KRISTIETISMA IZCELSMES ĪSTIE AVOTI
Ja Palestīnā — īpaši tautā — jūdaisms bija kļuvis pavisam citāds, nekā bija bijis patriarhu, ķēniņu un praviešu laikos, tad arī diasporas ebreju dzīves apstākļi jau kopš 6. gs. p.m.ē. bija ne mazāk izmainījušies.
Vēsturiski apstākļi, kas bija pamatā izkliedētībai un bez kuriem kristietisms vai jebkura cita reliģija būtu ieguvusi pavisam citu raksturu un citu apjomu, ir pilnīgi skaidri.
Vispirms minēsim to, ka vairāki desmiti tūkstošu ebreju augstmaņu un amatnieku ģimeņu (zemnieki tika atstāti, lai apstrādātu laukus nākamajiem kungiem) bija izsūtītas, sākumā uz Mezopotāmiju (pēc tam, kad 586. g. p.m.ē. Jeruzalemi iekaroja Nebukadnecars), vēlāk, An tioha IV Epifāna karu laikā — uzMazāziju un Sīriju, arī uz Grieķiju un uz Vidusjūras piekrastes pilsētām, ieskaitot Romu. Tur ebreji izveidoja ievērojamu daļu no pilsētas amatniekiem un tirgotājiem, jo kā amatniecība, tā arī tirdzniecība tika uzskatīta par «darbu» un tāpēc nebija brīvo cilvēku cienīgas. Ne mazums ebreju kļuva par karavīriem. Daudzi nonāca vergu stāvoklī, taču šķiet, ka tie bija visumā reti gadījumi, vismaz atkarīgais stāvoklis, kādā tie nonāca, tikai retumis laupīja tiem jebkuru brīvību un jebkuru ekonomisku un ģimenisku patstāvību.
Romas impērijas robežās ebreji pat baudīja vairākas priekšrocības; taču viņu teokrātiskais ideāls, kura vārdā reliģiskā kopiena centās identificēties ar valsti, nevarēja tikt īstenots, bet, ja arī tika, tad visai niecīgā mērā.
Diasporā ebreji zaudēja agrāko sociālo un ideoloģisko vienotību. Šķiriskie kontrasti emigrācijā kļuva spēcīgāk manāmi. Palestīnā spēkā esošie Mozus likumi tos vairs nespēja saturēt. Bībeles mācība tomēr saglabājās visā savā kopumā samērā tīrā veidā. Hellēnistiskie pestīšanas kulti nespēja atbrīvot emigrācijā oficiālo jūdaismu no neiecietības un noslēgtības, kas noteica tā opozīciju pret pirmajām kristiešu baznīcām. Tomēr bija arī izņēmuma gadījumi, piemēram, trāķiešu-frīģiešu mistisko kultu dievība Sabatijs bija sajaukts ar Jahvi-Cebaotu (kareivju pavēlnieku); rezultātā Mazāzijas jūdu kopienās izveidojās dīvaina sinkrētiska «šabatiešu» sekta.
Emigrācijā no attāluma uztveramais mesija zaudēja daudz no raksturīgajām dinastiskā un militārā atbrīvotāja īpašībām, īpaši pēc tam, kad Hēroda mēģinājumi atjaunot valsti beidzās ar neveiksmi. Likuma burtiska ievērošana pasargāja emigrantus no briesmām tikt ierautiem šajā tik dažādo ļaužu un civilizāciju pārkausētavā, par kādu bija kļuvusi Romas impērija. Daži privileģētākie gribēja atteikties no savām tradīcijām un rituālajiem tabu: no apgraizīšanas, aizlieguma ēst gaļu, ja dzīvniekam kaujot nebija pilnīgi notecinātas asinis, no sestdienas svētīšanas vai lielo naudas nodevu nosūtīšanas uz Jeruzalemes templi. Bet pilsētas nabadzīgo kvartālu iedzīvotāju ticība šiem aizliegumiem, kā arī apgrūtinošo paražu ievērošana — tās dēļ viņus izsmēja kaimiņi un darbabiedri — kļuva aizvien vājāka. Tieši tas, bet ne tikai centieni piesaistīt jaunpievērstos, ir par cēloni tam, kāpēc diasporā bez jebkādiem aizliegumiem līdzās Bībelei tika izmantota grieķu valodā pārtulkotā tautas apokrifiskā literatūra.
To pārliecinoši pierāda homēriskajos heksametros sarakstītie, bez šaubām, jūdaistisku_avotu iedvesmotie «Sibillas orākuli», kas bija izplatīti Ēģiptes Aleksandrijā un pauda naidu pret Romu. Tomēr jāsaka, ka šos rakstus ar grieķu-romiešu kultūru saista vienīgi dzejiskais pantmērs.
Citas liecības par grieķu-romiešu sabiedrības ietekmi tajos nav konstatējamas: no tā varam secināt par visai vāju valdošās un pakļautās kultūras mijiedarbību tolaik. Vakuumā, kas atdalīja tās abas, brīvi varēja ieplūst pirmo kristiešu mācība, kas saskanēja ar daudzām nabadzīgo un beztiesīgo ebreju masu iecerēm.
Starp citu, tai pašā Ēģiptes Aleksandrijā vesela plejāde jūdu tekstu skaidrotāju un teologu centās izvirzīt koncepciju par vienīgu, neaizskaramu dievību Platona un stoiķu filozofijas terminoloģijā, tādējādi veidojot pamatus transcendentam racionālismam. Tādi teicieni kā dieva «vārds», «gudrība», «doma», kas saskaņā ar Bībeles tradīcijām aizstāja dieva personvārdu, Jahves vārdu (tādā pašā nozīmē tie sastopami arī Nāves jūras rokrakstos), Filonam jau pārvēršas par «logosu», «dievišķo sapratni» — par jēdzieniem, kas sasaista radītāju un radīto. Abstrahēta terminoloģija tad arī kļūs par ideālu līdzekli, lai pielīdzinātu dievībai seno Izraēla mesiju: vārds kļūs par miesu, kā teikts Jāņa evaņģēlijā, kurš radās imigrantu vidē.
Mūsu ēras sākumā impērijā ar 65—70 miljoniem iedzīvotāju ebreju skaits bija septiņi miljoni. Tātad no desmit iedzīvotājiem viens, bija ebrejs; hellēnistiskajos Austrumos šī proporcija bija viens pret pieci. Imigrācijā kopumā ebreju skaits bija visai prāvs — pieci miljoni. No šiem septiņiem miljoniem tikai ceturtajai daļai saskaņā ar tautas skaitīšanu, kuru bija noteicis Augusts, bija Romas pilsoņu tiesības, tas ir, tie bija brīvi pavalstnieki.
Viņu vienību veicināja trīs pamatelementi: monoteistiskā ticība, sinagoga un sestdienas svinēšana. Turpretī jautājumā par gaidāmo mesiju tie nebija vienoti. Koncepcija par kādu «valstību» — dezorganizētu patriarhālu zemnieku valsti, kas ietvertu pretrunas starp pilsētu un laukiem, tagad šķita maz atbilstīga viņu sarežģītajām problēmām.
Šo situāciju atspoguļo Jaunā derība. Tanī viss, kas teikts par viņu tālās tēvzemes Palestīnas patiesajiem apstākļiem, liekas izkropļots.
«Mesiānisma» spiritualizācija, citiem vārdiem, «kristietisma» rašanās (jo abi šie termini ir ekvivalenti) varēja notikt vienīgi imigrācijā. Tas fakts, ka pirmie evaņģēliji rakstīti grieķu un nevis ebreju valodā, tāpēc jau vairs neiekļaujas tīri filoloģiskā konstatējuma ietvaros: tā ir visai svarīga parādība, kas veido drošu pamatu visas kristietisma izcelsmes problēmas noskaidrošanā.
