JĒZUS AGRĪNAJĀ EVAŅĢĒLIJU TRADĪCIJĀ
Jēzus ir saīsināta forma no «Jehošua», kas ebreju valodā nozīmē «Jahve ir glābiņš». «Dievs — glābējs, pestītājs», tas jau ir tautas ticējumu «glābējs» (grieķu val.
sotēr, kā Austrumu mistiskajos kultos un nereti arī dinastiju pievārdos — Ēģiptes faraons Ptolemajs I Soters, Sīrijas valdnieks Dēmetrijs I Soters). Jēzus vārds Bībelē minēts arī kā Jošua, taču saīsinātā forma Jēzus sastopama daudz biežāk.
Jūdu reliģiskajā tradīcijā citu personu vidū, kam vārds ir Jēzus, pieminēts kāds Jēzus Siraha dēls, kurš grieķiskajā tradīcijā vēlāk nosaukts par Siracīdu. Viņam tiek piedēvēta viena no visvairāk apstrīdētajām Vecās derības grāmatām «Eklesiasts» (Siraha gudrības grāmata), kuru no ebreju kanona izslēdza, toties pirmie kristieši atzina. Jēzus vārds bieži pieminēts ebreju vēsturē m. ē.
1. un 2. gs. Ir zināms līdz 20 vēsturisku personu, kas saukušās šai vārdā. To vidū arī tā cilvēka vārds, kurš it kā esot vadījis kādu neveiksmīgu sacelšanos Hēroda Agripas II laikā. Par viņu stāsta Josefs Flāvijs savā «Arheoloģijā» jeb «Jūdu senatnē» — grāmatā, kas sākas ar vēstījumu par 67. gadā sākušos karu (67.—73. g.). Nav izslēgta iespēja, ka dažās vissenākajās mesiāniskajēs kopienās šī Jēzus tēls, laika dūmakas aizmiglots, saplūda ar Kristus tēlu.
Vismaz trīs no tradicionālā Jēzus atšķirīgi vārdabrāļi pieminēti Jaunajā derībā: Barjēzus, viltus pravietis, zīlnieks Kiprā (Apustuļu darbi, XIII:6), Jēzus saukts arī Justs («taisnīgais»), Pāvila līdzgaitnieks un darbabiedrs (Pāvila vēstule kolosiešiem, IV:11), un noslēpumainais Jēzus-Baraba, dažos grieķu Bībeles manuskriptos, kā arī Mateja evaņģēlija fragmenta (XXVII: 16, 17) sīriešu un armēņu tulkojumā. Šis vārds sastopams arī diasporas ebreju vidē Ēģiptē. Kad m. ē. 2. gs. Jūdeju okupēja sīrieši, Jēzus vārds reizēm tika hellēnizēts un izrunāts kā Jasons.
