NĀVE UN AUGŠĀMCELŠANĀS
Jēzus tiesāšanas un nāves epizodes līdz vissīkākajām detaļām (viņa drēbju izdalīšana, dzirdīšana ar etiķi, garāmgājēju galvas kratīšana, nesatriektie lieli, brūce mirstošā sānos) tiek apstiprinātas ar atsaukšanos uz Veco derību. Viss ir konstruēts, lai pierādītu, ka Jēzus ciešanas apliecina Vecās derības mesiāniskos pareģojumus; romieši bijuši vienīgi izpildītāji.
Šai versijai pievienojas cita, kas ārēji šķiet pretrunā ar pirmo, proti, atbildīgi par Jēzus mokām nav vis romieši, bet gan vienīgi ebreji. Evaņģēlijos vērojama tā perioda ietekme, kad kristiešu draudzes sāka radikāli atdalīties no ebreju kopienām un juta vajadzību pastiprināt polemiku pret pēdējām, īpaši pēc jūdu galīgās sakāves 135. gadā. Tāpēc pret Jēzu izvirzītā apsūdzība vispirms bija politiska un tikai pēc tam reliģiska rakstura.
Romiešu okupācijas laikā pretendēšana uz «jūdu ķēniņa» godu tika kvalificēta kā ar nāvi sodāma dumpinieciska rīcība.
Lai kādi arī būtu evaņģēliju autoru sākotnējie apsvērumi, tam mazumiņam, kas tiem pievienots, lai piešķirtu eprakstam kādu «vēsturisku» ticamību, trūkst viselementārākās konsekvences.
Pirmkārt — Jēzus apcietināšana. Sinoptiskie evaņģēliji vēsta, ka Jēzu saķēra jūdu varas pārstāvju — augsto priesteru, rakstvežu un vecāko — sakūdīts, «ar rungām un zobeniem bruņojies pūlis». Jānis piebilst, ka bez tiem apcietināšanai mobilizēja vēl veselu «kohortu»: 300 romiešu karavīru vienību kopā ar visu tribūnu. īsi pirms tam Jeruzalemē Jēzu bija sveicis milzīgs pūlis, taču pietika nodevēja skūpsta, lai viņš tiktu pazīts un nodots slepkavām.
Otrkārt — nodevēja tēls. Tas ir viens no «tiem divpadsmitiem» — sātana apsēstais Jūda, saukts Iskariots (Lūka, XXII:3). Kā tad īsti jāsaprot šī iesaukā, kas ir interpretēta visai dīvaini? Pēc viena šāda interpretējuma D un N kodeksos (abi tie ir ļoti nozīmīgi) šis vārds dalās divās daļās «Ish-Kariot» — «cilvēks no Kariotas». Taču tādas vietas nav. Lingvistiski iespējams, ka tas ir latīņu vārda sicarius (zelotu iesaukas) semītiskais transkribējums. Varbūt kāds no Jēzus mācekļiem tā mēģinājis parādīt savu vilšanos par neizdevušos sacelšanos? Bet varbūt tas varētu būt kāds neģēlīgs varasvīrs, kas pievienojies kopīgai mācekļu grupas kasei un ko iekārdinājusi ēsma «trīsdesmit sudraba grašu» vērtībā? Nav iespējams izprast evaņģēliju sastādītājus. Skaidrs vienīgi ir tas, ka nodevējs apustulis ir viens no apustuļiem, kas nākuši no Jūdejas, visi pārējie ir galilieši.
Viņa vārdā koncentrēts rūgtais sašutums pret jūdiem pēc divu reliģisku strāvu nodalīšanās, kad uz ebrejiem gribēja uzvelt visu vainu par mesijas nāvi. Lai gan dažiem teologiem Jūda vēlāk kļūs par vienkāršu dievišķās gribas ieroci, jo ar viņa palīdzību piepildījās atpestīšanas mistērija.
Treškārt — tiesas process. Ir taisnība (to apgalvo arī Talmuds), ka sinedrijs bija zaudējis tiesības piespriest nāvessodus 40 gadus pirms Jeruzalemes tempļa, izpostīšanas, t. i., aptuveni m. ē. 30. gadā. Taču centienus atbrīvot romiešus no jebkuras atbildības nekad nav atbalstījušas visas pirmo kristiešu draudzes. Apokalipsē, kas noslēdz Jaunās derības vēstījumus, izteiktas gluži citas domas: bez jebkādām atrunām visa vaina tiek uzvelta «zvēram», kas simbolizē Romas impēriju.
Nedaudzās «vēsturiskās» personas, kas minētas tiesas gaitā, uz skatuves uzveduši tie, kam par reālo situāciju bijis pavisam neskaidrs priekšstats: tas ir augstais priesteris Anna un viņa sievastēvs Kajafa, kuru sauca arī par Kēfu kā apustuli Pēteri; Hērods Antipa, kas bija atstājis savas zemes un ieradies Jeruzalemē, lai redzētu mesiju; Poncijs Pilāts, kas «mazgāja rokas» un, lai nepieļautu nevainīgā notiesāšanu, ieteica apmainīt Jēzu ar Barabu. Barabas vārds, kas aramiešu valodā nozīmē «tēva dēls», faktiski ir dublikāts vienam no mesiāniskajiem tituliem. Baraba tiek parādīts kā bandīts, kas cīnījās pret romiešiem un ar saviem līdzdalībniekiem dumpja laikā bija kādu nositis (Marks, XV:7). Kas tas bija par dumpi? Vai varbūt arī viņš bija zelots? Vismaz Pilāts Barabu nostāda vienā līmenī ar Jēzu. Mēs jau zinām, ka vienā no Mateja teksta variantiem viņu sauc par Jēzu Barabu. Skaidrs, ka epizodes aprakstā savijusies dažādi nostāsti.
Ceturtkārt — krustā sišana. Tā zināmā mērā atveido dumpinieka sodīšanas shēmu. Tomēr neviens no evaņģēlijiem neļauj apgalvot, ka Jēzus pie krusta pienaglots.
Šī detaļa tiek precizēta vienīgi apokrifā — Pētera apokalipsē, bet arī tur tā attiecināta vienīgi uz rokām.
Bet jau 2. gs. apoloģēts Justīns pievienojis norādījumu, ka pienaglotas tikušas arī Jēzus kājas. Apustuļu darbos minēts, ka Jēzus miris, «piekārts pie koka» (V:30), un Pāvila vēstule galatiešiem vēsta to pašu (III:13). Ari tā bija krustā sišanas forma.
Faktiski līdz ar Jēzus transformēšanos par «dievišķo» pestītāju ticīgajiem aizvien vairāk zuda interese par cilvēcīgajām detaļām, kas saistītas ar viņa nāvi.
Divi evaņģēlisti min, ka krustā sistā Jēzus izmisīgais sauciens aramiešu valodā: «Eli, ēli, lema-sabactani» — «Mans dievs, mans dievs, kāpēc esi mani sitis krustā?» (vispārzināmo tulkojumu «Kāpēc mani esi atstājis» minējis Matejs (XXVII:46), lingvistiski mazāk precīzi — Marks (XV:34)) licis klātesošajiem domāt, ka viņš saucis pravieti Eliju. Šāda vārdu saskaņa nav iedomājama semītiskās valodas vidē, tomēr pilnīgi iespējama ārpus Palestīnas.
Un, beidzot, — augšāmcelšanās. Evaņģēlijos pat nav pieminētas tās detaļas. Ari pats vecākais no tiem — Marka evaņģēlijs — nekā nevēstī par to. Par to stāsta daži apokrifiskie teksti, sākot ar Pētera evaņģēliju. Dažās kristiešu draudzēs vienkārši ticēja, ka Jēzus esot izvairījies no nāves. Tā sauktajos «Jāņa Darbos» Jēzus parādās savam izredzētajam māceklim, kas, bēdu sagrauzts, bija paslēpies Eļļas kalna alā, un viņam teicis: «Jeruzalemes ļaudīm es esmu sists krustā; bet, kā redzi, te es esmu un runāju ar tevi.» Vēlāk šī doma par Jēzus šķietamo nāvi teoloģiskā sfērā plaši izvērsta veselā disidentu strāvā, kurus sauca par «doketiem» (no grieķu vārda «likties», «šķist», «izskatīties»).
Tāpat evaņģēlijos nav aprakstīta Jēzus debesbraukšana. 2. gs. Barnabas vēstule un Pētera evaņģēlijs attiecina debesbraukšanu uz pašu nāves dienu, bet nevis uz četrdesmito dienu pēc tās.
Sv. Pāvilam piedēvētajā literatūrā ticība augšāmcelšanās aktam aplūkota kā nepieciešamība, lai iesvētītie varētu uzskatīt savu atdzimšanu par nodrošinātu: «Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība» (Pāvils, 1. vēstule korintiešiem, XV: 12—19). Gandrīz ar tādiem pašiem vārdiem Mitras priesteri mierina jaunpievērsto, iesvaidīdami to ar eļļu: «Tici, tavs dievs ir augšāmcēlies, viņa ciešanas ir tavas atpestīšanas ķīla.»
Divpadsmit apustuļi
Apustuļu jeb Jēzus «speciālo sūtņu» ir divpadsmit, tikpat daudz, cik Izraēla cilšu. Pirmo vienpadsmit vārdi sakrīt visos tekstos; pēdējā vārds sastopams divās atšķirīgās versijās. Lūk, viņu pilns saraksts:
Simons, aramiešu valodā saukts Cefa («akmens») un no tā Kēfa Bībelē, bet tulkojumā no grieķu valodās latīņu valodā — Pēteris.
Andrejs, viņa brālis.
Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli.
Filips.
Bartolomejs.
Toms, vēlāk saukts Didims (kas grieķu valodā nozīmē «dvīnis», bet nav īsti zināms, kura — Jūdas vai Jēzus).
Matejs, kuru Marks un Lūka sauca par Leviju ievācēju («nodokļu iekasētājs»), pēc Marka evaņģēlija, Alfeja dēls.
Jēkabs, Alfeja dēls, iespējams, iepriekš minētā brālis.
Simons Kananejs (zelots).
Jūda Iskariots, pēc pašnāvības aizstāts ar Mateju (Apustuļu darbi, I:26).
Tadejs Mateja un Marka evaņģēlijos (dažos rokrakstos Lebejs) jeb Jūda, Jēkaba dēls, Lūkas evaņģēlijā un Apustuļu darbos. Jāņa evaņģēlijs neuzskaita šos «divpadsmit», bet min divus Jūdas, precizējot, ka otru nevajag sajaukt ar Iskariotu (XIV: 22).Vārda «tehniskā» nozīmē Pāvils nebija apustulis, bet apustuļi pastāvēja visās agrīnajās kristiešu baznīcās. «Divpadsmit apustuļi» kā hierarhijas saglabāšanas garanti Vidusjūras pasaules kopienās parādās jūdaistiskās pasaules mesiāniskās doktrīnas pieaugošās sairšanas sarežģītajās peripetijās līdz pat tās pāraugšanai universālas atpestīšanas mācībā.
Masām, kas bija nākušas pie pārliecības, ka viņu stāvoklis šai dzīvē kļūst aizvien neciešamāks, nožēlojamāks, beztiesīgāks, nebrīvāks, tas viss arī patiesi bija ļoti nozīmīgi. Līdz ar ticīgo cerību un gaidu projicēšanu ireālā pasaulē Jēzus tēls, ja arī tam kādreiz bija kāds «vēsturisks» saturs, zaudē jebkuras noteiktas kontūras. Tagad viņš ir pestītājs, kas nodrošinās atpestīšanu visiem ticīgajiem un nevis tikai Izraēla bērniem vien, bet visiem, vienalga, no kurienes tie nākuši, «jūdiem un grieķiem», kā teiks apustulis Pāvils.
