JUSTINIĀNS UN ANTĪKAS ĒRAS GALS
Represīvajiem likumiem pret antīkās Romas kultiem kopš imperatora Teodosija laikiem pievienojās daudzi pasākumi, kas ar tikpat bargiem sodiem draudēja arī ķeceriem. Elkdievību un ķecerību sāka uzskatīt par valsts noziegumiem: disidentisms nozīmēja šķelšanos civilajā sabiedrībā.
Stājoties spēkā šiem pasākumiem, kristīgā ideoloģija kļuva par valdošo. Sķiriskās attiecības palika negrozītas.
Patvaļa un vardarbība saglabājās tāpat kā agrāk, palaikam izpaužoties vēl spēcīgāk. Tikumi nebūt nekļuva cēlāki, tāpat kā nemainīgas palika izveidojušās cietsirdīgās attiecības sabiedrībā, kas bija zaudējusi garīgo saturu un atsviesta līdz galējām cilvēka pacietības robežām. Vergiem gan atcēla nāvessodu krustā, taču arī šīs atlaides pamatā drīzāk bija ideoloģiski un nevis ētiski apsvērumi.
Asiņainās gladiatoru cīņas aizvainoja dažu baznīcas tēvu un zināmas sabiedrības daļas jūtas. Tomēr cīņas turpinājās vēl visu 4. gs., un tikai 5. gs. sākumā, imperatoru Honorija un Arkādija laikos radās pirmie likumi, kas darīja galu gladiatoru spēlēm. Katrā ziņā spēļu pakāpenisko likvidāciju nosacīja tas, ka nostiprinājās «barbaru» tautas, kas galvenokārt bija piegādājušas bojā ejai cirkos nolemtos karagūstekņus.
Lai kā tas arī būtu, runāt par Romas likumdošanas strauju kristietizēšanu nav nekāda pamata.
«TEODOSIJA KODEKSS»
Kopš 4. gs. beigām, tiesa, vispār bija jūtama nepieciešamība līdzās aizvien vēl spēkā esošajai agrākajai impērijas likumdošanai krāt un sistematizēt jaunas «konstitūcijas», kas bija ieviestas pēc Konstantīna. Par Austrumu imperatoru pēc imperatora Arkādija nāves 7 gadu vecumā kļuva lielā Teodosija brāļadēls Teodosijs II. Viņa laikā radās «Teodosija kodekss» — nozīmīgākais likumu krājums līdz Justiniāna likumu kopojuma izdošanai.
Teodosija II (408. — 450.) ilgais valdīšanas laiks sākumā, pilnīgi dabiski, noritēja dažādu mentoru ietekmē un divu reģentu aizbildniecībā: sākumā tas bija prefekts Anatēmijs, vēlāk — imperatora māsa Pulherija, kas līdzīgi Augustai faktiski arī valdīja pat tad, kad imperators jau bija sasniedzis brieduma gadus.
Teodosijs II kļuva par jauna tipa patvaldnieku, kurš pienākumu pārvaldīt valsti un komandēt karaspēku uztic citiem (starp citu, viņa laikā tika īstenots īss veiksmīgs karagājiens pret persiešiem un atvairīts huņņu iebrukums) un atšķirībā no saviem priekšgājējiem mitējas pastāvīgi pārcelties no viena impērijas gala uz otru. Būdams samērā izglītots, cītīgs seno kodeksu pārrakstītājs (par to viņš tika iesaukts par «kaligrāfu»), Teodosijs II 425. gadā Konstantinopole nodibināja augstskolu, kur tika studēta kristietisma ticības mācība. Šai skolai pēc imperatora ieceres vajadzēja kļūt par līdzīgu slavenajai Atēnu skolai — lielākajam pirmskristiešu filozofijas centram, ko pēc simt gadiem slēdza Justiniāns.
Līdzīga vēlēšanās acīmredzot pamudināja Teodosiju II 438. gadā dot rīkojumu vākt un kodificēt (drīzāk didaktiskos nekā praktiskos nolūkos) jaunus jurisdikcijas avotus, «vispārīgus likumus», kas bija publicēti 4. gs., kā arī sākt kārtējās likumdošanas sistematizāciju.
«Teodosija kodeksa» 16 grāmatas sastādītas hronoloģiskā secībā saskaņā ar klasiskā laikmeta digestu kritēriju. Šīs grāmatas nav nonākušas līdz mums oriģinālā tekstā, bet gan pārstrādātas un papildinātas ar vēlākiem iespraudumiem. Tomēr to vērtība nav apšaubāma, lai gan nosakāma tikai daļēji. Pret atkritējiem vērstā likumdošana ietverta pēdējā, XVI grāmatā, kas nosaukta «Par universālo jeb katolisko ticību». Šī nodaļa it kā vainago visu darbu. Raksturīgi, ka attiecīgā rubrika — «Par visaugstāko trīsvienību un par universālo ticību» — ievada«Justiniāna kodeksu», kurā kristietismā nolikumiem sniegta jauna interpretācija.
Jurisprudences oficiālā valoda joprojām bija latīņu valoda; Austrumos to vairs nesaprata, izņemot šauras intelektuāļu aprindas. Šis apstāklis veicināja, ka pret katoļu baznīcas liturģisko valodu cilvēkos, kuri neprata latīniski, izveidojās godpilnas neizpratnes attieksme. Rietumos «Kodeksu» tūlīt pieņēma imperators Valentiniāns III (425. — 455.), kuram Teodosijs bija izprecinājis savu meitu Eidoksiju Licīniju, lai vismaz ģimenes attiecības stiprinātu aizvien vājākās un nestabilākās saites starp abām impērijas daļām.
Šī smagā un bieži juceklīgā pārejas perioda vēstures izpētei «Teodosija kodekss» ir neaizstājams ziņu avots ne tikai par sabiedrības dzīves tieslietu un reliģijas jomām, bet ari par jaunām ekonomiskām un sociālām struktūrām, par kurām tajā rodamas tiešas liecības. Tur, piemēram, ir likumi, kas regulē kolonāta iedibināšanu. Konstantīna 322. gada oktobra konstitūcija skan šādi: «Ikvienam, kas būtu atradis kolonu, kurš pieder citam, ir jāatdod tas pēc piederības kungam, pie kura tas bija dzimis, un jāsamaksā par to laiku, ko viņš pavadījis pie ta. Turpretī koloni, kuri mēģina bēgt, jāiekaļ važās līdzīgi vergiem».
(«Teodosija kodekss», V, 9, 1).
Kolons, kas nomainīja vergu ar tā neproduktīvo darbu, bija brīvs, taču šī brīvība bija tikai šķietama, jo faktiski viņš bija cieši saistīts pie zemes. Viņš nevar ieņemt sabiedriskos amatus, ja tādēļ viņam vajadzētu atstāt zemi, uz kuras tas dzīvoja. Tomēr zemes īpašnieks nevarēja pārdot savu īpašumu bez koloniem vai kolonus bez zemes, ja nu vienīgi zemnieks bija miris, neatstājis mantiniekus. Pat paši nodokļu pārvaldes ierēdņi nevarēja padzīt kolonu no zemes, ja tas nebija samaksājis nodokļus.
Renti fiksēja likums, “un tās apmēri bija atkarīgi no vietas. Visumā sadabūt vajadzīgo summu nācās ļoti grūti.
Kolonam bija tiesības stāties laulībā pēc paša izvēles, novēlēt īpašumu mantiniekiem un griezties tiesā, taču vēlāk šīs brīvības tika liegtas. Vēl svarīgāka bija atbrīvošana no karadienesta (tā pastāvēja līdz ģermāņu likumu ieviešanai). Arī šai gadījumā izšķirīgi tāpat bija ekonomiski apsvērumi un nevis humāni centieni. Viens no Justiniāna likumiem 534. gadā piešķīra kolonātam vēl stingrāku struktūru: «Koloni, lai gan tie personiski ir brīvi, uzskatāmi par tās zemes vergiem, uz kuras viņi dzimuši» («Justiniāna kodekss», XI, 52). Tas bija dzimtbūšanas sākums.
Kolonu kategorijā tika iekļautas plašās «barbaru», klaidoņu, padzīto masas un pat brīvie cilvēki, kuri bija nostrādājuši 30 gadus pie viena zemes īpašnieka. Justiniāns attiecināja šos noteikumus uz bērniem, sankcionēdams šādu stāvokli ar formulu, kurā šķiriskie ekspluatācijas likumi izteikti reliģiskā fatālisma terminos: «Ikvienam jāpakļaujas savam liktenim» («Justiniāna kodekss», XIII, 69, 4).
Šis apgalvojums palīdz izprast sistēmu, kas nostiprinājās antīkās sabiedrības sairšanas kulminācijas posmā.
Katrs cilvēks dzīvoja draudošas nelaimes gaidās un meklēja iespēju izvairīties no sūrā likteņa: vergs pameta savu kungu un lūdza patvērumu pie ģermāņu ciltīm, kas pārpludināja Rietumeiropu un Itāliju; zemnieks atstāja druvas, strādnieks — amatu, ierēdnis — iestādi. Valsts redz tikai vienu līdzekli, kā novērst vispārējo postu: bloķēt pakļautos slāņus to sociālajās pozīcijās un nogriezt tiem visus atkāpšanās ceļus. Jau 395. gadā imperatori Arkādijs un Honorijs piedraudēja ar lieliem naudassodiem tiem, kuri dos patvērumu no amatnieku korporācijām dezertējušiem strādniekiem. Kopš tā laika šāda prakse ieviešas un kļūst par normu.
Veidojas īsts «slēgtu kastu» tips, taču ne tik daudz stihiskas attīstības, cik apzinātas valsts politikas rezultātā. Aptākļos, kad visas ekonomikas pamatā bija lauksaimniecība, vienīgo patiešām neatkarīgo šķiru veidoja vecie un jaunie latifundisti, kuru lielā nozīme bija jūtama pašā baznīcas sabiedrībā, it sevišķi Rietumos. Viņu loma reliģisko lietu pārzināšanā vēl jūtamāka kļūs kopš tā brīža, kad zemes īpašnieks un bīskaps galu galā apvienosies vienā personā.
Vienīgi benediktiešu reformas rezultātā klosteru organizācija vēl dažus gadsimtus izvairīsies — bet arī tikai noteiktos ietvaros — no kopīgā baznīcas institūtu likteņa.
NESTORIEŠU UN MONOFIZĪTU BAZNĪCU RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBA
Ir visai grūti noskaidrot tiešu sakaru starp šo stāvokli, kas sekmēja cilvēku jaunu savstarpēju attiecību izveidošanos, un masu reliģisko dzīvi periodā starp Teodosija VII un Justiniāna valdīšanas laikiem.
Teoloģiskie disputi, kas atkal uzliesmoja kristīgajā pasaulē pēc trīsvienīguma dogmāta pirmās sistematizācijas, liekas tāli no reālās īstenības. Bet daudzveidīgu parādību vidū bāzē un virsbūvē pastāv tomēr arī mijiedarbība uņ atgriezeniska saite. Tieksme iekļaut dieva būtības koncepciju tikpat stingros ietvaros, kādi bija tie, kas noteica cilvēka eksistenci, nebija vienkārša un nejauša sakritība, lai gan šāds salīdzinājums nav arī jāsaprot pārāk burtiski.
Sabiedrisko attiecību attīstības izmaiņas atspoguļojas reliģiskos ticējumos. Taču idejas, kas reiz kļuvušas par virsbūves sastāvdaļu, vēlāk attīstās patstāvīgi, un to attīstības ceļu nosaka faktiskie apstākļi, kuri tās radījuši.
Strīdā ar ariānismu teologu vairākums spēja nostiprināt tēzi, ka evaņģēliskais Kristus nebija zemākas kārtas dievība un substanciāli bija identisks tēvam. Tagad radās jautājums: kā varēja notikt viņu substanču saplūšana? Vai Kristus iemiesojoties saglabāja savu dievišķo dabu vai ieguva vēl arī citu, cilvēcisku? Nebūtu vērts nodarboties ar šādām bērnišķīgām abstrakcijām, ja vien jauns konflikts šajā jautājumā nebūtu izraisījis 5. gs. kristietismā dziļas pretrunas, kas lika pamatus, no vienas puses, t. s. nestoriešu un, no otras, — monofizītu baznīcai.
Ticīgo masa iemiesošanos vienmēr saprata mitoloģiski.
Vai Kristus ķermenis patiešām bija reāls, sastāvēja no miesas un asinīm, vai arī bija tikai šķietams, kā apgalvoja gnostiķi, — tas viss ietekmēja viņu atpestīšanas dogmas uztveri. Bet filozofiskām skolām šai ziņā bija pavisam noteikti uzskati. Platons, piemēram, mācīja, ka cilvēkā jāizšķir divas dvēseles jeb «dabas»: racionālā un tīri dzīvnieciskā. Ja atpestīšana ir ne tikai izziņas akts, bet arī pietuvošanās dievišķajam sākumam ar rituāla starpniecību, tad teologi bija spiesti secināt, ka 282 Kristus nevarēja būt vienīgi dievība cilvēka izskatā, bet viņš bija reāls cilvēks ar miesu un dvēseli.
Viens no 381. gada Konstantinopoles koncila nosodītajiem bīskapiem — Laodikejas Apollinārijs — mēģināja apiet, šo grūto problēmu, pierādot, ka, ja jau cilvēkam miesa un dvēsele ir nedalāmas un. veido vienu personību, tad arī Kristū jāsaskata viena vienīga dievišķā individualitāte. Šī mācība tad arī guva virsroku Aleksandrijas baznīcā kopš Atanasija laikiem. Bet Antiohijas skolas tēvs, pamatojoties uz citu antropoloģiju, kas bija tuvāka aristoteliskajai tradīcijai, noliedza, ka Jēzū būtu pilnīgi saplūdis cilvēciskais un dievišķais elements. Tarsas Diodors un Mopsuhestijas Teodors galu galā apgalvoja, ka Jēzū ir divas dažādas sevī pilnveidojušās personības.
Tomēr «personība» un «daba» daudziem nozīmēja vienu un to pašu.
Kāds mūks no Sīrijas Eifratas daļas, vārdā Nestorijs, kas bija ieguvis izglītību Antiohijā un 428. gadā ticis iecelts augstajā Konstantinopoles bīskapa amatā, no šiem strīdiem secināja, ka Marija nevar tikt godāta kā «dieva māte» jeb theotokos, jo ir tikai «Kristus māte», bet viņš ir tāds pats mirstīgais kā visi pārējie. Šis apgalvojums aizvainoja lielāko daļu ticīgo un sevišķi jaunajā impērijas galvaspilsētā visai varenos mūkus. Sākās jukas un nemieri. Nekavējoties iejaucās varas orgāni, kas sargāja sabiedrisko kārtību.
Aleksandrijas bīskaps Kirils uzskatīja, ka brīdis ir piemērots, lai pazemotu Konstantinopoles bīskapiju. Pret Nestoriju, kam bija liels prestižs un ko sevišķi cienīja viņa askētiskās dzīves dēļ, vērsās nikni uzbrukumi. Romas sinodē 430. gadā bīskaps Celestīns kritiku atzina par pareizu. Tad Teodosijs II 431. gadā sasauca Efesā jaunu, pēc skaita trešo, vispasaules koncilu. Negaidot Antiohijas delegācijas un Romas pārstāvju ierašanos, Kirils ar lielu steigu panāca Nestorija nosodījumu, un pēdējais bija spiests nākošajā gadā pārtraukt bīskapa darbību.
Koncila pirmajā sesijā piedalījās tikai 153 bīskapi. Kad ieradās nosebojušie, situācija radikāli mainījās un Kirils bija spiests bēgt uz Aleksandriju, kur ieņēma koncila idejām klaji naidīgu pozīciju. Viens no viņam uzticīgajiem mūkiem, Eitihijs, izstrādāja jaunu kristoloģiskās doktrīnas skaidrojumu, kas bija radikāli pretējs Nestorija uzskatiem. Jaunajā doktrīnā tika uzskatīts par nepieļaujamu Jēzus cilvēcisko dabu novietot vienā plaknē ar 283 parastajiem mirstīgajiem. Pēc dēla hipostatiskās apvienošanās ar tēvu Jēzū varēja pastāvēt vienīgi tikai dievišķā daba.
Eitihija teoloģijas piekritējus nosauca grieķiski par monofizītiem, t. i., par «vienas dabas piekritējiem». Stāvoklis vēl vairāk sarežģījās.
448.gadā jaunais Konstantinopoles bīskaps Flaviāns panāca, ka Eitihiju nosodīja vietējā sinode. Tomēr Kirila pēctecim Aleksandrijas Dioskoram, kam bija sava ietekme galmā un lielā kambarkunga Hrisafija atbalsts, izdevās 449. gadā sasaukt citu vispārēju koncilu Efesā, kur atradās viens no lielākajiem Marijas kulta centriem.
Varmācīgi un pārkāpdams koncila procedūru, Dioskors ar imperatora gvardes palīdzību rehabilitēja Eitihiju un atcēla no amata Flaviānu. Romas bīskaps, ar kuru šie pasākumi pat nebija apspriesti, nosauca koncila sapulci par «laupītāju bandu».
Saspīlētās domstarpības starp Romas un Konstantinopoles, Aleksandrijas un Antiohijas bīskapiem iezīmē veselu laikmetu. Bez sirdsapziņas pārmetumiem ar lielo metropoliju izsalkušo nabagu masām reliģisko principu vārdā, kurus tās pat nebija spējīgas saprast, notika veiklas mahinācijas. Doktrināri disputi vēlreiz palīdzēja aizvadīt i realitātē šo masu konkrētās cerības uz labāku dzīvi un lielāku neatkarību.
Pēc Teodosija II nāves 450. gadā Eitihijam labvēlīgā partija cieta sakāvi. Nelaiķa patvaldnieka māsa Pulherija un viņas vīrs senators Marciāns, kuru pasludināja par Austrumu imperatoru (450. — 457.), piederēja pie viņa pretinieku partijas. Halkedonā 451. gadā notika vispasaules IV koncils, kurā sapulcējās vairāk nekā 500 bīskapi, ne tikai no Austrumiem. Starp citu, tajā piedalījās divi Romas bīskapa pārstāvji. Koncila sankcionētā prasība piešķirt īpašas tiesības Konstantinopoles bīskapijas tronim izraisīja Leona Lielā protestus. Dogmatiskajos jautājumos tika apstiprināts gan Nestorija, gan Eitihija nosodījums. Tomēr jaunā kompromisa formula nebija nekas vairāk kā vārdu spēle: «Divas dažādas un nedalāmas dabas vienā personā». Nestorieši un monofizīti to noraidīja, un abas frakcijas organizēja pašas savas baznīcas.
Kādu laiku uzturējies vienā no Antiohijas klosteriem, Nestorijs paguva aizbēgt uz Arābiju, pēc tam uz Elhagras oāzi, kur viņš mira neilgi pirms Halkedonas koncila sākuma. Viņa līdzgaitnieki no impērijas teritorijas tika padzīti, daudzi no tiem apmetās Persijā. Tas viss vedina domāt, ka aiz teoloģiskajiem disputiem slēpās arī motīvi, kuru pamatā bija naids pret centrālo Konstantinopoles valdību.
Persijas valdnieku aizbildniecībā nestorieši drīz vien izveidoja atšķēlušos baznīcu un Seleikijā — Ktesifontā (netālu no mūsdienu Bagdādes) nodibināja patriarhātu.
Aktīvas misionāru darbības ideju iedvesmoti, viņi nonāca Indijā un Ķīnā. Kā vēstī nostāsts, tieši nestoriešu mūks izklāstījis Muhamedam kristīgās ticības mācības pamatus. Musulmaņu kalifu laikā nestorieši dzīvoja mierā, un attieksme pret viņu reliģiju bija toleranta.
Taču mongoļu iebrukuma rezultātā 13. gs. viņu baznīca sāka sairt. 16. gs. nestoriešu mazākā daļa iestājās Romas savienībā un tagad pazīstama kā «haldiešu baznīca». Citi saglabāja neatkarīhu, un līdz pat mūsu dienām viņu samērā daudz ir Kurdistanā, Sīrijā un Kiprā. Viņu patriarhu vienmēr sauc tradicionālā vārdā par Simeonu; priesteri stājas laulībā, bet bīskapi atturas no tās.
Sarežģītāka vēsture ir monofizītu baznīcai, kas saglabājusies Ēģiptē īpašu etnisku un sociālu apstākļu dēļ.
Tās piekritēji galvenokārt bija nabadzīgie vietējie iedzīvotāji, kas runāja koptu valodā un bija sarāvuši saites ar hellenizētajām grupām lielajās ziemeļu pilsētās. Zīmīgi, ka aiz naida pret Konstantinopoles varas orgāniem viņi savus pretiniekus sauca par melhītiem (no koptu valodā aizgūtā sīriešu vārda, kas nozīmē «valdnieka piekritēji»).
Kādu laiku ne tikai Aleksandrijas, bet arī Antiohijas un Jeruzalemes metropoliju troņus ieņēma monofizītu bīskapi.
Konstantinopole — «jaunā Roma»
Stingri jo stingri pieturoties pie svēto tēvu lēmumiem un nule nolasītā kanona, ko likuši priekšā simt piecdesmit visdievbijīgākie bīskapi, lūk, kādas lietas mēs apspriežam un izlemjam par jaunās Romas, Konstantinopoles, svētās baznīcas privilēģijām. Tēvi kādreiz taisnīgi bija piešķīruši privilēģijas senās Romas katedrai, jo pilsētā atradās valdnieka vara. Šī paša iemesla dēļ simt piecdesmit visdievbijīgākie bīskapi nodevuši tās pašas privilēģijas jaunās Romas svētajai katedrai, taisnīgi uzskatot, ka valdošā nama un senāta rezidences pilsētai jābūt ar tādām pašam prerogatīvām kā senajai Romas ķeizarvalstij, kas nokļuvusi otrajā vietā baznīcas lietās aiz iepriekš minētās pilsētas augstākās varas orgānu secības kārtībā.
(451. g. Halkedonas koncila XXVIII kanons)
Marciāna pēctecis imperators Leons I (457. — 474.) centās panākt baznīcas izlīgšanu ar monofizītiem, lai iegūtu Ēģiptes provinču labvēlību, jo tās vēl bija Austrumu labības klēts. Bet, kad uzurpators Basilisks (475.— 476.) nolēma apstrīdēt Halkedonas koncila lēmumus, attiecīgo dokumentu parakstīja vairāk nekā 500 bīskapu.
Konflikts izvērtās par niknu cīņu starp Konstantinopoles bīskapu Akakiju un Aleksandrijas monofizītu arhibīskapu Pēteri Mongu, kuru atbalstīja Roma. Imperators Zenons (474. — 491.) gribēja ieviest vienību ar dekrētu, izdodams izdaudzināto «ediktu par savienību», kas stāvokli tikai pasliktināja, jo Romas bīskapi pēc zināmas svārstīšanās atteicās to atzīt un vērsās pret abām partijām.
Reliģiskā izlīgšana starp Romu un Konstantinopoli notika tikai Justīna I (518.—527.) laikā pēc viņa “brāļadēla Justiniāna un Romas bīskapa Ormizda iniciatīvas.
Ēģiptes atdalīšanās no impērijas nebija novēršama. Vairāk nekā pēc simt gadiem, brīdī, kad to okupēja arābi, monofizīti sagaidīja iebrucējus kā atbrīvotājus.
Monofizītu baznīca pastāv ne vien Eģiptē, bet arī Sīrijā, Armēnijā, Mezopotāmijā un Etiopijā. Daļa Ēģiptes koptu, apmēram 100 tūkstoš cilvēku, iekļaujas Romas savienībā; tomēr no vairākuma (pāri par miljonu) divas trešdaļas ir monofizīti, bet pārējie — katoļi. Sīrijas un Mezopotāmijas monofizītus sauc arī par «jakobītiem», pēc Edesas bīskapa Jēkaba, kurš bija viens no visizcilākajiem monofizītu kustības organizētājiem 6. gadsimtā.
GOTI UN BIZANTIEŠl ITĀLIJĀ. BOĒCIJS UN KASIODORS
Ticības mācībā nestoriešu un monofizītu šķelša nās Rietumos bija izjūtama niecīga mērā. Svarīgākas tās sekas izrādījās, risinot problēmu par bīskapu autonomiju un Romas virsvaldību, uz kuru atkal sāka pretendēt Romas baznīca.
Šajā laikā nemitējās un vērsās plašumā «barbaru» iebrukumi. Rietumeiropā konsolidējās tur apmetušās tautības, kas apguva kristietismu tā ariāniskajā versijā. Lai kāds arī būtu sākotnējais motīvs, kas pamudināja tās pievērsties kristietismam, nav izslēgts, ka ideja par Jēzu kā varoni, dievišķu cilvēku cilts sabiedrības pārstāvja priekšstatiem nebija tik sveša un izrādījās pieņemamāka nekā pēc Vidusjūras pasaules mistēriju mitoloģijas modeļa konstruētā ideja par Jēzu kā logosu, kas iemiesots cilvēkā dievā. Vismaz var teikt, ka agrāko mantīgo slāņu varmācīgā ekspropriācija, ko paveica impērijas teritorijā apmetušās tautības, ieguva bez visa pārējā arī noteiktu reliģiskā disidentisma raksturu.
Rietumgoti pēc Grieķijas, Itālijas un Gallijas daļējas iekarošanas nonāca Ibērijas pussalā un apmetās Spānijā, kur palika līdz arābu iebrukumam. Pret Spānijas garīgo hierarhiju, kas lielākoties bija neariāniska, viņi izturējās pietiekami iecietīgi. Galvaspilsētas Toledas bīskaps faktiski kļuva par Ibērijas pussalas vēsturisko primātu ar savu autonomo likumdošanu un dievkalpojumu rituālu.
Visai līdzīgi rīkojās svēbi un burgundieši, kas sākumā apmetās mūsdienu Savojā un Ronas augšteces ielejā.
Viņu laikos reliģiskais dzejnieks un rakstnieks Avits, kas bija cēlies no Gallijas valdošajiem slāņiem, kļuva par Vjennas bīskapu Delfinātā un sekmēja viņu pakāpenisku novēršanos no ariānisma.
Franki Rietumu kristietisma vēsturē ienāca tikai kopā ar Hlodvigu 496. gadā, neizgājuši cauri ariānisma fāzei.
Hlodvigs, kuru Reimsā kronēja sv. Remigijs, pēc savas tautas pievēršanas kristietismam aizsāka laikmetu, ko raksturoja pastāvīga iejaukšanās baznīcas iekšējās lietās, un šī iejaukšanās palika par franku karalistes politikas negrozāmu iezīmi.
Norikā un Pannonijā, rugu vidū, misionāra darbību izvērsa sv. Severīns. Britu salās, kur pēc impērijas tiesiskās kārtības sairšanas, kā redzams, viss bija jāsāk no gala, uzbangoja jauns kristianizācijas vilnis. Bretaņas bīskaps Patricijs, kas bija iesvētīts Gallijā, pārcēlās uz Īriju un izplatīja tur evaņģēliju ķeltu valodā, nevērojot vietējo kultu priesteru — druīdu — sīvo pretdarbību.
Viņa ietekme izrādījās tik nozīmīga, ka vēl 8. gs. beigās, 287 kad ieradās «cilvēki no Ziemeļiem», viņa darbībā izveidojušos Īrijas kristietisma veidolu vairs nebija iespējams grozīt.
Austrumgoti sava karaļa Teodoriha vadībā iekaroja Itāliju 493. gadā. Pēc Ravennas trīs gadus ilgā aplenkuma Odoakrs tika sakauts.
Uz Itāliju no Mēzijas atnākušais Teodorihs bija studējis kara mākslu un valsts pārvaldes pamatus Konstantinopolē. Taču drīz vien viņš saprata starp bizantiskajiem Austrumiem un Rietumiem radušos plaisu. Būdams kvēls ariānis, viņš centās gotu militāros augstmaņus satuvināt ar ariānismam naidīgo Itālijas aristokrātiju, par starpniekiem izmantojot dažus izcilus tā laika kultūras pārstāvjus — no Boēcija līdz Kasiodoram. Taču šiem plāniem nebija lemts īstenoties. Tas pats sakāms par viņa projektu izveidot savdabīgu Rietumeiropas jauno valstu federāciju ar ģermāņu izcelsmes patvaldnieku priekšgalā, kurš spētu izbeigt pazemojošo vienošanās politiku ar Bizantiju.
Teodoriha izveidotajai karalistei ar galvaspilsētu Ravennā bija lemti smagi pārbaudījumi.
Bizantijai labvēlīgā partija Romā vēl bija spēcīga un sagādāja Teodoriham ne mazumu raižu. Represijas bija nežēlīgas. Ormizda pēctecis bīskaps Jānis nomira ieslodzījumā, Boēcijs tika apsūdzēts valsts nodevībā un 524.gadā sodīts ar nāvi. Pēc diviem gadiem mira arī karalis.
Austrumgotu agrākā saliedētība vairs nepastāvēja, Justiniāna karaspēks izpostīja Itāliju un karadarbības gaitā, kas turpinājās no 535. līdz 553. gadam, salauza gotu pretestību. 536. gadā Romu sagrāba Belisārijs, un mazpamazām visa zeme nokļuva bizantiešu rokās. Viņi uzskatīja Itāliju par parastu koloniju. Taču bizantiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568. gadam, kad langobardi» atspieda impērijas karaspēku līdz Ravennas eksarhātam un galējiem dienvidu rajoniem.
Interesanta patētiska figūra ir Severīns Boēcijs (475.— 524.), kas bija Romas senators, plašas kultūras cilvēks, Teodoriha padomnieks. Boēcijs bija pārliecināts, ka visas jomās attīstāma itāliķu sadarbība ar gotu režīmu, kas pēc viņa domām bija humānāks nekā iepriekšējie. Tomēr bizantiešiem simpatizējošie elementi, kuri visiem spēkiem mēģināja glābt to, kas vēl bija palicis pāri no viņu ekonomiskajām un sociālajām privilēģijām, iesaistīja viņu intrigās un galma sazvērestībās. Cietumā, gaidot nāvi, Boēcijs sarakstīja traktātu «Par filozofijas sniegto mierinājumu». Kā kristietisma domas sintēze traktāts bija ārkārtīgi populārs visos viduslaikos. Patiesībā šī sacerējuma ideja, reizē aristoteliska un neoplatoniska, ir apbrīnojami eklektiska. Kristus vārds tajā nav pat minēts un dievība liek aplūkota kā «augstākais labums». Tomēr kristīgās ideoloģijas ietekme Boēcija darbā nav noliedzama, sevišķi tā vērojama, viņam traktējot problēmu par ļaunuma pastāvēšanu dieva likumiem pakļautajā pasaulē.
Kasiodors (480. — 570.), būdams ļoti veikls cilvēks, vētru pārdzīvoja neskarts. Tāpēc viņš varēja darboties kā austrumgotu karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators.
Pēc Teodoriha nāves 526. gadā gotu pirmā karaļa pēcteču vētrainajā periodā viņš kļuva par Amalasuntas, Teodata un Vitiga oficiālo konsultantu. Bet, kad Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors sāka uzskatīt politiku par reliģisko vērtību nelietīgu šķiešanu.
Tad viņš apmetās Skvilacā, Kalabrijā, kur bija dzimis.
Bez traktāta «Par dvēseli», kas papildināja viņa «Dažādu sacerējumu» krājumu, viņš pārstrādāja (15 grāmatas) Sokrāta, Sozomena un Teodorēta «Baznīcas vēstures» latīņu tulkojumu. Kasiodors Vivārijā Skvilacas tuvumā nodibināja klosteri, sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis centrs, kas beidza pastāvēt 9. gs., spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku baznīcas kultūru.
Radās aizvien jauni un jauni vietējie varas orgāni, kas cits ar citu pastāvīgi sacentās un nebija spējīgi aizsargāt civiliedzīvotājus. Rezultātā pieauga augstākās un zemākās garīdzniecības autoritāte, sevišķi Centrālajā Itālijā un Dienviditālijā. Šādos apstākļos līdz tam laikam tīri ekonomisku iemeslu dēļ saglabājušās «pilsētiņas» vietā radās viduslaiku ciems. Koloni, nabadzīgie zemnieki, lauku vergi un brīvie darbaļaudis grupējās ap baznīcas draudzi, lai izvairītos no laupīšanām un izputināšanas. «Plebeji» kļuva par draudzes locekļiem. Prasība pēc bīskapu, pirmām kārtām Romas bīskapa, neatkarības veicināja jaunas kartības izveidošanos attiecībās starp valsti un baznīcu.
Gelasija I (492.- 496.) pontifikāts kļuva par ievērojamu periodu baznīcas vēsturē nevis «Dekrēta» dēļ, kas nepamatoti nosaukts viņa vārdā, bet gan sakarā ar patiesi autentisku Gelasija vēstījumu Bizantijas imperatoram Anastasijam (491.— 518.). Romas bīskapa neatkarība no politiskās varas šai dokumentā pamatota līdz tam nepazīstamos terminos. Ja, saka Gelasijs, dieva griba patiesi paredzējusi, ka laicīgā vara un baznīcas hierarhija vadītu cilvēku saskaņā ar savām kompetencēm, tad tomēr jāatzīst, ka baznīca ir svarīgāka un tai ir tiesības spriest par pašu patvaldnieku rīcību, turklāt ne tikai garīgā jomā, bet arī laicīgās lietās. Bet Romas bīskapam ir vara — principāts — pār visām bīskapijām. Šādā nozīmē vārds «principāts» tiek lietots pirmoreiz.
Gelasijs nekavējās īstenot savas idejas. Romā viņš, negaidot neviena piekrišanu, izziņoja par visai bargiem pasākumiem pret manihejiešu draudzēm, kas līdz šim vēl bija tikušas paciestas. Viņš vērsās pret senatoru Andromahu, kas dzīrās atkal atļaut pagāniskos Luperkāliju svētkus. Tomēr laiks šādai visspēcībai nebija pienācis.
Vēl ilgi, līdz pat langobardu karalistes izveidei, Romas pāvesti bija spiesti pakļauties Bizantijas imperatoru lēmumiem, turklāt arī reliģiskajā sfērā, īpaši Justiniāna valdīšanas laikā.
BENEDIKTIEŠU ORDEŅA NODIBINĀŠANA
Lielo teoloģisko disputu laikposmā basiliešu mūki — bēgļi vai trimdinieki — izplatīja Rietumos austrumnieciska askētisma normas. 4. un 5. gs. Itālijā, Gallijā, Āfrikā un Spānijā plaši ieviesās koinobiji. Tomēr vispārīgā modeļa, kas ļautu unificēt to dzīvi, nebija. Tikai 6. gs. sākumā gotu okupācijas centrā radās benediktiešu mūku ordenis, kas lūgšanām pievienoja darbu ka dievišķās gribas izpausmi.
Tas bija briesmīgs laiks, kad krīzes sloga visskaudrāk piemeklēto darbaļaužu masu ekspluatāciju kari, bads un epidēmijas padarīja vēl nepaciešamāku. Nursijas Benedikta izcelšanās no nobiļu dzimtas ir ticama, lai gan nav jāaizmirst, ka tolaik bija radies paradums katru svēto pārvērst par aristokrātiskās dzimtas pārstāvi, lai tādējādi uzsvērtu dieva īpašo labvēlību pret valdošajām šķirām.
Benedikts dzīvoja 5. un 6. gs. mijā (480. – 543.), taču līdz mums nonākušie tā laikmeta dokumenti par viņa dzīvi sniedz visai skopus datus.
Pirmoreiz Benediktu visai nenoteikti piemin Gregors Lielais (590. — 604.) «Dialogu» II grāmatā. Tā ir leģendāra, vēlu sarakstīta un maz ticama biogrāfija, kas saausta no Benedikta paveiktajiem brīnumdarbiem. Tā, piemēram, Montekasino klostera dibināšana tajā attiecināta uz 529. gadu, tātad uz to pašu gadu, kad Justiniāns pavēlēja slēgt nekristiešu filozofiskās kultūras pēdējo centru Atēnās. Nav šaubu, ka Benedikts bija mācījies Romā, taču nav zināmi motīvi, kas viņu pamudinājuši patverties Cočarijā, kur viņš, jādomā, vadījis nelielu klostera komūnu Vikovarā un vēlāk — Anjenas aizā, Subiakas tuvumā. Vēl šodien tur rāda «svēto alu», kur sv. Benedikts ilgi dzīvojis, mulsdams starp kārdinājumiem un grēku nožēlošanu.
Līdz ar mācekļu grupu, kuru vidū bija Maurs un Placīds, Benedikts, kā vēstī leģenda, dibinājis 12 klosterus Subiakas apkaimē, līdz beidzot vietējā klēra nenovīdība piespieda viņu pārcelties uz Kasino, kur tuksnešainā pakalnā viņš nodibināja visievērojamāko benediktiešu ordeņa abatiju, kas pārdzīvojusi viduslaikus un saglabājusies līdz mūsu dienām. Tāpat viņš nodibināja un māsai Sholastikai uzticēja vientuļniecības centru sievietēm.
Diemžēl benediktiešu «Statūtu» oriģinālteksts, kas varētu noderēt par ārkārtīgi vērtīgu pirmavotu, ir gājis zudumā. Liekas, ka tas bija sastādīts galēji vienkāršotā tautas latīņu valodā. Valoda ar laiku tika pārveidota, kopš 8. gs. dokumentu daudzkārt pārrakstot, kā mēdza teikt, «lielākas skaidrības» labad, bet faktiski — lai tā stilam piešķirtu pacilātāku toni, kas atbilda Karolingu Renesanses noskaņām.
Šiem «Statūtiem», nerunājot jau par klostera iemītnieku disciplinētu saliedēšanu vienā saimē viena priekšnieka — abata — vadībā, raksturīgs ekstremāli askētiska rigorisma trūkums («nekā pārāk skaudra, nekā pārāk apgrūtinoša») un obligāta darba -ieviešana («lūgšanas un darbs»), pie kam darbam sākumā bija paredzēts divreiz vairāk laika nekā lūgšanām. Komūnai vajadzēja pašai nodrošināt sev iztiku un pārlieku necerēt uz tiem ieguldījumiem, kurus dos bagātnieki, kas tiecas noteikt tās dzīvi. Lauksaimnieciskas ražošanas līmenis tolaik bija stipri zems. Atmatu aparšanas un laukkopības jaunās metodes, kuras ieviesa benediktieši, uzlaboja Rietumeiropas ekonomiskos apstākļus, un galu galā klosteris kļuva par feodālu muižu ar saviem dzimtļaudīm, pret kuriem attieksme nebija labāka kā pret pārējiem dzimtcilvēkiem.
Abats kļuva par koinobija Kristu, klosteris — par mazu baznīcu. Mūku pienākums bija bez ierunām pakļauties savam priekšniekam, kas bija viņu patvaldnieks uz mūžu.
Ievērojamu vietu ieņēma reliģiska audzināšana un tekstu studijas. Nebija aizmirsta arī seno rokrakstu pētīšana un saglabāšana, tāpēc arī tie daļēji tika izglābti no iznīcināšanas. Zināma ietekme benediktiešu reformai bija arī Austrumos, lai arī kādas leģendas par to klīstu. Daži «Justiniāna kodeksa» fragmenti, piemēram, par abatu vēlēšanām, iekšējo kārtību, kopīgām guļamtelpām, soda mēriem, neapšaubāmi atspoguļo atmosfēru, kādu Benedikta «Statūti» uzvēdīja kristīgajai pasaulei.
Pārspīlēts būtu apgalvojums, ka benediktiešu kustība Rietumos kļuva par masveidīgu. Un tomēr, vienkāršiem cilvēkiem iestāšanās ordenī bija ievērojams notikums, kas sekmēja viņu kulturālo un sociālo izaugsmi.
Sekojošos gadsimtos lieli klosteri radās Farfā (Sabīnā), Sanvinčencā pie Volturnas, Sansalvatorā (Monteamiata kalnos), Praļjā (Nonantolā), Sanmikelē della Kjuzā, bet ārpus Itālijas robežām — Šveicē (Sangallo), Beļģijā (Stavelo), Vācijā (Fuldā, Laršā, Reihenauā), Anglija (Jorkā, Malmsberijā) un Francijā (Korbī, Flerī, Beka, Klinī). Šo klosteru vēsture kļuva par viduslaiku kristietismā vēstures sastāvdaļu. Tie veicināja viduslaiku radītā cieši noslēgtā ietekmēšanas un pakļautības loka saglabāšanos.
Un, kad klosteru korupcija feodālā režīma pavēnī sasniedza kulmināciju, ordeņa dzīlēs dzima spēcīga reakcija pret izveidojušos kārtību; tā kļuva par priekšnoteikumu reformai, kurai vārdu deva viens no benediktiešu klosteriem Francijā — Klinī.
JUSTINIĀNS: RESTAURĀCIJA VAI LAIKMETA GALS?
Mācībai par Kristus vienējādo dabu joprojām bija piekritēji Bizantijas galminieku vidū. Tie grupējās ap Teodoru — godkārīgu intriganti, kas bija kļuvusi par imperatora laulāto draudzeni. Dažādas atsauksmes sakarā ar polemiku par šo jautājumu ievērojamā mērā raksturo Justiniāna valdīšanas laiku (527. — 565.).
Romanizētā illīriešu ģimenē Skoplē, Augšmaķedonijā, dzimušais Cēzars Flāvijs Justiniāns bija piesaistīts sava tēvoča Justīna tronim 527. gada aprīlī. Kad pēc dažiem mēnešiem valdnieks mira, Justiniāns likumīgi mantoja troni. Justiniāns afišēja savas zināšanas teoloģijā un mīlēja diskutēt ar bīskapiem kā līdzīgs ar līdzīgiem. Tieši viņš 533. gadā lika priekšā kādu pietiekami diplomātisku formulu kristoloģiskās dogmas definējumam («viena no trīsvienības personām bija sodīta ar nāvi krustā»).
Tā, protams, nevienu neapmierināja, lai gan to par labu atzina Romas bīskaps. Sāncensība starp Antiohiju un Aleksandriju vēl vairāk sarežģīja situāciju un pamudināja Justinianu uz ārkārtēju rīcību.
Nesasaukdams sinodi un neapspriezdamies ar bīskapiem, imperators izdeva ediktu, ar kuru nosodīja trīs Antiohijas skolas sacerējumus, kas aleksandriešiem likās nepieņemami, proti, Nestorija skolotāja Mopsuhestijas Teodora un Kiras Teodorēta sacerējumus un vēstījumu, kuru bija sarakstījis kāds Ība no Edesas, kas noraidīja Efesas koncila uzvarētāja Aleksandrijas Kirila mācību.
Uzliesmoja ta pati polemika, kas ieguva «triju kapitulu» vai «triju autoru» nosaukumu. Faktiski atbalstu guva monofizītu tendences, kaut gan imperators vispirms centas nodrošināt sev Ēģiptes piekrišanu.
Imperatora dekrētu noraidīja gandrīz visi Rietumu bīskapi. Romas bīskaps Vigilijs (537.- 555.), kas 547. gadā šai sakara ar īpašu misiju tika nosūtīts uz Konstantinopoli, bija spiests izlikties apmierināts un centās iegūt laiku. Un, kad Justiniāns, lai nodrošinātu sava edikta iedarbīgumu, jo tas tika izdots vairāk politiskos nekā reliģiskos nolūkos, 553. gadā sasauca jaunu vispasaules koncilu Konstantinopole, Vigilijs, lai nebūtu jāpiedalās koncilā, paslēpās kādā Halkedonas baznīcā.
Viņa prombūtnē nelielā skaitā — 165 cilvēki — sapulcējušies koncila tēvi atzina imperatora gribu un piedraudēja ar ekskomunikāciju tiem, kas nebija mierā ar minēto triju tekstu nosodīšanu.
Visumā Rietumi nekapitulēja, tomēr Romas bīskaps, kas bija palicis Austrumos, galu galā piekāpās un apstiprināja koncila lēmumus, atzīstot to par vispasaules V koncilu. Viņa pēctecis Pelagijs (555. — 561.) pēc zināmas svārstīšanas apstiprināja abus lēmumus, līdz ar to Rietumu kristietismā izraisot plašu shizmu — no Illīrijas līdz Ziemeļafrikai. Milānas_ bīskapi neatzina koncila lēmumus līdz 570. gadam, Āfrikas bīskapi pakļāvās tiem vēl pēc dažiem gadiem. Akvilejas-Gradas baznīcas province sadalījās, un tajā izveidojās divas patstāvīgas patriarhijas. Gradā shizma beidzās 626. gadā, Akvilejā — tikai 696. gadā. Sī detaļa īpaši interesanta ir tāpēc, ka 12. gs. Gradas patriarhs pārcēla savu rezidenci uz Venēciju, bet 1451. gadā, Bizantijas impērijas galīgās sagrāves brīdī, Gradas patriarhija tika likvidēta un patriarha titulu pārmantoja Venēcija, kas paplašināja savu jurisdikciju līdz Kastellai un Kjudžijai.
Justiniāna valdības programma — «viena valsts, viens likums, viena baznīca» — viņa 38 valdīšanas gados sadūrās ar lielām grūtībām.
Zināma impērijas vienotība tika panākta, atkarojot atpakaļ daļu Rietumeiropas un Āfrikas provinces. Tomēr plaši Spānijas un Gallijas rajoni palika rietumgotu un franku valsts rokās. Turpretī Mauritānijā līdz pat arābu iebrukumam dumpji nemitējās. Izdomājums; ka visi suverēni un vietējie militārie virsaiši esot saņēmuši varu no Justiniāna, šķiet, bija iecerēts, lai motivētu viņa pretenziju uz impērijas «restaurāciju» tās agrākajās robežās.
Taču īstenība bija pavisam citāda.
Ekonomikā un sabiedriskās dzīves attīstībā plaisa starp Austrumiem un Rietumiem lika sevi manīt aizvien vairāk. Bizantijai tuvējie tirdzniecības centri pārdzīvoja zināmu uzplaukuma periodu. Neņemot vērā visu pārējo, to veicināja zīdtārpiņu audzēšana, kas līdz tam bija Persijas un Ķīnas monopols. Latifundijai Austrumos, izņemot dažas pierobežas teritorijas, nekad nebija tādu funkciju, kādas tā saglabāja Itālijā un vispār Rietumeiropā. 554.gada 13. augustā Justiniāns nāca klajā ar savu «Pragmatisko sankciju». Viņš bija iecerējis atdot atpakaļ lielajai lauku aristokrātijai un baznīcai privilēģijas un īpašumus, ko tām bija atņēmuši goti. Brīvību ieguvušajiem vergiem un koloniem vajadzēja atgriezties viņu iepriekšējā stāvoklī. Taču langobardu okupācijā padarīja visus šos nolūkus problemātiskus. Pat valūtas un nodokļu reformas tika īstenotas vienīgi Austrumos. Rietumos zelta naudas vērtība nenovēršami kritās.
Dziļas pēdas Eiropas vēsturē atstājis Justiniāna mēģinājums 529. gadā apvienot impēriju likumdošanas ceļā.
Juristu grupa Triboniāna vadībā savāca un izpētīja visus Romas likumdošanas aktus, kuru svarīgākie principi tika fiksēti tekstā, kas sastāvēja no 150 tūkstošiem rindu.
Šī darba rezultātā līdz mums nonācis milzīgs materiāls, kas joprojām manāms visā jurisprudencē, liecinot starp citu par to, ka ekspluatācijas sociālā bāze paplašinās un modernizējas, taču faktiski nemainās.
Pēc Justiniāna domām, Romas senie laiki bijuši «bezgrēcīgi», bet 6. gs. pasauli vairs nevarēja pārvaldīt ar veciem likumiem. Tālab arī tika veikts milzīgais darbs, sastādot viņa vārdā nosaukto kodeksu, kas 534. gadā tika iekļauts t. s. «Civilo likumu krājumā».
Novecojušie rīkojumi un nolikumi tika pārstrādāti un aizstāti ar jauniem likumiem jeb «Novellām», kas iznāca laikā no 534. līdz 565. gadam, lai nodrošinātu impērijas efektīvu vadību. Iezīmējās valsts, kuras pamatā bija smalki sazarojies birokrātijas tīkls, kas iesniedzās visur un virzīja miljoniem tikai daļēji brīvu cilvēku darbu.
Viņi bija atkarīgi no dieva pārstāvja zemes virsū — valsts absolūtā valdnieka, kurš neviena priekšā nebija atbildīgs par savu valdīšanu. «VI novellas» preambulā Justiniāns raksturo sevi kā monarhu, priesteri, augstāko laicīgo un garīgo valdnieku. Tas ir austrumnieciska despotisma koncepcijas triumfs, tā pārsniedza visu, ko pārvaldes sistēmā bija pūlējušies ieviest pagānu imperatori.
Pirmo četru vispasaules koncilu (no Nīkejas līdz Halkedonai) «ticības apliecinājumi» bija likti laicīgās sabiedrības pamatā nolūkā ieviest «labo baznīcas kārtību». Vajāšanas, kas bija vērstas pret ķeceriem, vienalga, vai tie bija ariāņi vai nestorieši, montānisti vai donātisti, kā arī pret «nekristītajiem», ieskaitot jūdus un samariešus, aizsāka absolūtas neiecietības režīmu, kura vēlāk kļūs par pāvesta varas doktrīnas sastāvdaļu un nostabilizēsies visu viduslaiku valstu praksē. Sektantu baznīcas un sinagogas bija paredzēts slēgt vai pārveidot par ortodoksālām baznīcām. Tie, kuri «vairs negodina patieso dievu», tiek padzīti no sabiedriskajiem, civilajiem un municipālajiem posteņiem, kā arī no brīvajām profesijām. Ikvienu reliģiskās nepaklausības izpausmi bargi sodīja, līdz pat īpašuma konfiskācijai par labu ticīgajiem.
Dažādas sociālas grupas, kas savu opozīciju pret sistēmu slēpa zem reliģiozitātes maskas, pārgāja pagrīdē, no kurienes tās iznāca kā organizēts spēks tikai pēc vairākiem gadsimtiem, kad uzliesmoja viduslaiku lielās ķeceru kustības, kas satricināja kā Austrumus, tā Rietumus.
Impērijas politiskās, juridiskās un reliģiskās nostiprināšanas mēģinājumus parasti raksturo kā Justiniāna atgriešanās rezultātu «pie Romas principiem».
Nav šaubu, ka tādi bija Justiniāna un viņa tuvāko palīgu nodomi. Taču tas bija aplams, nepamatots plāns, kuram vajadzēja apslēpt nepārvaramas pretrunas, kas izpaudās Bizantijas pasaulē, ekonomiskās, sociālās un kulturālās dzīves attīstības gaitā. Patiesībā tas bija antīkās ēras galīgais noriets.
Par šo norietu starp citu liecina arī tēlotājas mākslas darinājumi, piemēram, mozaīkas uz tā laika sabiedriskajām ēkām un bazilikām. Atcerēsimies lieliskās mozaīkas Ravennā, bizantiskās patriarhijas rezidencē, kas kļuva par. grieķu ietekmes centru Itālijā. Tās ievada mūs mistisku pārvērtību valstībā, kas zaigo zeltainu un sidrabotu toņu mirgā, impērijas augstmaņu, dievu pozās attēlotu vīriešu un sieviešu pasaulē. Tās jau ir tālas no antīkās latīņu tradīcijas, kas bija reālistiska, ciešāk saistīta ar cilvēku un viņa dzīves apstākļiem, kuri bija atainoti arī agro laiku visprimitīvākajā kristiešu māksla.
Šajās mozaīkās tāpat kā Bizantijas sabiedrībā ikvienam bija jāieņem sava vieta, ko tam bija lēmis «liktenis».
JAUNĀS ĒRAS GADU SKAITĪŠANA
Priekšstats par to, ka ar Kristus dzimšanu cilvēces vēsturē sākusies jauna ēra, laicīgajā un baznīcas sabiedrībā neradās uzreiz, pat pēc kristīgās impērijas pilnīgas nostiprināšanās. Esamības apziņa vienmēr atpaliek no pašas esamības.
Laika rēķinus joprojām sāka ar Romas dibināšanu vai ar tā vai cita valdnieka valdīšanas sākumu, vai arī ar kādu būtiski svarīgu notikumu baznīcas dzīvē, piemēram, ar Diokletiāna sarīkotajām vajāšanām. Tikai tagad, tieši Justiniāna laikmetā, radās nepieciešamība sākt tos ar jaunu datumu, kas iezīmētu kristietisma ēras sākumu, Pirmie rēķini, kas visumā ir diezgan bērnišķīgi, saistās ar mūka Dionīsija darbību. Par Dionīsiju zināms samērā maz. Iespējams, pēc izcelšanās viņš bijis skits, kas 5. gs. beigās atnācis uz Romu no zemēm ziemeļos no Donavas, kur sajūta par piederību pie Romas bija visai vāja. Dionīsijs minēts galvenokārt viņa drauga Kasiodora sacerējumā «Dievišķās pamācības» (I, 23), kas sarakstīts 556. gadā. Latīniskie avoti viņu dēvē pār «mazo» atšķirībā no mītiskā Dionīsija ar iesauku Areopagīts, kuru kristietismam esot pievērsis apustulis Pāvils un kuram piedēvēja daudzus 6. gs. pirmās puses neoplatoniska un mistiska rakstura sacerējumus.
Acīmredzot Dionīsijs bija dzimis turīgā ģimenē un pēc uzturēšanās klosterī Antiohijas apkaimē varēja pārcelties uz Konstantinopoli, lai papildinātu savas grieķu un latīņu valodas zināšanas. Romā viņš ieradās ne agrāk par 497.gadu un atrada patvērumu sv. Anastasija klosterī Palatīna pakalnā, kur nodevās teoloģisku tekstu, askētu dzīves aprakstu, dekrētu un lēmumu tulkojumiem no grieķu valodas. Viņa savāktais krājums, kas ietver vairākus simtus kanonu, pāvestu dekretāliju un koncilu akšu no Siricija līdz Anastasija II laikiem (384. — 498.), pazīstams ar nosaukumu «Dionīsiāna». Tāpat viņš ieviesa Rietumos Aleksandrijas Kirila lieldienu ciklu tabulu, kas aptver periodu no 437. līdz 531. gadam.
Iespējams, ka šī darba gaitā, kura mērķis bija vienīgi fiksēt daudzus gadus uz priekšu lieldienu datumu, kas bija noteikts Nīkejā, bet ko vēl ne visi, it sevišķi Rietumos, bija atzinuši, Dionīsijs izjuta vajadzību precizēt Jēzus dzimšanas gadu, pamatojoties uz trūcīgajiem, miglainajiem un pretrunīgajiem datiem, ko min evaņģēliji.
Nav ne mazākās nozīmes viņa secinājumiem, ka Jēzus esot dzimis 753. gada 25. decembrī, skaitot no Romas dibināšanas, un ka tādējādi 754. gads uzskatāms par jaunās ēras pirmo gadu. Dionīsija aprēķiniem nav nekādas vēsturiskas vērtības. Tomēr ideja sākt gadu skaitīšanu no šī notikuma revolucionizēja visu kalendāru un galu galā kļuva dominējošā. Jaunā ēra tika nosaukta par «vulgāro», t. i., «tautas» ēru.
Tā radās jēdziens «pirms un pēc Kristus dzimšanas», kurš ir ierasts mūsu hronoloģijā. Taču tajos laikos tas nelikās tāds. Tas ir tik acīmredzams, ka pat vēl dažus gadsimtus vēlāk to mēdza lietot vienīgi hronisti un nedaudzi baznīcas autori.
Dionīsija ieviestā gadu skaitīšana labāk nekā visi citi apsvērumi raksturo Justiniāna laikmeta orientāciju.
Šis jaunievedums tuvina mūs jauna vēsturiska laikmeta sākumam. Romas pasaules atjaunošana kopš šī laika nebija vairs iespējama. Antīko ekonomisko un sociālo struktūru sairšanas brīdī par faktu kļuva uz deformētu reliģisku ideoloģiju pamatota Jaunās ēras sākuma atskārsme.
