«JĒZUS EVAŅĢĒLIJS»
Vispirms mazliet par vārdu, ar kādu apzīmēti visi šie raksti. Evaņģēlijs (no grieķu euangelion) ne uzreiz dabūja labas, svētīgas vēsts nozīmi, kas vēlāk kļuva par tradicionālu un sastopama ebreju ekvivalentā dažos Nāves jūras rokrakstu fragmentos («.. un viņš atnesīs labu ziņu» — teikts par šīs kustības dibinātāju — «taisnības skolotāju»).
Klasiskajā grieķu valodā šis termins sākotnēji nozīmēja atalgojumu, kas pienācās labas vēsts atnesējam, vēlāk — pateicības aktu, upurēšanu dieviem, pateicoties par priecīgu vēsti. Grieķu tautas valodā «koinē» tas varēja nozīmēt vai nu vispār jebkuru labu vēsti, vai arī paziņojumu par kādas ievērojamas personas ierašanos. Dekrēts Mazāzijas grieķu pilsētās 9. g. p. m. ē. par Jūlija kalendāra ieviešanu norāda, ka Augusta dzimšanas diena, 63. gada p. m. ē. 23. novembris, nozīmējusi pasaulei «evaņģēlija sākumu», t. i., jaunas — svētlaimīgas ēras iestāšanos. Cits grieķu uzraksts stāsta par paša imperatora ierašanos pilsētā kā par viņa «evaņģēliju».
Lai kāds arī būtu. saturs sākotnējam kristiešu vēstījumam, kuru baznīcas tēvu grieķu valodā apzīmētu drīzāk ar jēdzienu kērygma — «sprediķis», «paziņojums» (terminu tagad atkal iecienījuši tekstu skaidrotāji, lai piešķirtu baznīcas valodai lielāku noslēpumainību), tomēr nedrīkst aizmirst, ka vārdkopa «Jēzus Kristus evaņģēlijs» imigrācijā kristietismam tikko pievērsto ausīs grieķu valodā skanēja vienkārši kā «mesijas Jēzus atnākšana», t. i., viņa atgriešanās zemes virsū, lai valdītu taisnīgi tūkstoš gadus. Līdzīga jēga ir vēstij par «mūžīgu evaņģēliju» Jāņa Atklāsmes grāmatā (XIV:6); vēlāk, viduslaikos, tā ieguva atbalsi abata Floras Joahima mistiski sociālajā kustībā. Tas sludināja trešo «gara» atnākšanas ēru, kas būs brīvības un taisnīguma ēra dzimtbūšanas un 12.—13. gs. feodālo hierarhiju tirānijas jūgā smokošajām masām.
Šādu izteicienu saprata tieši. Tas uz īsu brīdi pavērsa dvēseles pretī mērķim nereālajā pasaulē. Taču, kad ticība drīzam galam un Jēzus atnākšanai zemes virsū bija satricināta, neizbēgama kļuva šī vārda acīmredzamā nozīmes maiņa. Tagad tas norādīja uz Jēzus mācību solīdā teoloģiskā apvalkā.
Līdzās citiem Jaunās derības rakstiem četri evaņģēliji līdz mums nonākuši stipri vēlā rokrakstu formā, lai arī bezgala daudzos norakstos (170 no tiem unciālā rakstā, t. i., rakstīti ar lielajiem burtiem līdzīgām rakstu zīmēm, un ap 260 — ar mazajiem burtiem jeb kursīvā). Bet vissenākie no tiem attiecināmi tikai uz 4. gs. beigām un 5. gs. sākumu un tātad no pirmatnējiem tekstiem atdalīti ar nozīmīgu laika distanci. Plašie unciālie kodeksi radušies no trim grieķu manuskriptu kolekcijām, kādas 4. gs. bija izveidotas Aleksandrijā, Cēzarejā un Jeruzalemē. Sākotnēji to bija pāri par 3000, taču gandrīz visi gājuši zudumā jau līdz 6. gs. Uz papirusa rakstītie 80 fragmenti galvenokārt korelējami ar Jāņa evaņģēliju.
Radušies diasporā, šie teksti nevar būt rakstīti agrāk par 3. gs. sākumu. Marka evaņģēlija fragmentu, deviņu grieķu valodā rakstītu vēstuļu «atrašana» Nāves jūras 7. alā, kuru no jauna pārmeklēja 1955. gadā, tātad nekādā gadījumā nav bijusi iespējama, lai kā arī pēdējos gados par to skandināja prese. Daži līdz mums nonākušie par sv. Hieronīma «Vulgatu» senāku Jaunās derības tekstu fragmentu tulkojumi latīņu valodā, tāpat arī tulkojumi citās valodās (īpaši sīriešu) ļauj mums ielūkoties senākā, līdz 4. gs. sastādītā evaņģēliju tekstā. Tas pats sakāms par daudziem pirmo baznīcas tēvu citējumiem, ja tie nav radušies no oficiāliem tekstiem, bet ņemti vai tulkoti tieši no oriģināliem. Taču pamatīgi, sistemātiski šie materiāli vēl nav pētīti.
Tekstuālu atšķirību evaņģēlijos ir daudz, un tās ir visai manāmas. Mūsu evaņģēliji ir nepārtraukti pārveidoti. 2. gs. beigās Celzs rakstīja, ka viņa laika kristieši bez sirdsapziņas ēdām evaņģēlija pirmatnējo tekstu pārtaisījuši pēc savas gaumes «trīs, četras un pat vairāk reižu», lai atspēkotu dažādus pret viņiem vērstus apgalvojumus (Origens. «Pret Celzu», XX). Norādīsim tikai, ka divas Marka evaņģēlija senās kopijas, kas ir mūsu rīcībā, beidzas ar XVI nodaļas 8. pantu, pārējie 12 panti, kas stāsta par Jēzus augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, pievienoti daudz vēlāk. Cits manuskripts, par kuru nesen ziņoja vēsturnieki, dod pamatu secinājumam, ka šo daļu rakstījis kāds Aristions, kas no Jeruzalemes nonācis Mazāzijā 2. gs. sākumā un ticis saukts par Hierapoles Papiju, «tā kunga mācekli».
Pat neņemot vērā neskaitāmās tekstuālās atšķirības evaņģēlijos, kuras izraisījis pārrakstītāju kulturālais un sociālais temperaments, kā arī reliģiskais klimats, kādā tie darbojušies, manuskriptu tekstu pārrakstīšanas procesā varam konstatēt četras galvenās strāvas: Aleksandrijas, Antiohijas, t. s. Rietumu un Ziemeļāfrikas. Mazpamazām, tuvojoties lielo koncilu laikmetam 4. un 5. gs., kas nodarbojās ar ticības sākotnēja mantojuma dogmatisku sistematizāciju, nostabilizējās arī lielāka vienveidība evaņģēlisko epizožu pārrakstīšanā. Spēkā stājās jauns no paaudzes uz paaudzi nododamā teksta stabilizācijas faktors.
Iesakņojās «dievišķās iedvesmas» jēdziens, kas ienācis no jūdaisma un balstījās uz pavisam nedrošiem un mākslīgiem pamatiem. Dieva «rakstītais vārds» tiek identificēts ar pašu «iedvesmā dotu» ideju un mūžam nemainīgu patiesību. Stabilizācijas process bija ilgs un pretrunu pilns. Tas beidzās tikai līdz ar galīgo baznīcas uzvaru 4. gs. imperatora Teodosija laikā, — tieši tad, kad plaisa starp Austrumiem un Rietumiem kļuva dziļāka.
Priekšstats par dieva vārda absolūtu nemainīgumu veicināja Jaunās derības stabila teksta saglabāšanu cauri gadsimtiem, tāpat kā tas bija ar Veco derību. Bībeles vissenākais saglabājies manuskripts ebreju valodā attiecināms uz m. ē. 9. gs.9 Kumranas alās atrastajos tīstokļos, kas ir vismaz 900 gadus vecāki par šo tekstu, bija konstatēti tikai nedaudzi, lai gan raksturīgi varianti, salīdzinājumā ar tekstu, kas bija kļuvis kanonisks m. ē. 1. gs.
Teksta tālākās nodošanas vēsture ir to cilvēku vēsture, kuri piedalījušies šī teksta veidošanā. Īpaši pārliecinoši tas izpaužas tautas nostāstos par Jēzus dzīvi, mokām un nāvi, kurus bija izstrādājušas pirmo gadsimtu kristiešu paaudzes.
Pamanījuši sakritību un neatbilstību, kas kanoniskajos evaņģēlijos atklājas jau no pirmā acu uzmetiena (pirmie trīs ir savstarpēji salīdzināmi, ceturtais jau atšķiras no tiem ar teoloģisku ticības mācības izstrādi), pētnieki mēģināja atvasināt visus četrus tekstus no viena, kopīga oriģināla, identificējot tos gan ar hipotētisko aramiešu Mateja evaņģēliju, gan ar kādu pirmatnējo Marka evaņģēliju, gan arī ar iegaumējamu Jēzus izteicienu apkopojumu («Logiju»), kurš bija kļuvis par fantāzijas objektu jau 2. gs. Taču Oksirinhā un Henoboskionā atrastie papirusi parādīja, ka šie Jēzus «izteicieni» īstenībā veido patstāvīgu, apustulim Tomam piedēvētu evaņģēliju, tanī daudz visai neparastu jēdzienu, kādi bija raksturīgi grupai, pie kuras piederēja autors: spēcīgs panteistisks akcents, uzsvērta duālistiska morāle, skaidri izteikts antifeminisms, infantīli naiva eksaltācija.
Mēģinājumos izskaidrot evaņģēliju izcelšanos ar «formu vēsturi», kurās iekļāvās rituāli, kulti, lūgšanas un vēlāka tekstu «demitoloģizēšana», kas atbrīvoja tos no leģendu spožās čaulas un laika uzslāņojumiem, netiek ņemts vērā tas apstāklis, ka jebkura reliģiskā informācija nogulsnējas ticīgo apziņā mitoloģiskā, iracionālā, atsvešinātā formā. Cenšanās piešķirt reliģiskajam mītam «vēsturisku» noformējumu nav mērķtiecīga gribas diktēta lēmuma rezultāts, tā veido masu reliģiozā atsvešinajuma procesa elementu.
No šī viedokļa pat problēma par Jēzus vēsturisko eksistenci iegūst sekundāru nozīmi.
Vēlēšanās griezties atpakaļ pie jautājuma, kas evaņģēlijos var būt «patiess», ir ne tikai nerealizējams, bet arī dziļi antivēsturisks pasākums: mīts kā zināmas garīgas vajadzības izpausme un vēsturiskā vide, kurā tas rodas, ir nesaraujami identificēti.
Tas pirmām kārtām raksturīgs visam tam, ko evaņģēliji mums pastāsta vai arī nepastāsta, jebkura vēsturiska pētījuma neatņemamam pamatam: ziņām par Jēzus dzimšanas vietu, pat par dzimšanas apstākļiem, par viņa ģimeni, nacionālo, sociālo un reliģisko vidi.
