ZEME ĀRPUS REALITĀTES
Tas apstāklis, ka raksti, uz kuriem balstās Kristus ciešanu un nāves vēstījums, sarakstīti vai retos gadījumos tulkoti ārpus Palestīnas, turklāt stipri vēlāk par tajos tēlotajiem notikumiem, ka teksti ir pārpilni ar anahronismiem, neatbilstībām un pretrunām, izskaidrojams ar rakstu autoru niecīgajām un miglainajām zināšanām par to vietu ģeogrāfiju, politisko un reliģisko iekārtu, par kurām tie stāsta, kā arī par jūdu tautas rituālajām un kultūras tradīcijām.
Viņu aprakstītā Palestīna ir pilnīgi nereāla zeme.
Evaņģēlisti par «jūru» sauc Ģenecaretes ezeru (ebreju valodā Kinnēreth vai Kinnaroth), kura garums nepārsniedz 20, bet platums 11 kilometrus. Viņi piemin Tiberiādu (šis pilsētas nosaukums, starp citu, nav sastopams nekur citur kā vienīgi Jāņa evaņģēlijā apstrīdamā vietā (VI:23)) tā, it kā runa būtu par kādu svarīgu centru, kas nesen uzcelts un izvirzīts par Galilejas galvaspilsētu ne agrāk par m. ē. 61. gadu. Un, Jēzum atgriežoties no Tiras uz Galilejas ezeru, viņi liek tam iet cauri Sidonai, kas atrodas 35 km uz ziemeļiem, tātad apiet apkārt «ezeram Dekapoles zemes vidū», t. i., iziet cauri desmit Transjordānijas pilsētām, kuras veidoja savienību ar Skitopoli Samarijā, kas atradās pilnīgā Romas atkarībā, pa teritoriju absolūti ārpus tā rajona, par kuru ir runa sakarā ar Jēzu.
Daudzo šīs nosacītās, drīzāk simboliskās nekā reālās zemes apdzīvoto centru apraksti rada nopietnas topogrāfiskas problēmas. Piemēram, Nacaretes pilsētiņas no saukums; šo pilsētu nemin neviens no jūdu autoriem pirms m. ē. 9. gs. — ne Vecajā derībā, nedz arī Josefs Flāvijs, lai gan viņš uzskaita gandrīz vai visas ievērojamākās vietas zemē, no kuras bija cēlies. Liekas, ka Nacarete kā Jēzus dzimšanas vieta tikusi «izgudrota» uz vārda nacarietis (vai nazorejs) nepareizas etimoloģijas pamata; tas gluži vienkārši apzīmēja kādu lokālu «tīro» un askētu sektu.
Evaņģēlistu norādījumi par kalnu, kurā Jēzus sists krustā un apbedīts (aramiešu dialektā Golgotha jeb «galvaskauss», «galvvidus»; latīņu valodā calvarium no calvus — «ar pliku galvu, bez matiem»6), ir nenoteikti un pretrunīgi. «Precīza» sodīšanas vieta, starp citu, tika «atklāta» tikai Konstantīna laikā, ne agrāk kā 326. gadā visai apšaubāmos apstākļos, jo šī vieta bija veltīta Venērai, un to centās atdot kristietismam, apgalvojot, ka tur atradies Kristus kaps.
Par Palestīnas augiem un dzīvniekiem Jaunās derības tekstos dotas tik vispārīgas ziņas, ka tos var attiecināt uz jebkuru Vidusjūras baseina zemi.
Ir pieminētas vīģes, olīves, vīnogulāji, bet nav nosaukti tādi šim reģionam tipiski augi kā ciedrs un dateļpalma; pazīstamajā izteikumā par sinepju graudu krūms, kurš sasniedz labi ja viena metra augstumu, tēlots kā liels un varens koks ar bezgalīgi savijušos zaru vainagu.
Dzīvnieki pieminēti tie paši, kādi sastopami gan Mazazijā un Itālijā, gan arī Ziemeļāfrikā, tie ir: vilks, odze, krauklis, lapsa, cūka, kaza, mājas ēzelis, zirgs, siseņi. Sinoptiskie evaņģēlisti naivi stāsta, ka, pēc Marka (V:l—20) vai Lūkas (VIII:26—39) «Gadariešu tiesā» vai pēc Mateja «Geraziešu novadā» (VIII:28—34), tieši tur, kur cūku uzskatīja par visnetīrāko dzīvnieku, viņi esot redzējuši divsimt galvu lielu ganāmpulku, kas pēkšņi meties ezera ūdeņos.7 Patiesi, hellēnistisks šķīstīšanās rituāls pastāvēja, bet emigrācijā, Eleisīnā; saskaņā, ar to jūrā svieda cūkas, kas bija «uzņēmušas» visus kopienas grēkus, tas bija pagānisks ekvivalents jūdu «grēkāzim» un kristiešu «dieva jēram», kurš nesa visus pasaules grēkus.
Dūja, kas kristīšanas brīdī nolaižas uz Jēzu kā «dieva gars», bija samariešu svētais dzīvnieks; ebreji šo cilti izsenis ienīda un nicināja un pret tās locekļiem izturējās kā pret svešzemniekiem un atkritējiem. Bet emigrācijā, Sīrijā un grieķu-romiešu pasaulē, dūjas kā Astartes un Afrodītes-Venēras simbolam piedēvēja dievišķus atribūtus. Evaņģēlisti ticēja, ka Jēzus sodīšanas naktī Jeruzalemē divas reizes dziedājis gailis. Turpretī Talmuds, kas sastādīts nedaudz vēlāk pēc apustuļu ēras un sniedz Bībeles komentārus un jūdu ētiski juridisko normu, skaidrojumus, vēsta, ka svētajā pilsētā gaiļu nebija. Pazīstamā epizode par ūdens pārvēršanu vīnā ne mazāk pazīstamajās kāzās Galilejas Kaānā (ko min vienīgi Jāņa evaņģēlijs) — Jēzus pirmais brīnums (II:1—11) — īstenībā atgādina šķīstīšanās rituālu Dionīsa kulta «svētajās kāzās». Dionīss, lai labāk slavinātu šādu hierogāmiju, bija devis menādēm spēju pārvērst ūdeni vīnā akmens kausu (vīna trauku) atvēršanas dienā; šādus akmens kausus ebreji izmantoja apmazgāšanās rituālā. Vēl varētu minēt daudz līdzīgu piemēru.
Evaņģēlijos Jūdeja ir zeme, kur nekad nelīst lietus un neesot auksts un kur ziemā gani pavadot naktis zem klajas debess. Galilejā zemnieki un paši Jēzus mācekļi valkā grieķu tērpus — himatiju, hitonu un hlamidu, bet nevis tos, kādi raksturīgi šī apgabala iedzīvotājiem. Apustuļiem ir galvenokārt grieķu vārdi: Filips, Andrejs, Tadejs (arī Teida vai Dosilejs), divi Simoni (bet tas ir cits vārds nekā Simeans Lūkas evaņģēlijā, II:25) un Jānis (Joans), kas nevarēja būt radies no ebreju jonah («dūja»), pat ja šāda saskaņa veicinājusi leģendas rašanos par Jāņa Kristītāja izsauktā dievišķā «gara» nonākšanu no debesīm.
Matejs, saukts arī par Leviju, Bartolomejs (aramiešu vai. «Ptolemaja dēls»), Toms (grieķiskota forma no toma — «dvīnis», lai gan nav skaidrs, kā dvīnis) un divi Jūdas — Iskariots un otra, kurš dažās Bībeles vietās tiek minēts Tadeja vietā, bez šaubām, ir semītu vārdi. Turpretī Jēkabs (no Iaqub), grieķiski «Iakōbos» var tikt sajaukts ar Jakhu, vienu no Dionīsa kulta vārdiem — «trokšņainais», «tas, kurš kliedz». Iespējams, ka no tā radies viņa pievārds, kas attiecināts arī uz viņa brāli Jāni — Boanerges, ko Marka evaņģēlijs (III:17) tulko no aramiešu valodas kā «pērkona dēls», bet kas īstenībā grieķiski nozīmēja «varena balss».
Uz patiesi reliģiska pamata balstītā ideja dzert Kristus asinis un ēst Kristus miesu svētajā vakarēdienā, pieminot viņa upuri, varēja rasties vienīgi neebreju vidē, jo jūdu likumi stingri noliedz lietot uzturā asinis (1. Mozus grām., IX:4—5; 3. Mozus grām., III:17, XVII: 10). Sāds aizliegums pieminēts arī Apustuļu darbos (XV:20) starp citiem tā sauktā Mozus likuma priekšrakstiem un Mozus ticīgajiem ir spēkā vēl šobaltdien. Ja kāds Palestīnā būtu teicis: «Dzeriet, tās ir manas asinis», to uz vietas nomētātu ar akmeņiem. Citādi tas bija emigrācijā, kur šāds rituāls bija parasts daudziem slepeniem kultiem. Ēģiptē Isīdas kulta rituālā priesteris, svētījot kausu, saka rituālo frāzi: «Tu esi no vīna, bet neesi no vīna, bet esi no Osirisa iekšām,» Tieši tāpat dieva, tas ir, visaugstākā, miesas baudīšana bija ebrejiem neiedomājama. Turpretī Austrumu dievības Atids un Mitra pirms nāves sanāksmē, kas atgādina svēto vakarēdienu, noteikuši dievgalda rituālu ar maizi, kas simbolizēja viņu miesās baudīšanu.
Jūdejas zemē nav iespējama pazīstamā epizode ar monētu, kuru Jēzus lika viņam iedot Jeruzalemē,, lai apstiprinātu valdniekam maksājamās naudas nodevas likumību; monēta bija zelta vai sudraba denārijs — vara monētas parādījās daudz vēlāk — ar imperatora attēlu. Ievērojot ebreju riebumu pret cilvēka attēlu, kaut vai tikai uz monētas (sens tabu, kas ir raksturīgs arī arābiem), romieši piekāpās un atļāva tiem kalt bronzas monētas bez jebkādiem cilvēka attēliem. Diasporā Cēzara denārijs būtu parasta lieta, turpretī Jeruzalemē būtu. izraisījis incidentus un protestus. Farizeji būtu sodījuši Jēzu nozieguma vietā, ne tik daudz par «nodevas» pieprasīšanu kā par šo svētumu zaimojošo rīcību ar netīru, neaizskaramu monētu. Iespējams, ka viss šis stāsts saistās ar polemiku, kas l.gs. beigās imperatora Domitiāna laikā izcēlās starp «emigrācijas ebrejiem sakarā ar rīkojumu pēc Jeruzalemes tempļa sagraušanas 70. gadā iemaksāt imperatora kasē nodokļus, kurus agrāk saņēma templis.
Sakarā ar sarežģīto «atteikšanās» jeb laulāto šķiršanās problēmu Mateja evaņģēlijs pasludina šķiršanos par pieļautu tikai tad, ja laulību pārkāpusi sieva (XIX:9); arī Marka evaņģēlijā Jēzus saka, «ja sieva no sava vīra šķiras un ar citu apprecējās, tā pārkāpj laulību» (X:12), tādējādi absolūti ignorējot ebreju laulības likumus, kas neatzīst šķiršanos pēc sievas iniciatīvas. Šāds gadījums Jūdejā būtu neiespējams; taču emigrācijā, sevišķi Romā, nebūtu nekāds retums. Tātad vēlreiz esam pārnesti vidē, kas pilnīgi atšķiras no tās, kāda pastāvēja kristietisma izcelsmes zemē.
Ja Palestīnas ebrejs nosauktos par «dieva dēlu», lai gan gandrīz visu reliģiju piederīgie taču sauc dievus par saviem tēviem, viņš būtu izdarījis noziegumu, kas nekavējoties sodāms ar nāvi (Marks, XIV:64; Jānis, XIX:7). Turpretī emigrācijā, grieķu-romiešu pilsētās, šāds paziņojums būtu licies gluži normāls, šai ziņā pat aizejot tiktāl, ka Dionīsa vārds, kas ir trāķiešu-frīģiešu izcelsmes, tieši ar šo nozīmi (nusos — «dēls») iegājis grieķu mistēriju kultos, «Dieva dēls» varēja arī nomirt, kā tas notika ar Dionīsu-Orfeju, nerunājot jau par Asklēpiju, kuru nogalināja Zeva zibens, vai Herkulu, kurš aizgāja bojā liesmās. Par «dieva dēliem» saucās ari Romas imperatori. Pergamā, Mazāzijā uz marmora pjedestāla atklātais grieķu uzraksts sveic Augustu kā «dieva dēlu», kas atbilst latiņu formulai «devi filius».
Dažādā mērā, bet vienmēr pietiekami skaidri evaņģēliji atsedz centienus pārliecināt, ka Jēzus savā dzīvē un darbībā īstenojis Vecās dierības pareģojumus un mesiāniskos norādījumus.
Šai sakarā pārsteigumu izraisa tas, ka visas pazīstamās vietas Bībelē nav tulkotas grieķu valodā tieši no ebreju valodas, kā varētu gaidīt. Tās allaž pārņemtas no Aleksandrijas izcelsmes Bībeles teksta varianta, ko sauc par «Septuagintu»8 un kas bija izplatīts jūdu emigrācijas kopienās. Ir zināms, ka šis tulkojums, par kuru stāsta 2. gs. p.m.ē. sākumā pazīstamā «Aristeja vēstule» brālim Filokratam, būtiski nesaskan ar ebreju tradicionāli pieņemto tekstu. Leģenda vēsta, ka tas radīts pēc Ptolemaja Filadelfa (285.—246. g. p. m. ē.) rīkojuma vairāk nekā miljonam Ēģiptes Aleksandrijā imigrējušo ebreju. Saskaņā ar nostāstu to pēc dievišķas iedvesmas esot paveikuši 70 (vai 72, t. i., pa sešiem no katras Izraēļa cilts) mācīti vīri 70 vai 72 dienās. Faktiski darbs prasīja vairāk nekā pus gadsimta. Ar tulkojumu grieķu koinē valodā ienāca daudz semītismu un vietēju leksikālu elementu. Tikai daudz vēlāk, starp 1. un 2. gs., radās Akvileja, Simmaha un Teodocioha veidotie Bībeles varianti, kuri no paša avota atšķīrās vēl daudz vairāk nekā Septuaginta.
Bībeles teksta pārstrādājumu rezultātā bez visa pārējā radās daži dogmāti, kā, piemēram, apgalvojums par Jēzus nevainīgo ieņemšanu, kura pamatā ir rupja kļūda tulkojumā.
Jauna sieviete, ebreju valodā «halmah», to min pravietis Jesaja (VII: 14) un mesiāniskā nozīmē atkārto vēl vienīgi Mateja evaņģēlijs (I:23), kļūšot grūta un dzemdēšot dēlu; pirms vēl Sīrijas un Izraēla valdnieki kopīgi mēģināšot iekarot Jeruzalemi. Jau. šī teksta Septuagintas versijā, iespējams, ar Isīdas kultu saistīto partenoģenētisko saules mītu ietekmē sieviete kļuvusi par «jaunavu», — no šejienes palestīniešu vidē neiedomājama, bet hellēnistiskā teritorijā pieņemama ideja par mesijas brīnumaino pasaulē nākšanu. Pēc ebreju tradīcijas Kristum vajadzēja būt cilvēkam no «Dāvida sēklas», nevis neparastos apstākļos dzimušai dievišķai būtnei.
Turpretī grieķu-romiešu zemēs vienreizīgu būtņu nākšanu pasaulē nereti saistīja ar brīnumainu spēku iejaukšanos, reizēm pat ar partenoģenēzes (nevainīgu jaunavu dzemdības) epizodēm. Tā, piemēram, tika skaidrota Pitar gora, Platona un paša Augusta piedzimšana. Perseju dzemdējusi Danaja, pār kuru nolijis zelta lietus; vēlāk, m. ē. 2. gs., kristiešu apoloģēts Justīns šajā analoģijā saskatīja pat sātana izdomājumu, kuram vajadzēja aizvilināt cilvēkus no patiesības ceļa (1. Apologia:IV).
Zināma līdzība vēlāk rodama vienā no daudzajiem apokrifiskajiem, ne ar dieva iedvesmu rakstītajiem, tekstiem, kuri «slēpjas» aiz sveša vārda, bet tādēļ nebūt nav mazāk vērtīgi baznīcas pirmatnējās ideoloģijas rekonstruēšanai. Piemēram, «Pseidomateja evaņģēlija» 14. nodaļā, Jēzus rādīts silē «starp diviem dzīvniekiem», parasti starp vērsi un ēzeli, kas atrodas steliņģī, kā vēstī leģenda. Faktiski tā ir banāla tulkojuma kļūda no grieķu Septuagintas, «maza» pravieša Habakuka teksta (III:2), kur lasāms, ka Izraēla nākošais pestītājs vēstīs par sevi «starp diviem laikmetiem», t. i., mūsu laikos, mūsu dienās; taču daudzskaitļa ģenitīva forma vārdiem «laikmets» un «dzīvnieks» ir vienāda, bet latīņu tulkojumā šī vieta tulkota kā «starp diviem dzīvniekiem».
Varētu pieminēt vēl citus līdzīgus gadījumus. Rezultāts vienmēr būs tas pats, proti, evaņģēliji sacerēti un rakstīti tālu no Palestīnas, vidē, kas vēl bija saistīta ar jūdaismu, bet jau izjuta Austrumu un hellēnistisko reliģisko motīvu ietekmi, kuri nebija ņemti no Bībeles.
