RELIĢISKĀS DZĪVES UN RITUĀLU ATTĪSTĪBA. PĀVESTA VARAS IZVEIDOŠANĀS
Ceturtajā gadsimtā kristīgajā baznīcā izvērsušos diskusiju rezultātā izvirzījās vairāki bīskapi un tekstu skaidrotāji, kuri tika iekļauti «baznīcas tēvu» kategorijā.
Austrumos bez Atanasija un trim kapadokijiešiem — Nisas Gregora, Nazianzas Gregora un Cēzarejas Basilija — izcēlās Jānis, kuru iesauca par Zeltamuti (Hrizostomu). Būdams sarežģīta un pretrunīga personība, Jānis, bez šaubām, bija izcils sludinātājs. Viņš viens no pirmajiem sāka lietot grieķu valodā terminu «kristietisms». 397. gadā uzaicināts ieņemt bīskapa katedru Konstantinopolē, viņš drīz vien kļuva par Aleksandrijas bīskapu nenovīdības un sāncensības upuri, jo tie nevēlējās samierināties ar savās eparhijas un Aleksandrijas skolas panīkumu impērijas jaunās galvaspilsētas ēnā. 404. gadā imperatora Arkādija sieva Eidoksija piespieda padzīt viņu no bīskapa katedras. Jānis neslēpa savu konservatīvo sociālo orientāciju. «Lai vergu varētu uzskatīt par brīvu cilvēku, ar to vien nepietiek, ka viņš kļuvis par kristieti,» ar nežēlīgu atklātību apgalvoja Jānis.
Rietumos mazāk ievērojamu cilvēku pulkā mēs sastopam Milānas bīskapu Ambrosiju un Betlēmē 420. gadā mirušo Hieronīmu, individuālistiskas noslieces aristokrātiskā askētisma piekritēju, Vecās un Jaunās derības senu latīņu tulkojumu nenogurdināmu redaktoru, kurš, izmantojot savas grieķu un senebreju valodas zināšanas, sistematizēja tos «Vulgatā» jeb «tautas» tulkojumā. Sevišķi izcēlās Ziemeļāfrikā dzīvojošais Hiponas bīskaps Augustīns, kvēls un kaislīgs «izredzēto» dievišķās izvēles teorētiķis, kas sludināja ideju par divām viena otrai pretimstāvošām «valstībām» – dievišķo un cilvēcisko.
PATRISTIKA
Par baznīcas tēviem sāka runāt kopš 4. gs. vidus, ar šo terminu apzīmējot sevišķi autoritatīvus baznīcas autorus. Taču pats termins «patristika»36, ar kuru apzīmēja ilgstošu kristietisma dogmatikas veidošanās posmu, savu īsto nozīmi ieguva tikai Reformācijas laikmetā, kad protestanti tēvu laikmetam, ko izprata kā zināmu veselumu, pretstatīja viduslaiku domas skolu un pirmām kārtām «sholastiku», kuru viņi noraidīja kā evaņģēliskas mācības izkropļojumu. Patristika aptvēra veselu laikmetu: Rietumos — līdz 7. gs. sākumam, kur pēdējais tās pārstāvis bija Seviļas Isidors, Austrumos — vēl dažus gadsimtus ilgāk, līdz Damaskas Jānim, Fotijam.
Termins «patristika» nav vēsturisks termins. Vēl mazāk vēsturisks ir «skolotāja» («baznīcas doktora») tituls, kuru piešķīra ar koncilu vai pāvesta varas aparāta speciālu deklarāciju. Visi tēvi ir doktori,37 skolotāji, taču ne visi doktori ir tēvi. Vēl arī tagad katoliskās tradīcijas gara turpina iecelt par doktoriem izcilus mūslaiku teologus.
Zināmā laika sprīdī šāda prerogatīva bija rezervēta četriem visizcilākajiem tēviem grieķu baznīcā (Atanasijam, Cēzarejas Basilijam, Nazianzas Gregoram un Jānim Zeltamutem) un četriem — Romas baznīcā (Ambrosijam, Hieronīmam, Augustīnam un Gregoram Lielajam). No viņu skaita par opozīciju pret augustīnisko grēcīguma un dieva žēlastības doktrīnu bija izslēgts Lerinas Vincentijs — puspelagiska virziena askēts, kurš starp citu dogmatikas vēsturē atstājis klasisku kristīgās ticības mācības patiesīguma definējumu: «Par patiesu uzskatāms tas, kam tic visur, vienmēr un visi» («Traktātā par katoļticības senatnīgumu un universalitāti», kas bija uzrakstīts ap 434. gadu ar pseidonīmu Peregrinus — «Svētceļnieks»).
Baznīcas tēvu kategorijā tika iekļauti arī tie, kuri vāca vairāk vai mazāk pieņemamas ziņas par pirmo gadsimtu kristiešu draudzēm un par notikumiem, kas sekmējuši jaunās reliģijas nostiprināšanos. Viņus visai neprecīzi dēvēja par «vēsturniekiem».
Pirmais no viņiem, Cēzarejas Eisebijs, savu «Baznīcas vēsturi» beidza ar Konstantīna uzvaru par Licīniju 324. gadā. Viņa darba turpinātāji, kas visi rakstīja grieķiski, ir Sokrāts Sholastiķis, Salamīnas Sozomēns, Kiras Teodorēts un Filostorgijs. Kopumā viņi sniedz priekšstatu par periodu, kas sākās ar Diokletiāna atteikšanos no troņa 305. gadā un beidzās ar Teodosija II nāvi 450.gada. Rietumos bez Laktantija — kristietismā vajātāju kaunpilnā fināla historiogrāfa — redzam Akvilejas Rufīnu, kurš pārtulkoja latīņu valodā un papildināja Eisebija «Vēsturi», hronistu Sulpīciju Sevēru, kas bija iesaistīts Akvitānijas un Gallijas reliģiskās dzīves vētrainajos notikumos 4. gs. otrajā pusē, un pretpagānisma polemistu Sikas Arnobiju, kas dzīvoja 3. un 4. gs. mijā un bija sacerējis traktātu «Pret pagāniem». Tas ir avots, kas sniedz bezgala plašas ziņas par senajiem cilšu un nacionālajiem kultiem un noslēdz pirmskonstantīna laiku kristietisma apoloģiju.
Dzejnieki, sevišķi Rietumos, veidojas mocekļu un svēto kulta un viņu parauga slavināšanas atmosfērā. Ja izslēgsim Prudentiju, kurš bija dzimis Spānijā un kura stilam piemita zināma elegance, tad visi pārējie nav nekas vairāk kā vien vēlās latīņu dzejas vāji atdarinātāji. Paulīns (Nolas bīskaps kopš 409. gada) aprakstījis sv. Fēliksa (kurš imperatora Decija sarīkoto kristiešu vajāšanu laikā bija ieslodzīts cietumā) dzīvi un brīnumdarītāju darbību tikpat rafinētos un mākslotos vārsmojumos, kādi bija daudzu pagrimuma laikmeta rīmētāju jaundarbi.
Impērijas kristietizēšanas gaitā arvien retāki kļuva izdaudzinātie «herēziologi». Tie, protams, būtu varējuši izglābt no iznīcināšanas un saglabāt mums tiešu dokumentāriju par ievērojamākajām tālaika disidentu grupām, kas izteica to ierindas ticīgo slāņu protestu, kuri bija zaudējuši uzticību oficiālajai garīdzniecībai. Tomēr atsevišķi sacerējumi izraisa lielu interesi. Tāds ir «Panarions» jeb ķecerību ārstēšanai domāto «Zāļu kartotēka», kuru ap 375. gadu sarakstīja Salamīnas Epifānijs, tāpat vairāku latīņu autoru, piemēram, Brešijas Filastrija sacerējumi, kuru ziņas gandrīz vienmēr ņemtas no Austrumu kolēģu darbiem. Pat antīkās pasaules filozofiskās skolas un mistiskās mācības tolaik bija nosauktas par «ķecerīgām». No 156 mācībām, kuras Filastrijs bija nosodījis kā ķecerīgas, 28 ir paša kristietismā priekšgājējas.
Bagātīgā ekseģētiskā literatūra, kas komentēja Bībeles tekstus un ievērojamāko teologu darbus, pamatojas galvenokārt uz Aleksandrijas tradīciju un uz Origena alegorisku interpretāciju. Tā iekļaujas masu reliģiskās audzināšanas gultnē, historiogrāfiskā interese par to nav liela, vienīgi pētījumi par baznīcas iekšējo dzīvi ļauj papildināt mūsu zināšanas par ideoloģiju, stilu, valodu un rāda, ka aizvien biežāk tiek izmantota klasiskā literatūra, kas tagad nonākusi kristīgās ticības mācības kalpībā. Hieronīms vainoja sevi par to, ka izrādījies tuvāks Ciceronam nekā kristietismam. Viņam par to rādījies sapnis, kas viņu stipri satraucis.
To pašu. var teikt arī par iesakņojušos paradumu saglabāt un izplatīt hierarhijas izcilāko pārstāvju iedvesmas brīdī ticīgo pamācīšanai teikto sprediķu un lūgšanu tekstus. Teksti sarakstīti gan grieķu valodā, ko lietoja Austrumu sprediķotāji, kuru vidū izceļas Basilijs un Zeltamute, gan arī jaunajā, lokanajā, populārajā Augustīna un Ambrosija baznīcas latīņu valodā. Viņi atstājuši vairāk par četriem simtiem sprediķu.
Reliģiskās polemikas ierosināti, tie galu galā ieguva patstāvīgu nozīmi, kas pārsniedza autoru reālo ieceru ietvarus.
SVĒTLAIMĪGĀ AUGUSTĪNA DIVAS VALSTĪBAS
Pārliecinošu piemēru, kā šāds teksts, kura rašanos bija izraisījušas pavisam konkrētas lokālas un laika prasības, pārvērtās par visiem laikmetiem pieņemamu traktātu, kurš noteica ne tikai viduslaiku, bet arī jauno laiku noskaņas, sniedz Hiponas bīskapa galvenais darbs, kuru viņš nosaucis «Par dieva valstību».
Par ieganstu šādas kristīgās koncepcijas vēstures enciklopēdijas sastādīšanai, kuras izstrādei Augustīns veltīja ievērojamu sava mūža pēdējā posma daļu, noderēja pavisam nejaušs, kaut arī ievērojams notikums, proti, Romas aplenkums, kura rezultātā Alariha rietumgoti 410. gadā daļēji sagrāva pilsētu, kas līdz šim nebija pazinusi ne posta, ne asiņainas slepkavošanas, ne iedzīvotāju bēgšanas.
Alarihs bija ariānis. Un kā tāds viņš saudzēja daudzus pieminekļus un pašus kristiešu īpašumus. Taču Romas krišanas radītais iespaids bija milzīgs. Ceļā no Balkanu pussalas līdz Itālijai Alariha karapūļus sveica sacēlušies vergo, kas pameta savu kungu zemes un lieliem pulkiem stājas valstī iebrukušo bruņoto vienību rindas. 408. gadā rietumgoti pienāca pie pilsētas vārtiem un nogrieza romiešiem ceļu uz Ostijas ostu, no kuras bija atkarīgā pilsētas ekonomika. Un pēc ilgstoša un smaga aplenkuma viņi ielauzās senajā galvaspilsētā.
Ne tikai elkdievības ideoloģijas pēdējie aizstāvji, bet arī daudzi kristiešu slāņi šajā nelaimē, protams, saskatīja seno dievu dusmu izpausmi — šo dievu aizbildniecība Roma taču bija kļuvusi par impēriju — un atbildību par katastrofu uzvēla jaunajai reliģijai, kas dibinājās uz Romas tradīcijām sveša dieva kulta. Augustīns iztālēm vēroja šīs traģēdijas attīstību. Viņš redzēja, kā Arika ieplūda no slaktiņa paglābušos ļaužu pūļi, un nolēma pretoties neticībai, cenzdamies pārvarēt situāciju un pārvērst kristietismu no apsūdzētā par apsūdzētāju.
Savu plašo traktātu viņš sāka rakstīt 413. gadā un pabeidza 427. gadā, trīs gadus pirms nāves. Šis darbs, kas sastāv no divdesmit divām vērtībā nevienādām un iecerē nereti naivām grāmatām, iedalāms divās precīzi nošķirtas daļās.
Pirmajās desmit grāmatās Augustīns cenšas izklāstīt ar faktiem pamatotu Romas lielvalsts rašanās un attīstības vēsturi, neslēpjot savu sajūsmu par to. Tajās netrūkst arī kritisku aizrādījumu, taču tie rodas sakarā ar cilvēku reālo dzīvi, viņu ciešanām un cerībām: tos Augustīna apziņā ierosina nosodījuma ideja. To izvirzījis dievs, būdams brīvs no jebkādas atbildības par spaidiem un varmācībām, kuras romieši nekrietni uzvēluši citām tautām.
Šo ideoloģisko ievirzi Augustīns papildina nākošajās divpadsmit grāmatās, izklāstot savu uzskatu par vēsturi, kas risinās neatkarīgi no Romas un tās impērijas pastāvēšanas. Viņa koncepcija pauž abstrakta kosmogoniskā un morālā duālisma garu — tāds rezultāts ir dabas un dzīves interpretācijai, kādu Augustīns bija apguvis ilgajā gadu desmitā, kad tuvinājās manihejismam.
Pēc Augustīna domām, nepastāv dažādas zemes ar dažādām sabiedriskām iekārtām, dažādas tautas un cita citai pretimstāvošas impērijas, kuras savā varā apvienojusi Roma. Cilvēku sabiedrības tapšanā un attīstībā līdzās pastāv divas valstības, labā un ļaunā, dieva valstība un sātana valstība, svētības valstība un nosodījuma valstība.
Abu to pirmsākumi ietverti visos valstiskajos veidojumos, tās līdz šai baltai dienai sacenšas, tiekdamies pēc varas pār pasauli, un pastāv arī kristīgās sabiedrības klēpī. Protams, «ārpus baznīcas nav atpestīšanas», kā to apgalvoja vēl Kartāgas bīskaps Kipriāns, taču Augustīns pieļauj iespēju piebiedroties dieva valstībai pat tad, kad sakarā ar apstākļiem, kas nav atkarīgi no cilvēka gribas, mēs esam izslēgti no šīs zemes baznīcas. Starp citu norādīsim: šo principu nekad nebija atzinušas baznīcas hierarhijas, lai gan tas bija nostiprinājies augustīniešu vidū.
Abas valstības aptver visu pasauli. Izvēle starp tām nav atkarīga no cilvēka brīvas gribas, bet gan no ārējās iejaukšanās, ko nosaka likumi, no kuru iedarbības neviens nespēj izvairīties. Tā mēs ar Augustīnu nonākam kritikai nepakļaujama teoloģiska determinisma atmosfērā. Mācība par dieva žēlastību un nolemtību noderēja par iracionālu atbildi uz tā laika situācijas diktēto jautājumu par cilvēka izcelšanos un likteni. Un izskaidrojums tam, kāpēc Alarihs ieņēma Romu, nepārsniedz ireālā ietvarus. Pašā «dieva valstībā» būtu radušās tās pašas pretrunas, ja vien tā netiktu identificēta ar oficiālo baznīcu, kas stāv pāri jebkurai varai. Augustīns nenosaka pietiekami precīzi pašas varas dabu. Nav skaidrs, vai valstij piemīt dievišķā daba, vai arī tā pilnīgi iegrimusi ļaunā valstībā.
Šajā laikā pamazām iesakņojas «divu varu» teorija.
Vairāk uz metafizikas nekā uz cilvēku reālām savstarpējām attiecībām pamatotais Augustīna priekšstats par vēsturi pavēra ceļu, lai izveidotos slēgtas, nesaudzīgas šķiriskas pasaules skatījuma struktūras, kas dominēja visos viduslaikos un pastāvīgi atrada teoloģisku attaisnojumu Augustīna sacerējuma lappusēs. Tā, Pāvils Orosijs sava skolotāja idejas attīstīja tālāk «Vēstures pret pagāniem» septiņās grāmatās (no pasaules radīšanas līdz 417. gadam). Viņš nāca pie secinājuma, ka Romas impērija tikusi sodīta tikai par savām ļaundarībām un tikumības pagrimšanu.
Ļaunais un labais mīt viņpus šīs pasaules. Nevarēdams pats saviem spēkiem nodrošināt sev labāku likteni, Augustīna cilvēks virza visas savas ieceres, laimes un taisnības meklējumus uz mūžību. Un debesu valstība allaž tiks identificēta ar valdošajiem spēkiem, ar masu pārvaldes sistēmu, izšķīdinot mītā visus kārdinājumus gūt atlīdzību un visas cerības uz atbrīvošanos.
DIEVKALPOŠANAS PRAKSES ATTĪSTĪBA
Pēc tam kad impērijas varas orgāni bija atzinuši baznīcu, spēkā pieaug un nostiprinās dievkalpošanas un rituālas prakses atsvešināšanās tendence.
Pētot šo parādību, vēsturniekam nav jāaprobežojas ar atsevišķu izcilāko personību funkciju izgaismošanu, kā tas parasti pieņemts buržuāziskajā historiogrāfijā. Idejai par to, ka gala rezultātā pašas ticīgo masas, atzīstot vai atraidot ikvienu reliģisku faktu, izšķir tā likteni, allaž jāpaliek vēsturnieka uzmanības centrā. Jāatceras, ko miljoniem un miljoniem vienkāršo ļaužu nozīmēja pievēršanās kristietismam un cik dziļi motīvi pamudināja viņus atzīt jaunās hierarhijas vadību, kad sagruva antīkās sabiedrības pamati.
Pat tad, kad pārstāja darboties faktori, kas bija radušies, kristīgajai reliģijai tieši saduroties ar valsts varu, iesvētīšana kristīgajā ticībā joprojām tika uzskatīta par «otru piedzimšanu», par ekonomiskās un politiskās pakļautības stāvokļa alternatīvu. Tikai dažu baznīcas tēvu atsevišķie atmaskojumi, atsedzot bagātnieku nelietību un privātīpašuma netaisnīgumu, meta šaubu ēnu uz šo priekšstatu par kristīšanu. Šāda veida kvēlus nosodījumus sastopam arī dažos Ambrosija sprediķos Rietumos un Basilija — Austrumos. Taču arī viņi aprobežojās ar to, ka atkārtoja vienus un tos pašus apgalvojumus, it kā stāvoklis tikšot izlabots tikai nākošajā aizkapa dzīvē.
Lai nodrošinātu sev tiesības uz šīm cerībām, masām izšķirošs moments vienmēr palika iestāšanās jaunajā «iesvētīto» sabiedrībā, kā tas gadsimtiem ilgi bija mistēriju kultu piekritējiem. Runa nebija par vienkāršu piebiedrošanos, ko apliecināja ar parakstu, bet gan par izvēli. Un tāpēc joprojām kristīja pieaugušus cilvēkus.
Rituālam nebija tā «svētā» rakstura, kādu tas ieguva daudz vēlāk. Tas bija svinīgs solījums, apņemšanās, līdzīga uzticības zvērestam. Par «sakramentu» nevarēja uzskatīt arī grēksūdzi — esejiski jūdaistiskās tradīcijas mantojumu.
Bet arī «sakraments», t. i., «mistērija», jau pastāvēja kopš kāda laika un tika īstenots aizvien biežāk nekā dievgalda rituāls, kura mērķis bija draudzes vienotības 261 uzturēšana, atceroties Kristus pašuzupurēšanos. Sevišķi kopš 4. gs. šis rituāls sāka pārvērsties par upurēšanu.
izmantojot maizi un vīnu, kas tomēr vēl ne visai skaidri simbolizēja Jēzus miesu un asinis. Baznīcas tēvi pagaidām vēl nerūpējās par tā precīzāku definējumu — to daudz vēlāk izdarīs teologi.
Kristīšanai joprojām vajadzēja gatavoties ar ilgstošām mācībām. Tās ietvēra kristīgās ticības pamatu, t. s. katehisma jeb «mutvārdu pamācības» apgūšanu līdz ar atturēšanos no dažiem ēdienu veidiem — mūsdienu gavēņa ekvivalentu. Bagātīgā 4. un 5. gs. bīskapu radītā ticības mācības jeb katehētiskā literatūra aizsākās līdz ar šo praktisko prasību. Tas noteica arī šo tekstu vienmuļīgumu, kas tos padara līdzīgus didaktiskiem sacerējumiem. Kristīšanas kā pievienošanās funkcijā saglabājas sensenu rituālu paliekas: atturēšanās no ēdieniem, kura pakāpeniski tika attiecināta uz visiem ticīgajiem («gavēnis»), mutes pavēršana, lai izteiktu maģiskas formulas, kas cēlušās no nesaprotamiem aramiešu buramvārdiem (piemēram, effata — «atveries»), lūpu samitrināšana ar eļļu (Austrumos) vai siekalām (Rietumos), apslacīšana ar svaidītu («svētu») ūdeni.
Lieldienu priekšvakarā, naktī, kas bija veltīta Kristus augšāmcelšanās atcerei, kristāmos aicināja bez drānām iebrist līdz ceļiem ar ūdeni piepildītajā baseinā pie baznīcas, Īstais rituāls gandrīz vienmēr paredzēja pilnīgu iegremdēšanos ūdenī, atkārtojot no Mateja evaņģēlija aizgūto formulu: «Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā» (XXVIII:19). Tikai pēc šīs ceremonijas jaunpievērstais apvilka baltas drānas, kas bija līdzīgas pitagoriešu uņ eseju tērpiem, un tad varēja ienākt dievnama centrālajā daļā. Lai īpaši uzsvērtu šo «pāreju», kristīšanas baseinu mēdza ierīkot zināmā attālumā no baznīcas. Arī viduslaikos šos baptistērijus cēla mazliet attālāk no katedrālēm.
Bērnu kristīšanas paraža ieviesa dažas izmaiņas rituālā.
2. un 3. gs. jau bija sastopami «aizstājējas» kristīšanas gadījumi, kad nelaiķa vietā kristīja citu personu. Bet jaunpiedzimušos sāka kristīt tikai 4. gs. beigās, kad virsroku guva Augustīna ideja par pirmā cilvēka grēku, kas predestinēja, ka sodīts tiks jebkurš indivīds, kurš nebūs izpircis šo grēku. Augustīns viens no pirmajiem izteicās par nepieciešamību kristīt bērnus ne vēlāk kā septītajā dienā pēc dzimšanas. Koptu un maronītu baznīcās bija noteikts 15 dienu termiņš. Vecāki, krusttēvi un krustmātes kļuva par garantiem, ka jaunpiedzimušais tiks pievienots ticībai.
Eiharistijas kults tika pildīts katru svētdienu ar vīnogu vīnu un raudzētas mīklas maizi, piedaloties visai ticīgo sapulcei.
Baznīcas latīņu valodā dievgalda maizi vēlāk nosauca par hostia, t. i., «iesvētīto upuri». Šis vārds, neapšaubāmi serbu cilmes, atvedināms uz atmiņām par dzīvnieku cietsirdīgu nokaušanu pagānu laikos pirms upurēšanas aizlieguma. Šo vārdu lieto arī mūsdienās, taču jau sen par dievgalda maizes izplatītāku apzīmējumu kļuvis vārds fermentum jeb «raudzētas mīklas maize». Seno Bībeles priekšrakstu ietekmē ieviesās, it īpaši Rietumos, «neraudzētā» maize, ko gatavo bez ierauga tāpat kā ebreju lieldienās. Tomēr grieķu baznīcā visumā palikusi uzticīga raudzētai maizei. Atšķirības šajā jautājumā arī sekmēja plaisas padziļināšanos starp Bizantijas un Rietumu kristietismu.
Maizi dievgaldam Romas un citu lielu metropoliju bīskapu vārdā izvadāja kaimiņu draudžu priekšniekiem un reizēm, izrādot sevišķu cieņu, lielāko bīskapiju amata brāļiem kā simbolu, kas apliecināja «piederību» pie ticības — komūniju (no latīņu communio — kopība). Komūnijas jēdziens vēlāk tiks attiecināts uz visu šo rituālu.
Tas noteica arī «ekskomunikācijas» koncepciju: sākumā tā ir izslēgšana no dievgalda rituāla, pēc tam — no pašas baznīcas. Vārdam «anatēma» ir pavisam cita cilme. Klasiskajā grieķu valodā ar to apzīmēja ikvienu ziedojumu dieviem saskaņā ar doto solījumu, ieguldījumu svētnīcā. Kurš uzdrošinājās to piesavināties, tas kļuva par dievu dusmu upuri. Arī Bībeles dievam bija savi svētie priekšmeti, kurus ebreju valodā sauca herem.
Septuagintā šis termins tulkots tieši ar vārdu «anatēma» tā pirmatnējā nozīmē — kaut kas neaizskarams, tabu, kas tāpēc ir ļaundarīgs, nolādēts. Šajā pēdējā nozīmē to arī aizguva pirmās kristiešu paaudzes, kas runāja grieķiski. Vārds «ekskomunikācija» kļūst par tā ekvivalentu Rietumos.
Grēksūdze vienmēr bija publiska; sūdzēja nopietnākus grēkus, kuriem, ja arī nesekoja nosodījums, tad katrā ziņā izslēgšana no draudzes. Dažos gadījumos lie toja šādu paņēmienu: pierakstīja pārkāpumu skaitu un būtību un šo pierakstu iesniedza bīskapam. Ticīgais, it īpaši, ja tas ieņēma augstu amatu, tādā veidā izvairījās no vispārējās nosodīšanas pazemojuma. 4. gs. otrajā pusē Romas bīskaps Damasijs uzskatīja par nepieciešamu veikt pasākumus pret šādu izlocīšanos, kas, jāatzīst, nemaz nebija pārlieku izplatīta. Divos nākošajos gadsimtos ieviesās paraža, vispirms klosteros, sūdzēt grēkus priesterim pie auss. Tas noderēja par kompromisu situācijās, kad ticīgie jutās neērti, stāstot par saviem pārkāpumiem.
Grēku atlaišanu priesteris pavēstīja bez speciāliem priekšrakstiem par to izpirkšanu. Līdz grēku atlaišanas «tarifam» baznīca nonāks pēc vairākiem gadsimtiem, pamatojoties uz vācu likumdošanu. Ģermāņu ciltīs par brīva cilvēka nogalināšanu maksājamās Wergeld jeb soda naudas princips būs likts savdabīgas nodokļu maksājumu gradācijas un vēlāk arī grēku izpirkšanas pamatā.
Taču tas ir jau attīstītā feodālisma laikmets.
Sakramentu skaits palika svārstīgs. Bez kristīšanas, grēksūdzes un dievgalda visiem pārējiem vēl bija palīgrituālu raksturs. Tā, īsti sakramentāls raksturs nebija laulības ceremonijai; šī rituāla jaunā reglamentācija Rietumos stājās spēkā tikai 11. gadsimtā. Gluži tas pats sakāms par svaidīšanu ar eļļu; sākumā tā bija kristīšanas rituāla sastāvdaļa un tikai vēlāk kļuva par patstāvīgu rituālu iesvētīšanas (konfirmācijas), kā arī pastarās svētības (slimnieku sakramenta) laikā. Ar to ticīgais tika sagatavots par Kristus karotāju cīņā pret ļaunumu un nāvi.
Ticība velniem, kāda uzplauka, elku dieviem pārvēršoties par dēmoniskām būtnēm, arī ieguva vispārēju izplatību. Priesteri, kas bija apveltīti ar maģisku spēju padzīt ļaunos garus no ticīgā miesas, kļuva par īpašu kategoriju un ieguva ārkārtīgu spēku. Kristietisma klēpī koncentrējās visas etniskas, reģionālas un lokālas māņticības izpausme. Kareivīgu tautību vairāk vai mazāk stihiska pievēršanās kristietismam ģermāņu un slāvu zemēs tikai veicināja, ka uzslāņojās arvien vairāk tautas ticējumu, kas tāpat kā reliģija bija tautas masu dzīves veida un domāšanas izpausme.
Baznīcas tēvu mācības un koncilu kanoni, norāda Antonio Labriola, «kā masām nepieejama ideoloģija gandrīz vai zaudē jebkuru pamatu».
LŪGŠANAS UN DIEVKALPOJUMI
Klasiskajā grieķu valodā vārds «liturģija» (dievkalpojums) apzīmēja sabiedriski derīgu dienestu, par kuru izdevumus sedza turīgākie pilsoņi. Senajā kristietisma šis termins apzīmē nacionālām un lokālām tradīcijām atbilstoša kulta darbību izkārtojumu.
4.gs. «liturģijas» jēdziens tiek precizēts: Roma atsakās no grieķu valodas un dievkalpojumos pāriet uz latīņu valodu. Tad rodas pirmās pamācības, lūgšanu grāmatas, kas pazīstamas ar nosaukumu «sakramentāriji», «antifonāriji», «lekcionāriji», kuros fiksēti rituāli un lūgšanu formulas.
Reliģisko ceremoniju sistēma, kas aptver visas cilvēka eksistences fāzes, allaž ietver vienkāršās tautas cerības uz -neatkarību un vienlīdzību, visus tās sapņus, kurus cilvēkā rosināja agrīnais kristietisms. Tā radīja ilūziju, ka ticīgais no dzimšanas līdz pat nāvei atrodas dievkalpošanas prakses centrā, un tādējādi pastiprināja viņa atsvešināšanās procesu no reālās pasaules.
Antonio Labriolas piezīmes par kristietisma vēsturi
Jāpiebilst vēl sekojošais. [..] Masa, kas apvienojās kristiešu asociācijās, nekad precīzi nezināja un neko nesaprata no dogmu izmaiņām un baznīcas gudro un skolotāju rafinētajām diskusijām. Mums nav zināms, kādas tieši kaislībās satrauca Antiohijas, Aleksandrijas, Konstantinopoles utt. plebejus, kāda bija viņu ikdienas dzīve, viņu eksistences tiešā, ierastā rutīna. Mēs tagad nevaram to aprakstīt tā, kā būtu aprakstījuši Neapoles vai Londonas dzīvi. Un nebūsim tik naivi, lai noticētu, ka viņi kaut vai mazliet būtu sapratuši, kas ir substances jēga vai, piemēram, «dēla un tēva līdzība vai identitāte». [..] Šai ziņā kristietisma vēsture paliek lielākoties neskaidra, tāpēc ka tā pastāvīgi nonāk līdz mums ideoloģiskā ietērpā un ideoloģiskā frazeoloģijā, kādu lietoja tie, kas literārā dogmatiskā formā tēloja kristiešu asociāciju attīstību. Un vēl tāpēc, ka mums samērā maz ir zināms par viņu praktisko dzīvi, un turklāt tas mazumiņš, kas mums zināms, galīgi izsīkst, līdzko mēs tuvojamies jaunās ēras pirmajiem gadsimtiem. [. .] Visas šīs kristīgās tautas pārdzīvoja un joprojām pārdzīvo savus daudzveidīgos ticējumus. Lūk, kāpēc tās vēlāk patiešām pārveidoja izplatītākos kristietisma ticējumus par jaunu, īpašu mitoloģiju rosinošiem motīviem un izpausmēm. Sadursmē ar šo konkrēto barbarisko dzīvi doktoru definīcijas un koncilu lēmumi nebija nekas vairāk kā gaisa satricinājumi, ideoloģija, kam nebija kontakta ar masām, savdabīga doktrināla utopija.
(Pārdomas par sociālismu un filozofiju. Vēstule Sorelam. IX. 1897. g. 2. jūlijā)
Rituāla pildīšana kļūst par draudzes locekļu kopumam svešas un vienlaikus tai pretīstāvošas noteiktas priesteru kastas. īpašu privilēģiju. Kā Austrumos, tā arī Rietumos garīdzniecības zemākās kategorijas — subdiakoni, akolīti un lasītāji (lektori),— veido savdabīgu visvienkāršāko saistītājvidi starp baznīcas hierarhiem un masām.
Viņi kļūst par priesteru un diakonu asistentiem dievkalpojuma sagatavošanas stadijā, viņu pienākums ir lasīt svētos tekstus un bīskapa sprediķus svētdienas dievkalpojuma laikā. Termins «mesa» (tas radies 4. gs. beigās) acīmredzot cēlies no izteiciena, ar kuru diakons atvadījās no ticīgajiem pēc dievgalda rituāla: «Ite, missa est!» («Ejiet, dievkalpojums beidzies!»).
Sevišķi svarīgs dievkalpojuma elements joprojām ir lūgšana. Tā neaprobežojas ar vienīgā no evaņģēlija aizgūtā teksta — tēvreizes — vienkāršu atkārtošanu. Tagad tā ietver ticības apliecinājuma, nīkejiski konstantinopoliskā . «Credo» kolektīvu skaitīšanu un veselu sēriju grēku izpirkšanas aicinājumu, kas nereti aizgūti no pagānu mistēriju liturģijas. Tā, dievietei Isīdai, piemēram, bija veltītas attiecīgas «litānijas» (no grieķu vārda litē — «lūgšana»). Tās gandrīz pilnībā tika attiecinātas uz Jēzus māti. Marijas kults pirmajos gadsimtos bija vēl tāls no tām formām un tā apjoma, kas vēlāk pārvērta to par tautas dievbijības pamatu.
Izplūdis vēl ir arī pats dievmātes tēls. Kāds nostāsts saista to ar Efesas pilsētu, kur tā esot ieradusies kopā ar apustuli Jani. Pēc citas teiksmas, Marijas mūžs beidzies Jeruzalemē, kur pēc viņas nāves palicis nenoteikts aromāts. Līdz ar to iezīmējas mīts par Marijas miesīgu pacelšanos debesīs, kurš kļūs par dogmu tikai mūsu dienās. Jaunavas godināšana ievērojami pieaugs 5. gs. sākumā, atbildot uz Nestorija mēģinājumu pretoties paražai vērsties pie Marijas kā pie «dieva mātes».
Savu uzplaukumu pārdzīvoja arī svēto kults.
Sakuma «svētums» tika atzīts vienīgi par mocekļu prerogatīvu un to pasludināja paši ticīgie. Pēc tam kad beidzas vajāšanas, svēto godā gandrīz vienmēr sāka iecelt personas, kurām bija augsts sabiedrisks stāvoklis, vai arī baznīcas hierarhijas locekļus. Vēl nepastāv kanoniskās procedūras un juridiskie kritēriji «svētā kandidāta» īpašību izvērtēšanai. Iecelšana svēto godā — raksturīgs feodāla tipa process ar attiecīgām formalitātēm — rodastikai 11. gs. sākumā.
Mocekļus godināja kā baznīcai absolūtas paklausības paraugu, tos pārvērta par pārdabiskām būtnēm ar brīnumdarītājam spējām. Viņu apglabāšanas vietu meklējumos un mirstīgo atlieku «atklāšanā» («inventio») 4. gs. drudžainiem tempiem iesaistījās visa kristīgā pasaule.
Relikviju medības uzkurināja tolaik izplatījusies paraža «atrastās» mocekļa mirstīgās atliekas apglabāt baznīcā zem altāra. Daži bīskapi, piemēram, Milānas Ambrosijs un Romas Damasijs, specializējās šajā jomā. Mocekļu kapenes iezīmēja ar latīņu heksametros sastādītām inskripcijām, kurās tika sagrozīti gan vārdi, gan ģeogrāfiskie nosaukumi.
Romas Hipolitu, piemēram, sajauca ar diviem vai trim citiem mocekļiem, kam bija tāds pats vārds un kas bija dzīvojuši Austrumos, kā arī ar grieķu mitoloģijas varoni, Tēseja un amazones dēlu. Uzskatīja, ka Sardīnijas raktuvēs mirušā Hipolita mirstīgās atliekas atdusas katakombās Tiburtīnas ielā, ārpus pilsētas mūriem. Šis kvartāls arī šodien saucas viņa vārdā. 1551. gadā bija atrasta lieliski darināta 3. gs. statuja, kuras cokola vienā pusē bija apslēpts viņa darbu saraksts. Romā Hipolitam bija veltītas vairākas baznīcas, it kā viņš būtu vadījis kādu disidentu kopienu. Nesen starp Ostiju un Fjumičino atklāti viņam veltītas senas bazilikas pamati ar uzrakstu, kas liecina par ostas draudzes pretenzijām uz Hipolita kapenēm.
Tikpat vieglprātīgi Jeruzalemē notika krusta meklējumi; tā «atrašanu» 326. gadā piedēvē sv. Helēnai. Par Helēnu stāsta Ambrosijs, Rufīns un Sulpīcijs Sevērs, bet ne Eisebijs, kurš dzīvojis Konstantīna laikos. 3. maija diena veltīta šī notikuma atcerei. Vienlaikus radās fantastiski izdomājumi, ka pastāvot kaut kāds «autentisks» krusts, kas esot atklāts imperatora Klaudija laikā 1. gs. vidū.
Baznīcas zaudē savu agrāko vienkāršo, nepretenciozo izskatu, varbūt vienīgi laukos tas saglabājas bez pārmaiņām. Sākotnēji, kā jau minēts, dievkalpošanas sapulces notikušas turīgo ģimeņu namos — tā radies grieķiskais termins kyriakē — «saimnieka nams», kas saglabājies vācu vārdā Kirche un anglosakšu vārdā church— «baznīca». Konstantīna un kristīgo imperatoru laikos galvenajās pilsētās tika uzceltas lepnas baznīcu ēkas, kas ar dažām atšķirībām kopēja grieķiski romisko baziliku (etimoloģiski šis vārds nozīmēja «ķēniņa pili», bet vēlāk — «tiesas spriešanas vietu»). Te bija ātrijs, piedurve, pēc kura nāca gara četrstūraina telpa, ko divas vai četras kolonnu rindas sadalīja trijās vai piecās daļās, «kuģos» (navis) vai jomos ar augšup paceltu absīdu, ko pārjūma kupols (kupols varēja arī nebūt). Baznīcas centrā atradās altāris.
Baznīcas ārējais izskats bija vienkāršs. Iekštelpas rotāja gleznojumi, skulptūras un mozaīkas. Lai piešķirtu ticamību tā svētā vārdam, kam bija veltīta baznīca, izlaupīja katakombas, meklējot relikvijas. Tā tas notika Romā, kad Nomentānas ielā uzcēla vienu no senākajām un skaistākajām bazilikām, kas bija veltīta sv. Agnesei.
Sevišķi bieži kapenes tika izlaupītas, baznīcas iesvētot apustuļu Pētera un Pāvila vārdā. Senajā kristiešu literatūrā ietvertās atmiņas par viņiem bija visai miglainas un nesniedzās tālāk par 3. gs., tomēr apustuļu mirstīgās atliekas tika «atrastas» un bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem pārnestas uz attiecīgajām bazilikām.
Šis process, kas izraisīja kristietisma vēstures ātru mitoloģizāciju, nav beidzies arī vēl tagad. Par to liecina zem Vatikāna bazilikas atrasto sv. Pētera kaulu nesenā «identifikācija», kuru bija pieprasījis Pijs XII sava pontifikāta laikā. Ar «identifikāciju» nodarbojās vairāki universitātes docenti un arheologi — skeletu palieku pētniecības speciālisti, līdz Jānis XXIII nodeva šo lietu aizmirstībai.
ROMAS VIRSVALDĪBAS NOSTIPRINĀŠANĀS
Kā zināms, kristietisma vēstures pirmajos gadsimtos garīdznieku funkciju pildīšanu uzticēja pēc ticīgo sapulces lēmuma saskaņā ar kārtību, ko mēs varētu nosaukt par tiešo demokrātiju, proti, ar balsošanu, paceļot rokas. Pat tad, kad bīskapi bija ieguvuši prerogatīvu iecelt zemākā klēra locekļus, viņus pašus joprojām vēl ievēlēja pēc senas paražas — tauta kopā ar garīdzniecību.
Romas bīskapa vēlēšanas būtiski neatšķīrās no vēlēšanām citās diecēzēs. Tomēr viņš bija visizcilākais kandidāts, un viņam piešķīra arhidiakona — pilsētas palīgadministrācijas galvas — titulu. Kardināla38 titulu piešķīra priesteriem (vēlāk arī diakoniem), kuri bīskapa vadībā pārvaldīja svarīgāko pilsētas baznīcu, t. s. titulbaznīcu, tīklu. Vēlāk šo titulu attiecināja uz septiņu piepilsētas diecēžu (Ostija un Velletri, Porta, Sanrufīna, Albana, Sabīna, Tuskola, Palestrīna) bīskapiem. Taču tas notika ne agrāk par 8. gadsimtu.
Romas bīskapu sāka saukt par pontifiku tikai pēc pagānu priesteru amatu likvidācijas. Vissenākajos laikos tā sauca personu, kas vadīja svētus darbus — Tibras tiltu būvi.39 Piecpadsmit pontifiku sapulce bija visaugstākā kolēģija, kas pildīja oficiālo elkdievības kultu. Nav jābrīnās, ka šāds nosaukums sākumā izraisīja zināmus aizspriedumus kristiešu aprindās. Un tāpēc tas atkal uzradās kā goda tituls ne agrāk par 5. gs. Par «lielajiem pontifikiem» oficiāli godināja imperatorus līdz pat Gratiānam (382. g.), bet praksē — līdz Justiniāna priekšgājējam Justīnam, kurš mira 527. gadā. Pāvesti to piešķīra sev tikai Renesanses sākumā, Pija II Pikolomini (1453.— 1464.) laikā.
Turpretī terminam papa (pāvests) ir grieķiska cilme — tas ir latinizēts grieķu tautas valodas vārds papas, literārā vārda pappas («tēvs») variants; no šejienes pappos — «vectēvs» (no tēva puses). Juvenāls savās «Satīrās» to lieto infantila veča apzīmēšanai. Pilnīgi iespējama arī šī jēdziena saistība ar rituālu uzrunu «Papas», ar kuru griezās pie frīģiešu dievietes Kibeles iemīļotā Atida, kas bija ļoti populāra pestīšanas kulta centrālais personāžs.
Kristietismā rītausmā šo nosaukumu attiecināja uz visiem priesteriem. Ar laiku to sāka piešķirt tikai bīskapiem. Grieķu baznīcā to galu galā saglabājuši lielo metropoliju galvas — Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhi. Rietumos līdz pat 5. gs., kad tiesības saukties šai vārdā kļuva par Romas bīskapu prerogatīvu, jebkurš bīskaps lietoja šo titulu.
Starp citu, vēl pirms dažiem gadsimtiem tā joprojām sauca arī citu diecēžu titulārijus. 7. gs. sv. Galls šādi titulē Kahoras bīskapu Desidēriju. Tikai Gregoram VII 1073. gadā izdevās piespiest sinodi pieņemt lēmumu, ka neviens, izņemot Romas bīskapu, nedrīkst lietot šo vārdu.
Tomēr lietvārds papa, nesaistot to ar konkrētu personību, sastopams vēl ap 11. gs. nogali Ostijas Leona sacerējumos. Dažos grieķiski bizantiskas izcelsmes ciemos Dienviditālijā draudzes mācītāju godbijīgi uzrunā šai vārdā, līdzīgi tam, kā tas ir pareizticīgajā baznīcā.
Pāvesta varas pakāpeniskas nostiprināšanās process saistīts vispirms ar impērijas senās galvaspilsētas prestižu un tikai pēc tam ar Romas pretenzijām, kas pieprasīja, lai tajā atrastos apustuliskais tronis par godu apustuļiem Pēterim un Pāvilam. 2. gs. beigās Irenejs apgalvoja, ka Romas baznīcas piekrišana noteiktas doktrīnas atbalstīšanai vai atraidīšanai nepieciešama «tās īpašās nozīmes dēļ» («Pret ķecerībām», III, 3, 1—2; šī vieta tika skaidrota dažādi, taču faktiski nekā cita nepasaka). Nākošā gadsimta vidū Kipriāns izskaidroja, ka Pētera prioritāte citu apustuļu vidū simbolizēja tikai baznīcas vienotību un nevis Romas virsvaldību («Par katoļu baznīcas vienotību», IV). Arī Lionas bīskaps, tāpat kā Kartāgas bīskaps, izdevīgos gadījumos nesvārstīdamies apstrīdēja savu Romas kolēģu lēmumus.
Konstantīna naudas ieguldījumi un sāktā baznīcas celtniecība agrākajos Nerona dārzos — izdaudzinātajā Pētera mocekļa nāves vietā — Romas bīskapam piešķīra īpašu prestižu. Pāvesta Silvestra tēlu gandrīz tūdaļ pat apvija rūpīgi izstrādāta leģenda. Taču pašas šīs leģendas detaļas — steidzīgā bēgšana uz Sorates kalniem un galvaspilsētas grieķisko elementu opozīcija pret viņu — liecina, ka tolaik, Konstantīna ēras sākumā, viņa vara vēl bijusi niecīga.
Tieši impērijas galvaspilsētas pārcelšana uz Aus’trumiem glāba Romas bīskapu no pārvēršanās par vienkāršu laicīgās varas piedēkli.
Gandrīz visu 4. gs. svarīgos civilos amatus Romā joprojām ieņēma pagānisko kultu pārstāvji. Viņu ietekme uz kristīgās baznīcas iekšējām lietām, protams, nebija būtiska. Tā kā baznīcas īpašumu pārvaldīšana paredzēja pietiekami plašu darbības jomu, ievēlēšana bīskapa amatā bija ārkārtīgi vilinoša. Imperatora galma prombūtne piešķīra augstākajai garīdzniecībai vēl lielāku spožumu un lepnumu. Pagānu vēsturnieks, Juliāna draugs, Ammiāns Marcelīns provinciālo bīskapu pieticību un atturību pretstatīja Romas bīskapa ārējai greznībai. Tāpat viņš izteicās, ka nav jābrīnās par asiņainām sadursmēm sakarā ar viņa vēlēšanām.
Neitralitāte vai, pareizāk sakot, izlīgšanas gars, ko Romas baznīca centās saglabāt cīņā ar ariānismu, nostiprināja tās prestižu gan ticības mācības, gan reliģiskās dzīves organizācijas jomā. 343. gadā Sardikā notikusī Rietumu bīskapu separāta sapulce piešķīra Romas bīskapam plašas arbitrāžas un faktiskās virsvaldības tiesības. Līdzīgus lēmumus Austrumi nekad neatzina.
Damasija (366.—384.) ievēlēšana par bīskapu iezīmēja krasu pavērsienu Romas bīskapa prioritātes nostiprināšanās vēsturē. Nākdams no zemākajiem slāņiem, Damasijs ceļā uz Romas troni sadūrās ar diakonu Ursīnu — stingrāk noskaņotu hierarhu pārstāvi, kurš darbojās aristokrātisko aprindu vārdā. Un Damasija ievēlēšanas dienas vakarā pilsētas ielas bija klātas līķiem. Vienkāršās tautas izcelsmes piekritēju atbalstīts, nevērojot mēģinājumu saukt viņu tiesas priekšā par slepkavību, Damasijs, būdams neizvēlīgs līdzekļu lietošanā, spēja panākt savu ievēlēšanu un pēc tam ar dzelžainu roku gandrīz divus gadu desmitus pārvaldīja savu draudzi. Viņš uzcēla lieliskas bazilikas, vienu — Pompeja teātra tuvumā un otru — Ardeatīnas ielā, noklāja baznīcas un katakombu sienas ar inskripcijām par godu mocekļiem un svētajiem, kuru lielākā daļa vēl arī šodien oficiālās hagiogrāfijas sarakstos atrodas pirmajās vietās.
Ammiāns Marcelīns par Damasija ievēlēšanu
Kā Damasijā, tā Ursīnā kvēloja nevaldāma vēlēšanās iegūt bīskapa katedru. Viņu strīds izraisīja sadursmes, kurās bija gan nogalinātie, gan ievainotie un no abām pusēm iesaistījās lieli papildspēki. Prefekts Viventijs, nespēdams būt stāvokļa noteicējs, bija spiests patverties priekšpilsētā. Damasijs, piekritēju atbalstīts, galu galā kļuva par uzvarētāju. Sadursmē Sicinīna bazilikā, kur kristieši mēdza sapulcēties uz saviem rituāliem, tikai vienā pašā dienā gāja bojā 137 cilvēki, un vēlāk bija grūti nomieri nāt plebejus, kad viņi pa īstam bija sākuši trakot.
Ņemot vērā šādu stāvokli pilsētās, es nešaubos, ka ne mazums sāncenšu, dzenoties pēc varas, visiem spēkiem pūlējušies iznīcināt cits citu. Viņi bija pārliecināti, ka vēlāk varēs dabūt savā ziņā matronu ieguldījumus, varēs braukāt karietēs, ģērbties smalkos tērpos un mieloties pie tik bagātīgi klātiem galdiem, kādi nebūs pat valdnieku dzīrēs.
Cieņa, ko viņi varētu iemantot, būtu pavisam citāda, ja viņi, nicinot Romas — visu netikumu avota — diženumu, atdarinātu dažus provinciālus prelātus, kas ir atturīgi ēšanā un dzeršanā, pieticīgi ģērbušies, ar pazemīgi lejup vērstu skatienu, šķisti un paklausīgi mūžīgā dieva priekšā un ir viņa patiesi kalpi.
(No XXVII grāmatas, 3. nodaļa)
Lai savu valdīšanu padarītu nozīmīgāku, Damasijs Romas baznīcas terminoloģijā ieviesa izteicienu «apustuliskais krēsls», ko Rietumu bīskapi un citi hierarhi uzņēma kā dominējošas diecēzes apzīmējumu. Taču savu Austrumu kolēģu vidū viņš panāca tikai vispārēju, nenoteiktu atzīšanu. Un tomēr 369. gadā Damasijs sasauca sinodi, lai piespiestu pakļauties Nīkejas koncila lēmumiem Illīrijas bīskapus, kuri teritoriāli piederēja pie Austrumiem. Romas bīskapa reliģiskās jurisdikcijas robeža gāja pa Po upi un abiem Adrijas jūras krastiem. 375. gadā Damasijs adresēja Gallijas bīskapiem disciplināra rakstura instrukciju sēriju, kuru nolūks bija ieviest Romā pieņemto kristīšanas rituālu, dievkalpojumu un celibātu.
Jāsaka, ka līdzīgā kārtā iejaukties eparhiju lietās mēdza arī citas Rietumu metropoliju galvaspilsētas (Kartāga, Milāna, Arla, vēlāk arī Akvileja). Pie šādām parādībām pieskaitāmi arī «Dekretāliji», kas viduslaikos tika izmantoti pāvesta virsvaldības nostiprināšanai. Taču pagaidām tas viss bija tālu no reāliem mēģinājumiem modificēt kanonisko likumdošanu Romas bīskapa interesēs.
«Pontifiku grāmatas» jeb «Augstāko priesteru dzives aprakstu» izdošanas iniciatīvu nevar piedēvēt Damasijam. Tās pirmo redakciju acīmredzot veicis kāds nezināms priesteris, kas dzīvojis bīskapa Simmaha laikā 5. gs.
beigās — 6. gs. sākumā. Tas tomēr ir svarīgs sacerējums, kas dibinās uz sarakstiem, kurus sastādījis Hēgesips apmēram 2. gs. vidū, kad viņš bija apmeklējis vairākas tā laika draudzes. Pamatojoties uz to, «Pontifiku grāmatas» autors pūlas restaurēt kaut kādā secībā Romas bīskapu vārdus, izmantojot dažādas izcelsmes leģendas un mītus juku jukām ar samērā ticamiem datiem. No viņa mēs, starp citu, uzzinām, ka Damasija pēctecis bīskaps Siricijs (384.—398.) pamudināja Teodosiju izdot 389. gadā dekrētu, kas nosodīja manihejiešus, kuriem arvien vēl Romā bija ne tikai piekritēji, bet ari pēc kristiešu parauga izveidots organizatorisks aparāts. Tas bija tas pats Teodosijs, kurš deviņus gadus pirms viņa pasludināšanas par Austrumu Augustu, bija izdevis rīkojumu pieturēties tikai pie tās reliģijas, «kuru māca apustulis Pēteris un kuru patlaban sludina Romā bīskaps Damasijs», tiesa gan, tālāk pieklājības labad pieminēdams arī Aleksandrijas bīskapu.
Kopš zināma laika imperatori bija paraduši piešķirt bīskapiem policijas spēkus — «laicīgo roku», lai piespiestu disidentus pakļauties baznīcas lēmumiem. Pēc pagānu grāmatām, kas bija nolemtas iznīcībai, pazuda simtiem kristiešu rakstu, kurus kopš tā laika oficiālie varas orgāni noraidīja. Sīrijā 5. gs. vidū bīskaps Kiras Teodorēts vēl norādīja, ka viņa eparhijā ticīgie slēpjot vairāk nekā divus simtus «nekanonisku» tekstu, un pavēlēja tos iznīcināt.
Apkopojot divus Gelasijam (492.— 496.) piedēvētos dokumentus — vienu no 4. gs. beigām un otru no 5. gs. beigām —, arī Romā bija izstrādāts jauns, visai plašs, bieži neskaidrs, bet ārkārtīgi interesants nosodījumam un iznīcināšanai paredzēto teoloģisku un morālu doktrināru sacerējumu saraksts. Tas arī ir izdaudzinātais «Gelasija dekrēts», uz kura dibinās «Aizliegto grāmatu indekss», kas 16. gs. pirmajā pusē, kad sākās protestantu reforma, kļuva par oficiālu likumu. Ar tā ieviešanu dzīvē nodarbojās tolaik speciāli izveidotā iestāde, kas funkcionēja vēl nesen kā bēdīgi slavenā «Svētās kancelejas kongregācija».
Ļoti svarīgas sekas kristiešu dievkalpības dzīvē bija Romā pieņemtajam lēmumam, kas fiksēja Jēzus dzimšanas datumu 25. decembrī pretsvarā ziemas saulgriežu svētkiem. Acīmredzot tas noticis Jūlija I bīskapata laikā (337.—352.). Austrumos tika pieņemts 6. janvāra datums, kas saistīts ar Aleksandrijā sevišķi izplatītā Isīdas kulta rituālām ceremonijām. Rietumos Romas paraža ātri izplatījās, bet 6. janvāra svētki sakrita ar dieva parādīšanos, pestītāja «atklāšanos» pasaulei jeb Zvaigznes dienu.
Pēc Rietumu bīskapiju parauga Austrumu baznīcas tēvi — Nišas Gregors un Nazianzas Gregors — savās eparhijās pieņēma 25. decembra datumu. Taču citās Austrumu eparhijās ziemsvētkus joprojām svinēja 6. janvārī.
Ziemeļu zemēs ziemsvētki asociējas ar svētā koka — egles svētkiem un Sala Tēvu. Pēdējais tika identificēts ar sv. Nikolaju — kristiešu austrumu rajonu varoni, kura svētki iekrīt decembrī. Tāpat nav nejaušība, ka budistu Jaunais gads, kas atgādina ziemsvētkus, arī tiek svinēts ziemā.
RIETUMROMAS IMPĒRIJAS GALS
Romas politiskās izolācijas rezultātā bīskapu rokās koncentrējās plašas administratīvas tiesības, kas no pilsētas zonas izplatījās uz Centrālās Itālijas daļu. Tādējādi pamati laicīgajai varai, kas par nobriedušu struktūru izveidojās franku valsts uzplaukuma laikmetā, bija likti jau impērijas pēdējos gados.
Nedrīkstam aizmirst, ka 5. gs. Roma trīskārt atradās aplenkumā un trīskārt tika izlaupīta: rietumgoti uzbruka Romai 410. gadā, vandaļi — 455. gadā, bet trešo reizi, 472. gadā, Romu izpostīja svēbu karavadonis Ricimers, kurš atradās Rietumu imperatora dienestā. Pilsētas iedzīvotāju skaits stipri saruka. Daļa iedzīvotāju pārcēlās uz lauku apvidiem, uz Dienviditālijas ielejām. Citi grupējās ap jauniem reliģiskiem un laicīgiem centriem Tibras ielokā. Pilsēta tika sadalīta septiņos rajonos, un katru no tiem pārvaldīja diakons. Līdz ar to paplašinājās baznīcas administratīvās tiesības un tātad pieauga arī tās vara.
Šo situāciju labi ataino leģenda par bīskapu Leonu Lielo (440. — 461.), kurš 452. gadā bija ieradies Po un Mincio upju satekas vietā, lai ar «tā kunga zobena» spēku apturētu Atilas uzbrukumu un aizsargātu likteņa varā pamestās impērijas teritorijas. Par šo epizodi Pāvils Diakons pavēstīs tikai pēc trim gadsimtiem. Taču pašu vēsturisko situāciju viņš ataino pietiekami patiesi. Huņņi no Gallijas atkāpās uz Itāliju pēc tam, kad 451. gadā Katalaunu laukos bija cietuši sakāvi kaujā ar franku, gotu, burgundiešu un galloromiešu koalīciju, ko komandēja romiešu karavadonis Aetijs, kurš atradās Rietumu ķeizara Valentiniāna III (425.- 455.) dienestā. Romas ieņemšanu izdevās novērst. Tomēr pēc trim gadiem pilsētu sagrāva vandaļi, kas par savām sistemātiskajām zvērībām — «vandalismu» atstājuši atmiņas valodā.
Nav nekādu šaubu, ka Leona Lielā laikā notika visas baznīcas kā patstāvīgu bīskapu federācijas dziļi strukturāli pārveidojumi.
Jau 422. gadā Bonifācijs I vēstulē Tesālijas bīskapiem atgādināja, ka baznīcu dibinājis Pēteris. Un, tā kā Pēteris bija atnācis uz Romu, tad Romas baznīcai pret visām pārējām baznīcām ir tādas pašas attiecības kā «galvai pret locekļiem». Austrumi nevēlējās atzīt šo tēzi, turpretī Rietumos tā tika uzņemta daudz labvēlīgāk. Ievērojot varu, kc Romas tronim bijā devis apustulis Pēteris, bīskapi faktiski atzina savu atkarību no Romas un kopš bīskapa Leona, kuru baznīcas tradīcija iedēvējusi par Lielo, uzskatīja sevi par vienkāršiem vietējiem pārvaldniekiem, kas no Romas saņēmuši varu attiecīgajās eparhijās.
5.gs. disputi sakarā ar Kristus divējādo dabu, kuru tā arī nebija noskaidrojuši Nīkejas un Konstantinopoles koncili, deva Romai pēdējo iespēju tieši ietekmēt Austrumu bīskapus.
Par šī strīda pamatu kļuva sāncensība starp Aleksandrijas teoloģisko skolu, kas tiecās izcelt Kristus vienīgo dievišķo dabu (monofizītu strāvojums), un Konstantinopoles skolu, kura uzsvēra viņa cilvēcisko dabu. (nestoriešu strāvojums). Bīskaps Leons Lielais traktātā, kas pazīstams ar nosaukumu «Toms un Flaviāns», vērsās pret monofizītu tendenci, atbalstot Konstantinopoles augstāko garīdzniecību tad, kad sakari starp Bizantijas un Rietumu impēriju bija galīgi sairuši.
Pēc pēdējā Rietumu ķeizara Romula, kuru iesauca par Augustulu (475.—476.), troni, mantoja ģermāņu kondotjers, Atilas pēctecis skirs Odoakrs, kas 472. gadā bija pārcēlies uz Itāliju un iestājies romiešu dienestā. 476.gadā Odoakrs nosūtīja impērijas austrumu daļas valdniekam Zenonam varas regālijas, paziņodams, ka pietikšot ar vienu patvaldnieku. Pēc tam viņš 17 gadus (476. — 493.) pilnīgi patstāvīgi pārvaldīja Itāliju.
Trešo daļu zemju un ienākumus no tām viņš kā «valdnieks» sadalīja saviem zobenu varoņiem — eruliem, gotiem, rugiem un turkilingiem. Itālijā sāka ieviesties ģermāņu likumdošanas elementi.
Apstākļos, kad starp izdaudzinātajām barbaru valstīm un baznīcu veidojās jaunas attiecības, tāpat ari trūkstot daudzmaz stabilai varai, Romas bīskapi prata atrast jaunas iespējas politiskam manevram. Visā šajā vēsturisko apstākļu kopumā iesniedzas pāvesta varas sākumi ne tikai reliģijas, bet arī administratīvajā un politiskajā jomā.
