BUDISMS, KRISTIETISMS UN ISLAMS
Bez šaubām, arī budisma un islama pasaulē vērojama nacionālā un sabiedriskā progresa spēku neapmierinātība. Nav noliedzams, ka reliģiskā ticība kopumā iegrožo šos spēkus, lai gan reizumis var sekmēt to aktivitāti. Reliģija neizbēgami saistīta ar sociālām disfunkcijām, kuru pamatā budisma un islama zemēs ir mūsdienu sabiedrības nevienādā attīstība. Lai gan šīs disfunkcijas lemtas bojā ejai, tās vēl ilgi liks sevi manīt.
Kādi ir reālie fakti, kas atklājas triju lielāko reliģiju attīstības gaitā, kuras nepamatoti tiek sauktas par «vēsturiskām», it kā pārējās reliģijas veidotos ārpus vēstures? Budisms, kristietisms un islams radušies atšķirīgos sociālos, nacionālos un garīgos apstākļos, taču allaž viena un tā paša procesa ietvaros, kuram raksturīga pāreja no verdzības sistēmas augstākā etapa uz dažādām daļēji brīva stāvokļa formām, uz vasaļu un dzimtbūtniecisku atkarību laukos ierobežotā zemeslodes daļā no Vidusjūras zemēm līdz Indijas ziemeļiem, aptverot gandrīz visus Arābijas pussalas tuksnešainos apgabalus, turklāt budisms piecus vai sešus gadsimtus pirms kristietisma ēras, islams — sešus gadsimtus pēc tās.
Tas bija laika posms, kad bezgala plašās ļaužu masās, kam nebija nekādu brīvību un perspektīvu zemes virsū, varēja rasties mācība par kādu «atpestīšanu», kas deva cerības uz laimīgu, līdztiesīgu un mierīgu dzīvi, kaut arī citā pasaulē: protams, tās nenoliedzami bija iluzoras gaidas, tomēr ietvēra cilvēcisku jūtu kopumu, kurš sava laika sociālajā, politiskajā un kultūras vidē izpaudās dažādi, iegūstot apziņā citu jēgu.
Kamēr budisms, radies kā pretsvars pret kādas nelielas Indijas ziemeļu daļas valstiņas senās vēdu reliģijas nesaudzīgo un autoritāro šķirisko struktūru, kas tagad tur gan praktiski izzudusi, atrada ceļus, pa kuriem varēja izplatīties pa visu Austrumāziju, un mazpamazām sajaucās gandrīz ar visiem līdz tam pastāvējušiem kultiem, balstīdamies turklāt uz sabiedrības ekonomisko un sociālo organizāciju, kas pamatos palikusi neizmainījusies līdz pēdējiem gadu desmitiem, islams pēc spēcīga impulsa savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Vidusjūras zemju virzienā, kur atstāja dziļas un neizdzēšamas pēdas, bija spiests virzīties atpakaļ uz savas izcelsmes apgabaliem, kā arī uz Ziemeļāfrikas, Rietumāzijas un Centrālāzijas rajoniem no Gibraltāra šauruma līdz Indonē zijai, pastāvīgi paliekot samērā viendabīgas ideoloģiskās un politiskās struktūras ietvaros, ar ko arī joprojām izskaidrojams šīs reliģijas relatīvais kompaktums. Turpretī kristietisms, lai gan tā izcelsme saistīta ar jūdaismu un neskaidrajiem pirmsākumiem Palestīnas zemē, attīstījās pilnīgi citā vidē, kāda bija izveidojusies Romas impērijas visām Vidusjūras baseinā dzīvojošajām grieķuromiešu pasaules tautām uzspiestajā politikas, ekonomikas un kultūras unifikācijas procesā.
Tādējādi kristīgā reliģija atšķirībā no budisma un islama ļoti agri izrādījās saistīta ar cilvēkiem un zemēm, kas pilnīgi atšķīrās no tiem cilvēkiem un zemēm, kas to bija radījuši. Arī tālāk kristietisma veidošanos, tā kulta mācību un institūtu attīstību noteicoši ietekmējusi papriekš vergturu sabiedrības ietvaru pakāpeniskā sagrūšana, pēc tam viduslaiku sociālie institūti un tālāk — strauja tirdzniecisku manufaktūru grupu izveidošanās, kas, iznīcinājusi šos institūtus, kaldināja jaunu industriālu sabiedrību. Visos šī procesa etapos atjaunojās šīs reliģijas ētiskās, jēdzieniskās un teoloģiskās tradīcijas, kas tomēr pastāvīgi bija vērstas uz pagātni, kuras slogs tā vai citādi izjūtams arī šodien.
Tāpat kā no kristiešu ticības par «debesu valstības» atnākšanu, pie kam šai valstībai sākotnēji, iekams tā tika pārnesta uz viņu sauli, bija visas laicīgās pasaules raksturīgās iezīmes, tā arī no islama trauksmīgā uzbrukuma, kuru iedvesmoja arābu cilšu nacionālās apvienošanas un patstāvības centieni viena dieva (Allaha) un viņa pravieša (Muhameda) vārdā, kvalitatīvi atšķīrās postā un nabadzībā dzīvojošām Centrālāzijas un Austrumāzijas tautām budistu sludinātā mācība par atteikšanos no dzīves šai saulē. Salīdzināsim šo mācību ar kristiešu pasludināšanas «voluntārismu», kas atstāts mantojumā nākošajām ticīgo paaudzēm, un dievišķā norādījuma paudēja Muhameda nosacīto rīcības programmu. Šis salīdzinājums palīdzēs noskaidrot to masu vēsturiskos likteņus, kas saistītas ar budistu mācību, kura orientē cilvēku uz pasīvu pasaules uztveršanu un ar to nostiprina viņa atkarību no valdošajiem sociālajiem spēkiem.
