NĀCARETE VAI BETLĒME!
Evaņģēlijos Jēzus gandrīz vienmēr tiek saukts par Nacarieti. Dažkārt Jēzus saukts par «to… no Nācaretes» (Jānis, I:46), bet par atbilstošās vietas nosaukumu teikts, ka tā ir viņa «dzimtā pilsēta» (Marks, VI: 1), tātad tā ir pilsēta, kurā, saskaņā ar senu teiksmu, viņš ir dzimis.
Vārds Nacarietis nekādā ziņā nevar būt saistīts ar pilsētas Nācaretes nosaukumu, kuru turklāt nepiemin neviens autors. Jēzum dotais pievārds Nacarietis gluži vienkārši nozīmē «tīrais», «svētais» vai pat «atvase» — tā sauktas daudzas Bībeles personas, ar šo nosaukumu tās pieminētas arī Nāves jūras rokrakstos. Mateja evaņģēlijā citētās rindas «Viņu sauks par Nacarieti» (II :23), kuras it kā citējot praviešus un paužot nākama mesijas paredzējumu, Bībelē vispār nav.
Pirmo gadsimtu kristietisma tradīcija tomēr zina veselu grupu nacariešu, kas saglabājās daudzus gadsimtus un cienīja Jēzu «kā taisnīgu cilvēku». Epifānijs šādā vārdā nosauca kādu jūdeokristiešu sektu, kuru lokalizē Mezopotāmijā 4. gs. beigās. Eifratas grīvā dzīvojošie mandeji, kas pielūdz Kristītāju, bet Jēzu. uzskata gan drīz vai par dēmonu, vēl mūsdienās saucas aramiešu valodas dialektā par «Nazoraye».
Lingvistiska saikne starp vārdiem «Nacarietis» un «Nācarete» semītiskā zemē nebija iespējama, turpretī pilnīgi ticama ir emigrācijā, ebreju un kādā citā Vidusjūras pasaules vidē. Vēlāk, Konstantīna laikā, evaņģēliju Nacarete tiks identificēta ar tīri jūdaistiska tipa agrāru pilsētiņu Galilejā. Tomēr tās senākie pieminekļi attiecināmi tikai uz Bizantijas laikmetu.
Ortodoksālie ebreji izturējās pret Galileju (kur bija mazākumā) ar neuzticību. Galilejas galvaspilsētā Kapernaumā sinagogu uzcēla tikai romiešu protektorāta laikā.
Vēl tad, kad bija uzrakstīts ceturtais evaņģēlijs, šaubījās, «Vai no Naceretes var nākt kas labs?» (Jānis, I: 46).
Vēlāk Jēzus tiks saukts par Galilieti un viņa sekotāji par galiliešiem, dažkārt arī nievājošā nozīmē. Tagad pieņemts uzskatīt, ka galilieši, no kuriem brīdina Simons Barkohba — otrā Jūdejas kara (m. ē. 132.—135. g.) dumpīgais mesija — vēstījumā saviem piekritējiem (tas tika atrasts 1952. gadā kādā alā apmēram 19 km dienvidos no Kumranas), iespējams, bijuši kristīgas orientācijas palestīniešu grupējumi.
Precīzā norāde uz Nacareti kā Jēzus dzimteni ir pretrunā ar citu nostāstu, kas gribēja mesiju redzēt kā Dāvida nama pēcnācēju un tāpat arī dzimušu viņa pilsētā Betlēmē. Sī versija, kas sastopama vienīgi Mateja un Lūkas evaņģēlijos, ar laiku guva pārsvaru un tika papildināta ar bezgala daudzām leģendārām detaļām, piemēram, ar Hēroda rīkojumu «apkaut visus bērnus Betlēmē un visā viņas apkārtnē divi gadus vecus un jaunākus» (Matejs, II: 16). Nekādu šādas epizodes pēdu nav nevienā no Hēroda laika vēsturnieku darbiem, lai gan tā varētu atbalsoties tautas atmiņā par šī valdnieka briesmīgo cietsirdību, jo viņš patiesi pavēlēja nogalināt vairākus paša bērnus.
Lai liktu «noiet» (mazliet neparasts termins) Jēzus tēvam un mātei no Galilejas uz Jūdeju, uz Betlēmi, Lūkas evaņģēlija autors miglaini atsauc atmiņā kādreizējo tautas «skaitīšanu» (pierakstīšanu), kad visiem iedzīvotājiem vajadzēja reģistrēties dzimtajā pusē. Palestīnā patiešām notika tautas skaitīšana, bet desmit gadus pēc iespējamās Jēzus piedzimšanas. Taču dīvainais priekšraksts, par kuru ir runa evaņģēlijā un kurš būtu bijis par iemeslu veselu tautību pārceļošanai no vienas vietas uz. citu, nekādi nesaskanēja ar romiešu administratīvo praksi un nav pieminēts visā impērijas vēsturē.
Ar sili, kurā māte ielika jaundzimušo Jēzu (Lūka, II:7), domāta kūts, bet ar kūti savukārt — ala. Kad civilās un baznīcas varas pārstāvji pēc Konstantīna mēģinārāja kaut cik pieņemamā veidā sistematizēt Palestīnas topogrāfiju, viņi, kā stāsta sv. Hieronīms, pat atklāja (ap 400. g.) «dzimšanas alu» — tieši tur jau gadsimtiem ilgi bija ierīkots neliels templītis Atonam (vai Tammuzam) — Austrumu mistisko kultu «pestītājam». Arī Dionīss, Hermejs, Hors, Zevs un, protams, Mitra ir dzimuši alās.
«Māgu», irāņu Mitras priesteru, pielūgšana bez tam simbolizēja tautā populārākas dievības — Jēzus sāncenša pielūgsmi.
Epizodē par bēgšanu uz Ēģipti (Matejs, II: 13—17) it kā istenojas senais mesiāniskais pareģojums, kuru pieminējis pravietis Hozeja: «Es viņu, savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes» (Hozeja, XI: 1).
Un tā mēs virzāmies telpā, kur pastāvīgi saduras un savijas mīti — pastāvīgi dzimst ticība, bet netiek patvarīgi izkropļota «vēsturiskā» patiesība, kas kristietisma izcelsmes pētniekiem meklējama pavisam citā virzienā.
