MESlĀNISKĀS KOPIENAS
Kumranas tekstu autorus, stingri ņemot, nevar saukt par kristiešiem, jo viņiem mesija (Kristus) vēl nebija atnācis. Turklāt šajā tēlā palaikam skaidri dubultojas priesteru mesija (Ārona Kristus) un politiski militārais mesija (Izraēla Kristus). Taču atrasto manuskriptu terminoloģijā, kopienas dzīves raksturīgo ritu aprakstos, godināšanā, kas saista kopienas locekļus ar viņu «taisnības skolotāju», kurš, iespējams, vajātāju sists krustā, pacēlies debesīs un kuru atkal atnākam kā pestītāju gaidīja ticīgie kopienā (to sauca par «Jauno savienību» jeb «Jauno derību»), — visos šajos aspektos bija ietverti pašu agrāko kristiešu baznīcu evaņģēlisko stāstu un liturģiskas pieredzes visi jaunie momenti.
Daudzus pārsteidz tas, ka Jaunajā derībā nekas nav minēts par kopienām, kuru ideoloģija bija tik tuva kristietismam. Taču jāatceras, ka evaņģēliji un visi citi Jaunās derības raksti radušies pēc 70. gadu katastrofas un pauž tikai miglainas un fragmentāras atmiņas par pagājušo laiku notikumiem. Arī no sadukejiem nav palicis ne miņas pēc Jeruzalemes tempļa izpostīšanas. Ziņas par viņiem evaņģēlijos ir neprecīzas un maz ticamas. Turpretī farizeji izdzīvoja un joprojām palika jūdaistiskas ortodoksijas kvēli aizstāvji. Pret viņiem arī vērsās ar niknu polemiku pirmie kristieši, kas nonāca opozīcijā pret sinagogu.
Mesiānisti no Kumranas (no kurienes cēlušies iepriekš minētie ebreju manuskripti) nekādā ziņā nav identificējami ar eseniem jeb esejiem (iespējams, no vārda asija, kas aramiešu valodā nozīmē «dieva kalpi», «svētie»): jau saules kults vien izslēdz šādu identifikāciju. Tā laika vēs turnieki apraksta esejus kā īstus un pārliecinātus askētus, lai arī ne vienmēr neprecētus, taču nošķīrušos no pasaules. Aleksandrijas Filons runā par viņiem kā par «šķīsto» brālību, uzskata tos gandrīz vai par pitagoriska tipa mistiķiem. Plīnijs Vecākais, pamatojoties gan uz aizgūtām ziņām, vēstī, ka viņi mituši netālu no Nāves jūras tuksnešainajiem krastiem, kādus piecpadsmit kilometrus no Kumranas, Engadi tuksnesī, un piebilst, ka viņi dzīvojuši komūnā «bez sievietēm un bez naudas» («Dabas vēsture», V, 17). Josefs Flāvijs turpretī «Jūdu karā» norāda, ka viņi bijuši izkliedēti daudzās Palestīnas vietās, un tos vienojušas ne visai stingras, taču ciešas kopības saites. Arī Josefs salīdzina tos ar pitagoriešiem, lietojot grieķu-romiešu garā audzinātam lasītājam vispiemērotāko terminu (līdzīgā kārtā viņš identificēja farizejus aŗ stoiķiem un sadukejus — ar epikūriešiem).
Kāda eseju grupa apmetās Ēģiptē Mareotīdas purva tuvumā un sāka saukties par «terapeitiem» («dziedniekiem» dieva kalpībā).
Eseju rituālās šķīstības meklējumi izpaudās viņu apģērbu tīrībā, kas sauc atmiņā izredzēto «baltās drānas» Apokalipsē (Atklāsme, VII:13), kā arī biežās rituālās apmazgāšanās. Kā vēstī Josefs, viņi pulcējās rītos, lai ar lūgsnām sveiktu saules lēktu, it kā lūgdami to parādīties («Jūdu karš», II, 8), tad sekoja kopīgs azaids ar ēdiena svētīšanu. Viņiem bija jādod solījums turēt slepenībā visu savu darbību, un par solījuma laušanu draudēja briesmīga atriebība. Viņi nicināja jutekliskas izpriecas, nepieļāva vergturību, ieroču izgatavošanu un pārdošanu uzskatīja par nesaskaņojamu ar dieva gribu, tomēr šīs pacifistiskās tendences, aiz kurām droši vien slēpās opozicionāras pret Romu vērstas noskaņas, nekavēja viņus piedalīties 67.—73. gadu karā Jāņa eseja vadībā. Par spīti eseju varonībai, šī cīņa beidzās ar viņu pilnīgu sakāvi. Romieši viņus nežēlīgi spīdzināja, gribēdami piespiest, lai tie atdotu savas apslēptās grāmatas, reliģiskos sacerējumus un traktātus par maģiju, taču neko nepanāca.
Pēc šīs sacelšanās eseji pazuda no vēstures.
Samērā prāvā Kumranas mesiānistu kopiena grupējās grandiozam klosterim līdzīgā mājoklī Jūdejas tuksneša klinšainajās nogāzēs, kas sniedzās līdz Nāves jūras krastiem, gaidīdama beigu konfliktu, kurš atbrīvos gaismu no tumsas varas. Arī viņiem raksturīgas dažas kopdzīves formas, kas tos tuvina kristiešu draudzēm. Tomēr šī līdzība aprobežojas ar eksistencei nepieciešamo līdzekļu sagādi komūnas apstākļos.
Organizatoriskā struktūra ir stingri hierarhiska: katra desmitnieka priekšgalā stāv priesteris, ir viens pārvaldnieks, «mevakers» (vārds, ko grieķu valodā varētu pārtulkot kā «bīskaps» — «uzraugs») un vecāko padome, kura vada kopienas dzīvi. Trīs gadus ilgā noviciāta laikā o2 kopienas jaunie locekļi nodeva kopīgā kasē visu savu mantību un saņēma no tās ikdienas vajadzībām nepieciešamo. Kopienas locekļi nodarbojās ar Bībeles tekstu un oriģinālu traktātu pārrakstīšanu ebreju un aramiešu valodā. Tika ievēroti izstrādātie «Statūti» ar priekšrakstiem un aizliegumiem, kas bieži bija pretrunā ar Jeruzalemes priesteru praksi: kristīšanas tipa apmazgāšanās, publiska grēksūdze un sakrāls kopienas azaids līdz ar mesiāniska satura liturģiju.
Kopienas locekļi nebija celibāta piekritēji: iespaidīgajam kompleksam blakus atklātajā kapsētā ir sieviešu un bērnu apbedījumi. Tomēr pastāvošo sabiedrību viņi ne tikai noliedza garīgā ziņā, bet arī nicinoši novērsās no tās.
Pret romiešiem uzliesmojušā lielā kara gaitā arī viņi uz visiem laikiem nogāja no vēstures skatuves.
Viņu «taisnības skolotājs», iespējams, krustā sists taisnīgais, bija Kristus prototips. Tiesa, ja Kumranas teksti arī piemin viņa vislielākās mokas, tad dara to neskaidrā veidā. Taču tas lai mūs nepārsteidz. Eksaltēta attieksme pret krustu kā pret moku un vienlaikus slavināšanas simbolu nevarēja rasties nekur citur kā aiz Palestīnas robežām, emigrācijas ebreju vidē, zemēs, kur jau gadsimtiem ilgi šāds nelietīgs sodīšanas veids atbilda vergu un dumpinieku beztiesīgajam stāvoklim.
Atcerēsimies masveida krustā sišanu, ar kuru 71. gadā p. m. ē. beidzās Spartaka sacelšanās, kad Licīnijs Krass to bija apspiedis; Seksta Pompeja izglābušos korsāru flotes jūrnieku iznīcināšanu vai Augusta rīcību, atdodot atpakaļ saimniekiem krustā sišanai vairāk nekā sešus tūkstošus izbēgušu vergu, kas, izmantojot pilsoņu kara radītās jukas, bija mēģinājuši atgūt brīvību.
Krustā sišana bija notikusi arī Palestīnā Makabeju sacelšanās laikā, valdot Antioham IV Epifānam, pēc tam Hasmoneju, Hēroda un, beidzot, romiešu okupācijas periodā. Taču tur sita krustā, galvenokārt lai iebiedētu visaugstāk stāvošos slāņus, kas nepakļāvās pagāniskajām varām. Nāve krustā tika izmantota par represijas līdzekli arī atklātu dumpju reizēs. Turpretī Romā un diasporas zemēs tai bija noteikti šķirisks raksturs; Romas pilsoņus un vispār brīvu cilvēku sodīt ar nāvi krustā bija stingri aizliegts, pat ja būtu izdarīts vissmagākais noziegums.
Nāves jūras ebreju rokrakstos skan tautas sašutuma atbalss par šo nāvessoda veidu, kas bija svešs jūdu tradīcijām. Kādā no Kumranas 4. alā atrasto tekstu fragmentiem ar dusmām tiek atmaskots «traks lauvēns», kas «karot dzīvus cilvēkus..[..].. tas Izraēlā agrāk nebija noticis» («Komentārs pravieša Nahuma grāmatai», 5—8) Vairums teksta skaidrotāju uzskata, ka ar to domāts valdnieks Aleksandrs Jannejs, Jāņa Hirkana dēls, kas apmēram gadsimtu pirms mūsu ēras esot pavēlējis sist krustā 800 farizejus un viņu acu priekšā nogalināt arī sievas un bērnus.
Tas viss vēl attiecināms uz dažādo jūdu grupējumu iekšējo cīņu. Taču apokrifiskajā un apokaliptiskajā literatūrā, kas bija plaši izplatīta tieši Kumranas kopienas locekļu vidū, rodam pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu secināt, ka līdz ar nacionālās neatkarības zaudēšanu «ļaunuma spēki» aizvien biežāk tika identificēti ar cits citam sekojošajiem svešzemju iekarotājiem: asīriešiem un babiloniešiem, persiešiem, maķedoniešiem, ēģiptiešiem, Antioha IV Epifāna un Dēmetrija III Eikarija sīriešiem, Hēroda idumejiešu pretoriāņiem un, beidzot, ar romiešiem, kas Nāves jūras rokrakstos saprotamas piesardzības dēļ tiek maskēti ar Bībeles terminu «kittiim». Šī vēsturiskā ekvivalence tagad jau vairs nav apšaubāma.
Tīstoklis «Gaismas dēlu karš pret tumsas dēliem» tīri fantastiskos terminos runā par gaidāmo karu pret romiešiem. Karš, kas norisinājās no m. ē. 66. līdz 73. gadam, bija neveiksmīgs un tai pašā periodā izbeidza Kumranas komūnas pastāvēšanu. Naivi ticēdami, ka ir drošībā, šie gaišreģi, kas bieži vien tiek identificēti ar esejiem (jeb eseniem), taču īstenībā bija daudz tuvāki pirmajam kristiešu tipa apvienībām, cerēja, ka romiešu iekarotājus sagraus nācijas dieva, «kareivju Jahves» — tā kunga Cebaota neuzvaramie spēki. Cik sāpīga droši vien bijusi viņu vilšanās, ja pieļaujam, ka neliela cilvēku grupa bija izdzīvojusi tālu no dzimtajām vietām, kuras tā bija atstājusi uz mūžu.
Rituālās darbības, ar kurām tika atzīmēti svarīgākie momenti kopienas dzīvē, sakrīt ar pirmo kristiešu apvienību ieražām, tās ir — šķīstīšanās ūdenī kristīšanās brīdī, publiska grēksūdze, maizes un vīna pasniegšana svētajā vakarēdienā, kas simbolizēja mesijas valstību. To pašu var teikt par viņu organizācijas formām: kategoriskā norobežošanās no pārējiem iedzīvotājiem, brīvprātīga jaunās ticības pieņemšana, kas nav saistīta ne ar dzimšanu, ne sociālo stāvokli, nabadzības, kā arī zemnieku un amat 35 nieku darba slavināšana, kolektīvas kases izveidošana ikdienas vajadzībām, atturīga ģimenes dzīve un dažkārt arī celibāts, ko pagaidām vēl nenoteica ne askētiski apsvērumi un arī ne t. s. riebums pret miesu, bet gan vajadzība justies brīvākam, «lai varētu kalpot dievam, ņemt dalību nenovēršamās beigu drāmas pārbaudījumos, kā atzīmēts Jāņa Atklāsmes grāmatā: «Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīsti» (XIV:4). Lūgšanās un dievkalpojumos, kur godbijīgi tiek pieminēta ticības dibinātāja upurēšanās, nekad netika nosaukts viņa īstais vārds, jo nozīme bija nevis tā laicīgajam tēlam, bet gan spējai būt pasludinātās valstības priekštecim, būt ar to tādās pašās attieksmēs kā Jānis Kristītājs ar Jēzu.
Kopienas piederīgie rūpīgi ievēro visus seno Mozus likumu priekšrakstus un aizliegumus, tieši tāpat kā rīkojās farizeji, kurus evaņģēlisti vēlāk tik nesaudzīgi nosodīja. Taču nedrīkst aizmirst, kā arī Palestīnas senākās kristiešu kopienas, kas pazīstamas ar nosaukumu ebionīti («nabagie»), no viņiem neatšķīrās. Viņi ievēroja pilnīgu atpūtu sestdienā, Jahvem veltītajā dienā, pildīja galvenās jūdu svinīgās ceremonijas tai secībā, kas jau atšķīrās no Jeruzalemes laika skaitīšanas un tuvojās kristiešu kalendāram ar tā kompromisu starp Mēness un Saules cikliem. Viņiem likās pareizāk saukties par «Saduka dēliem», pēc Bībeles lielā priestera vārda, ar kuru saistīti arī saduķeji. Tomēr šis pretstatījums ir polemisks, tāpēc ka par īsto priesteri viņi, «Saduka dēli», uzskatīja nevis to, kas templī upurēja dzīvniekus, bet gan to, kuru pie kulta saista iedvesmojoši patiesības meklējumi. Tāda pati ar laiku būs arī pirmo Kristus sekotāju nostāja.
Tomēr visu izšķīra radusies apziņa, ka, iestājoties šādā grupā, cilvēks kļuva par kādas reliģiskas sabiedrības locekli, kura pamatos atšķīrās no tradicionālās sabiedrības, bija «jaunā savienība», citiem vārdiem, atbilstoši ebreju termina «berith» («savienība») tulkojumam latīņu valodā ar grieķu vārda «diathēkē» («vienošanās līgums», arī «novēlējuma akts») starpniecību — pārvēršas par «Jauno derību».
Lai gan Kumranas mesiānisti savu mērķu sasniegšanā cerēja uz dievišķīgu iejaukšanos, viņi gatavojās arī bruņotai cīņai. Viņu ideāls tagad bija jaunas monarhijas — senās pasaules civilizācijas augstākās valsts formas — izveidošana, par kādu sapņoja arī apspiestās masas, kas nebija spējīgas uz patstāvīgu pašnoteikšanos. Jautājums par varu vēl nenozīmēja pastāvošās sociālās sistēmas noliegumu, tas bija ieguvis pārdabiskas «valstības» izvēles formu, valstības, kas pastāvētu beztiesīgo slāņu labā, pie kuriem piederēja arī agrīnie kristieši.
Šis grupējums izzūd vienlaicīgi ar pirmo kristiešu kopienu rašanos.
Tomēr disidentu un mesiānistu kopienas Palestīnā bija pielāgojušās no pārējās sabiedrības nošķirtai eksistencei un nevis «iespiedušās» pasaulē kā senās kristiešu baznīcas.
Nav nekā pārsteidzoša tajā apstāklī, ka Jaunā derība nav saglabājusi nekādu tiešu atmiņu par tām. Tajā aprakstītās draudzes modelē imigrantu asociācijas. Kaut arī pašas šīs kopienas atradās Palestīnā, tās tikai daļēji saskārās ar citām radniecīgām grupām.
Kumranas alās atrastajā literatūrā sastopami simtiem un simtiem tekstu fragmentu, kas saskan ar evaņģēlijiem un citiem Jaunās derības rakstiem. Atklāt neapstrīdamu sakaru starp šo divu posmu reliģisko pieredzi nav viegli, jo bez visa pārējā tie atdalīti ar zināmu laika distanci.
Jaunā imigrācijas valoda atšķiras no oriģināla valodas, tā piešķir jaunu skanējumu idejām, kuras skaidroja cilvēki, kas bija cietuši sakāvi Nāves jūras krastos.
