PALESTĪNAS JŪDAISMS UN DIASPORAS JŪDAISMS
Ebreji nebija vienīgā tauta, kas mūsu ēras sākumā dzīvoja organizētās kopienās ārpus savas teritorijas robežām Vidusjūras baseina galvenajās imigrācijas zonās.
Mums ir ziņas par sīriešu diasporu un viņu zvaigžņu kultu; par persiešu, Ponta valsts un Kommagēnes tautu diasporu un viņu neuzveicamo Mitru; par Anatolijas piekrastes aziātu diasporu, kas pielūdza dižo sieviešu kārtas dievību — «dievišķo māti»; par ēģiptiešu diasporu ar viņu Serapīdu un Isīdu, kuru Apulejs slavināja savās «Metamorfozēs» (jeb «Zelta ēzelī») kā visur esošo «valdnieci pār elementiem» vai «dabas māti»; par babiloniešu diasporu, kura pazīstama ar savām nodarbībām astroloģijā; par Numīdijas, Mauritānijas un Kartāgas piekrastes atrikāņu diasporu, kur tika pielūgtas pūniešu auglības un glābiņa dievības, nemaz jau nerunājot par grieķu diasporu, kas lepojās ar savām daudzveidīgajām filozofijas un morāles sistēmām.
Visas šīs grupas draudzīgi sadzīvoja, tikās sanāksmēs, bēru ceremonijās, tirgos, korporācijās, vietējos pārvaldes centros un universitātēs — Atēnās un Korintā, Tarsā, Ēģiptes Aleksandrijā, Tesalonikā un Antiohijā, Rodā, Kiprā un Romā.
Tomēr ebreji ar savu stingro monoteismu un rituālajām un kultūras īpatnībām neapšaubāmi veidoja norobežotāku vidi nekā citas tautas.
Tā, emigrācijā dzīvojošajam ebrejam, kas jau kopš dzimšanas bija radis runāt grieķu valodā, terminam Kristus (verbālas izcelsmes īpašības vārdam no darbības vārda hrio — «svaidīt») bija vairs tikai politiski liturģiska nozīme («tas, kas iesvaidīts ar eļļu un tāpēc formāli apveltīts ar visaugstāko valdnieka vai priestera cieņu un īpašībām»), kas dažkārt tika attiecināta pat uz dievu statujām un attēliem, svētajiem akmeņiem un kokiem. Šāda izpratne ieviesās arī kristiešu reliģiskajā kustībā, kuras nolūks bija nodibināt «jauno valstību» — vispārēju laimi un labklājību zemes virsū, kādu bija iecerējuši daži senie Izraēla pravieši un jūdu aristokrātijas nicinātie, bet tautas masu jo vairāk godātie un atzītie jaunās atklāsmes sludinātāji.
Par pierādījumu tam noder klinšu alās pie Nāves jūras, vietā, ko pirms 1400 gadiem bija sagrābuši arābi un nosaukuši par Kumranu, pavisam nesen atrastie ebreju, daļēji arī aramiešu, rokraksti, kas tur bija noslēpti pirms deviņpadsmit gadsimtiem. Manuskripti piederēja nelielai ebreju kopienai, kas bija nodalījusies no Palestīnas un tika uzskatīta par atkritējiem, kuri neatzina Jeruzalemes augstākās garīdzniecības un izvirtušo valdošo aprindu neapstrīdamo varu, jo pēc viņu pārliecības, kas ar laiku kļuva par kristiešu valdošo uzskatu, klērs un mantīgie bija sarāvuši svinīgo «savienību», kādu ebreju nācija bija noslēgusi ar savu vienīgo un dusmu pilno dievu — Jahvi, kuru pat nedrīkstēja saukt vārdā, bet balsi pieklājās dēvēt tikai par Adonai («mans kungs»). Kad Bībeles senajā ebreju tekstā, kurā nebija patskaņu, laikā no 5. līdz 10. gs. tika ieviesti patskaņi, dieva vārds tika izrunāts kā «Jehova».
Taču emigrācijā pievārds Kristus kā aicinātāja un tik ļoti gaidītās mesiāniskas valstības svinīgā pasludinā tēja vārds, nevarēja pakāpeniski nezaudēt savu sākotnējo nozīmi: to sāka interpretēt kā jaunas dievības, dieva dēla vai paša dieva vārdu, vēl pirms to sāka identificēt ar Jēzu. Latīņu valodā tas skanēja nevis kā «svaidītais», bet kā Kristus, personvārds. Tā, piemēram, Marka evaņģēlijā savienojumu «Jēzus Kristus» atrodam tikai prologā (1:1): tā ir kāda salikta vēla forma, kas atspoguļo grieķu un nevis palestīniešu terminoloģiju. Pārējā sava vēstījuma daļā Marks aizvien runā par Jēzu un nevis par Kristu, un nemaz nepiemin Jēzu Kristu; vienlaikus vēstulēs, par kuru autoru uzskata Pāvilu no Tarsas, galvenokārt lietota forma Kristus, kā bija pieņemts diasporā.
Arī vārds «kristietis» (grieķu hristianos, no latīņu hristianus, kurā grieķu saknei pievienota latīņu adjektīva izskaņa) sastopams reti, Jaunajā derībā ne vairāk kā trīs reizes. Tas nav radies palestīniešu vidē un, iespējams, ticis lietots ironiskā, nievājošā nozīmē («ieziestais», «iepomadētais»), lai no īsteni ticīgajiem ebrejiem atšķirtu jaunpievērstos — dīvainus cilvēkus ar gariem matiem, kas atgādina modernos «garmatainus». Apustuļu darbos vēstīts, ka mācekļus sauca par kristiešiem vispirms Antiobijā (XI:26), Romas provinces Sīrijas galvaspilsētā, kur dzīvoja no Kipras cēlušos pārgrieķiskojušos ebreju kolonija. Tas jau ir otrais gadsimts, tomēr vajadzēja pagaidīt Ignātija vēstules, kurš tāpat nāk no Antiohijas, «Polikarpa mocības», apoloģētu un atkritēju pētniekus’, tai šāds pievārds varētu kļūt vispār zināms un pieņemts. Un visai drīz pašam Kristus vārda skanējumam [Hristos — grieķu, Kristus — latīņu izrunā) vajadzēja pretstatīt to «cēzarisma» nesējiem, Cēzaru namam tuvu stāvošam privileģētām šķirām. Par tādu Cēzara un Kristus pretstatījumu ziņo Epiktēts un Apiāns; tā ir viena no pārliecinošākajām parādībām, par kuru varam sameklēt liecības arī senajā baznīcas literatūrā.
Tāpēc nav brīnums, ka pirmie romiešu autori, kas rakstīja par jauno reliģiju, sākot no Plīnija Jaunākā līdz Tacitam un Svetonijam, allaž runā par Kristu vai Krestu, palaikam jaucot to ar kādu verga vārdu vai austrumos pazīstamu atpestīšanas dievību («labdaris», «visbrīnišķais»), taču nekad nepiemin Jēzu. Nav brīnums arī, ka Jēzus persona vispār netiek pieminēta ebreja Josefa Flāvija vēsturiskajos darbos; Josefs pārgāja romiešu iekarotāju pusē Jūdejas kara laikā (m. ē. 67.—73. g.). Tomēr ne agrāk par 2. gs. pirms m. ē. sākuma ticīgo dedzība galu galā bija novedusi pie tā, ka tika izdomāts kāds Jēzus; šī izdoma ar laiku ieguva it kā ticamību un kļuva lidzīga sava veida «mānam dievbijības vārdā», kurš bija radies, dzijas iracionālas ticības rosināts, kā tas ne vienu reizi vien noticis visās reliģijās. Lai atceramies prokuratora Poncija Pilāta un imperatora Tibērija slaveno saraksti sakarā ar Jēzus tiesāšanu un nāvi, vai viltoto Senekas un sv. Pāvila sarakstīšanos, vai vēstuļu apmaiņu starp pašu Jēzu un Edesas ķēniņu Abgaru V, Osroenas valdnieku.
Bet ja metam skatu tuvākā pagātnē, nāk prātā Konstantīna pseidodāvinājums, ar kuru pāvesti visus viduslaiku gadsimtus pamatoja savu varu pār lielu Itālijas daļu.
