GOTI UN BIZANTIEŠl ITĀLIJĀ. BOĒCIJS UN KASIODORS

August 25, 2008 at 9:40 pm (Pēdējā - 10. nodaļa)

Ticības mācībā nestoriešu un monofizītu šķelša nās Rietumos bija izjūtama niecīga mērā. Svarīgākas tās sekas izrādījās, risinot problēmu par bīskapu autonomiju un Romas virsvaldību, uz kuru atkal sāka pretendēt Romas baznīca.

Šajā laikā nemitējās un vērsās plašumā «barbaru» iebrukumi. Rietumeiropā konsolidējās tur apmetušās tautības, kas apguva kristietismu tā ariāniskajā versijā. Lai kāds arī būtu sākotnējais motīvs, kas pamudināja tās pievērsties kristietismam, nav izslēgts, ka ideja par Jēzu kā varoni, dievišķu cilvēku cilts sabiedrības pārstāvja priekšstatiem nebija tik sveša un izrādījās pieņemamāka nekā pēc Vidusjūras pasaules mistēriju mitoloģijas modeļa konstruētā ideja par Jēzu kā logosu, kas iemiesots cilvēkā dievā. Vismaz var teikt, ka agrāko mantīgo slāņu varmācīgā ekspropriācija, ko paveica impērijas teritorijā apmetušās tautības, ieguva bez visa pārējā arī noteiktu reliģiskā disidentisma raksturu.

Rietumgoti pēc Grieķijas, Itālijas un Gallijas daļējas iekarošanas nonāca Ibērijas pussalā un apmetās Spānijā, kur palika līdz arābu iebrukumam. Pret Spānijas garīgo hierarhiju, kas lielākoties bija neariāniska, viņi izturējās pietiekami iecietīgi. Galvaspilsētas Toledas bīskaps faktiski kļuva par Ibērijas pussalas vēsturisko primātu ar savu autonomo likumdošanu un dievkalpojumu rituālu.

Visai līdzīgi rīkojās svēbi un burgundieši, kas sākumā apmetās mūsdienu Savojā un Ronas augšteces ielejā.

Viņu laikos reliģiskais dzejnieks un rakstnieks Avits, kas bija cēlies no Gallijas valdošajiem slāņiem, kļuva par Vjennas bīskapu Delfinātā un sekmēja viņu pakāpenisku novēršanos no ariānisma.

Franki Rietumu kristietisma vēsturē ienāca tikai kopā ar Hlodvigu 496. gadā, neizgājuši cauri ariānisma fāzei.

Hlodvigs, kuru Reimsā kronēja sv. Remigijs, pēc savas tautas pievēršanas kristietismam aizsāka laikmetu, ko raksturoja pastāvīga iejaukšanās baznīcas iekšējās lietās, un šī iejaukšanās palika par franku karalistes politikas negrozāmu iezīmi.

Norikā un Pannonijā, rugu vidū, misionāra darbību izvērsa sv. Severīns. Britu salās, kur pēc impērijas tiesiskās kārtības sairšanas, kā redzams, viss bija jāsāk no gala, uzbangoja jauns kristianizācijas vilnis. Bretaņas bīskaps Patricijs, kas bija iesvētīts Gallijā, pārcēlās uz Īriju un izplatīja tur evaņģēliju ķeltu valodā, nevērojot vietējo kultu priesteru — druīdu — sīvo pretdarbību.

Viņa ietekme izrādījās tik nozīmīga, ka vēl 8. gs. beigās, 287 kad ieradās «cilvēki no Ziemeļiem», viņa darbībā izveidojušos Īrijas kristietisma veidolu vairs nebija iespējams grozīt.

Austrumgoti sava karaļa Teodoriha vadībā iekaroja Itāliju 493. gadā. Pēc Ravennas trīs gadus ilgā aplenkuma Odoakrs tika sakauts.

Uz Itāliju no Mēzijas atnākušais Teodorihs bija studējis kara mākslu un valsts pārvaldes pamatus Konstantinopolē. Taču drīz vien viņš saprata starp bizantiskajiem Austrumiem un Rietumiem radušos plaisu. Būdams kvēls ariānis, viņš centās gotu militāros augstmaņus satuvināt ar ariānismam naidīgo Itālijas aristokrātiju, par starpniekiem izmantojot dažus izcilus tā laika kultūras pārstāvjus — no Boēcija līdz Kasiodoram. Taču šiem plāniem nebija lemts īstenoties. Tas pats sakāms par viņa projektu izveidot savdabīgu Rietumeiropas jauno valstu federāciju ar ģermāņu izcelsmes patvaldnieku priekšgalā, kurš spētu izbeigt pazemojošo vienošanās politiku ar Bizantiju.

Teodoriha izveidotajai karalistei ar galvaspilsētu Ravennā bija lemti smagi pārbaudījumi.

Bizantijai labvēlīgā partija Romā vēl bija spēcīga un sagādāja Teodoriham ne mazumu raižu. Represijas bija nežēlīgas. Ormizda pēctecis bīskaps Jānis nomira ieslodzījumā, Boēcijs tika apsūdzēts valsts nodevībā un 524.gadā sodīts ar nāvi. Pēc diviem gadiem mira arī karalis.

Austrumgotu agrākā saliedētība vairs nepastāvēja, Justiniāna karaspēks izpostīja Itāliju un karadarbības gaitā, kas turpinājās no 535. līdz 553. gadam, salauza gotu pretestību. 536. gadā Romu sagrāba Belisārijs, un mazpamazām visa zeme nokļuva bizantiešu rokās. Viņi uzskatīja Itāliju par parastu koloniju. Taču bizantiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568. gadam, kad langobardi» atspieda impērijas karaspēku līdz Ravennas eksarhātam un galējiem dienvidu rajoniem.

Interesanta patētiska figūra ir Severīns Boēcijs (475.— 524.), kas bija Romas senators, plašas kultūras cilvēks, Teodoriha padomnieks. Boēcijs bija pārliecināts, ka visas jomās attīstāma itāliķu sadarbība ar gotu režīmu, kas pēc viņa domām bija humānāks nekā iepriekšējie. Tomēr bizantiešiem simpatizējošie elementi, kuri visiem spēkiem mēģināja glābt to, kas vēl bija palicis pāri no viņu ekonomiskajām un sociālajām privilēģijām, iesaistīja viņu intrigās un galma sazvērestībās. Cietumā, gaidot nāvi, Boēcijs sarakstīja traktātu «Par filozofijas sniegto mierinājumu». Kā kristietisma domas sintēze traktāts bija ārkārtīgi populārs visos viduslaikos. Patiesībā šī sacerējuma ideja, reizē aristoteliska un neoplatoniska, ir apbrīnojami eklektiska. Kristus vārds tajā nav pat minēts un dievība liek aplūkota kā «augstākais labums». Tomēr kristīgās ideoloģijas ietekme Boēcija darbā nav noliedzama, sevišķi tā vērojama, viņam traktējot problēmu par ļaunuma pastāvēšanu dieva likumiem pakļautajā pasaulē.

Kasiodors (480. — 570.), būdams ļoti veikls cilvēks, vētru pārdzīvoja neskarts. Tāpēc viņš varēja darboties kā austrumgotu karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators.

Pēc Teodoriha nāves 526. gadā gotu pirmā karaļa pēcteču vētrainajā periodā viņš kļuva par Amalasuntas, Teodata un Vitiga oficiālo konsultantu. Bet, kad Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors sāka uzskatīt politiku par reliģisko vērtību nelietīgu šķiešanu.

Tad viņš apmetās Skvilacā, Kalabrijā, kur bija dzimis.

Bez traktāta «Par dvēseli», kas papildināja viņa «Dažādu sacerējumu» krājumu, viņš pārstrādāja (15 grāmatas) Sokrāta, Sozomena un Teodorēta «Baznīcas vēstures» latīņu tulkojumu. Kasiodors Vivārijā Skvilacas tuvumā nodibināja klosteri, sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis centrs, kas beidza pastāvēt 9. gs., spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku baznīcas kultūru.

Radās aizvien jauni un jauni vietējie varas orgāni, kas cits ar citu pastāvīgi sacentās un nebija spējīgi aizsargāt civiliedzīvotājus. Rezultātā pieauga augstākās un zemākās garīdzniecības autoritāte, sevišķi Centrālajā Itālijā un Dienviditālijā. Šādos apstākļos līdz tam laikam tīri ekonomisku iemeslu dēļ saglabājušās «pilsētiņas» vietā radās viduslaiku ciems. Koloni, nabadzīgie zemnieki, lauku vergi un brīvie darbaļaudis grupējās ap baznīcas draudzi, lai izvairītos no laupīšanām un izputināšanas. «Plebeji» kļuva par draudzes locekļiem. Prasība pēc bīskapu, pirmām kārtām Romas bīskapa, neatkarības veicināja jaunas kartības izveidošanos attiecībās starp valsti un baznīcu.

Gelasija I (492.- 496.) pontifikāts kļuva par ievērojamu periodu baznīcas vēsturē nevis «Dekrēta» dēļ, kas nepamatoti nosaukts viņa vārdā, bet gan sakarā ar patiesi autentisku Gelasija vēstījumu Bizantijas imperatoram Anastasijam (491.— 518.). Romas bīskapa neatkarība no politiskās varas šai dokumentā pamatota līdz tam nepazīstamos terminos. Ja, saka Gelasijs, dieva griba patiesi paredzējusi, ka laicīgā vara un baznīcas hierarhija vadītu cilvēku saskaņā ar savām kompetencēm, tad tomēr jāatzīst, ka baznīca ir svarīgāka un tai ir tiesības spriest par pašu patvaldnieku rīcību, turklāt ne tikai garīgā jomā, bet arī laicīgās lietās. Bet Romas bīskapam ir vara — principāts — pār visām bīskapijām. Šādā nozīmē vārds «principāts» tiek lietots pirmoreiz.

Gelasijs nekavējās īstenot savas idejas. Romā viņš, negaidot neviena piekrišanu, izziņoja par visai bargiem pasākumiem pret manihejiešu draudzēm, kas līdz šim vēl bija tikušas paciestas. Viņš vērsās pret senatoru Andromahu, kas dzīrās atkal atļaut pagāniskos Luperkāliju svētkus. Tomēr laiks šādai visspēcībai nebija pienācis.

Vēl ilgi, līdz pat langobardu karalistes izveidei, Romas pāvesti bija spiesti pakļauties Bizantijas imperatoru lēmumiem, turklāt arī reliģiskajā sfērā, īpaši Justiniāna valdīšanas laikā.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: