MILLENĀRISMA JAUNĀ NOSTIPRINĀŠANĀS
Markions un viņa mācekļi savā reliģiskajā programmā noliedza ideju par mesiju, kam lemts valdīt pār pasauli, un neatstāja tajā vietas ne apokaliptiskām gaidām, nedz arī pēkšņiem un straujiem pārveidojumiem pastāvošajā politiskajā un ekonomiskajā struktūrā. Ja grieķu valodā sarakstītās «Vēstules Diognētam» nelielo tekstu, kas tolaik bija parādījies, patiešām bija sacerējis Markions, kaut gan neviens baznīcas tēvs par to neko nebija zinājis un to pirmoreiz publicēja Enriko Stefano 1592. gadā, tad pēc tā var saprast, kāda bija markionītu attieksme pret impērijas sabiedrību. Nekādu dumpju, nekāda apriora valsts nosodījuma, vienalga, lai šī valsts būtu «grieķu vai barbaru», korekta un priekšzīmīga dzīve ar vienīgām rūpēm, lai visi izturētos kā svešzemnieki, kā viesi zemē, kur viņi atrodas, jo kristietim «ikviena sveša zeme ir dzimtene, ikviena dzimtene — sveša zeme» (V nodaļa). Ticīgajam jāpievēršas citai īstenībai, kas arvien lielākā mērā tika izprasta kā atmaksa aizkāpa dzīvē.
«Valstības» apraksts, ar kuru apreibinājās mesiāniskā literatūra un kuru ar naivu sirdsšķīstību citē Hierapoles Papijs, gandrīz vai Markiona. novadnieks, pēdējam bijis pretīgs. Protestēdami pret to, ka Markions bija nosodījis tradicionālo eshatoloģiju, Justīns un Irenejs uzskatīja par savu pienākumu paziņot, ka neviens «nevar būt kristietis, ja netic tūkstošgadīgai valstībai». Bet pēc simt gadiem hronists Jūlijs Afrikānietis precizēja, ka Kristus bija dzimis 5500. gadā, sestā gadu tūkstoša vidū,15 tātad līdz septītā gadu tūkstoša sākumam — ilgotam laimīgas dzīves periodam atjaunotajā Jeruzalemē — palicis mazāk par trīssimt gadiem.
Taču termiņš, izrādījās, nebija vis tik tuvs.
Hermas «Draudzes ganā», kas sarakstīts Antoniņu dinastijas laikā, baznīca tiek salīdzināta ar torni, kura celtniecība turpināsies līdz pasaules galam. Laika ir palicis tikai līdz pēdējai vispārējai grēku atlaišanai: bagātnieki lai atturas no saviem veikalnieciskajiem darījumiem, kamēr nav par vēlu. Nekāda izlīgšana ar apkārtējo sociālo pasauli nav pieļaujama.
Liekas, ka šo nelielo, ar pravietiskām intonācijām pārpilno darbu, kas sarakstīts Romā grieķu valodā, sacerējis kāds Ēģiptes ebrejs, kurš pēc Jeruzalemes krišanas 135. gadā bija pārdots verdzībā. To bija nopirkusi kāda galvaspilsētas matrona un pēc tam dāvājusi viņam brīvību. Vismaz ir skaidrs, ka viņš runā vergu, brīvlaisto un mazturīgo slāņu — tā laika Romas kristiešu draudzes vairākuma — vārdā.
Viņa monoteismam ir stingrs jūdaistisks raksturs. Viņš ne vārda nemin par Kristu. Jēzus Hermam ir tikai cilvēks, kas apveltīts ar neparastām īpašībām un ko dievs par viņa nopelniem izraudzījis par starpnieku, paredzēdams jauno žēlsirdības un līdzcietības likumu. Līdzjūtība ir svarīgāka par dogmu. Ticīgie nosaukti par «svētajiem» tāpat kā dažās Jaunās derības vēstulēs un Apustuļu darbos. Zīmīgs ir arī tas, ka tiek atmaskoti draudžu pārvaldnieki, diakoni, kas «izlaupa atraitņu un bāriņu īpašumu un iedzīvojas netaisnā mantībā, piesavinoties ziedojumus, kuriem vajadzēja tikt sadalītiem» («Parabola», 9, 26).
Grāmata atgādina it kā sēriju, kas sastāv no piecām vīzijām, divpadsmit noteikumiem (jeb «mandātiem») un desmit metaforām («parabolām»), kuras grēku nožēlas eņģelis jauna gana izskatā pavēstījis pravietim. Tas ir «labais gans» no katakombām; bet viņš sastopams arī kā Poimandrs un «cilvēku gans» Hermejam veltītajos rakstos, kur figurē kā Mitras simbols. Te meklējams viens no iemesliem, kāpēc grāmata tik ātri iemantoja popularitāti un daudzos apvidos pat tika iekļauta svēto rakstu kopojumā.
Tādās domās ir Lionas Irenejs, Aleksandrijas Klēments un Origens, kā ari anonīmais «Muratorija kanona» kompilators. Hermas sacerējums bija ietverts senā Jaunās derības manuskriptā — «Sinajas kodeksā», kas sastādīts 4. gs. beigās. Tomēr tam bija ne mazums pretinieku, kuri vērsās pret tā iekļaušanu dieva iedvesmoto grāmatu skaitā. Tertuliāns, kas bija sašutis par Hermas iecietīgo attieksmi pret grēciniekiem, apsūdzēja viņu nolaidībā un nosauca par «laulības pārkāpēju ganu».
Jaunās baznīcas hierarhijas, kas radās kristiešu draudzēs gan Austrumos, gan Rietumos, nevarēja noraudzīties vienaldzīgi uz millenāriskā pravietojuma atdzimšanu.
No «Muratorija kanona»
Stāsta, ka ar Pāvila vārdu esot bijušas izplatītas arī citas vēstules, viena — laodikiešiem un otra — aleksandriešiem, taču tie ir falsifikāti, kas radušies no Markiona ķecerības, un vispasaules baznīca nevarēja tās atzīt. Patiešām, nevajag jaukt žulti ar medu.
Baznīca atzinusi tomēr Jūdas vēstules un divas Jāņa vēstules, kā arī Zālamana Gudrības grāmatu, ko sarakstījuši Zālamana draugi viņam par godu.
Tāpat mēs atzīstam tikai Jāņa un Pētera atklāsmes (apokalipses), lai gan daži no mūsējiem nevēlas tās lasīt baznīcās. Nesen, mūsu laikos, Herma sarakstījis «Draudzes ganu» Romas pilsētā, kad Romas pilsētas katedru vadīja bīskaps Pijs, viņa brālis. Viņu klājas lasīt, tomēr nedrīkst viņu rādīt tautai ne kā pravieti, jo pēdējo skaits patlaban ir noteikts, ne arī kā apustuli, tāpēc ka viņu laiki beigušies.
Mēs pilnīgi neko neatzīstam no tā, ko sarakstījuši Arsinejs un Valentīns vai Miltiāds, kuri sastādījuši arī Markiona jauno Psalmu grāmatu kopā ar aziātu Basīliju — katafrīģiešu kustības (16) dibinātāju.
Kristiešu draudzes, kas bija organizētas kā pagaidu struktūras vispārējās katastrofas gaidās, pārveidosies par reālām «sadraudzībām», citiem vārdiem, par īstām baznīcām ar pastāvīga rakstura uzdevumiem un iestādēm. Garīdzniecība, klērs cenšas arvien vairāk norobežoties no pārējiem ticīgajiem; grieķu termins kleros — «pārvaldījums», «zemes īpašums», ar kuru sākotnēji apzīmēja personas, kas pārzināja draudzes finanses, tagad tiek lietots specifiski reliģiskā nozīmē. Pirmo laiku demokrātiskā organizācija, kas dibinājās uz kolektīvu vadību, tiek aizstāta ar jaunu baznīcas formu. No vecāko komitejas mazpamazām izdalās galvenais priesteris vai bīskaps. Šīs abas pakāpes vēl nav skaidri nošķiramas, tomēr ir svarīgi — un tas vadības sistēmā ir pats galvenais —, ka gan vecāko, gan bīskapa vara vairs nenāk no apakšas, no draudzes, bet gan no tālās apustuliskās investitūras, nododot cits citam varu un tiesības.
Šis process vispirms notika Mazāzijā. Apstiprinājumu tam rodam leģendā par Polikarpu, kuru, kā apgalvo Irenejs, Jānis un citi prezbiteri, kas pazinuši to kungu, esot iecēluši par Smirnas bīskapu. Tas pats tika stāstīts par Papiju — Hierapoles bīskapu Frīģijā.
Par Polikarpu bez tam vēl zināms, ka mūža nogalē viņš devies uz Romu, lai pamatotu savu lieldienu svinēšanas datumu, jo Mazāzijas kristieši atzīmēja lieldienas kopā ar ebrejiem nisana mēneša četrpadsmitajā dienā, kas sakrita ar pavasara ekvinokcijas datumu. Turpretī draudžu vairākums sliecās svētku sākumu pārcelt uz nākošo svētdienu, nedēļu pēc ebreju svētkiem, Jēzus augšāmcelšanās atcerei.
Šī pretruna tolaik nebija atrisināta. Lai gan Polikarps visādi centās ietekmēt savu Romas kolēģi Aniketu, Austrumu un Rietumu draudzes palika pie sava. Svinības dažādās baznīcās tika atzīmētas dažādos laikos, un šī neatbilstība daļēji saglabājusies arī mūsu dienās. Viens no Aniketa pēctečiem, bīskaps Viktors (189.—198.), kas Āzijas imigrantu dēļ bija nokļuvis visai neērtā stāvoklī, jo tie lieldienas joprojām svinēja citā dienā nekā pārējie galvaspilsētas ticīgie, pūlējās uztiept visiem liturģisku vienveidību, taču sadūrās gandrīz vai ar vienotu pretestību.
Lionas bīskaps Irenejs, kas bija iemantojis lielu prestižu, kategoriski aizstāvēja atsevišķu draudžu patstāvību pret Romas kristiešu augstākā pārstāvja lēmumu.
PRAVIETĪBAS MANTOJUMS: MONTĀNISMS
Valsts varas orgānu īslaicīgās, bet nežēlīgās represijas, kas bija vērstas pirmām kārtām pret Anatolijas nabadzīgajām un nesamierināmajām draudzēm, salauza veco Polikarpu. Smirnas bīskaps, kad viņu 160. gadā sauca tiesas priekšā, atteicās zvērēt imperatoram un paziņoja, ka viņa vienīgais valdnieks ir Kristus. Āzijas provinces prokonsuls Kvadrāts notiesāja viņu uz nāvi, sadedzinot uz sārta pilsētas stadionā. Ticīgie zināja stāstīt, ka esot redzējuši Polikarpa dvēseli kā dūju izlidojam no liesmām. Taču Samosatas Lukiāns, pretkristietiskā satīrā «Par Peregrīna nāvi» parodēdams šo notikumu, bez mazākās godbijības apgalvoja, ka tuvumā gan esot riņķojis krauklis, un tas arī esot vienīgais, kas varējis notikt dedzināšanas laikā.
Nežēlīgās vajāšanas, kas Frīģijā, kur kristietisms bija ieguvis daudz piekritēju, padarīja vergu un zemnieku hroniskas nabadzības stāvokli vēl smagāku, sekmēja to, ka masas šajās vajāšanās saskatīja zīmi, kas vēstīja nenovēršamu galu. Varbūt to būtu labāk sagaidīt ar niknu dumpi, kā pareģoja daži seni kristiešu raksti? Bīskapiju vadība tomēr vērtēja situāciju citādi. Tas viss virzīja masas uz kristietismā sākotnējā revolucionārā mesiānisma atjaunošanu un, par spīti bīskapiem, uz praviešu lomas jaunu izvērtējumu.
Jaunā kustība, kas vēlāk tās dibinātāja Montāna vārdā tika nosaukta par montānismu, neatvairāmi izplatījās visā Frīģijā un dažu gadu laikā aptvēra Austrumu un Rietumu draudzes līdz pat Romai, tālajai Gallijai un sevišķi Ziemeļafrikai, kur «jaunie pravieši» gadsimta beigas prata dabūt savā pusē savu visslavenāko piekritēju — apoloģētu Tertuliānu.
Šie notikumi norisinājās 2. gs. otrajā pusē. Pirmie jaunās kustības centri radās Pepūzā un Timionā, netālu no Filadelfijas Dienvidfrīģijā. Nelielajās vergu un laukstrādnieku kopienās bija daudz sieviešu. Montānisma ideju propagandētāji sauca sevi par «jaunajiem praviešiem» pretstatā Vecās un Jaunās derības praviešiem.
Dieva vienējādība viņiem bija nenoliedzams fakts, Kristus misijai virs zemes bija tikai sekundāra nozīme, bet visu noteicoša loma bija garam. Nereti montānistu sapulcēs atgadījās ekstāzes un harizmātiskas «brīnumdarbības» izpausmes. Montānam, kurš, iespējams, pirms pievēršanās kristietismam bija bijis kāda mistiska kulta priesteris, tiek piedēvēts šāds aforisms: «Cilvēks ir līdzīgs līrai, bet gars saskaras ar to kā plektrs ar stīgu» (Epifānijs, «Panarijs», XLVIII, 4). Praviešus montānistus iedvesmoja ideja par iepriecinājumu, kas Bībelē apzīmēts ar vārdu «parakiīts» («mierinātājs», «iepriecinātājs»). Tas ir viens no dievišķā gara epitetiem, kas sastopams Jaunajā derībā, Jāņa evaņģēlijā.
«Gara» funkcijas akcentēšana kristiešu draudžu dzīvē pati par sevi nepavisam nav pārsteidzoša. Taču laiki vairs nebija tie, kas reiz bija stimulējuši pievēršanos garam.
Ekstātiskas uzbudināmības parādības — «nesaprotamas runas» («glosolālijas») —, tāpat kā pravietiskais entuziasms, raksturīgas ticīgo augstākā saprindzinājuma mirkļiem. Nereti ekstāzes stāvoklī nonāca sievietes (kā tas mēdza notikt ar Filipa leģendārajām meitām), it īpaši Mazāzijā, kur gadsimtiem ilgi tika godinātas lielās sieviešu dievības. Arī montānisma drīz vien slavu ieguva divas priesterienes — Priska jeb Priscilla un Maksimilla —, kuras bija tuvas kustības dibinātājam. Citas bija sastopamas Laodikejā. Kāda sieviete bija veicinājusi montānistu draudzes izveidi. Kartāgā. Visas viņas pare ģoja drīzu pasaules galu un Kristus atgriešanos ar uzvaru.
Maksimilla sludināja: «Pēc manis nebūs vairs nevienas pravietes un dzīve virs zemes izbeigsies.» Tika noteikts aptuvens datums, ap 176. gadu, kad jauna Jeruzaleme nolaidīsies no debesīm līdzenumā, kur atradās neievērojamā Pepūzas pilsētiņa. Sī notikuma drudžainas gaidas vedināja uz šķīstāku dzīvi, stingrākas kolektīvas tikumības ievērošanu (celibāta un jaunavības slavinājums, atteikšanās stāties otrā laulībā, stingri gavēņi) un moceklības neatlaidīgu daudzināšanu, kas aizgāja tiktai, ka ticīgie bija gatavi apsūdzēt paši sevi. Hierarhija šādas noskaņas neatzina. «Polikarpa moceklībā» ticīgajiem par mācību minēts notikums ar kādu Kvintu, kurš brīvprātīgi nodeva sevi varasvīru rokās, lai ietu nāvē, taču, ieraugot plēsīgos zvērus cirka arēnā, baiļu sagrābts, atteicies no ticības un upurējis citiem dieviem.
Montānistu attieksmē pret valsts varu vērojami Romai naidīgi elementi, kādi raksturīgi tautas masām Mazazijā, kur pirms gadsimta bija radusies Apokalipse. Nesaskaņas ar hierarhiju un pret Romu vērstas noskaņas galu galā saplūda.
Ļoti maz zināms par montānistu draudžu iekšējo dzīvi.
Kustībai pienāca gals, kad 3. gs. pirmajos gadu desmitos «jaunie pravieši» nogāja no skatuves. Taču 4. gs., pēc Konstantīna uzvaras, atsākās tai līdzīga kustība, mazās, dīvaini nosauktās sektās, kuras impērija — tagad jau kristīgā — iznīcināja tikpat nežēlīgi ka kristiešus elkdievības laikos.
Tomēr nosodīt montānismu baznīcas vadībai nemaz nenācās tik viegli.
Sākumā daži augstākie baznīcas vadītāji pacieta un atsevišķos gadījumos pat atbalstīja šo kustību. Gallijā Lionas ticīgie, kuru vairākums bija imigranti no Āzijas, 177. gadā pārcietuši vajāšanas, nosūtīja uz Romu vēstniecību, lai novērstu pravietojuma atklātu nosodīšanu, kādu bija iecerējis bīskaps Eleiterijs (175. — 189.). Viņu galvenais pārstāvis bija Irenejs, kurš centās izvairīties no attiecību saraušanas. Pēc atgriešanās tas tika atalgots — ievēlēts par draudzes galvu. Taču viss bija veltīgi. Pravietojums drīz kļuva par ķecerību — par frīģiešu ķecerību jeb «katafrīģiju» (veidojot no grieķu vārda jaunu barbarismu).
Kad pirmā iedvesma norima un apokaliptiskie pareģojumi nepiepildījās, montānistu kopienas sāka uzsvērt savu nošķirtību ticības mācības jomā. Viņi noliedza jebkuru «izziņas» formu, kas nav saistīta ar individuālu vai instinktīvu iedvesmu. Montānisti neuzticējās teoloģijai, kura centās piešķirt lielāku nozīmi «logosa» jeb dievišķā vārda funkcijām, par ļaunu «paraklītam». Līdz ar to viņi paradoksāla veidā nonāca pie izdaudzinātā «alo-gosa» jeb «logosa» pretstata un tāpēc neatzina ne Jāņa evaņģēliju, ne pašu Jāņa Atklāsmi (Apokalipsi). Aleksandri jā Ēģiptes montānisti atbalstīja dažas organizēta askētisma formas, kas mazāk nekā pēc simt gadiem acīmredzot sekmēja mūku kustības rašanos.
Līdz ar pēdējo praviešu nosodīšanu millenāristiskā ideoloģija, kas kā Austrumos, tā Rietumos allaž bija sakņojusies plašas tautas masās, arī saņēma smagu triecienu, tomēr galīgi neizzuda. Bezgala apsmietie gaišreģi no Pepuzas īsteni nemaz tik stipri neatšķīrās no apustuļu ēras kristiešiem. Viņu tuvināšanos ar tādu personību kā Tertuliāns nevar uzskatīt par nejaušu.
Pravieši antikristietiskajā polemikā
(No Origena sacerējuma «Pret Celzu», VII, 9)
Tad nu palūkosimies, ko īpaši bīstamu tie runā šai sakarā.
Daudzi no tiem, viņš apgalvo, pēc iespējas neuzkrītoši un pirmajā izdevīgajā gadījumā ierodas, neļaudami sevi pazīt, svētnīcās un ārpus tām, klaiņo pa pilsētas ielām gluži kā nabagi vai arī seko pūlim un žestikulē, it kā tos būtu pārņēmis pravietošanas gars. Parasti tos dzird sakām: «Es esmu dievs vai dieva dēls, vai dievišķais gars. Esmu ieradies tāpēc, ka tuvojas pasaules gals, un jūs, ak cilvēki, iesiet boja savu grēku dēļ. Bet es gribu jūs glābt: jūs redzēsiet mani atkal, kad es atgriezīšos savu debesu pulku priekšgalā: Svētīts tas, kurš parādīs man godu! Pār visiem citiem es raidīšu mūžīgo uguni, gan par viņiem, gan pār viņu pilsētām, gan pār viņu zemēm. Bet tie, kuri nesaprot, kādiem sodiem viņi tiks pakļauti, velti nožēlo grēkus un sauc pēc žēlastības. Taču tos, kuri noticēs man, es paslēpšu sev līdzas uz mūžīgiem laikiem.» Un tā tālāk tādā pašā garā. Un līdzīgiem draudiem tie pievieno neparastus, uzbudinošus un pilnīgi nesaprotamus vārdus. Neviens, kam galva ir savā vietā, nevarētu tos izšķirt un saprast, jo tie ir pārāk neskaidri un bezjēdzīgi.
Taču tieši tos liek lietā pirmie pagadījusies āksti vai krāpnieki.
Tā kā 2. gs. otrajā pusē dogmatika vēl ne tuvu nebija nostabilizējusies un variēja atkarībā no pilsētas, sociālās vai kultūras vides, nav ne mazākās jēgas uzskatīt par «ķecerīgu» strāvojumu, ko iedvesmoja Montāna praviešu — gan vīriešu, gan sieviešu dzimuma — pareģojumi. Jau pats ekstāzes fenomens, kas raksturīgs daudziem citiem kultiem un saistīts ar uzbudinošu zāļu un dzērienu lietošanu, radīja labvēlīgus priekšnoteikumus pareģa ietekmei uz piekritējiem.
Montānisms, radies Mazāzijas sirdī, pastāvīgas sabiedriskas nepaklausības apvidū, neapšaubāmi izvērtās par šķirisku atbildi ne tikai uz mēģinājumiem izlīgt ar impēriju un privileģētiem slāņiem, bet arī uz pestīšanas mīta sarežģītiem un pretrunīgiem skaidrojumiem. Tur, kur gnosticisms cīnījās noteiktāk, kā, piemēram, Anatolijas piekrastes baznīcās, Dienvidgallijā un Romai piederošajā Āfrikā, montānistu kustība vēlāk gūs visplašāko tautas atbalstu. Romas draudzē, kas bija neviendabīga struktūrā un tuvāka politiskās varas centrālajām instancēm, frīģiešu ideoloģija arī piesaistīja sev ne mazumu piekritēju, tā ka daži jaunatgrieztie, tādi kā prezbiters Kajs, pret kuru 3. gs. sākumā vērsās Hipolits, tieši un atklāti noliedza visu millenāristu cerību pirmavota — Apokalipses — nozīmi. Tās autors, pēc Kaja domām, nebija neviens cits kā mūžīgās baznīcas ienaidnieks Kerints.
Montānistu grupu pravietiski rigoristiskā ievirze neizsīka uzreiz.
Dažas viņu kopienas vēl bija aktīvas, kad pēc kristiešu vajāšanu izbeigšanas baznīcā radās jaunas protesta kustības sakarā ar sarežģīto problēmu par atkritēju atgriešanos tās klēpī. Runa bija par atkritējiem no «tīro», pilnīgo vidus, kuri sākumā grupējās ap Novatiānu, vēlāk — ap afrikānieti Donatu. Montānisti bieži saplūda ar tiem, tomēr kaut kam no viņu sākotnējās mācības bija arī jāpaliek. Tā atkal atgūs spēku un jaunu nozīmi baznīcas ietvaros lielo krīžu periodos, cīņā pret samierinātājiem un hierarhiju, un tā tas turpināsies līdz pat viduslaiku kataru, bulgāru bogomilu, albiešu, Floras Joahima «spirituālistu» un apustulisko brāļu — franciskāņu ordeņa disidentu — ķecerībai.
Izcilāko hereziologu traktātos nosaukums «montānists» parādās gan še, gan tur un turklāt nevietā, tā ka izzūd skaidrs priekšstats par montānisma sākotnējo jēgu.
KRISTUS-LOGOSS UN APSPIESTIE
Laikā, kad kristietisms sāk pārvērsties par masveida organizāciju, pārsniedz pirmo gadu aprobežotās nacionālās un sociālās vides ietvarus un aizvien spēcīgāk ietekmē impērijas pasaules daudzveidīgos slāņus, uz elkdievības mistēriju kultiem dibinātās pestīšanas reliģijas pārdzīvo savus ziedu laikus.
To dziļā līdzība ar dažādu kristietisma virzienu ideoloģiju un liturģiju pārsteidza pirmajā acu uzmetienā jau tolaik.
Teologiem nenovēršami nācās izvirzīt jautājumu — terminos, kuri tolaik bija vienīgie iespējamie, — kā radusies šāda līdzība, kas ir īsts «sakraments». Šī visai svarīgā problēma nodarbināja baznīcas tēvus jau 2. gs. un vēl lielākā mērā saista lielo Aleksandrijas, Antiohijas, Kartāgas un Romas skolu pārstāvju uzmanību; rezultātā valsts varas orgāni 4. gs. beigās izolē un aizliedz visus nekristiešu kultus, cenšoties novērst to iespējamās šokējošās radniecības izpausmes ar kristietismu.
Šis jautājums bija saistīts ar citu, proti, ar jautājumu par pašas elkdievības izcelšanos; vai dievi ir ar dievības īpašībām apveltīti cilvēku tēli labestības un ļaunuma stāvoklī, kā bija domājis vēl Eihēmers vairākus gadsimtus pirms Kristus, vai arī dēmoniskas emanācijas, lielā «ienaidnieka» iemiesojums, kā kanaāniešu elki, kas jūdaismā pārvērtās par velniem? Tiem, kuri aplūkoja mistēriju kultus, pamatojoties uz analoģijām ar kristietisma mītu, atbilde uz šo jautājumu varēja būt tikai viena. Runa ir par viltīgiem gariem, kuri cenšas piesaistīt sev un novest maldu ceļos ļaužu masas, kas alkst pēc atpestīšanas un šķīstīšanās. Oficiālās valsts reliģijas pievilcība bija visai vāja, tā bija liegta vergiem, sievietēm un cilvēkiem, kas nebija Romas pilsoņi. Nav jāaizmirst, ka tikai 212. gadā Karakallas likums dāvāja impērijas robežas dzīvojošajiem brīviem cilvēkiem tiesības kļūt par Romas pilsoņiem, un, jāsaka, ka, pateicoties tam, pastiprinājās pusautonomo provinču izveidošanās process, kuras labāk atbilda vietējās pārvaldes un aizsardzības prasībām; tā arī aizsākās pirmās t. s. barbaru valstis.
Taču pāri visām šīm teoloģiskajām fantasmagorijām iezīmējas kāda neapšaubama parādība: 2. gs. beigās gandrīz visas mistēriju reliģijas, izņemot varbūt vienīgi Mitras kultu, pastāvīgi sāk atdot vietu kristīgajām baznīcām. Kas noteica šo evolūciju, ar kuru pēc Konstantīna līdz visas situācijas radikālai pārkārtošanai Vidusjūras pasaulē bija jārēķinās centrālajai varai? Sociālie slāņi, kuros attīstījās abi šie kulta tipi, bija vieni un tie paši: vergi un brīvlaistie, sīkie amatnieki un nabadzība nonākušie tirgotāji, kareivji, kas bija savervēti no pilsētu darbaļaudīm un lauku kalpiem, parādnieki, visi neceļos nomaldījušies, kaimiņu tautu — gailu, ibēru, dalmāciešu, ģermāņu, sarmatu — karagūstekņi, kā arī algotņi no Āzijas un Mezopotāmijas. Privileģēto slāņu elementi, kas pārdzīvoja ekonomisko un politisko krīžu periodiem raksturīgas ambīcijas un bailes, šajā reliģijā rod patvērumu, gara skaidrības un tikumiskos meklējumos atklājuši, ka tradicionālā filozofija un stoiķu un kiniķu mācība viņus vairs nevar apmierināt. Šajos kultos zināma ietekme ir sievietēm, kuras cer iegūt noteiktus posteņus priesteru hierarhijā. Viena no imperatora Kommoda favorītēm — Marcija ir kristiete. Stāsta, ka tā esot mēģinājusi palīdzēt glābt dzīvību ticības brāļiem, kas bija sodīti ar izsūtīšanu uz Sardīnijas raktuvēm, kur viņus gaidīja droša nāve; to vidū bijis arī nākošais bīskaps Kalliksts. Daudzi tā laika pagānu autori, satraukti par kristietisma iespiešanos sabiedrības valdošajos slāņos, izteica spriedumus, kas liecina par jaunās reliģijas piekritēju skaita strauju pieaugumu. Nenoliedzams prestižs, ko bija iemantojuši daži izcilākie teologi, tādi kā Sevēru galmam tuvais Romas Hipolits, arī Klēments un Origens, piesaista skolniekus un_ziņkārīgos pirmajā kristīgajā universitātē Didaskalejā Ēģiptes Aleksandrijā.
Parasti mēdz apgalvot, ka virsroku, kādu kristietisms pamazām ieguva pār mistēriju reliģijām, noteica divi faktori: pirmkārt, Kristus mīta saistība ar pietiekami precīzu vēsturisku nostāstu, kādu sniedz Bībeles tradīcija, kamēr citu reliģiju dievības palika nenoteiktā un neparastā pasaulē, un, otrkārt, evaņģēliskā vēstījuma, kurš aicināja organizēt maģijas, astroloģijas un palaikam biedējošu kulta rituālu neiegrožotu kopdzīves formu, būtiskais pārākums.
Nav šaubu, ka tie ir ievērības cienīgi motīvi. Tomēr to vien nepietiek, lai izskaidrotu parādību visā tās sarežģītībā. Svarīgāki ir citi cēloņi. Pirmkārt, tā ir ticīgo orientēšana uz pārdabisko, jo viņi gaidīja, ka atnāks «dievišķā valstība», kurā tie saskatīja «Cēzaru valstības» vienīgo alternatīvu un cerības uz seno etnisko un valstisko šķēršļu nojaukšanu. Lai gan elkdievības kulti bija plaši izplatīti un bija guvuši panākumus visā impērijas teritorijā, Dionīss un Orfejs faktiski palika grieķiskas, Atids — anatoliska, Adonids — sīriska, Isīda un Osiriss — ēģiptiskas dievības, kas nemainīgi bija saistītas ar atsevišķām tautām. Turpretī kristietisms vērsās pie visiem bez atšķirības, sludinot vienlīdzību grēkā, izpirkšanā un atmaksā.
Otrkārt, jānorāda uz Kristus kulta mazāku finansiālu slogu. Nodevas, kas bija noteiktas dažādu reliģisku organizāciju uzturēšanai, nomācot iedzīvotāju ievērojamu daļu, kļuva neciešamas. Tertuliāns ar gandarījumu atzīmē, ka tempļu apmeklējumi gads gadā samazinās (Apoloģētika, 23). Tas bija pilnīgi saprotams vispārēja ekonomiska panīkuma apstākļos: impērija, kas vairs nepaplašināja savas teritorijas, izšķieda savus resursus karos pret «barbariem»; epidēmiju un agrās mirstības deļ vergu skaits saruka, pāreja no vergu darba uz jauno dzimtbūšanas sistēmu izraisīja nopietnas un neparedzētas grūtības.
Beidzot, sasprindzinātos pasaules gala gaidīšanas apstākļos kristiešu draudžu morālais rigorisms neizpaudās tik sarežģītās un aizliegumiem noslogotās ceremonijās, kas neapvienoja, bet gan nošķīra cilvēkus citu no cita, kā tas bija ar kristietismu konkurējošajos kultos. Tieši tāpēc, ka kristietisma tikumiskajām nostādnēm bija ar šīm gaidām saistīts pārejošs raksturs, tas radīja dažādas savstarpējas palīdzības un mijiedarbības formas, kuras mazināja visnabadzīgāko slāņu izmisumu. Protams, toreiz nebija iespējams paredzēt, ka tieši šī situācija sekmēs arī klēra pieaugošo nošķirtību no pārējiem ticīgajiem. Pati pāreja uz rituālā ziņā mazāk prasīgu reliģisku dzīvi vēlāk izraisīs protestus un shizmas.
«Lielā piedošana», ko «Draudzes ganā» bija ieteicis Herma. tika pieņemta vienīgi tāpēc, ka cilvēki ticēja tuvam pasaules galam. Bet, kad Romas un Kartāgas draudze atvēra savus vārtus grēciniekiem, kad vergi ieraudzīja, ka viņu stāvoklis kļūst vieglāks (tā, piemēram, Romas bīskaps Kalliksts (217.—222.) sāka uzskatīt par likumīgiem matronu sakarus ar vergiem), daļa šo draudžu locekļu, kā mēs redzēsim vēlāk, atteicās no sava bīskapa. Un tad galvaspilsētas baznīca sašķēlās divās daļās: pret Kallikstu darbojās Hipolits, kuru Romas kūrijas historiogrāfi, daudz nebēdādami par šo anahronismu, labprāt dēvē par pirmo «antipāvestu».
Pašā ideoloģijas jomā iezīmējas dažas jaunas parādības. Vienīgā dieva koncepcija, kas veidojās grieķu-romiešu politeistiskā panteona struktūrā un sevišķi jaušami izpaudās saules kultā, jau orientē kristiešus uz ticības formulu, kura kļūs par valdošo tikai pēc Konstantīna: viens dievs debesīs, viens kungs zemes virsū. Tādam eklektiķim kā apoloģētu laikabiedram Apulejam varēja likties, ka neskaitāmo dievu pulks arī ir viena augstāka spēka radīts, taču ticīgo masai šāds dievu pulks bija realitāte, kas bija par iemeslu tam, ka tūkstošos virzienu sadalījās tā rituālā vienotība, pēc kuras viņi par spīti aizvien vēl valdošajam politeismam izjuta vajadzību tiem naidīgās sabiedrības apstākļos. Kristīgajā teoloģijā līdz pat viduslaikiem vislielākās rūpes sagādā monoteisma nostādņu diktētā dziļā problēma: kā savienot dieva vienējādību ar mesijas pielīdzināšanu dievam? Kā apvienot Kristus cilvēciskās ciešanas ar viņa pārdabisko būtību? Un vēl: kāda tad ir gara loma šajā triādē?
Par spīti absurdumam un mākslotībai problēma pastāvēja veselu kristiešu paaudžu konkrētā dzīvē, iekams pārgāja dogmatisko abstrakciju jomā.
Grūti noliegt, ka Ķristus-logosa doktrīna radusies svārstību un šķelšanos situācijā ne tik daudz tādēļ, lai Izraēla mesiānistisko koncepciju izklāstītu oficiālajai kultūrai pieejamākos terminos, bet gan tādēļ, lai apmierinātu vienotības meklējumus tautas zemākajos slāņos, kas «dieva dēla» ciešanās, kuras aizstāja viņu pašu ciešanas, saskatīja cerības uz atpestīšanu. Tas jāņem vērā, ja gribam kaut ko saprast pasaules atsvešināšanas procesā, kas ir raksturīgs jebkurai reliģiskai ideoloģijai.
Evaņģēliskā Jēzus identifikācijā ar dieva «vārdu» vai «gudrību», t. i., ar «logosu», vēl nebija ne vienotības, ne precizitātes. Justīnam un Aleksandrijas Klēmentam tā ir drīzāk filozofiska nekā teoloģiska koncepcijā. Nav izslēgts, ka sākumā Kristus tika uztverts kā sava veida demiurgs, kas ir starpnieks attiecībās starp radītāju un radību, taču bez tiem gnostiskiem secinājumiem, kas saskata tajos divas antagonistiskas esamības. Turklāt ši demiurga iepriekšpastāvēšanu atzina ne visi.
Dažu apoloģētu stoiciskā audzināšana rosināja viņus apgalvot, ka īsteni jebkura cilvēka saprātā jau ir ietverta daļiņa no dievišķā logosa, kas izpaudies Jēzū. Secinājums bija radikāls: ja pastāv pasaulē izkliedēta racionāla substance (Justīns), tad potencē tai jāpastāv jau tēvā kā viņa iekšējam «vārdam» (Aleksandrijas Teofils) vai kā viņa ārējai emanācijai, kas tiek izstarota kopš mūžīgiem laikiem (Atēnagors). Lai izvairītos no apvainošanas «diteismā», t. i., vienīgās dievības divkāršošanā, liela daļa šo teologu liek saprast, ka Kristum vajadzēja būt kaut kādā veidā pakļautam tēvam. Irenejs, kas abas esamības uzskata par nošķirtām (vēlāk tās kļūs par trīsvienīguma dogmata trim personām), apgalvo, ka gan dēls, gan gars ir pakļauti tēvam, tie ir viņa darbības vienkārši instrumenti.
Šo pastāvīgo teoloģisko meklējumu gaitā radās «ķecerības», atkrišanas gadījumi, atšķelšanās no kopīgās ticības. Taču tā nav visinteresantākā parādība tā laika kristietismā. Svarīgāk ir atzīmēt monarhistiskās tendences rašanos; saskaņā ar to trīs dievišķās hipostāzes kā trīs esamības veidi pakļautas tēva vienīgajai jurisdikcijai — šajā mācībā par dēla pakļautību tēvam dabiski atspoguļojas raksturīgās attiecības cilvēku ģimenē.
Bet arī iracionālajam ir sava, kaut arī izkropļota, loģika.
Ja Kristus, kurā iemiesojies logoss, ir tikai cilvēks, tad viņa upuris neliekas pietiekami iespaidīgs, lai atjaunotu līdzsvaru, ko bija izjaucis pirmatnējais grēks. Ja viņš ir dievs absolūtā izpratnē, tad pats tēvs izrādās iesaistīts viņa ciešanās un krusta nāves skandālā. Prakseja un Sabelijs atzina šo otro teoriju un tika bargi no sodīti. Viņiem inkriminēja vēlēšanos «likt ciest tēvam» kopā ar dēlu (participātisms)17, it kā tēva pievienošanās dēla ciešanām jau pati par sevi nebūtu apslēptā formā ietverta jebkura tipa kristoloģijā.
PIRMĀS TEORĒTISKĀS SKOLAS
Vairāk izplatīts bija pretējs strāvojums, kas tika nosaukts par adoptacionismu.l8 Tas grūtības centās pārvarēt, apgalvojot, ka Kristum ne vienmēr bijušas dievības prerogatīvas; dievības godā viņš ticis iecelts, īpašā veidā piebiedrodamies tēvam.
Baznīcas vēsture piedēvē šādas doktrīnas izcelsmi nelielai skolai, kas bija radusies 2. gs. beigās. Tās priekšgalā stāvēja kāds Teodots no Bizantijas un cits Teodots ar iesauku «baņķieris». Patiesībā šī mācība nemaz nebija jauna, tā tobrīd vienīgi bija ļoti labvēlīgi uzņemta, galvenokārt Romā, jo ieviesa reliģiskajā sfērā imperatoru pēcteču adoptācijas praksi, kas bija kļuvusi par normu Antoniņu laikos. Troņa nodošana mantošanas ceļā neattaisnojās. Tiesa, arī jaunā sistēma nepastāvēja ilgi.
Vismaz drīz atklājās, ka bija izveidojusies saikne starp impērijas monarhistisko iekārtu un kristīgo teoloģiju.
Gandrīz visi, kas tolaik atradās šādu skolu priekšgalā, bija nākuši no Austrumiem vai vismaz runāja grieķiski.
Tiesa, vēl ir pāragri saukt tās par «skolām», izņemot Ēģiptes Aleksandrijas skolu ar Didaskaleju, ko ap 189.
gadu bija dibinājis Pantens. Viņa pēcteči bija Aleksandrijas Klēments un Origens. Mazāzijas skola, kas kādu laiku pārdzīvoja uzplaukuma periodu, drīz zaudēja spēkus un tagad tiek identificēta tikai ar Ireneju, kas vēlāk pārcēlās uz Dienvidgalliju. Antiohijā, Romā un Kartāgā bija tikai atsevišķi baznīcas tēvi.
Vienlaikus notiek savdabīga virzienu specializācija.
Aleksandrijā dominē Platona metodoloģija, Antiohijā — Aristoteļa loģika, Romā — eklesioloģiskais pragmatisms, kas īpašu uzmanību pievērš rituālu un uzvedības jautājumiem. Tie visi drīzāk ir virzieni nekā skolas organizatoriskā nozīmē.
Aleksandrijas teologiem centrālais temats bija attiecības starp cilvēcisko un dievišķo, pamatojoties uz «izziņu», kas pieejama tikai izredzētajiem un kam nav kristieša dzīvi pārveidot spējīgas tiešas intuīcijas raksturs.
Klēments, kas 202. gadā ar Septīmija Sevēra ediktu bija izsūtīts trimdā un mira neilgi pirms 215. gada sākuma, mēģināja piešķirt ticībai racionālāku formu. Viņš skaidroja Bībeli alegoriski, lai novērstu tos ticības aspektus, kas bija maz pieejami grieķu kultūras ietekmē augušiem cilvēkiem. Viņa sacerējumu lielo vērtību nosaka milzīgais informācijas klāsts par antīkās pasaules ideoloģiju (tas sakopots «Stromatos» jeb «Paklājos»), kā arī kristīgās pedagoģikas pieredze («Protreptiks grieķiem» un «Pedagogs»).
Origens 202. gada vajāšanu laikā bija pārāk jauns, viņš tika apcietināts tikai imperatora Decija laikā 250. gadā un drīz vien nomira Tirā 69 gadu vecumā. Viņš nebija jaunpievērsts kristietis, jo bija jau dzimis kristīgā ģimenē. Origenu mazāk nodarbināja apoloģētiskās problēmas, bet viņa pagātne sekmēja tā pārtapšanu par visizcilāko gnosticisma pārstāvi — šo mācību viņš bija apguvis vēl bērnības gados, un tā viņam bija līdzvērtīga tradicionālajai teoloģijai. 4. un 5. gs. viņam uzbruka baznīcas tēvi. Uzbrukumi beidzās tikai ar Justiniāna 543.gadā un V vispasaules koncila 553. gadā izsludināto nosodījumu.
Origena lielākie darbi ir četras grāmatas «Par principiem», kas nonākušas līdz mums Rufīna latīniskajā tulkojumā, un polemisks sacerējums «Pret Celzu» — atbilde uz kritiku no kulturālas pagānu sabiedrības puses. Leģenda gan apgalvo, ka Origens esot sarakstījis vairāk nekā tūkstoš grāmatu. Viņš pievēršas trim vai četriem tematiem, kurus uzskatīja par galvenajiem. Tie ir — trīsvienīgums, radītā matērija, izvēles brīvība un labā un ļaunā atgriešanās sākotnējās pilnības stāvoklī kosmiskās attīrītājas katastrofas, apokatastāzes, rezultātā, par ko runāja vēl stoiķi.
Elle, pēc Origena domām, nevar būt mūžīga. Ļaunuma, tāpat kā tā nosodījuma, bezgalīga pastāvēšana viņam šķiet esam pretrunā ar dieva visvarenību. Acīmredzot mainoties bagāto un nabago, priekšnieku un pakļauto antagonisma formām, pa jaunam ticis izvērtēts un galu galā izskausts arī metafiziskais duālisms. Jāsaka, ka Ori genam līdzīgu pozīciju ieņēma daudzi viduslaiku un mūsdienu teologi.
Tā dēvētā Antiohijas skola, kurai bijusi tik ievērojama nozīme 3. gs. beigās, rodoties ariānismam, noraidīja alegorijas neierobežotu izmantošanu Vecās un Jaunās derības komentāros un aizstāvēja svēto rakstu burtisko jēgu.
Neapzināti šis virziens veicināja to; ka attieksme pret tekstu kļuva filozofiski korektāka. Vienlaikus visizglītotākais šīs skolas pārstāvis Lukiāns, kurš gāja bojā Maksimīna laika kristiešu vajāšanās 312. gadā, tuvinājās adoptacionistu strāvojumiem: viņš apmācīja pašu Āriju.
«Substances», «personības», «būtības» jēdzieniem Aristoteļa filozofijas gaismā šai skolā bija pavisam citāds skanējums nekā, piemēram, Aleksandrijas platonisma skolā.
Teoloģijas veidošanās sarežģītajā procesā pretrunas starp hierarhiju un vienkāršo ticīgo masām vēl vairāk pastiprinājās. Ticīgos neinteresēja disputi starp dažādiem strāvojumiem, ja vien tajos nepiedalījās viņu draudžu vadītāji, ar kuriem viņi identificēja sevi un kuru liturģiskās un rituālās formulas atbalstīja. Jāsaka gan, ka visi šie strāvojumi ne pārāk atšķīrās cits no cita. Kults un sociālo interešu kopība atkal atjaunoja vienotību, kurā bija radušās plaisas uz ticības mācības pamata.
Raksturīgi, ka Austrumu skolu teologu sholastiskie un bieži vien smieklīgie spriedelējumi tulkojumos latīņu valodā ieguva lielāku precizitāti.
Nav nejaušība, ka pirmais trīsvienīguma jautājumam veltītais traktāts radies latīņu valodas vidē. Tā autors, Romas priesteris Novatiāns, kas rakstījis 3. gs. vidū, bija reliģiskās neiecietības piekritējs. Novatiāna ietekme izplatījās arī Ziemeļāfrikas draudzēs. Romā un Kartāgā radās kustība, kas pretojās baznīcas likumu iecietīgākam pielietojumam pret atkritējiem; tas, kurš bija nodevis draudzi, aiz bailēm vai aiz aprēķina atsacīdamies no savas ticības, vairs nebija cienīgs pie tās piederēt.
Latīņu valoda sāk nostiprināties, paužot dzīves normas, kas jau atšķīrās no ne tik stingrajiem pamatprincipiem etniski un sociāli sarežģītākajās hellēnistiskajās draudzēs. Sāk iezīmēties jauna tipa baznīca — birokrātiska, kas pretendē būt par vienīgo kristietismā kustības pārstāvi: tiek likti pamati baznīcas hierarhijas reālai virsvaldībai, kas reiz kļūs par Romas bīskapa centralizēto varu.
KRISTIETISMS ROMAI PIEDEROŠAJĀ ĀFRIKĀ
Kristiešu draudžu sākotne Ziemeļāfrikā nav skaidra. Iespējams, ka jaunā reliģija vervēja sev piekritējus Kartāgas jūdaistiskajā kolonijā, kas uzturēja ciešus tirdznieciskus sakarus ar Sīrijas un Ēģiptes jūras kuģniecības centriem.
Netālu no Kartāgas, Hamartā atklātajā ebreju kapsētā atrastas nenoliedzami kristīgas izcelsmes pieminekļu pēdas, uz tiem attēlots enkurs — krusta simbols — un dūja, kas personificē kristīšanas rituāla šķīstīto dvēseli.
Saišu saraušana ar jūdaistisko vidi kristiešiem bija sāpīgāka neka ar citām imigrācijas sfērām, jo Tertuliāna laikos ebreji vēl bija vieni no vissīvākajiem kristietisma pretiniekiem.
Bet Romai piederošās Ziemeļāfrikas vēsturē kristietisms lika sevi manīt tikai 180. gadā represiju laikā, kuras sāka trakot par nepietiekami uzticamām uzskatītajās provincēs, kad drīz pēc Marka Aurēlija nāves situācija pie Reinas, Donavas un uz citām robežām kļuva draudoša. «Skilijas mocekļu darbi» (Skilija — pilsētiņa Numīdijā), kur stāstīts par tiem, kam Kartāgā bija piespriests nāvessods, nocērtot galvu, prokonsula Vegellija Saturnīna laikā, kļuva par pirmo kristīgās literatūras sacerējumu latīņu valoda.
Upuri tomēr nebija pirmie.
Zīmīgi, ka vissenākais moceklis, par kuru saglabājušās atmiņas, bija vergs, pēc vārda un izcelšanās pūnietis — Namfāns no Madahuras. No citiem palikuši tikai viņu vārdi, nav zināms arī viņu bojā ejas laiks. Ticīgajiem, kuri bija sagrābti 197. gadā pret Romu vērstu jaunu nemieru laikā, Tertuliāns izteica savu solidaritāti sacerējumā «Mocekļiem».
Līdzko 202. gadā bija izdots Septīmija Sevēra pret kristīgo mācību vērstais edikts, prokonsuls Minūkijs Timiniāns pavēlēja saķert sešus ticīgos, kuru mocekļa nāve pieminēta «Svētās, Perpetujas un Felicitas mocībās» — nesamierināmā un reālistiskā montāniskas ievirzes dokumentā. Mocekļi nāca no neliela ciemata un piederēja pie dažādiem sociāliem slāņiem: Perpetuja — pagānu nobiļa 22 gadus vecā meita, Felicita un Revokāts — vergi, Saturniks, Sekunds un Saturs — viszemāko kārtu ļaudis.
Pēc Kartāgas tiesas sprieduma viņus iemeta pie plēsīgiem zvēriem un pēc tam nobeidza ar gladiatoru zobeniem.
Niknas represijas vienlīdz skāra gan pūniešu un numīdiešu elementus, kas pastāvīgi bija neapmierināti ar romiešu kolonizāciju, gan bagāto Itālijas provinču disidentus, kuri bija pārcēlušies ar visu savu mantību uz Ziemeļāfrikas zemēm, kas bija nodrošinātas ar lētu darbaspēku un visai auglīgas. Tikai pēc tam, kad šo Augustīna laikos vēl plaukstošu zemi agrīnajos viduslaikos iekaroja vandaļi un vēlāk pakļāva arābi, tās bagātības izsīka.
Kristīgā mācība drīz iemantoja tautas simpātijas gan pilsētās, gan attālos lauku novados. 2. gs. beigās Tertuliāns, pieļaudams gan zināmu retorisku pārspīlējumu, raksta: «Mēs ieradāmies tikai vakar, bet jau esam piepildījuši zemi un visus jūsu īpašumus, pilsētas, priekšpilsētas, nocietinātus punktus, municipijas, sapulces-, kazarmas, kvartālus, skolas, forumu: jums palikuši vienīgi tempļi» («Apoloģētika», XXXVII).
Ziemeļāfrikas baznīcas organizācija bija solīdāka un vairāk sazarojusies nekā Itālijā un Gallijā, 198. gadā Kartāgas draudzes vadītājs Agripīns varēja sasaukt koncilā, kas bija pirmais latīņu baznīcas vēsturē, 70 bīskapus no prokonsulu Āfrikas un Mauritānijas. Nav jābrīnās, ka tik daudzu kristīgai ticībai pievērsto vidū izpaudās dažas reliģiskās eksaltācijas formas, kas sagatavoja augsni montānisma izplatībai visā šajā reģionā.
Opozicionāra attieksme pret režīmu tajā dominēja itin visur. Tās atbalsis mēs saklausām Tertuliāna darbos.
Tertuliāns pats bija cēlies no turīgas vides, ar panākumiem darbojās par advokātu. Taču reiz, protestēdams pret sabiedrību, viņš bija izgājis uz ielas ceļojoša filozofa ekscentriskajā tērpā — «pallijā» un vēlāk veltīja šim notikumam traktātu; citureiz viņš aicināja sekot kāda Lambezas nometnes leģionāra kristieša piemēram.
Leģionārs bija atteicies rotāt galvu ar lauru vainagu karaspēka parādes laikā un par to ticis nogalināts; beidzot viņš brīdināja, ka kristiešiem pietiek ar vienu nakti un dažām nieka lāpām, lai pēc vēlēšanās izrēķinātos ar ienaidniekiem, kas tiem ir visapkārt. Un pirmajam izlīgšanas solim no impērijas varas iestāžu puses viņš pretstatīja principiālu priekšnoteikumu: «Cēzari varētu pievērsties kristietismam tikai tanī gadījumā, ja viņi mitēsies tādi būt vai ja kāds kristietis būs ar mieru kļūt par Cēzaru» («Apoloģētika», XXI).
Tieši Ziemeļāfrikā un nevis Romā, kur līdz pat 3. gs.
kristiešu imigrantu vidē pārsvarā bija grieķu tautas valoda, sakās baznīcas latinizācija.
Āfrikā, kur Roma bija ieviesusi savu valodu sīko ļaužu vidē, Bībele pirmoreiz tika pārtulkota latīņu valodā. Šis teksts stipri atšķiras no sv. Hieronīma «Vulgātas». Tā leksika un stils neatbilst klasiskās latīņu valodas paraugiem, bet ir tuvāki vienkāršo ļaužu prasībām. Elementi, kas veidoja kristietismā terminoloģiju, ir dažādi un daudzveidīgi; taču šajā vidē dzima tādi termini kā «sakraments», «trīsvienība», «inkarnācija», «grēksūdze», «svētie raksti», pagānisks bija arī pats pāvesta nosaukums («papa»); ar laiku tie kļūs raksturīgi visam Rietumu kristietismam.
Romāņu literatūras vēsturē tas ir afrikāniskās cilmes autoru — Flora, Apuleja, Frontona — laiks.
Āfrikas baznīca devusi liturģijai pirmās svētās himnas, kas aizgūtas no Vecās un Jaunās derības satura, mocekļu kultu, beru mielastu pēc elkdievības kulta mirušo piemiņas maltītes parauga un «četru gadalaiku» paražu; saskaņā ar to gadā izvēlējās trīs sestdienas, kurās atkarībā no sezonas bija jāatturas no dažiem ēdienu veidiem — kviešiem (vasarā), vīna (rudenī) un eļļas (ziemā) — un bez tam vēl. jāievēro stingrs pavasara gavēnis. Apokrifiskā literatūra tikai mazā mērā atbilda jaunajām paražām. Tālab bija jāizstrādā jauns rakstu kopojums, kas tiktu atzīts par dieva iedvesmotu. Par tādu arī kļuva «Muratorija kanons», kas sastādīts kroplā Āfrikas latīņu valoda, un šis teksts saglabājies līdz mūsu dienām. Apokrifi tika pārtulkoti tikai tad, kad to funkcijas praktiski jau bija atmirušas.
Tālaika Āfrikas kristietismā vēsturē dominē Tertuliāna tēls. Pievērsies jaunajai reliģijai ap 190. gadu, viņš sarakstīja divus plaši iecerētus apoloģētiskus darbus un gandrīz četrdesmit sprediķus, doktrinārus un polemiskus tekstus. Viņa personība atstūma otrajā plānā citus tā paša reģiona rakstniekus, tādus kā Minūkijs Fēlikss, kurš mums atstājis dialogu, Ostijas piekrastes rajona sadzīves aprakstu. Tertuliāns vispār nenorobežojās no viņiem un, piemēram, kristiešu rakstnieka Oktāvija Januārija strīdā ar izglītotu pagānu Kirtas Cecīliju Natalu bija arbitrs, aicinādams Cecīliju pievērsties kristietismam.
Minūkija Fēliksa šai sakarā sacerētais pamflets «Oktāvijs» dveš gandrīz vai ciceroniskas klasikas elpu. Bargam atmaskojumam no pagāna puses (iespējams, ka tajā atveidota retora Frontona runa pret kristiešiem) Oktāvijs pretstata tēzes, kurās apelē vienīgi pie pretinieka saprāta, morāles, cilvēcības un taisnības izjūtas, neiesaistoties ar viņu nekādās principiālās diskusijās. Šis teksts atgādina no uzskatiem un idejām veidotu mozaīku, pie kam kā idejas, tā uzskati aizgūti no visdažādākiem avotiem — sākot ar Ciceronu un beidzot ar Āfrikas ebrejiem un pašu Tertuliānu. Acīmredzot represiju pierimšana dažus gadus pēc Tertuliāna «Apoloģētikas» parādīšanās, ietekmējusi šo Kārtāgas skolotāja sacerējuma raksturu.
«Apoloģētika» dominējošie juridiskie motīvi par vajāšanu nelikumību ar jo lielāku spēku atkārtojas polemikā, kas vērsta pret ķeceriem — Markionu, Prakseju un it īpaši pret gnostiķiem.
Senais romiešu «Divpadsmit tabulu likums», kas ar dažiem labojumiem tika ieviests 199. gadā ar Sevēra un Karakallas ediktu, noteica, ka gruntsgabala īpašnieks, kurš izmantojis to vismaz desmit gadus, var noraidīt jebkuras pretenzijas uz gruntsgabalu saskaņā ar likumu par noilguma termiņu. Tertuliāns izmanto minēto likumu, lai attiecinātu šo pašu normu uz baznīcas kārtību, sacerējumā «Noilguma termiņa tiesības atkritējiem». Viņa ideja ir šāda: kristīgās ticības mācības īstenais kodols ir hierarhijas rokās, tāpēc ka tā noteiktu laiku nepārtraukti vadījusi baznīcu. Argumentācija ir skaidri mākslota, tomēr, risinot jautājumu par disidentiem, tai netrūkst noteikta iedarbīguma. Tiesa, paies nedaudz gadu — un ta pavērsīsies pret pašu autoru, kas pa to laiku būs atšķēlies no «bīskapu baznīcas».
Teoloģijas sfērā Tertuliāns pirmais aizstāja «triādu» ar «trīsvienības» terminu (kā teica Antiohijas Teofils). Tertuliānam likās, ka pirmais no tiem nepietiekami akcentē dieva vienējādību; citiem vārdiem, trīsvienība ir «triju kopība» un nevis «trīs dažādi». Taču viņa rakstos manāma arī tendence uzskatīt dēlu par pakļautu tēvam; turpretī gars ir tikai «trešais vārds», «dievišķa diženuma trešā pakāpe». Tie visi ir mezgli, kurus, protams, nespēja atraisīt nekāda, pat visrafinētākā, dialektika. Ar šo uzdevumu netika galā arī 4. un 5. gs. vispasaules koncili, kuriem Tertuliāns bija atstājis mantojumā veselu klāstu pretrunīgu formulu.
Smagas apsūdzības pret kristīgo rituālu
Tālāk sniegtie fragmenti ekscerpēti no Minūkija Fēliksa «Oktāvija» (IX nodaļa). «Kirtieša» pieminēšana vedina domāt par retora Frontona runu (pēdējais tieši dzimis Kirtā, Numīdijā), ko viņš esot teicis senātā Marka Aurēlija laikā, vērsdamies pret kristiešiem.
Tas ir īsts apsūdzības akts, kas atmasko pretiniekus, kuriem tiek inkriminētas rituālas slepkavības un amorāla rīcība ar rupjiem mājieniem uz kristīšanas rituālu.«Viss par viņu savervēto cilvēku iesvētīšanu stāstītais ir tikpat riebīgs, cik vispārzināms. Pie neofīta pieved miltos izvārtītu zēnu, lai tādā veidā vieglāk būtu piekrāpt neizmanīgu cilvēku. Jaunpievērstais, kas domā, ka viņš bez jebkādām briesmām dunkā miltu kaudzi, ar sitieniem, kur un kā pagadās, zvēriski nogalina mazo. Pēc tam — drausmīgi ir runāt par to — viņi kāri laiza asinis un sadala sava starpā saplosītos locekļus. Tāds ir iesvētīšanas upuris saskaņā ar viņu noziedzīgo vienošanos. Un apziņa par pastrādāto noziegumu nodrošina viņu savstarpēju klusēšanu.
Šāda ceremonija ir riebīgāka par jebkuru zaimošanu.» «Tāpat ir zināms, kas ir viņu vakarēdiens. Visi par to stāsta: par to_ tiek ziņots mūsu Kirtieša runā.Iepriekš izraudzīta dienā viņi sanāk uz iedzeršanu kopa ar bērniem, māsām, mātēm, abu dzimumu un jebkura vecuma personām. Pamatīgi saēdušies, klātesošie sāk iesildīties ar vīnu. Un, kad reibuma kaisme uzkurina visnevaldāmāko miesaskārību, viņi met kumosu sunim, kas piesiets pie gaismekļa, likdami tam lēkt augstāk, nekā to ļauj ķēde. Gaismeklis — viņu izdarību liecinieks — šādā kārtā apgāžas un izdziest, bet viņi tumsas aizsegā nododas izvirtībai ar katru, kas pagadās. Un, ja arī ne faktiski, tad katrā ziņā savos nodomos viņi visi vienāda mērā ir aptraipīti ar asinsgrēku, jo ikviens vēlējās to, kas praktiski varēja notikt tikai ar kādu no viņiem.»
Cilvēka vainu Tertuliāns uzskata gandrīz vai par fizioloģisku aktu, un tas zināmā mērā atspoguļo gadsimtiem ilgo verdzības un apspiestības pieredzi.
Cilvēks ir nelaimīgs, jo mantojis no Ādama viņa netiklo dabu, visu ciešanu avotu. Šāds atrisinājums Tertuliānam bija jo pieņemamāks tāpēc, ka viņš ticēja, ka dvēseles substance, kas tiek pārmantota dzemdināšanas aktā, ir materiāla. «Tradukcionisma»19, «nodošanas» teorija, ko arī tagad atzīst vairums katoļu teologu, starp citu, arī noder par jebkuras aborta formas iracionāla nosodījuma motīvu.
Taču vainas dabiskais raksturs prasa tās pārdabisku izpirkšanu. Kristum vajadzēja būt apveltītam ar miesīgu realitāti un viņam vajadzēja augšāmcelties, jo citādi ticība būtu bijusi tikai liela ilūzija, kā par to rakstīja jau Pāvils, un neviens nevarētu sasniegt jaunu pastāvēšanu, kas ir «visas pasaules vienīgā cerība».
No tā arī izriet Tertuliāna ētiskais ekstrēmisms, kas pamudināja viņu pieslieties montānismam, taču ar dažām viņam raksturīgām īpatnībām, kas mūža pēdējos gados to izolēja kopā ar nelielu «tertuliānistu» grupu.
Tertuliāns pieprasīja nežēlīgus gavēņus, stingru tikumību, sevišķi sievietēm, nosodīja otrreizēju laulību, noraidīja jebkādu piedalīšanos teātra izrādēs un cirka spēlēs, nepieļāva nopietnu pārkāpumu piedošanu, ticēja vīzijām un gaidīja praviešu apsolīto tūkstošgadīgo valstību. Un, kad Kartāgas bīskaps Agripīns paziņoja par savu nodomu piedot vainīgajiem miesaskārības grēkus un atkal uzņemt tos baznīcas klēpī, Tertuliāns atbildēja uz to ar traktātu «Par šķīstību», kompromitēšanas nolūkos izmantodams tajā paša izgudroto terminoloģiju, kas vēlāk tiks ietverta baznīcas tradīcijā: Kartāgas prelāts uzstājas kā «bīskapu bīskaps», «augstākais pontifiks», līdzīgi pagānu augstākajiem reliģiskajiem vadītajiem, par to izpelnoties ironisku «vissvētlaimīgākā tēva» jeb pāvesta iesauku. Šis tituls kādreiz arī tiks piešķirts Romas bīskapiem.
Raksturīgi, ka analogs lēmums, ko tai pašā periodā bija pieņēmis Romas draudzes galva Kalliksts, izraisīja līdzīgu reakciju teologā Hipolitā, kurš bija uzaudzis hellēnistiskās kultūras garā un baznīcu uzskatīja par pasaules gala gaidītāju, pilnīgo, kopienu.
Pasaules gala ideja bija ārkārtīgi izplatīta Āfrikas kristietismā. Mazāk nekā pusgadsimtu pirms tam Kartāgas bīskaps Kipriāns bija sarakstījis veselu sēriju iedvesmas pilnu apoloģētisku grāmatu, lai pierādītu, ka mēra epidēmija, kas bija plosījusies gandrīz visa impērijas terito rijā un atnākusi no Etiopijas, ir viena no sodībām, kura vēstī visas dzīvības galu zemes virsū: īsteni ticīgajiem ir jāpriecājas par to un nav ko baidīties no tās («Par mirstību» un «Demetriānam»). Pūlis atbildību par sērgu uzvēla kristiešiem un 252. gadā pieprasīja ķeizaram Gailam izdarīt publiskas upurēšanas, lai darītu galu nelaimei.
Kipriāns — plašas sarakstes autors — nenoliedza, ka esošais ļaunums ir nopietns. Pasaule ir veca, dabas pagrimums sasniedzis galējo robežu, debess atriebsies par to, iznīcinot garā lepnos zemes iemītniekus.
Jaunās kristiešu sabiedrības struktūras arī Ziemeļāfrikā sadūrās ar pagāniskās impērijas institūtiem, dodot ideoloģisku pamatojumu tās likvidēšanai.
KRISTIETISMS UN ROMAS IMPĒRIJA. VAJĀŠANAS
Oficiālie baznīcas vēsturnieki, sākot ar Cēzarejas Eisebiju un līdz mūsu dienām, konfliktu starp Romas impērijas varas orgāniem un pirmo triju gadsimtu kristiešu draudzēm allaž uzskatīja par savdabīgu tiesiskas mantošanas procesa attīstību, kurš ietvēra ļaunā cīnu pret labo, abstrahējoties no jebkādas politiskās un sociālās realitātes. Tā bija ilgstoša, smaga, nežēlīga cīņa, kuras iznākums jau iepriekš zināms: sakāve vajātājiem, kas gandrīz visi nolemti traģiskai bojā ejai, un triumfs ap viņu hierarhijām saliedētiem vajātajiem, jo debesis bija sūtījušas labošanos vienam no patvaldniekiem — dieva iedvesmotajam Konstantīnam Lielajam, kurš guva uzvaru ar krusta zīmi.
Notikumi risinās tikai vienā virzienā. Konkrēti fakti tiek aizstāti ar brīnumiem.
«Dievišķā komēdija» atsaucas uz šo tradīciju ar Dantes vārdiem: ja pasaule būtu pievērsusies kristietismam bez brīnumiem, tas būtu simtkārt lielāks brīnums par visiem pārējiem («Paradīze», XXIV, 106—108). Nav nekā pārsteidzoša, ka šāda doma bija valdošā viduslaikos. Pārsteidzošs ir kas cits: tā atrod vietu arī mūsu dienās.
Bez aizspriedumiem ielūkojoties kristiešu vajāšanu vēsturē, pievēršoties avotiem un nevis metafiziskām formulām, pārliecināsimies, ka nevis impērija 4. gs. vidū bija pievērsusies kristietismam, bet gan otrādi: kristietisms saplūda ar jaunajām valsts struktūrām, kuru uzdevums bija ar elastīgākām metodēm, bez tik smagas un asiņainas kontroles nostiprināt uz mūžīgiem laikiem bagāto slāņu kundzību. Reliģijas un valsts attiecību pār kārtošanas vēsturei līdztekus risinājās cita vēsture — valsts represīvas iejaukšanās vēsture reliģiskajā dzīvē.
Vajātie, protams, uz tām atbildēja ar pretestību.
Kādi tad bija impērijas varas orgānu pret kristietismu vērsto represiju patiesie motīvi krīzes laikmetā, kas beidzās ar elkdievības pasaules sairšanu un tās ideoloģisko un politisko pārveidošanu? Un kā notika pāreja no valdošo slāņu un kristiešu draudžu sākotnējās nesavienojamības uz baznīcas iekļaušanu sabiedrībā?
MĪTS PAR ROMAS RELIĢISKO IECIETĪBU
Bieži tiek runāts par romiešu iecietību pret to tautu reliģijām, kuras tika pakļautas Romai, sākot ar 3. gs. p.m.ē., un pamazām ietvertas vienā kopīgā impērijas ekonomiskā un kultūras struktūrā. Turpretī kristiešu draudžu vajāšanas tiek vērtētas kā izņēmums, kas ir jo pretdabiskāks tāpēc, ka sākotnēji tās maz atšķīrās no ebreju kopienām ar to «neapšaubāmi likumīgo» reli Taču fakti liecina pavisam ko citu, un tie jāatveido ar visu nepieciešamo skaidrību.
Pārejot no cilšu sabiedrības uz republikas pirmo gadu un vēlāk principāta vergturu iekārtu, reliģija arvien lielākā mērā kļuva par politikas faktu. Kulta ceremonijās varēja piedalīties tikai privileģētie. Viņi bija apveltīti ar dievišķās aizgādības labvēlību gan šīszemes, gan viņsaules dzīvē. Pakļauto slāņu reliģiozitāte bija intensīva un diferencēta, taču šāda tās daudzveidība bija iekļauta kontroles no augšas stingrajos ietvaros. Vergu, pilsētnieku, laucinieku un provinču iedzīvotāju neskaitāmās dievības atbilda masu gaidām un cerībām visos svarīgākajos cilvēka mūža brīžos: piedzimstot, strādājot, radot pēcnācējus un mirstot. Tomēr arī šie brīži bija pakļauti valstiskai nepieciešamībai, tāpat kā atsevišķo ticīgo dzīve bija atkarīga no patriciešu, lielo latifundiju īpašnieku, karavadoņu varas.
Paplašinoties iekarotām teritorijām, izveidojoties plašai impērijai, kas ietvēra Vidusjūras pasaules visattīstītākos apgabalus, šī reliģiskā struktūra pārveidojās par imperatora kultu, kurš Augusta laikā līdzās Romas dievietes kultam tika uztiepts sākumā Austrumu provincēm, bet pēc tam arī Rietumos, pašā imperatora varas centrā. Tā bija jauna valsts reliģijas forma, kas palīdzēja nostiprināt vienotību un turēt pakļautībā pie dažādām tautām un reliģijām piederīgus cilvēkus, kuri nemaz nebija ar mieru atzīt svešu jūgu bez neapmierinātības izpausmes un protestiem.
Šādas neapmierinātības izpausmes, kas ne vienmēr noturējās neapbruņotas pretestības ietvaros, senās Romas vēsturnieki aplūko nepietiekami konsekventi. Taču bez dziļam zināšanām par tautas opozīciju pret Romas kundzību nav iespējams neko saprast kristietisma agrīnajā vēsturē.
Vergi, kurus pēc otrā pūniešu kara sāka masveidā izvest no pakļautajam zemēm darbam Sicīlijas, un Dienviditalijas latifundijās, konsulu ceļu būvēs un pilsētu dienestos, kur viņus nodarbināja par melnstrādniekiem un amatniekiem, nesamierinājās ar ekspluatāciju un pazemojumu nekurnot. Atsevišķi neorganizēti dumpji sākumā uzliesmoja sagūstīto kartāgiešu un Ziemeļāfrikas berberu vidū. Tad tie izplatījās Mazāzijā (Aristonika sacelšanās), Bosfora krastos un aptvēra pašreizējās Pieazovas, Krimas un Ziemeļkaukāza teritorijas (Saumaka sacelšanās), Egejas jūras salas, Sicīliju, kur 2. gs. p.m.ē. pēdējos gadu desmitos vergi apdraudēja rūdīto Romas karaspēku (Eina un Salvija sacelšanās), kā arī Centrālitāliju un Ziemeļitāliju (Spartaka sacelšanās), neskaitot dumpjus Sīrija un Palestīnā.
Jebkādas šķiriskas apziņas trūkums, etniskās ķildas, domstarpības sacelšanās dalībnieku vidū, romiešu tehniskais un militārais pārākums noteica, ka šie dumpji bija lemti neveiksmei. Tomēr tie nekad neapsīka līdz pat pašas impērijas sagrāvei, kad vergi mēģināja apvienot savus spēkus ar Romas tradicionālo ienaidnieku — partiešu, sarmatu un vēlāk gotu, alemāņu, huņņu — spēkiem. Atcerēsimies kaut vai tikai Gallijas «bagaudu» jeb «nožēlojamo» plašos nemierus, kas ilga, apdraudot Romu, vairāk nekā simt gadus, sākot ar 3. gs. vidu, un izpostīja vienu no visbagātākajām romiešu pasaules provincēm.
Sacēlušies vergi argumetus atrada reliģiskajā ideoloģija, kas bruņotai cīņai ne tikai Palestīnā, bet arī aiz tas robežām piešķīra īsta mesiāniska kara iezīmes; tas bija karš par «valstību», kuru identificēja ar kāda mistiska kulta sabiedrību. Dumpju sakāves simbola — krusta — rēgs atvieglināja grieķu-romiešu pasaules masām atzīt Kristu, kurš ar savu augstāko mocību kļuva par atpestīšanas garantu tiem, kas viņam ticēja. Šis pats krusts, pēc Pāvila izteikuma, valdošajās aprindās izraisīja riebumu un sašutumu.
Mistēriju reliģijas izplatījās arvien plašāk, un tām pievērsās ārkārtīgi daudz ticīgo. Itālijā un Romā tās veidoja bīstamus centrus, kuros tikās un sazinājās vergi, sievietes un strādnieki no imigrantu vidus. Romas varas orgāni pret šiem kultiem līdz zināmam laikam izturējās aizspriedumaini un bieži vien arī naidīgi. Tomēr pēc republikas krišanas tie tika atzīti, tuklāt nereti pilnīgi labvēlīgi, taču ar noteikumu, ka tie savukārt piedalīsies valsts reliģiskajā slavināšanā.
Mēs jau atzīmējām, ka Romas attieksme pret reliģiju mistiskajiem aspektiem bija saistīta ar ekonomiska rakstura motīviem. Ebreji, piemēram, bija atbrīvoti no imperatora kulta obligātas ievērošanas. Bet, tā kā ar šādu atlaidi pieauga pārējo pavalstnieku finansiālais slogs, ebrejiem bija jāvairo valsts kases ienākumi, ik dienas nesot ziedojumus savam dievam patvaldnieka vārdā.
Vispār jūdi un kristieši nekad neatzina oficiālās reliģijas ekonomisko aspektu ne tikai savu reliģiju monoteistiskās koncepcijas dēļ, kas nepieļāva kalpošanu citiem dieviem, bet arī aiz pārliecības, ka viņi ir «izredzētā tauta», kurai lemts kādā jaukā dienā stāties pārējo priekšgalā, vai sava veida «trešā paaudze», kā izteicās 2. gs. apoloģēti (ar to viņi domāja nevis nacionālās, bet gan reliģiskās savu ticības brāļu īpatnības).
Kamēr mistēriju reliģijas saglabāja savu neatkarību no valsts kulta, arī attiecības pret tām faktiski neliecināja par iecietību un mierīgas līdzāspastāvēšanas ievērošanu.
Kapakmeņu uzraksti, liturģiskās lūgsnas, litānijas, svētie teksti, zelta medaljoni mirušo kaklā pildīja it kā caurlaižu funkcijas ceļojumā uz viņpasauli, taču hronikas un edikti sakarā ar apbedīšanu stāsta pavisam ko citu. Tajos ietverti daži dziļi motīvi, kas vēlāk kļuva par pamatu kristiešu vajāšanu aprakstiem.
Viens no klasiskajiem piemēriem šai ziņā ir 186. gadā p. m. ē. senāta dekrēts, pazīstamais «Senātus consultum» — «Senāta lēmums» par bakhanālijām, t. i., par dionīsiju rituāliem, kas no Trāķijas un Grieķijas bija pārnākuši uz Itāliju. Šīs senās pestīšanas reliģijas piekritējiem kā Romā, tā Etrūrijā, visur, kur vien tā ieviesās, draudēja apcietināšana, konfiskācijas, nāvessodi.
Tits Līvijs savas «Vēstures» XXXIX grāmatā veltī šiem notikumiem veselas 12 nodaļas, iedziļinoties dramatiskās un sensacionālās detaļās. Tas ir īsts romāns par jaunu patricieti, kurš ar savas mīļākās, dzimušas verdzenes, starpniecību ticis iesvētīts Dionīsa jeb Bakha — pēc šī dieva trāķiešu vārda — kultā. Kults aprakstīts visdrūmākajos toņos: tas ir netikls, uzbudina miesaskāri, noziedzīgs — tieši tāds, kāds pēc dažiem gadsimtiem tiks tēlots kristietisms. Konsuls Spurijs Postums Albīns, kuram jaunekļa radinieki bija paziņojuši par zvērībām, kādas ar reliģisku ieganstu pastrādājot šī kulta piekritēji, izsludināja, ka dzimtene briesmās, un uzsāka nežēlīgas represijas. Vairāk nekā septiņi tūkstoši Tarentas vergu, Kartāgas bēgļu, sieviešu, provinču iedzīvotāju, «svešzemnieku» tika apcietināti. Lielai daļai no viņiem piesprieda nāvessodu, daudzi izbeidza dzīvi paši, visas aizdomīgās kulta vietas tika slēgtas, «pagrīdes orģiju» centrs birztalā Aventīna piekājē netālu no Tibras krasta izsekots un iznīcināts.
Iespējams, Romā tieši tolaik baidījās, ka republikas vecie un ļaunie ienaidnieki — maķedonieši, grieķi, sīrieši, numīdieši —, kas Centrālitālijā un Ziemeļitālijā varēja rast drošu patvērumu reliģisko biedrību aizsegā, izveidos koalīciju. Tomēr priekšplānā šajos notikumos izvirzās personas no vergu vidus. Speciāli sasauktie senatori pieņēma ārkārtēju lēmumu par sabiedriskās kārtības sargāšanu. Senāta edikts pakļāva tiešai pilsētas pretora kontrolei visas dionīsiskās apvienības; atļauju turēties pie sava kulta šīm apvienībām sankcionēja senāts, piedaloties ne mazāk kā 100 locekļiem. Kulta piekritēju skaits visām kopienām bija ierobežots ar pieciem — to skaitā divi vīrieši un trīs sievietes (tas, starp citu, liecina par līdzīgu kultu popularitāti sieviešu vidū).
Kā ziņo Līvijs, kustības priekšgalā atradās vergi, brīvlaistie plebeji un ieceļotāji no provincēm. Viņi piedalījās «izvirtušos un neparastos reliģiskos rituālos» («Vēsture», XXXIX, 15). Gandrīz vārds vārdā tādus pašus definējumus sastopam Plīnija Jaunākā un Tacita darbos, taču tagad jau par kristietismu: «izvirtis un nevaldāms aizspriedums» («Vēstules», X, 96), «riebīga māņticība» («Annāles», XV, 44). Lēmuma teksts tika nosūtīts arī uz sabiedrotajām un federatīvajām pilsētām līdz ar īpašu instrukciju vietējām varas iestādēm. Tieši tāpēc arī kļuva zināms viens no tā norakstiem, kas bija iegrebts bronzas plāksnītē, kura atrasta Tiriolā, Kalabrijā, Katandzāro tuvumā. Nevērojot šos bargos pasākumus, pēc diviem gadiem — aizvien vēl saskaņā ar tiem pašiem Līvija datiem — tika atklātas jaunas dionīsiskas asociācijas Tarentā un vēl pēc pieciem gadiem — citās Apūlijas vietās.
Daudzi līdzīgi neiecietības izpausmes gadījumi atzīmēti līdz pat pirmajām sadursmēm ar kristiešu draudzēm. 139. gadā p. m. ē. tika veikti pasākumi, lai padzītu jūdus un «haldiešus» — tā sauca māgus un astrologus.
Posmā starp 59. un 49. gadu p. m. ē. tika izdota vesela sērija lēmumu, kas bija vērsti pret Romā Sullas laikā ieviesušos Isīdas kultu. Lai gan pēc Cēzara nāves bijā izvirzīts priekšlikums uzcelt uz valsts rēķina templi par godu Isīdai, Augusts aizliedza šo kultu galvaspilsētā un aizliegumu vēlāk atkārtoja Tibērijs. Tikai Kaligula lika uzbūvēt slaveno Isīdas svētnīcu Marsa laukumā, un 215. gadā šīs dievietes tēls beidzot triumfāli tika novietots Kapitolijā.
Stingri ņemot, pasākumi pret jūdiem tolaik nebija pilnīgi likumīgi, jo kā autonomai nācijai tiem bija piešķirtas noteiktas tiesības. Viņi gan netika apsūdzēti netiklībā vai pastāvošās kārtības graušanā, bet gan tikai viņu paražu neatbilstībā Romas tautas paražām. Līdz pat republikas galam attieksme pret ebrejiem visumā nebija sevišķi slikta. Romā, kur pastāvēja plaša ebreju kolonija, Augusts attiecināja uz ebrejiem pārtikas produktu un naudas sadali. Ja sadale iekrita sestdienā, viņi varēja ierasties pabalsta saņemšanai nākošajā dienā.
Tomēr pēc Jūdejas pārveidošanas par Romas impērijas sastāvdaļu un pirmajiem bruņotajiem mesiāniskajiem dumpjiem viss mainījās.
Tibērijs pavēlēja izsūtīt uz Sardīniju katorgas darbos četrus tūkstošus jaunu cilvēku, kas bija inficējušies «ar jūdaisku un ēģiptisku māņticību». Ja viņi ietu bojā, Tacits piezīmē, «zaudējums nebūtu nekāds lielais» («Annāles», II, 85). Citi bija spiesti pamest Itāliju vai atteikties no savas reliģijas. Kādu no līdzīgiem lēmumiem Svetonijs piedēvē imperatoram Klaudijam. Sava principāla beigu posmā, starp m. ē. 49. un 51. gadu, viņš «padzina no Romas jūdus, kas pastāvīgi uzkurināja Hresta sarīkotos nemierus» («Klaudija dzīve», XXV, 11).
VAJĀŠANU RAKSTURS UN ROBEŽAS
Svetonija darbā mēs rodam liecību par sadursmi, kas izraisīja Romas impērijas un kristietisma konfliktu, kurš turpinājās gadsimtiem.
Tomēr minētā vieta Svetonija darbā (viņš rakstīja ap 120. gadu, tātad vairāk nekā pusgadsimtu pēc paša izklāstītajiem notikumiem) izraisa lielas šaubas. Dions Kasijs iebilst pret viņa liecību. Ebreju Romā bija tik daudz, viņš apgalvo, ka tos nevarēja padzīt, ņeizprovocējot nemierus, tāpēc Klaudijs aprobežojās ar viņu sapulču, aizliegšanu («Romas vēsture», LIX, 6). Svetonija informācija tomēr tā vai citādi iekļuvusi Apustuļu darbos (XVIII, 2).
Lai kā arī būtu, Svetonija stāstā var saklausīt atbalsis par pretrunām, kas radās jūdaistisko emigrantu kopienu dzīlēs sakarā ar mesiju, kā par to teikts Apustuļu darbos, vienalga lai tas būtu Tesalonikā, Atēnās, Korintā vai arī Efesā. Kas īsti bijis šis Hrests, par kuru runā Svetonijs, grūti pateikt. Runa var būt par kādu nezināmu zemas kārtas ebreju (tulkojumā no grieķu valodas vārds nozīmē «derīgs», «godīgs», «tikumīgs»). Šāds vārds bija ierasts vergu vidū. Piemēram, latīņu uzrakstos Romā tas atkārtojas vismaz astoņdesmit reižu. Taču iespējams, ja vien šī vieta vispār ir autentiska, ka Svetonijs būs kaut ko dzirdējis par to, kas viņa laikos tika stāstīts par Hrestu vai Kristu — šīs divas rakstības mijās, kā to apliecina Tertuliāns un Laktantijs, — un piedēvējis personai ar šo vārdu atbildību par domstarpībām, kādas jūdu vidē izraisīja mesiānisma dažādas interpretācijas, jo vairāk tāpēc, ka romieši kristiešus un ebrejus vēl pārāk neatšķīra.
Baznīcas historiogrāfija nesvārstīdamās sagrozīja datus par vajāšanām ar skaidru apoloģētisku nolūku.
Līdz šim tika noteikts, ka vajāšanas bijušas desmit. Tā ir simboliska sasaukšanās ar skaitli desmit, uzskaitot mocības, kādas pēc Bībeles nostāsta nāca pār ēģiptiešiem (2. Mozus, VII: 14 — XII: 30). Kāds nostāsts vēstī, ka bijis speciāls edikts, kas izsludinājis kristietismu ārpus likuma kopš Nerona laikiem, kaut gan līdz 3. gs. nav pieminēti ārkārtēji likumi un rīkojumi, izņemot lēmumus, kas attiecas uz administratīviem pasākumiem sabiedriskās kārtības sargāšanā. Ļoti aptuveni vajāšanas piedēvē desmit imperatoriem: Neronam, kurš tās iesāka 64. gadā, Domitiānam (81.— 96.) , Trajānam (98.—117.), Markam Aurēlijām (161.—180.), Septīmijam Sevēram (202. gada edikts), Maksimīnam Trāķietim. (235.— 238.), Decijam (250. gada edikts), Valeriānam (257. un 258. gada edikti), Aureliānam (275. gada) un Diokletiānam (303. gada un 304. gada pavasara edikti).
Šim uzskaitījumam nav nekādas vērtības. Vajāšanas notikušas arī citu imperatoru laikā, piemēram, valdot Hadriānam (117.—138.) un Antonīnam Pijam (138.— 161.), un pēc Diokletiāna, piemēram, Licīnija laikā (320. gadā), nemaz nerunājot par Juliānu, kas tiek aplūkots īpaši. No otras puses, Trajāna iecietīgā attieksme pret kristiešiem — par to liecina viņa sarakste ar Plīniju Jaunāko — ierosinājusi viduslaiku leģendu par Trajānu — vienīgo pagānu, kurš ar Gregora Lielā gādību iekļuvis paradīzē nekristīts: Gregors bija pieprasījis, lai nelaiķa imperators atgriežas šīszemes dzīvē uz laiku, kas būtu pietiekams, lai viņu pievērstu kristīgajai ticībai.
Šo nostāstu min arī Dante «Dievišķajā komēdijā» («Purgatorijs», X, 73—76; «Paradīze», XX, 112—117).
Tomēr skaidrs, ka vajāšanas bija un turpinājās līdz 4. gs. sākumam, pat ja upuru skaits nebija tik liels, kā to grib iztēlot. Svarīgāk ir noskaidrot Vajāšanu iemeslus un nevis noteikt to proporcijas.
Vispirms tas ir laikmeta sociāli politiskais klimats.
Nav šaubu, ka apokaliptiskā literatūra, kas pēc izcelsmes ir jūdaistiska, nekad nav bijusi pārāk labvēlīgi noskaņota pret Romas varu. No Zālamana Pamācībām līdz Enoha grāmatai, no Aleksandrijas jūdiem piedēvētajiem Eritrejas Sibillas pareģojumiem līdz Nāves jūras rokrakstiem un līdz tiešam un atklātam aicinājumam uz naidu Jāņa Atklāsmē (Apokalipsē) pretīgums pret Romu un tās kundzību izpaužas skaidri un neapstrīdami. Tāpat var atzīmēt, ka šīs literatūras daļā, kā jūdaistiskajā; tā kristietiskajā, Romai naidīgas polemikas reliģisko motivējumu aizstāj klajas ekonomiskas un sociāla rakstura pretenzijas.
Atcerēsimies, piemēram, tādu vēlā hellēnisma laika «Sibillisko orākulu» pareģojumu: «Roma saraususi Āzijā tik daudz bagātību, cik trīskārt vairāk Āzija iegūs no Romas, liekot tai samaksāt par visiem pāridarījumiem; un tik daudz cilvēku no Āzijas kļuvuši par vergiem itāliķu zemēs, cik divdesmitkārt vairāk itāliķu nabadzībā strādās Āzijā, lai gūtu iztiku» (III, 350—354). Un lielā netikle sarkanā zvēra mugurā «ar septiņām galvām un desmit ragiem» no Apokalipses (XVII: 3) nav nekas cits kā Romas un tās pirmo imperatoru briesmonīgs tēls.
Ja jūdi un kristieši, īpaši Austrumos, pauda naidu pret Romu, tad zināmā mērā ir saprotams, ka arī valdošā šķira atbildēja viņiem ar neuzticību un riebumu. Bet politiskais un reliģiskais naids tika uzskatīts par «naidu pret cilvēku dzimumu». Tāpēc raksturīgas ir Tacita domas par kristietismu viņa «Annāļu» pazīstamajā fragmentā, kur viņš atceras Romas ugunsgrēku 64. gadā un tam sekojošas vajāšanas, kas bija vērstas pret «riebīgās māņticības» sekotāju «milzīgo daudzumu».
Kristieši un Romas nodedzināšana
(Tacits, «Annāles», XV, 44)
Taču nekādi cilvēku pūliņi, valdnieka dāvājumi, upurēšanas dieviem nevarēja izskaust kaunpilnās baumas, ka dedzināšana bijusi tīša. Un tad, lai darītu galu baumām, Nerons sagrozīja faktus un lika nežēlīgi mocīt tos, kurus tauta kaunpilnā naidā sauca par kristiešiem. Šī iesauka nāk no Kristus, kuru prokurators Poncijs Pilāts bija sodījis ar nāvi ķeizara Tibērija valdīšanas laikā. Ar to viņš uz kādu laiku aizkavēja postošo māņticību, kas atkal bija uzliesmojusi, turklāt ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija radies, bet arī pašā Romā, kur no visām malām saplūda cietsirdīgums un negods un kur tie zeļ un plaukst. Tā, sākumā tika saukti pie atbildības tie, kuri bija izteikuši nožēlu, tad pēc viņu norādījumiem milzīgs daudzums citu, kurus ne tik daudz apvainoja dedzināšanā, cik atmaskoja naidā pret cilvēku dzimumu. Un viņu notiesāšanai uz nāvi pievienojās negods. Daudzus, apģērbtus zvērādās, saplosīja suņi, citi tika sisti krustā, vēl citi — sadedzināti, tumsai iestājoties, tā ka tos izmantoja par nakts gaismekļiem. Nerons bija atvēlējis savus dārzus šo uguņošanu novērošanai un sarīkojis cirka spēles, bet pats, pārģērbies par važoni, grūstījies plebeju pūlī vai braukājis kaujas ratos.
Tā ka, lai gan tie bija ienaidnieki, kas bija pelnījuši visbargāko sodu, viņi tomēr modināja līdzjūtību, jo bija tikuši iznīcināti nevis sabiedrības labā, bet gan viena cilvēka zvēriskuma dēļ.
KRISTIEŠU VAJĀŠANAS NERONA LAIKĀ
Pūlēdamies novērst no sevis apsūdzību galvaspilsētas aizdedzināšanā, lai vēlāk to pārbūvētu pēc savas gaumes, Nerons uzvēla vainu kristiešiem, kas, protams, nebija pastrādājuši šo noziegumu. Un tomēr ar viņiem, kas «bija ienaidnieki un pelnījuši visbargāko sodu», nežēlīgi izrēķinājās. Apraksti par viņu mocībām, kaš modināja līdzjūtību pašā Romas tautā, veido vajāšanu vēstures neatņemamu un svarīgāko punktu.
Tacita stāsts izraisīja strīdus kritiķu vidū. Un ir arī saprotams, kāpēc, ja ņemam vērā, ka viņa «Annāļu» attiecīgā daļa nonākusi līdz mums vienīgajā viduslaiku 11. gs. norakstā, kas paveikts Montekasino abatijā un ko atklājis acīmredzot Bokačo starp 1370. un 1371. gadu (Dante vēl nezina šo fragmentu, un viņa ellē Nerons nefigurē). Tā radās šaubas, vai viss šis stāsts vai vismaz tas, kas tur teikts par kristiešu vajāšanām, ir autentisks.
Tomēr zināmi patiesības graudi tajā, domājams, ir, lai gan kristiešu pārrakstītāja iejaukšanās varējusi sagrozīt oriģināla tekstu.
Nav apšaubāms, ka pieminējums par Kristu un viņa nāvi Poncija Pilata laikā ir iespraudums. Taču attiecībā uz visu pārējo grūti iedomāties, ka kāds falsificētājs dziļajos viduslaikos varējis runāt par kristiešu reliģiju ar tādu nicināšanu, tik dzēlīgi, saglabājot lielajam Romas vēsturniekam raksturīgo teikuma uzbūvi. Tacits bija rakstījis ap 116. gadu. Dabiski, ka viņa stāsts atspoguļo to, ko zināja un domāja par kristiešiem tajā laikā. Ziņas par viņu «milzīgo daudzumu» Nerona laikā nav diezcik pārliecinošas, taču tās liekas mazāk neticamas 2. gs. sākumā. Gluži tāpat rakstība «kristieši», kas atgādina Svetonija grafiku, liekas autentiska: viens rakstītājs bija manuskriptā izkasījis sākotnējo «e» un aizstājis to ar «i».
Taču jautājums par Romas ugunsgrēku un Nerona sarīkotājām kristiešu vajāšanām ir vēl sarežģītāks.
Svetonijs, kas sniedz gandrīz identisku notikuma aprakstu, nesaista tos ar «jaunās un ļaundarīgās melīgās ticības piekritēju» vajāšanām («Nerona dzīve», XVI). Neskaidru mājienu uz sakarību starp notikumiem Romā un kristiešiem var atrast citā apmēram tā paša laika tekstā, proti, Romas Klēmenta vēstulē korintiešiem (IV nodaļa), taču to var uzskatīt arī par norādījumu uz Domitiāna laiku vajāšanām. Par Nerona sarīkotajām vajāšanām “neko nemin Josefs Flāvijs, Plutarhs, Plīnijs, Marciāls, Dioņs Kasijs. Minētais Tacita «Annāļu» fragments palika nezināms vairāk nekā tūkstoš gadu. Par to nav zinājuši Tertuliāns, Origens, Laktantijs, Cēzarejas Eisebijs, Hieronīms un Augustīns. Tiesa, tas uzrodas Sulpīcija Sevēra «Hronikas», kas sarakstītas 4. gs. beigās. Bet šī sacerējuma latīniskais oriģināls atklāts tikai 18. gs. vidū kādā 13. gs. kodeksā, un tajā nav minētas Nerona laika vajāšanas.
Pēc Tacita, ugunsgrēks esot izcēlies 64. gada 19. jūlijā ļoti dīvainos apstākļos, kas attaisnoja jebkuras aizdomas.
Liesmas vispirms saka trakot cirka rajonā, tad tās pārsviedās uz Palatīna pakalnu un Cēliju, kur atradās visgreznākie pilsētas kvartāli, pēc tam uguns aprija Saburras vecās mājas. Tur mitinājās vairāk par pusmiljona nabagu, kas dzīvoja neaprakstāmos izmisuma un trūkuma apstākļos. Ar viegli degošiem materiāliem pieblīvētie veikali sekmēja ugunsgrēka izplatīšanos. Tikai viena pilsētas nomale palika liesmu neskarta.
Jāņa Atklāsme ar prieku apsveic ugunsgrēku: uguns pārvērtusi Romu pelnos pēc dieva gribas, tā liesmo pie despotu un tirgoņu namiem, kas zēla un plauka impērijas aizgādībā. Daži mūsdienu kritiķi, turot prātā šo ideju, izvirzījuši hipotēzi, ka Nerona apcietināto «nožēlu izteikušo noziedznieku» vidū bijuši pretvalstiski elementi, kas bija koncentrējušies jūdeokristiešu mesiāniskās grupās, kuras varējušas pakļauties kārdinājumam būt par sodītāju dieva roku. Šī ideja ir vilinoša, taču, tā kā to uzvēdījis Tacita izklāstījums, atzīt to par patiesu ir visai grūti.
Turklāt leģenda par Neronu vissenākajā kristiešu literatūrā ieguvusi pavisam citādu orientāciju.
Iespējams, ka Nerona tēls apslēpts mistiskajā skaitlī 666 (Irenejam 616) Apokalipsē: «Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis, un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši» (XIII: 18). Skaitlis 666 varēja izteikt ebreju alfabēta to burtu skaitlisko nozīmi, kuri veido vārdu Nerons Cēzars, taču, izmantojot maģiski talmudistisko skaitļu likumību, tā saukto hematriju jeb mistisko ģeometriju, ar skaitļiem var izteikt visu ko. Ievērojot tās priekšrakstus un ebreju alfabēta vietā lietojot gan grieķu, gan latīņu alfabēta burtus, apokaliptiskā zvēra vārda skaitli varēja izlasīt gan kā Titu (Teitānu), gan Domitiānu, Ulpiju (Trajānu) un pat kā 3.gs. valdošo Latīņu (Latreinu), kā tas gadījās Romas Hipolitam, kurš, starp citu, apgalvo, ka šī skaitļa noslēpums tikšot «atklāts tikai laiku nogalē» («Par Antikristu», 50. nodaļa).
Šī rotaļa saistīja daudzu visu laiku interpretētāju iztēli. Vēlāk skaitli 666 citādi atšifrēs Geizerihs, un viduslaikos tas secīgi simbolizēs valdnieku vai pāvestu vārdus atbilstoši vēsturiskā momenta īpatnībām.
Taču Apokalipsē ietverts arī mājiens uz citu mītu, kas bija izplatījies Austrumos pēc imperatora traģiskās nāves: leģenda par zvēru, kurš «bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs» (XVII:8). Nerons neesot miris, viņš atradis patvērumu pie Romas ienaidniekiem — partiešiem — un pilnīgā slepenībā gatavojis savu atgriešanos varena karaspēka priekšgalā kā verdzināto tautu atriebējs, lai sadragātu Romas varenību. Kāds Terentijs Maksims, viltus Nerons, arī patiešām bija uzradies tajos gados Eifratas krastos, un viņu atbalstīja partiešu karavadonis Artabāns. Šī Nerona tēla kuriozā versija nekādi nav saskaņojama ar uzskatu par Neronu, kurš ar zvēriskām spīdzināšanām bija sācis kristiešu vajāšanas.
Tādā veidā visa epizode ir pretrunu un neskaidrību pārpilna.
Nostāstam tāpat bija labpaticis 64. gada represijas saistīt ar divu galveno apustuļu — Pētera un Pāvila — mocībām, kuriem nāvē bija sekojuši līdz citi dievbijīgie ticīgie. Taču bija jāgaida līdz 3. gs., lai varētu sastapt kādu baznīcas rakstnieku, kurš apgalvoja, ka viņš zinot, kur atklātas apustuļu «trofejas» jeb viņu kapa stēlas, proti, Vatikāna rajonā un Ostijas ielā.
Vienalga, kādi būtu mūsu secinājumi, pamatojoties uz Tacita stāstu, iespēja, ka pastāvējis «Nerona dekrēts», kas pasludinājis kristīgo ticību ārpus likuma, ir jāizslēdz.
Arī Tertuliāns noliedz tā pastāvēšanu, bet gan tikai gandrīz pēc 150 gadiem. Tiesa, runa ir par autoru, kuru ne tuvu nevar atzīt par objektīvu un kuram bija vajadzīga juridiska argumentācija, lai pierādītu, ka viņa ticības brāļu apsūdzības ir nepamatotas («Cilvēkiem», 1, 7).
OTRĀ GADSIMTA REPRESIJAS
To imperatoru sarakstā, kuriem inkriminēja kristiešu vajāšanas, otrajā vietā stāv Domitiāns. Pret viņu baznīcas tradīcija allaž bijusi noskaņota ļoti naidīgi un dēvēja to pat par «augšāmcēlušos Neronu».
Patiesībā, pēc tā laika vēsturnieku ziņām, «visniknākie pasākumi», kurus viņš bija paveicis, neskāra kristiešus. Svetonijs un Dions Kasijs atceras vienīgi, ka viņš esot nežēlīgi vajājis aristokrātiskos grupējumus, kas tika apsūdzēti «bezdievībā un jūdu paražu atdarināšanā».
Apsūdzēto vidū bija arī viņa brālēns — konsuls Klēments līdz ar sievu Domitillu; abi tie tika notiesāti: viņš — ar nāvi, viņa — ar izsūtīšanu uz Pandatarijas salu. Imperatora politikai sakarā ar lielo zemes īpašnieku mantas konfiskāciju pretojās senāts. Nav izslēgts, ka aiz patriciešu opozīcijas slēpās arī svešzemju kultu pieņemšanas gadījumi.
Domitiāns 95. gadā vērsās ari pret jūdiem un viņiem tuviem cilvēkiem, kuri atteicās iemaksāt valsts kasē nodevas, kas bija ieviestas pēc Jeruzalemes tempļa izpostīšanas, turklāt ne tikai Romā, bet arī Mazāzijā. Pēc tam kad visa Jūdeja bija kļuvusi par imperatora īpašumu, imigrantu kopienas svētajai pilsētai regulāri maksātie ziedojumi pārvērtās par nodevām valsts kasē Kapitolija Jupitera kultam.
Nav jābrīnās, ka apcietināto un uzraudzībai pakļauto cilvēku vidū varēja iekļūt arī elementi, kurus bija iejūsminājusi kristīgo ideoloģija. Varas iestādes vēl neprata atšķirt jūdus no kristiešiem. Gan Klēments, gan Domitilla vēlāk tika atzīti par augsta ranga jaunpievērstajiem, bet katakomba, kas atradās viņu muižas teritorijā, kļuva par vienu no pirmajām kristiešu katakombām. Bija manāma vēlēšanās pierādīt, ka kristietisms ir ne tikai nabagu un vergu reliģija, bet ka tas spējis iespiesties visaugstākajās aprindās un pat paša imperatora namā.
Laikā, kad Plīnijs Jaunākais bija legāts Bitīnijā, starp 111. un 113. gadu, viņš vēstulē Trajānam atzinās, ka nekad nav piedalījies nekādās ar likumu attaisnotās akcijās pret abu dzimumu un visu sociālo kārtu kristiešiem, kuru viņa provincē bija visai daudz. Un viņš lūdza instrukciju, kā jāizturas pret tiem, jo jauta viņu rīcībā kaut ko neparastu, kas bija pretrunā ar pilsoņu attiecību romisko izpratni («Vēstules», X, 96, 97). Pēc viņa domām, šie fanātiķi, kas noteiktās dienās pulcējās, lai «dziedātu himnas Kristum, it kā viņš būtu dievs», pelnījuši drīzāk nicināšanu nekā sodu; taču viņu dzīves veids izraisa tautas naidu un dusmas un kaitē vietējai saimniecībai. Svētnīcas stāv tukšas, un tāpēc cieš tirgus, jo samazinās upurdzīvnieku pārdošana. Ko darīt? Trajāna atbilde bija pretrunīga. Denunciācijas, it īpaši anonīmas, nav jāuzklausa, «jo tās dod vissliktāko paraugu», un nedrīkst pieļaut īstas kristiešu medības; tomēr, ja administrators cieš neveiksmi, mēģinādama aicināt kristiešus publiski noturēt «mūsu dievību, godināšanas ceremonijas», tad viņi ir jāsoda. Vispārīga un negrozāma norma, norāda imperators, nepastāv.
No šīm instrukcijām daudz neatšķīrās reskripts, ko Hadriāns bija nosūtījis Āzijas prokonsulam Minūkijam Fondānam 125. gadā sakarā ar kristiešu tiesāšanu, ķā tas izriet no teksta, ko saglabājis Justīns: nav jāņem vērā visādas denunciācijas, taču ja noskaidrojas, ka apsūdzētie patiešām rīkojušies pret likumu, tad tie ir sodāmi atbilstoši pārkāpuma smagumam (I Apoloģija, 68). Hadriāns ir ļoti sliktās domās par šiem nelīdzsvarotajiem Austrumu pavalstniekiem, kuri «nekad neliekas mierā» un itin viegli pāriet no viena pestīšanas kulta uz citu: viņus interesē tikai peļņa, viņš ar skaidru sapīkumu norāda kādā savā vēstulē konsulam Serviānam, runājot par Ēģiptes jūdiem un kristiešiem. Tas bija laikmets, ko iezīmēja reliģiozitātes un misticisma uzplūdu vilnis. Šajā «dumpinieku, tukšvāržu un nekauņu» masā brieda neapmierinātība, kā to rādīs 135. gadā otrā jūdu sacelšanās.
Viss 2. gs. un sevišķi tā saukto imperatoru-reformatoru un filozofu — Antonīna Pija un Marka Aurēlija — periods ir nežēlīgu vajāšanu pārpilns.
Tās aprakstītas Smirnas draudzes vēstulē par mokām, kuras bija jācieš astoņdesmitgadīgajam bīskapam Polikarpam 155. gadā, Lionas ticīgo 177. gada vēstījumā par Romas legatu, kurš bija atdevis vienu pilsoni plēsīgiem zvēriem saplosīšanai, bet nevis sodījis ar galvas nociršanu. Tiesa, runa ir par vietējo varas orgānu epizodisku iejaukšanos un draudīga un saniknota pūļa rīcību. Taču provinču vispārējas pauperizācijas procesā, bagātībai un valsts varai koncentrējoties ierobežota skaita ierēdņu un uzņēmēju rokās, radās apstākļi grēkāža meklēšanai maz populāru elementu vidū, lai uzveltu tiem atbildību par visu ļauno, par militārām sakāvēm cīņās ar «barbariem», par iedzīvotāju ciešanām un nestabilo stāvokli.
Represijas skāra ne tikai kristiešus, bet arī jebkura kulta un jebkuras mācības piekritējus, kas izraisīja aizdomas, ka varētu iedragāt valsts drošību un sabiedrisko kārtību.
Antīkās pasaules ideoloģija pārdzīvoja vētrainu krīzes periodu. Krīze tāpat skāra arī privileģētos slāņus, senāta aristokrātiju, vecos latifundistus. Pat izredzēto joma — filozofija — bija orientēta pesimistiskā un dekadentiskā virzienā. Klejojoši pareģi, stoicisma un kinisma ideju paudēji, sludinot teorijas par netaisnības nosodīšanu, veicināja, it īpaši provincēs, darbaļaužu masu visnabadzīgākās daļas mobilizāciju pret impērijas sistēmu un vienlaikus radīja arī aizsegu savās interesēs aizskartu plašu īpašnieku aprindu opozīcijai.
Jau 74. gadā imperators Vespasiāns padzina no Romas «filozofus». Ar 92. gada ediktu Domitiāns atjaunoja Vespasiāna ediktu, piespiezdams bijušo frīģiešu vergu, brīvlaisto Epiktētu, kura mācībā bija vērojami saskares punkti ar kristīgo morāli, pārvākties uz Ēģipti. Ne mazums ziņu ir par līdzīgiem pasākumiem arī sekojošajā laikmetā. Skaidrs, ka kristiešu nodomi izveidot «jaunu tautu», pamatojoties uz noraidošu uzskatu par vispārpieņemtām politiskām un morālām vērtībām, valdošās aprindas nevarēja neuzskatīt par draudiem sabiedrībai.
Pagāns, kurš piedalās Minūkija Fēliksa dialogā, sauc tos par muļķu vergu un sievu baru, kas sačukstas pilsētas nomaļākajās vietās, boikotē tempļus, zaimo svētumus, saindē akas, ceļ negodu imperatoram un noliedz oficiālo kultūru. Sava kulta izdarībās viņi nododas izvirtībai un netiklībai: godina dievu ar ēzeļa galvu — apsūdzība, kas bija pazīstama jau kopš Pompeja laikiem, to izvirzīja pret jūdiem —, rīko nedzirdētus rituālus un saucas par brāļiem un māsām, neapvaldīti lielās ar asinsgrēcīgiem sakariem. Labākajā gadījumā tie ir drūmi un melanholiski, bāli cilvēki, kas nepanes dienas gaismu. Un pat apbedījumiem tie neparāda pienācīgo cieņu.
Vēsture atkārtojas. Tos, kuri, lai arī tikai uz reliģiskiem pamatiem, apšauba nedaudzu cilvēku tiesības uz privilēģijām un bagātību, mantīgie slāņi nekad nekavējas apmelot. Neražu, epidēmiju, karu un militāru katastrofu ugunī vienmēr paliek viena izeja: uzvelt vainu par to visu minoritātēm un atkritējiem: «Ja Tigra izkāpj no krastiem, ja Nīla neapplūdina laukus, ja sāk trakot dabas spēki un notiek zemestrīces, ja uzliesmo epidēmijas un mēris», reiz sacīs Tertuliāns, «tad dzirdams tikai viens sauciens: kristiešus — lauvām!» Apoloģēti apgalvo, ka kristiešu paražas un mācība esot nevainojamas un ka par spīti visam viņi esot visuzticamākie impērijas pavalstnieki. Tāpat viņi precizē, ka karā pret markomāņiem Marka Aurēlija karaspēkam esot izdevies glābties no slāpēm, tieši pateicoties viņa leģiona kristiešu kareivju lūgsnām; leģions pēc tam tika iesaukts par «pērkondārdošo». Pēc glābiņa nesēja lietus valdnieks esot izrādījis lielāku iecietību pret jauno reliģiju. Arī pagānu vēsturnieks Dions Kasijs atceras šo «brīnumu», taču izskaidro to ar Romas dievu iejaukšanos. Par spīti šiem dievticīgajiem izdomājumiem vienkāršo ticīgo domas par karaklausību bija pavisam citādas. Kādā 215. gada baznīcas tekstā, kura autors, domājams, bijis Romas Hipolits, teikts: «Novics vai ticīgais, kurš grib kļūt par kareivi, tiks izslēgts no baznīcas, jo viņš aizvaino dievu» («Apustuliskā tradīcija», XVI).
Kad impērija kļūs kristīga, pastiprināsies tendence attēlot 2. gs. vajāšanas kā nevaldāmu pūļu zvēriska naida rezultātu. Bet arī oficiālās kultūras pārstāvji stājas antikristietiskās kampaņas pirmajās rindās.
Retors Elijs Aristīds (117.—189.) kaismīgi atmaskoja «bezdievjus, kas ierodas no Palestīnas un neatzīst nekādu priekšniecību» («Runas», XLV1). Romā ap 165. gadu uz nāvi notiesātā apoloģēta Justīna nikns ienaidnieks bija filozofs kiniķis Krescentijs. Pēc Samosatas Lukiāna domām, kristietismā dibinātājs bija vienkārši «sofists un burvis, kas Palestīnā ticis sists krustā»; paši kristieši izmanto vienkāršo ļaužu un atraitņu dievbijību, viņi visi ir krāpnieki, kas spējīgi pastrādāt jebkuru neģēlību («Peregrīna nāve», 11—13). Frontons nikni uzbrūk viņiem, uzstājoties senātā Marka Aurēlija laikā, un pats imperators savās «Atmiņās» (XI, 3) piemin kristiešus ar nicinošu līdzjūtību, kādu tie ar savu rīcību esot pelnījuši.
Galēna attieksme pret viņiem nav labāka. Celzs, kurš starp 177. un 180. gadu sarakstījis savu «Patieso vārdu» pret kristiešiem, noslēgumā aicina ķerties pie ieročiem, lai aizstāvētu apdraudētās robežas, tāpēc ka viņu nepaklausība vājinot impēriju. Un visas oficiālās 2. gs. reliģiskās literatūras šedevrs — «Tiānas Apollonija dzīve» — pretstata īstu elkdievības sludinātāja tipu evaņģēliskā nostāsta Kristum.
Tā bija organizēta kampaņa, ko nevar saistīt vienīgi ar pauperizēto un saniknoto masu dusmām. To radīja salti apsvērumi par attiecībām starp valsti un apspiestajiem; un stipra sasprindzinājuma brīžos šo kampaņu iedvesmoja visaugstākie varas centri, kā arī pats patvaldnieks, kurš atsacīšanos no oficiālā kulta uzskatīja par draudiem savas laicīgās kundzības reliģiskajam atbalstam. Viens no Sicīlijā 180. gadā nomocītajiem sacīs Āfrikas prokonsulam Saturnīnam: «Es neatzīstu šīs pasaules impēriju, bet atzīstu savu kungu, visu ķēniņu ķēniņu un visu cilvēku pavēlnieku.» Un jau pēc dažiem gadiem, Sevēru laikmetā, Romas draudzes klēpī radās pirmās pazīmes, kas liecināja par centieniem samierināt kristietismu ar valsts varu, un acīmredzot bija. «konstantīniskās politikas» laikmeta priekšvēstneši.
Kristietības vēsture 