kristu gara acīm dažus gadus pēc tā «parādīšanās» citiem piekritējiem.
Saskaņā ar nostāstu Pāvils dzimis stingrā jūdaistiskā ticība: viņš apgraizīts astotajā dienā, cēlies «no Izraēla tautas, Benjamiņa cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs» (Vēstule filipiešiem, III:5).
Tomēr visas viņa vēstules adresētas imigrantu kopienām Korintā, Efesā, Filipā, Kolosā, Tesalonikā, Galatijā, Romā. Arī viņa ģimene cēlusies no imigrantu vides: no Kilikijas galvaspilsētas Tarsas, kas kopš seniem laikiem bijusi pazīstama kā linu ražotāja, bet romiešu kundzībā panīkusi. Tas bija senam dievam Tarku veltīta īpaša pestīšanas kulta centrs.
Izcilu rabīnu māceklis, pirmo Palestīnas kristiešu apvienību vajātājs, Pāvils, saskaņā ar nostāstu, sācis ticēt «jaunajai atklāsmei» un ļoti drīz kļuvis par vienu no šīs ticības viskvēlākajiem sludinātājiem. Kādā interesantā Apustuļu darbu vietā Romas tribūns Klaudijs Līsijs sajauc viņu ar «bandītu» Teidu, kam pēc neveiksmīgas sacelšanās tuksnesī romieši nocirtuši galvu (Apustuļu darbi, XXI:38). Viņa mācība nenāk no cilvēciska avota, bet gan tieši no dievišķas iedvesmas; tajā viņš smeļas arī spēkus, lai pārvarētu viņam lemtās grūtības.
Epistolārajā ciklā, kas saistīts ar Pāvila vārdu, visvairāk pārsteidz tas, ka tajā izvērsti daži doktrīnas nolikumi, kas nebija noteikti iepriekš; runa ir par dogmatiskiem un rituāliem noteikumiem, kas bija tikuši izstrādāti atkarība no apstākļiem, t. i., pēc vajadzības. Skaidrs, ka šeit sadūrāmies ar reālu pieredzi.
Ticīgajiem Tesalonikā, kas bija svarīgs satiksmes ceļu mezgls starp Austrumiem un Rietumiem, mūsdienu Salonikos (pirmās zilbes izkrišanu izraisījusi turku valodas ietekme — tādā pašā veidā Konstantinopole kļuvusi par Stambulu), Pāvils norāda, ka mesijas atgriešanās uz zemes ir, protams, tuva, taču nav neizbēgama. Tālab viņi rīkojas nepareizi, pamezdami darbu un dzīvodami uz kopienas turīgāko locekļu rēķina. Tas aizkavē beigu drāmas attīstību un tāpat apostāzes jeb vispārējo nemieru sākumu, kam jāievada Antikrista atnākšana, kā teikts sinoptiskajos evaņģēlijos; tātad laikabiedru apziņā pastāv kaut kas tāds, kas aizkavē kopš sendienām krājušas niknuma izvēršanos visā savā spēkā.
Tie visi ir noslēpumaini mājieni, kas tikko atskāršami.
Taču Plīnija 111. gadā rakstītā vēstule jaunajam ķeizaram Trajānam palīdz mums atšķetināt šo mīklu kamolu.
Izrādās, ka Romas valsts aparāta daļa svārstās, vai izpildīt ortodoksālo ebreju un saniknoto plebeju prasības un vienā reizē sodīt visus kristiešus kā pastāvošas kartības ienaidniekus un vislielāko ļaundarību vaininiekus. Tādējādi kādu laiku dzīve ritēja iepriekšējās sliedēs, ar to pašu agrāko rutīnu. Visi palika savās vietas un nodrošināja iztiku ar savu darbu saskaņā ar noteikumu: «ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst» (2. vēstule tesaloniešiem, III:10), lai nebūtu par slogu kopienai.
Bet, ja valstība ir vēl tālu, kāds liktenis gaida tos, kuri nomirs pirms tās pienākšanas? Vai arī viņi varēs piebiedroties tai? Un šis jautājums, kas vēlāk kļūs par sistemātiskas teoloģijas objektu, tika aplūkots pavisam kazuālā veidā: ticīgie lai neuztraucas: tie, kas «iemigs» pirms pastarās dienas iestāšanās, augšāmcelsies vajadzīgajā brīdī un ienāks kopā ar visiem pārējiem mesianiskajā valstībā.
Kristietības vēsture 
Leave a comment