SOCIĀLIE FERMENTI UN RELIĢISKAIS DUĀLISMS
November 1, 2008 at 2:32 pm (1. nodaļa) (baznīca, duālisms, gnosis, gnosticisms, gnostiķi, metafizika, Pāvils, Vēsture)
Mūsu ēras rītausmā jūdu reliģija bija pavisam citāda nekā tā, par kādu vēstī Vecās derības stāsti. Par tō liecina avoti, kas ir daudz ticamāki, no 2. gs. p. m. ē. līdz pat m. ē. 2. gs., t. i., sākot ar visspilgtāko neatkarības cīņas uzliesmojumu piecu brāļu Makabeju (ebreju val. «tie, kas sit ar veseri», t. i., vajā ienaidniekus) vadībā 168. gadā p. m. ē. pret sīriešu un grieķu okupāciju līdz pilnīgai jūdu politiskā un teritoriālā veseluma zaudēšanai m. e. 135. gadā.
Bībeles stāsts beidzas apmēram ar jaunās Hasmoneju dinastijas laikmetu. Bet, kad, pastāvot sāncensībai starp valdnieku Aristobūlu un Hirkanu, Pompejs varēja ienākt Jeruzalemē un kādā rudens sestdienā 63. gadā p. m. ē. apgānīt templi, tad uz vēstures skatuves uznāca kāds no Idumejas cēlies cilvēks, nesen pievērsies jūdaismam, romiešu draugs, kuru 40. gadā p. m. ē. Romas senāts atzina par «Galilejas ķēniņu». Viņa vārds ir Hērods, to iesauca par Lielo. Tieši viņa valdīšanas pēdējie gadi saskaņā ar nostāstu sakrīt ar Jēzus dzimšanas laiku.
Pēc divu senu valstu — Izraēlas un Jūdejas — sabrukuma, jo tas bija sagrāvuši kaimiņos esošās vergturu impērijas Mezopotāmija un Irāna (babilonieši, asīrieši, mīdieši un persieši) laikā starp 7. un 5. gs. p. m. ē. Palestīnas dienvidu daļas Jūdejas (tās centrs — Jeruzaleme) reliģija ieguva nosaukumu «jūdaisms». Divi citi novadi — Galileja zemes ziemeļos un Samarija vidusdaļā, kur bija apmetušās uz dzīvi svešas izcelsmes tautības, tika pārveidoti līdz pamatiem.
Samarija, kuras iedzīvotāju skaits nesasniedza pat pusmiljonu, tagad ieguva pati savu reliģisko bāzi ar templi Gerizima kalnā un savu dievību — Jeruzalemes Jahves sāncensi; tās galvaspilsētu Samariju, kuru 107. gadā p. m. ē. sagrāva Jānis Hirkans I, Hērods atjaunoja, nosauca par Sebastiju un veltīja imperatoram Augustam.
Samarijas austrumu daļā aiz Jordānas upes atradās tā sauktā Dekapole — desmit politiski un sociāli patstāvīgas grieķu pilsētas. Nabadzīgākie ebreji pret to iedzīvotājiem juta dziļu riebumu un bieži vien tiem uzbruka.
Zemes visauglīgākā daļa — Galileja — bija tā vieta, kur norisinājās arī asāki sociāli konflikti. Ap 104. — 103. gadu p. m. ē. Hasmoneji varmācīgi to pievērsa jūdaismam. Tomēr tā allaž saglabāja dumpiniecisku garu un tās tauta neslēpa naidu pret Jūdejas kungiem. Pēc Pompeja lielākā daļa palestīniešu nemieru neizbēgami sākās Galilejā. Centrālā vara tos apspieda bruņotā cīņā, kā arī iznīcinot ražu un pat iznīdējot veselas ģimenes.
Jēzus laikā apzīmējums «galilejietis» bija kļuvis gandrīz vai par sinonīmu vārdam «laupītājs». Laupīšana, starp citu, patiesi bija kļuvusi par nodarbošanos, pie kuras nereti ķērās galējā nabadzībā ieslīgušie zemkopji un vergi ne tikai Paiestīnā vien. Tāpēc nav brīnums, ka pirmās kristiešu grupas ebreju nacionālisti un īstticīgie-jūdi vēlāk identificēja ar galilejiešiem. Ar laiku Josefs Flāvijs savā «Jūdu karā» rakstīs (II, 13—14): «Klaidoņi un blēži, slēpjoties aiz dievišķās iedvesmas maskas, noveda masas līdz negantai apmātībai un vadīja tās uz tuksnesi, kur dievs, kā viņi mācīja, it kā atstājis zīmes par drīzu atbrīvošanu», taču īstenībā viņi «tiecās vienīgi pēc pārmaiņām un apvērsumiem.» Ar vārdiem Izraēls un izraēlieši jūdaistiskā tradīcija allaž apzīmējusi «dieva izredzēto tautu», atceroties vienotās monarhijas laikus. Savukārt par ebrejiem kaimiņa tautas sauca beduīnu «laupītāju» ciltis, kas 1. g.t. p.m.ē. beigās bija apmetušās viņpus Jordānai. Šis vārds tika reti lietots, lai gan vēlāk ieguva pārsvaru. Jaunajā derībā tas sastopams tikai trīs reizes un nemaz nav pieminēts četros evaņģēlijos. Pavisam reti rodam apzīmējumu izraēlieši, bet gandrīz vienmēr jūdi.
Par spīti antisemītiskajām noskaņām, kas jau tolaik pastāvēja Vidusjūras pasaulē drīzāk uz sociālas un nevis uz etniskas un reliģiskas bāzes, apzīmējumam «jūds» vēl nebija tā nievājošā un nosodāmā jēga, kādu tas ieguva vēlāk kristietisma tradīcijā, kas māksloti ebreju tautu identificēja ar evaņģēlistu leģendās pieminēto «nodevēju Jūdasu». Šis vārds bija it kā lepns goda tituls tiem, kas jutās saistīti ar Mozus mācību. Diasporā tas vienīgi arī tika lietots.
Protams, ticība kādai augstākai būtnei, valdonīgai, prasīgai, atspoguļoja pastāvošo attiecību specifiku un, robežodamās jau ar rasismu, dziļi aizskāra apkārtējās pasaules neebreju cilmes iedzīvotājus. Šī ticība bija radusies apstākļos, kādos saskaņā ar Bībeles vissenāko grāmatu vēs tījumiem dzīvoja Izraēla divpadsmit ciltis laikmetā, kāds iestājās pēc pirmatnējā animisma un zemkopju tautību politeisma fāzes; monarhija nostiprinoties bija gan šos priekšstatus pārvarējusi, bet vienkāršajā tautā tie vēl bija dzīvi. Taču ir vajadzīga zināma piepūle, lai izkļūtu no mīta miglas un cik iespējams tuvotos masu reālajai dzīvei, lai saprastu, ka jūdu valdošās šķiras rituālais monoteisms nebija nekas cits kā ideoloģiskais atspulgs viņu pretenzijām pēc monopola uz varu. Vienlaikus pakļautiem slāņiem un pat tiem valdošo grupu elementiem, kurus vētrainie notikumi tautas dzīvē bija noveduši krīzes stāvoklī, ticību visvisādiem ļauniem un labiem spēkiem, kurus debesu valdnieks savalda ar tikpat lielām grūtībām kā kungi uz zemes, būtiski pamatoja dieva vienīguma princips.
Sātans — ienaidnieks, saskaņā ar Bībeles teodiceju «apsūdzētājs», «dumpinieks», pamatos tomēr pakļauts Jahvem — galu galā ieguva reālu veidolu, kas saskaldījās dažādas sīkākās viltīgās dievībās, kuru vārdi nodod viņu saistību ar seniem dieviem, kas varu zaudējuši: Belcebūls tiek identificēts ar «mušu dievu», Astarota ar saldkairo Astarti no feniķiešu mīlas un auglības kulta, Beiiars — ar Baalu jeb Belu, kanaāniešu visuvareno dievu, kas allaž tiek pieminēts Nāves jūras rokrakstos, (viņa vārds ir sinonīms vārdam «valdnieks»). Pieņemts uzskatīt, ka šis tendenciozais duālisms ebrejiem radies persiešu reliģijas ietekmē, kur raksturīga ir cīņas tēma starp labo Ormuzdu (Ahuru Mazdu) un viņa pretstatu ļauno garu Arimanu (Angra Mainju). Šāds izskaidrojums gan ir ērts, taču atstāj bez ievērības to, ka jebkura reliģija sakņojas konkrēta īstenība, bet nevis reliģiskas tematikas pārņemšanā.
Duālisms ir jebkuras reliģiskas koncepcijas pamatā kopš tiem laikiem, kad cilvēku sabiedrība sadalījās naidīgas šķirās, un tam atbilst analogu situāciju izpausme politikā un sabiedriskajās attiecībās.
Duālistiski bija pestīšanas kulti. Duālistiska ir matērijas un gara atšķirība, Dziļi duālistisks allaž bijis un joprojām ir kristietisms, kas dēmoniskajiem spēkiem paredzējis pastāvīgu un mūžīgu eksistenci, kāda grūti savienojama ar monoteistisko teoloģiju. Ne velti Origens, viens no izcilākajiem patristikas pārstāvjiem, jau 3. gs. pirmajā pusē apgalvoja, ka elle nevarot būt mūžīga, un paredzēja laikus, kad visi — taisnīgie un ļaunie — atkal saliedēšoties vienotā dievišķā dabā. Šo tēzi pavisam nesen, pēc Vatikāna 2. koncila, atkal izvirzīja daži «mūsdienu teoloģijas» pārstāvji; viņiem bija priekšteči, piemēram, monsinjors Rafaelo Lambruskini vairāk nekā pirms gadsimta.
Duālisma elementi sevišķi skaidri vērojami Izraēla praviešu rakstos. Pēc tam tie plaši izvērsti visa ta sauktajā apokrifiskajā literatūrā, kas, sākot ar 2. gs. p. m. ē:, turpināja jau augstākā līmenī praviešu tradīcijas. Tadi ir Zālamana psalmi, Enoha grāmata, Svēto gadu grāmata, Divpadsmit patriarhu novēlējumi, Ezras 4. grāmata, Mozus aizmigšana, Baruham, Ezram un citiem leģendāriem Bībeles personāžiem piedēvētās Apokalipses (Atklāsmes).
Protams, šajā plašajā literatūrā, kas rakstīta ebreju, aramiešu, dažkārt ari grieķu valodā, labāku laiku atnākšana saistīta ar kāda valdnieka, mesijas gaidīšanu, kas turētu Izraēla naidniekus savā varā; to iedomājas kā cilvēku pēc pašas tā būtības: «cilvēka dēls» (Daniēls, VII:13), kas aizsteigtos priekšā Jēzus mesiāniskajai sūtībai. Bet tautas masu līmenī uz šiem politiskajiem un nacionālajiem motīviem, kuri galvenokārt interesēja aristokrātiju un: valdošās aprindas plašā nozīmē, uzslāņojās arī neatlaidīgas sociālas prasības. Ienaidnieki bija bagātie, saimnieki un ne tikai svešie verdzinātāji. Maleahija vēsta (IV:1,2), ka dienā, «kas kvēlo kā karsti nokurināta krāsns», tirāni tikšot sadedzināti un tad «uzlēks taisnības saule».
Dāvida cilts mesija, kas nodibinās zemes valstību pazemotajām masām, tiek identificēts arī ar izpirkuma upura tēlu; viņš tiek verdzināts tāpat kā tie: «tik nedabisks, vairs ne cilvēkam līdzīgs bija iztēlots viņa izskats» (Jesaja, LIII: 14), kā vergs, kam ar_ savām mokām bija lemts izpirkt visas tautas ciešanas, tāpat kā to dara dievi hellēnistiskajos pestīšanas kultos. Pēc Bībeles 130, psalma «atpestīšana» sākotnēji nozīmējusi «Atbrīvoties, samaksājot izpirkumu»; tāda arī ir ebreju vārda «padah» nozīme.
Visi šie motīvi saplūst un ļoti zīmīgi savijas uz antīkas ēras un kristietisma laikmeta robežas Nāves jūras jūdu kopienas locekļu rokrakstos; viņi nodibināja savas komūnas tādās drūmās slīkšņainās vietās jūras krasta, ka likās, pati daba tur bija mirusi.
